DIVUPE- ZEME STARP TIRGU UN EIFRATU
Ģeografiskais stavoklis Talu dienvidos no mūsu zemes šodien ir valsts, ko sauc par Iraku. Tapēc šo zemi senatnē sauc par Mezopotamiju jeb Divupi. Senie divupes iedzīvotaji domaja, ka zeme ir liela mazliet ieliekta ripa un tas vidū atrodas Divupe.
Dabas apstakļi. Divupē nav īpašu dabas bagatību. Divupes galvena bagatība ir upju ieleja auglīga augsne. Šeit atrodams labs mals un niedres, ko divupieši plaši pielietoja. Divupē nav mežu, ne metalu, ne akmens. Senatnē upēs bija daudz dažadu zivju. Nereti no tuksnešiem šurp traucas briesmīgas smilšu vētras. Vasaras bija sausas un karstas. Ziemas bija vēsas, lietainas, un tad malaina zeme parvērtas lipīgos dubļos. Dažreiz plūdi bija tik lieli, ka nodarīja briesmīgu postu. Taču plūdi deva zemei arī valgmi un nesa līdzi auglīgas dūņas. Pēc plūdiem zeme atkal kļuva auglīg 242e46c aka un spēja pabarot divupes iedzīvotajus.
Divupē ienak šumeri. Apmēram pirms sešiem gadu tūkstošiem Divupē apmetas uz dzīvi tauta, ko sauca par šumeriem. Šumeri bija neliela, bet spēcīga auguma cilvēki. Viņiem bija apaļas sejas ar pravu degunu. Vīriešiem bija gludi skūtas sejas un galvas. Šumeri bija gudra un čakla tauta. Drīz vien viņi auglīgo zemi parvērta zaļojošos darzos un tīrumos.
Pilsētas rašanas. Šumeru valsts centrs bija pilsēta. Pilsētas veidojas, kaimiņu ciemu iedzīvotajiem pamazam parceļoties uz apvidus nozīmīgako centru. Pilsētas nebija lielas. Parasti tajos dzīvoja daži tūkstoši cilvēku. Lielakajas pilsētas dzīvoja pat daži desmiti tūkstoši iedzīvotaju. Pilsētas centra atradas galvenais dievnams- templis. Divupieši ticēja, ka tas ir dieva majoklis. Taja novietoja dieva tēla- statuju. Pie tempļa bija lielakais un skaistakas celtnes pilsēta. Tas būvēja no akmens un ķieģeļiem. Pie pils izvietojas arī partikas un ieroču noliktavas, mantnīcas, amatnieku darbnīcas. Netalu pacēlas skaisti augstmaņu nami. Lai varētu aizstavēties pret ienaidnieku uzbrukumiem, pilsētai apkart uzcēla stipru augsti mūri ar torņiem un vartiem. Dažas pilsētas bez tam vēl apjoza dziļi un plati ar ūdeni pildīti gravji un zemes vaļņi. Lielako Divupes pilsētu Babilonu sargaja divkaršs mūris. Mūru biezums bija 7-8 m. Pilsēta dzīvoja valdnieks, priesteris, augstmaņi, valsts amatvīri- ierēdņi. Pilsēta arī dzīvoja vergi. Vergus nodarbinaja arī būvdarbos. Briesmu brīžos aiz pilsētas stiprajiem mūriem patvērumu meklēja arī tuvako ciemu zemnieki.
Augstakais priesteris un valdnieks. Pilsētvalsts priekšgala bija valdnieks. Valdnieka vara bija ļoti liela. Visiem vajadzēja pakļauties valdnieka gribai. Valdnieka vara bija nežēlīga. Senos rakstos kads Divupes valdnieks stasta: „Ka viesuļvētra es visu izpostīju, nodedzinaju, nolīdzinaju ar zemi; cilvēkus- gan lielus, gan mazus es sagūstīju. ” Valdnieka varas zīme bija īpašs apģērbs, kadu nedrīkstēja valkat neviens cits. Viņa galvu apņēma grezns apsējs- diadēma. Valdnieks sēdēja īpaša izrotata krēsla- tronī un roka turēja varas zīmi- zizli, kas rotats ar grebumiem un dargakmeņiem.
Valdnieka pienakumi. Valdnieks pildīja svarīgus pienakumus. Vissvarīgakais no tiem- rūpēties par valsti un tautu. Valdnieks gadaja par mieru un kartību valstī, aizsargaja tautu pret ienaidniekiem. Valdnieks bija atbildīgs par to, lai tauta būtu paēdusi. Ta ka valstis nereti karoja sava starpa, valdnieks vadīja karaspēku kaujas. Viņš sūtīja sūtņus pie kaimiņu zemju valdniekiem un pieņēma kaimiņu valdnieku sūtņus sava pilī, slēdza līgumus ar citu zemju valdniekiem. Valdnieks, priesteris upurēja dieviem un vadīja svētkus par godu dieviem. Valdnieks bija bagats. Viņam piederēja daudz lielu saimniecību, daudz amatnieku darbnīcu. Valdnieks saņēma kara laupījuma lielako daļu. Valdnieks dzīvoja lepna pilī greznība. Viņu apkalpoja vesles pulks kalpotaju.
Divupes bagatības vilina kaimiņus.
Savstarpējie kari. Ne visas Divupes pilsētvalsti bija vienadi lielas un stipras. Spēcīgako valsts valdnieku nereti uz laiku pakļava vajakas un valdīja par plašam teritorijam. Lagaša 3.gt. vidū p.m.ē. valdīja stipri un gudri valdnieki. Valsts uzplauka. Lagašas valdnieki pakļava Urūku, Ūru un citas šumeru pilsētas un valdīja visa Divupes dienvidu daļa. Pēc daudziem uzvarošiem karagajieniem viņš varēja lepni paziņot, ka pakļavis zemes „no saules lēkta līdz rietam”.
Divupes pilsētas kļūst bagatas.
Ar čaklu darbu un aspratīgu izgudrojumu palīdzību šumeri bija parvērtuši Divupes ziedoša zeme.Auglīga zeme deva augstas ražas. Tirgojoties ar tuvam un talam zemēm, šumeri ieguva tas preces, ko paši neražoja, un tos materialus, kuru pašu zemē nebija,- metalus, kokmaterialus, akmeni. Divupes pilsētas kļuva bagatas.
Kaimiņu ciltis. Līdzas bagatajai ielejai dzīvoja daudzas nabadzīgas klejotaju lopkopju ciltis. Ar saviem aitu, kazu un ēzeļu ganampulkiem tas klejoja pa sauso stepi un pustuksnesi, kas stiepas dienvidos un rietumos no Divupes. Kalnos uz ziemeļiem un austrumiem no Divupes dzīvoja dažadas kalniešu ciltis. Šīs tautas prata labi karot.
Akadieši pakļauj šumerus. Stepju un tuksnešu ganu ciltis viļņiem ieplūda Divupē un apmetas te uz dzīvi. Tie bija akadieši, kas piederēja pie semītu ciltīm. Drīz vien kļuva par zemkopjiem. Ap 3.gt. vidū p.m.ē. akadieši uz ziemeļiem no Šumeras izveidoja savu valsti. DRīz vien tas valdnieki pakļava arī šumerus. Atzīmēdams savu uzvaru, akadiešu valdnieks „noskaloja ieročus jūra” –Persijas līcī. Šumeru pilsētvalstis beidza pastavēt.
Babilonas valdnieki apvieno Divupi.
Babilonas pilsēta. Akadiešu valsts galvaspilsēta bija Babilona. Ta atradas paša Divupes vidienē, kur Tigra un Eifrata plūst vistuvak vienai otrai. Caur Babilonu gaja galvenie karavanu ceļi, kas savienoja austrumus ar Vidusjūras ostam. Babilona bija liela un bagata pilsēta. Ielas un laukumos vienmēr varēja satapt svešatnīgi ģērbtus vīrus, kuri sarunajas svešas valodas. Tie bija tirgotaji no talam zemēm.
Senas Divupes pilsētas
Ap
5000.g. p.m.ē., zemkopju ciematos jau saka paradīties zemkopības
produkcijas parpalikums - galvenais priekšnosacījums, lai saktos
darba
dalīšana, padziļinatos specializacija
un kooperacija un
rezultata civilizacijas attīstība turpinatos
jauna līmenī. Ta, daļa Mezopotamijas iedzīvotaju
varēja atteikties no lauksaimniecības ka galvena
nodarbošanas veida un pilnība apgūt amatniecību.
Savukart līdz ar amatniecības attīstību
aizsakas pilsētu veidošanas process. Ta ceturtaja
gadu tūkstotī p.m.ē. šeit jau bija izveidojusies virkne
pilsētu. Lielakas no tam sakuma bija Erida
(Eridu) un Ereka
(Erech vai Urūka).
Ritenis
Izgudrots laika starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tads, ka tie bija ļoti smagi.
Arkls
Izgudrots laika ap 3500 gadu p.m.ē. Ar arklu varēja apsēt laukus daudz atrak un vieglak.
Rakstība
Viens no svarīgakajiem izgudrojumiem pasaules vēsturē. Pirmas rakstības iezīmes bija piktografiskais raksts. Tas ir izgudrots un sakts pielietot apmēram 3000. gada p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktakiem, izveidojas arī ķīļraksts.
Eposs
Pirma episka poēma sarakstīta ap 2000 gadu p.m.ē. Taja ir stastīts par Urūkas valdnieku Gilgamešu.
Bronzas laikmeta civilizacijam sasniedzot augstu attīstības pakapi, pieaugot iedzīvotaju skaitam, daudzkart intensīvaka kļuva arī resursu izmantošana, līdz to atdevi ne tikai vairs nebija iespējams palielinat, bet ta saka samazinaties. To veicinaja arī klimata izmaiņas – paaugstinoties gada vidējai temperatūrai ne tikai stepes parvērtas tuksnešos, bet arī upēs samazinajas ūdens pieplūde, to baseinu platība saruka un līdzšinējo iedzīvotaju skaitu nodrošinat ar partiku vairs nebija iespējams. Mezopotamija uzturēt sarežģīto upju saimniecību arī kļuva arvien grūtak daudzo karu dēļ ar iebrucējiem, kuri arvien lielaka skaita plūda no izkaltušajiem stepju rajoniem uz piemērotakam zemēm.
Pilnīgs Mezopotamijas civilizacijas pagrimums sakas pēc postoša mongoļu iebrukuma Mazazija un Bagdades izpostīšanas 1258.g. Mezopotamijas politekonomiska sistēma, kura dažadas modifikacijas saglabaja lielaka vai mazaka mēra savu integrētību pie visdažadakajam varam un valdniekiem, arvien vairak zaudēja savu spožumu. Arī rūpīgi izveidota apūdeņošanas kanalu sistēma degradēja un tas jūtami ietekmēja galveno reģiona saimniecības nozari - lauksaimniecību. Rezultata Mezopotamijas iedzīvotaju dzīves līmenis arvien vairak kritas, it īpaši Osmaņu turku un Savafīdu persiešu valdīšanas laika 16.-18. gadsimta. Netieši tas liecina par mazak acīmredzamu taču ilgstošaku faktoru ietekmi. Proti, tehnoloģijas un jaunievedumi dažadas jomas ļava cilvēkiem pielagoties dzīvei cita vidē arī talu arpus Mezopotamijas, zemēs, kuras pirms vairakiem simtiem gadu tika uzskatītas par nelabvēlīgam. Līdz ar to upju ieleju civilizacijas pamazam zaudēja savas kadreizējas priekšrocības. Laika gaita tas izradījas novajinatas ne tikai iekšējo nesaskaņu un valdnieku savstarpējo cīņu par varu dēļ, bet arī parak šauras specializacijas dēļ, paļaujoties uz atsevišķiem dabas faktoriem. Līdz ar to nakas secinat, ka konkrētam organizacijas un inovacijas formam konkrēta vidē ir savas vēsturiskas un fiziskas robežas.
Ja vēl senie grieķi Mezopotamiju saistīja ar leģendu par Ēdenes darzu, tad mūsdienas šis pasaules reģions vismazak atgadina paradīzi. Šobrīd liela Divupes daļa, it īpaši abu upju augštecē, ir karsta, visai neveselīga vieta ar smilšainiem, neauglīgiem klajumiem. Šo teritoriju dēvē par al-Jazirah, kas arabu valoda nozīmē “sala”. Vienīgie tas iedzīvotaji ir klejojoši nomadi.
Pateicoties dabīgajiem upju sanešiem relatīvi partikusi ir tikai Divupes centrala daļa. Tomēr abu upju lejastecē plešas purvainas zemienes, bet pirms tūkstošiem gadu rūpīgi koptie kanali sen parklajušies dūņam un aizauguši ar meldriem un krūmajiem un vairs gandrīz nekas šeit neatgadina seno šī teiksmaina reģiona vēsturi.
Ķīļraksta paraugs (ap 2400.g. p.m.ē.)
Plašakai informacijai skat. rakstu Senas Divupes literatūra.
Divupē (jeb Mezopotamija) 4.g.t. p.m.ē. šumeru civilizacijas laika radusies agraka zinama (vai vismaz viena no agrakajam) rakstība - ķīļraksts, ko izmantoja arī akadieši, elamīti amorieši un citas šī reģiona tautas.
3.g.t. p.m.ē. Mezopotamija tapis eposs 'Poēma par Gilgamešu'. Precīzs ta rašanas laiks un autors nav zinams. 'Poēma par Gilgamešu' būtība ir leģendu apkopojums par mitoloģizēto karali Gilgamešu (valdījis ap 2650.g. p.m.ē.). 'Poēma par Gilgamešu' akadiešu valoda vairak vai mazak saglabajusies uz 11 mala plaksnītēm no 7.gs. p.m.ē. asīriešu valdnieka Ašurbanipala bibliotēkas.
Pirma zinama literaru darbu autore ir šumeru/akadiešu Mēness dieva Nannas priesteriene Enheduana (ap 2285.-2250.g. p.m.ē.) no Ūras pilsētas. Ir saglabajušas mala plaksnītes ar vairakam viņas rakstītam himnam, kas veltītas dievietei Inannai.
2.g.t. p.m.ē. radies eposs 'Enuma eliš' (nosaukts pēc ta pirmajiem vardiem, kas nozīmē 'kad augša'), kas vēsta par pirmatnējiem dieviem un parējo dievu radīšanu. Eposs pastavējis dažadas versijas un kopijas, no kuram senaka datējama, iespējams, ar vismaz aptuveni 1700.g. p.m.ē.
Ar 18.gs. p.m.ē. datējams akadiešu eposs 'Atrahasiss' (nosaukts ta varoņa varda).
Ka babiloniešu literatūras sastavdaļu
bieži vien aplūko arī dažadus neliterarus tekstus,
piemēram, likumu krajumus
|
