Freida psihoanalītisko konceptu vērtības un mērķi

Freida psihoanalītisko konceptu vērtības un mērķi

Psihoanalīze ir Rietumu cilvēka garīgās krīzes raksturīga
izpausme un ari mēģinājums rast tai risinājumu. īpasi skaidri tas
izpauzas jaunākajos psihoanalīzes novirzienos - "humānistiskajā"
vai "eksistenciālajā" analīzē. Taču, pirms es pievērsos manis
izstrādātā psihoanalīzes "humānistiskā" varianta apspriesanai,
es gribu parādīt, ka pretēji plasi izplatītajam pieņēmumam Frei 13513t1919n da
sistēma pārsniedz "slimības" un "dziedināsanas" konceptu robezas
un paredz ne tikai garīgi slimu pacientu terapiju, bet arī cilvēka
"atveseļosanu". Pavirsi spriezot, var teikt, ka Freids radīja jaunu
terapiju garīgo slimību ārstēsanā, kam pakārtoja visas savas

Ēriks Fromms

intereses un pūliņus. Tomer, rūpīgāk ieskatoties, mes atklājam,
ka aiz koncepta par medicīnisko terapiju neirozes ārstēsanā slēp-
jas pilnīgi cita veida intereses, par kurām Freids runāja reti un
kuras viņs, iespējams, tikai retumis apzinājās. Sis slēptais vai
netiesais koncepts bija saistīts ne tik daudz ar garīgo slimību ārst-
niecību, cik ar kaut ko tādu, kas iziet ārpus slimības un ārstniecības
koncepta ietvariem. Kas ir sis koncepts? Kāda ir Freida iedibinātās
"psihoanalītiskās kustības" nozīme? Kāda bija Freida vīzija par
cilvēka nākotni? Uz kādu dogmu pamatojās viņa radītā kustība?
Iespējams, visprecīzāko atbildi uz siem jautājumiem sniedz Freida
teiciens "Kur bija Tas, tur jābūt ari Es".' Freida mērķis bija iracionālo
un neapzināto kaislību pakļausana prātam, cilvēka atbrīvosana no
neapzinātā varas viņa iespēju robezās. Cilvēkam bija jāsāk apjaust
viņā mītosie neapzinātie spēki, lai tos uzveiktu un pārvaldītu. Freida
mērķis bija iegūt optimālas zināsanas par patiesību, pārzināt reali-
tāti; sīs zināsanas viņam nozīmēja vienīgo vaduguni, kas cilvēkam
dota zemes virsū. Tie bija racionālisma, apgaismības fīlosofijas un
puritānisma ētikas tradicionālie mērķi. Taču, ja reliģija un filosofija
sos paskontroles mērķus postulēja utopiski, tad Freids bija - vai pats
uzskatīja, ka ir, - pirmais, kurs tos izvirzīja zinātniski (pētot neap-
zināto) un tādējādi iezīmēja ceļu uz to realizāciju. Freids reprezentē
Rietumu racionālisma kulmināciju, taču vienlaikus viņa ģēnijs pār-
varēja neīsti racionalistiskos un nepamatoti optimistiskos racionālisma
aspektus un sintezēja racionālismu ar romantismu - kustību, kas deviņ-
padsmitajā gadsimtā oponēja racionālismam, pauzot interesi un
cieņu pret cilvēka iracionālo, emocionālo pusi.

* Detalizēti par Freida radītas psihoanalītiskas kustības kvazireliģiozo
raksturu sk. manu darbu Sigmund Freud's Mission (World Perspective
Series, ed. R. N. Anshen New Yord, 1959).

Psihoanalīze un dzenbudisms

Freids rūpējas ne tikai par atsevisķa cilvēka ārstēsanu; daudz
lielākā mērā, nekā parasti uzskata, viņu interesēja arī filosofiskais
un ētiskais uzdevums. "Ievadlekcijās" viņs runā par zināmu mis-
ticisma praksu mēģinājumiem panākt būtiskas izmaiņas cilvēka
personībā. Freids raksta: "Mums jāatzīst, ka psihoanalīzes te-
rapeitiskie centieni ir vērsti līdzīgā virzienā. Tās nolūks ir stiprināt
Es, padarīt to neatkarīgāku no Virs-Es, paplasināt Es vērojumu
lauku, lai tas varētu sev piesavināt jaunas Tas daļas. Kur bija Tas,
tur jābūt ari Es. Tas ir kultūras darbs, kas līdzinās purva nosu-
sināsanai." Tādā pasā garā Freids runā arī par psihoanalītisko
terapiju, kuras uzdevums ir "cilvēka atbrīvosana no neirotiskiem
simptomiem, aizturēm un rakstura anomālijām". Analītiķa
lomu viņs skata tādā gaismā, kas pārsniedz ārsta lomu pacienta
"dziedēsanā". Freids saka: "Analītiķim ir jābūt zināma pārākuma
stāvoklī, ja viņa uzdevums ir kalpot pacientam par paraugu
noteiktās analītiskās situācijās, bet citkārt darboties kā viņa
skolotājam." Tālāk Freids raksta: "Visbeidzot, mēs nedrīkstam
aizmirst, ka attiecības starp analītiķi un pacientu pamatojas uz
patiesības mīlestību, proti, uz realitātes atzīsanu, kas izslēdz
jebkura veida izliksanos un krāpsanu."

Freida psihoanalīzes konceptu raksturo arī citi faktori, kas
pārsniedz tradicionālo prieksstatu par slimībām un to ārstēsanu.
Tie lasītāji, kuri jau ir iepazinusies ar Austrumu domāsanas veidu
un īpasi ar dzenbudisma mācību, pamanīs, ka faktori, kurus
es gatavojos nosaukt, ir savā ziņā saistīti ar Austrumu kultūras

Analysis Terminable and Unterminable, Collected Papers, V, 316
(izcēlums mans - Ē. F.).

Ibid., p. 351 (izcēlums mans F.).
Ibid., p. 352 (izcēlums mans F.).

Erihs Fromms

konceptiem un domām. Sajā sakarā vispirms jāmin Freida kon-
cepts, ka zināsanas ved uz pārtapsanu, ka teorija un prakse nav
jānosķir, ka sevis izzināsanas aktā cilvēks pārveido sevi. Diez
vai ir nepieciesams uzsvērt, cik ļoti sī ideja atsķiras no zinātniskās
psiholoģijas konceptiem - gan Freida laikos, gan mūsdienās -,
kuru ietvaros zināsanas pasas par sevi paliek teorētiskas un
neveic zinosā [subjekta] pārveides funkciju.

Freida metodes ciesā saistība ar Austrumu domāsanu un īpasi
ar dzenbudismu izpauzas vēl vienā aspektā. Freidam nebija rak-
sturīgs apzinātās domāsanas sistēmas augsts novērtējums, kas ir
tik tipisks mūsdienu Rietumu cilvēkam. Gluzi pretēji, viņs uzskatīja,
ka apzinātās domas ir mūsos notiekosā psihiskā procesa neliela
daļiņa, kas faktiski ir nenozīmīga salīdzinājumā ar to milzīgo spēku,
kas piemīt tumsajiem un iracionālajiem un vienlaikus neapzinā-
tajiem [psihes] avotiem. Freids vēlējās ieskatīties cilvēka reālajā
iedabā, gribēja izlauzties cauri apzinātās domas sistēmai, izman-
tojot pasa izstrādāto brīvo asociāciju metodi. Brīvo asociāciju uzde-
vums bija apiet loģiskās, apzinātās, konvencionālās domas. Tām
bija jāpalīdz iekļūt vēl neiepazītā mūsu personības pirmavotā, proti,
neapzinātajā. Lai kā būtu iespējams kritizēt Freida mācības par
bezapziņu saturu, nav saubu, ka, uzsverot brīvo asociāciju lomu
loģiskās domas apiesanā, viņs pārsniedza Rietumu tradicionālā
racionalistiska domāsanas veida ietvarus un iezīmēja tendenci, kas
daudz tālāk un radikālāk ir attīstīta Austrumu domāsanā.

Freida nostājas radikālā atsķirība no mūsdienu Rietumu pasaulē do-
minējosās attieksmes izpaudās vēl vienā aspektā. Viņs vēlējās analizēt
cilvēku vienu, divus, trīs, četrus, piecus vai pat vēl vairāk gadus. Fak-
tiski sī procedūra kļuva par iemeslu izvērstai kritikai pret Freidu. Nav
vajadzības atkārtot, ka analīzi ir jāmēģina veikt, cik vien efektīvi
iespējams, taču es gribu uzsvērt ko citu - Freids nebaidījās pateikt, ka

Psihoanalīze un dzenbudisms

analītiķis var jegpilni strādāt daudzus gadus ar vienu cilvēku tikai tapec,
lai palīdzētu viņam izprast sevi. Raugoties no lietderības, no zaudējumu
un peļņas viedokļa, sāda attieksme nesķiet sevisķi jēdzīga. Drīzāk varētu
teikt, ka laiks, kas veltīts tik ilgstosai analīzei, nav pūļu vērts, ja ņem
vērā sociālo efektu, ko dod izmaiņas vienā cilvēkā. Freida metode sķiet
jēgpilna vienīgi tad, ja mēs izejam ārpus modernā koncepta par
"vērtību", par pareizām, nevainojami līdzsvarotām attiecībām starp
līdzekļiem un rezultātu, un ieņemam nostāju, ka cilvēks nav samēro-
jams ar lietu, ka viņa emancipācija, viņa labbūtība , viņa apgaismotība,
vienalga, kā mēs to nosaucam, ir "mērķis pats par sevi", ko nevar for-
mulēt kvantitatīvos - patērētā laika un naudas - jēdzienos. Freida
vēlēsanās un drosme izstrādāt metodi, kas paredzēja pastiprinātas
rūpes par vienu personu, pauda attieksmi, kas ļoti nozīmīgā aspektā
pārsniedza Rietumu tradicionālās domas ietvarus.

Ieprieksteiktais nenozīmē, ka Freids būtu apzināti tuvinājies
Austrumu mācībām vai konkrēti dzenbudismam. Daudzas
ieprieksminētās atziņas Freids ir formulējis drīzāk netiesi nekā
tiesi un drīzāk neapzināti nekā apzināti. Freids bija pārāk lielā
mērā Rietumu civilizācijas un jo sevisķi astoņpadsmitā un deviņ-
padsmitā gadsimta domas dēls, lai varētu būt ciesi saistīts ar Aus-
trumu domāsanu tā, kā tā izpauzas dzenbudismā, pat ja būtu to
iepazinis. Freida prieksstats par cilvēku principā atbilda tam
prieksstatam, ko bija attīstījusi astoņpadsmitā un deviņpadsmitā
gadsimta ekonomisti un filosofi. Viņu skatījumā cilvēks bija
konkurējosa, izolēta būtne, kuras sociālās attiecības noteica
nepieciesamība apmierināt ekonomiskās un instinktīvās vajadzības.
Pēc Freida domām, cilvēks ir masīna, ko dzen uz prieksu libido
un regulē princips uzturēt libido uzbudinājumu minimālā līmenī.
Viņs skatīja cilvēku kā pamatā egoistisku būtni, ko ar citām
būtnēm saista vienīgi nepieciesamība savstarpēji apmierināt

Erihs Fromms

instinktīvas alkas. Tīksme, pec Freida domam, bija spriedzes
remdēsana, nevis prieka pārdzīvojums. Cilvēka intelekts tika
skatīts atrauti no emocijām; cilvēks bija nevis veselais cilvēks ,
bet gan apgaismības filosofu intelektuālā patība. Brālīga mīlestība
bija nesaprātīga, ar realitāti nesamērojama prasība, bet mistiskā
pieredze - regresija infantilā narcismā.

Es gribu uzsvērt, ka, par spīti acīmredzamajām pretrunām ar
dzenbudismu, Freida sistēmā bija elementi, kas pārsniedza gan
konvencionālos konceptus par slimību un ārstēsanu, gan tradi-
cionālos racionālisma konceptus par apziņu. Sie elementi sekmēja
psihoanalīzes turpmāko attīstību jau tiesākā un pozitīvākā saistībā
ar dzenbudisma mācību.

Taču, pirms mēs sākam apspriest saistību starp "humānistisko"
psihoanalīzi un dzenbudismu, es vēlos norādīt uz vēl vienu pār-
maiņu, kas būtiski ietekmēja psihoanalīzes attīstības gaitu, -
pārmaiņu, kas skāra analītiķa pacientus un viņu problēmas.

Sā [divdesmitā] gadsimta sākumā psihiatra pacienti bija gal-
venokārt cilvēki, kuri cieta no simptomiem. Viņiem bija paralizēta
roka vai obsesīvs simptoms, piemēram, nepārvarama tieksme
mazgāties, vai arī viņi cieta no uzmācīgām domām, no kurām nekādi
nespēja atbrīvoties. Citiem vārdiem sakot, viņi bija slimi tādā nozīmē,
kādā vārds "slimība" tiek lietots medicīnā; kaut kas viņiem traucēja
funkcionēt sociāli, proti, līdzināties tā dēvētajiem normālajiem cil-
vēkiem. So pacientu prieksstats par ārstēsanu atbilda viņu prieks-
statam par slimību. Viņi gribēja atbrīvoties no simptomiem, un viņu
izpratnē "būt veselam" nozīmēja "nebūt slimam". Viņi gribēja būt
tikpat veseli kā parastie cilvēki vai, citiem vārdiem sakot, vēlējās būt
ne vairāk nelaimīgi un traumēti kā vidusmēra cilvēki mūsu sabiedrībā.

Sādi pacienti joprojām vērsas pēc palīdzības pie psihoanalītiķa,
un viņu skatījumā psihoanalīze arvien vēl ir terapija, kuras mērķis

Psihoanalīze un dzenbudisms

ir novērst simptomus un sekmēt sociālu darbosanos. Agrāk sie
cilvēki veidoja psihoanalītiķu klientu lielāko daļu, turpretī paslaik
viņi ir mazākumā - nevis tāpēc, ka viņu skaits būtu samazinājies
absolūtos skaitļos, bet tāpēc, ka viņu īpatsvars ir kļuvis mazāks
salīdzinājumā ar tiem daudzajiem "pacientiem", kuri funkcionē
sociāli, kuri nav slimi sā vārda tradicionālajā nozīmē, bet kuri cies
no "maladie du siēcle", savārguma jeb ieksējā panīkuma, ko jau
minēju ieprieks. Sie jaunie "pacienti" nāk pie psihoanalītiķa,
nezinādami, no kā patiesībā cies. Viņi sūdzas par to, ka cies no
depresijas, no bezmiega, ka ir nelaimīgi laulībā, ka darbs viņiem
nesagādā prieku, un par daudzām līdzīgām kaitēm. Viņi parasti
uzskata, ka viņu problēma ir tas vai cits konkrētais simptoms, un
ir pārliecināti, ka viss būtu kārtībā, ja vien viņi spētu no tā
atbrīvoties. Sie pacienti parasti nesaprot, ka viņu problēma nebūt
nav depresija vai bezmiegs, vai laulība, vai darbs. Dazādie
sūdzību objekti ir tikai apzināta forma, caur kuru mūsu kultūra
ļauj izteikt kaut ko tādu, kas slēpjas daudz dziļāk un ir kopīgs
tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri domā, ka cies no tā vai cita
konkrētā simptoma. Tipiskais ciesanu cēlonis ir atsvesinātība no
sevis pasa, no saviem līdzcilvēkiem un no dabas, apziņa, ka
dzīve aizplūst kā smiltis no saujas un ka nāve pienāks, bet cil-
vēks nebūs dzīvojis, ka viņs dzīvo pārpilnībā un tomēr ir nelaimīgs.

Kādu palīdzību psihoanalīze var piedāvāt tiem, kuri cies no
"maladie du siēcle"? Sī palīdzība ir - un tai ir jābūt - atsķirīgai
no tās ārstēsanas, kas sastāv no simptomu novērsanas un tiek
piedāvāta pacientiem, kuri nespēj sociāli funkcionēt. To cilvēku,
kuri cies no atsvesinātības, dziedināsana ir vērsta nevis uz slimības
novērsanu, bet gan uz labbūtibas iemantosanu.

Tomēr, ja mēs vēlamies definēt labbūtību, tad sastopamies ar ievē-
rojamām grūtībām. Paliekot Freida sistēmas ietvaros, labbūtību

Erihs From}

ir nepieciesams definēt libido teorijas jēdzienos ka spēju pilnvērtīgi
veikt ģenitālo funkciju vai, no cita skatpunkta, kā apslēptās oidipālās
situācijas apzināsanos. Sāda veida definīcijas, manuprāt, ir tikai tan-
genciālas attiecībā pret reālo problēmu, kas skar cilvēka eksistenci
un veselā cilvēka labbūtības sasniegsanu. Jebkuram mēģinājumam
sniegt varbūtēju atbildi uz labbūtības problēmu ir jāiziet ārpus frei-
disko atsauču ietvariem un jāsekmē atklāta diskusija par cilvēka eksis-
tences galvenajiem konceptiem, kas ir humānistiskās psihoanalīzes
pamatā. Tikai sādi mēs varam sagatavot augsni psihoanalīzes un
dzenbudisma mācības salīdzināsanai.