Ievads arābu civilizācijā. Lecture 1
Lekcijas galvenais jautājums: kas ir arābs? Eiropas kategorija izveidojās 19.gs, jautājuma "kas ir tā vai cita tauta" kontekstā. Arābiem ir vairākas tautības - Ēģiptes, Marokas arābi. Arābi lepojas ar sevi kā ar senā kalifāta pēctečiem. Pastāv divas galvenās arābu definīcijas:
Lingvistiskais pamats (valoda), kultūra, reliģija un vēstures piesauksana vieno abas definīcijas. Etimoloģija ir vārdu vēstures izpēte. Etimoloģiskais skaidrojums vārdam arab - Rietumi, apzīmē tos, kas dzīvojusi uz rietumiem no Eifratas, bet tas ir apsaubāmi: atspēkojums - krievs saka: я , latvietis saka: krievs; jo nācija sevi sauc par sevi, nevis tā, kā citas tautas to sauc. Tuvāks arab skaidrojums: Mezopotāmijas/Divupes civilizācijā klejotājus sauca par Ābhar, tas ir semītu nosaukums, kas varētu būt pārveidojies. Arābu valodā arab nozīmē "klejotājs, beduīns". Arābi savu nosaukumu (sevi) skaidro no darbības vārda skaidri teikt, skaidri domāt.
Vēstures avotos visagrāk arābu vārds lietots Mezopotāmijas ķīļrakstos, kas datēti ar 853.g BC. Zīmes iespiestas māla cilindrā, kas saglabājies, pateicoties ugunsgrēkiem - apdega un kļuva ciets! Tekstos minēti arābu valdnieki (viņs teica valdnieķeļi), kurus uzvarējusi asīriesi. Minēts arābu vadonis Aribi Gindibu, kas piesķir asīriesiem 1000 kamieļus. [Arābu valodā neraksta patskaņus.] Epigrāfija pēta uzrakstus uz seniem akmeņiem, klintīm. Babilonijas epigrāfika min arābus kā aribi, arabu, urbi. Parasti teikts, ka arābi dod preces vai ieved tās caur Arābiju. Min arī militāras operācijas, bet ne zemju ieņemsanu. Figurē valdnieku sodīsana, saņemsana gūstā. Arābu pienākums bija maksāt meslus Babilonijas un Asīrijas valdniekiem. Arābijas pussalas tuksnesu daļa un Dienvidu daļa ir ļoti auglīga. Bībelē minēti arābu mezi. DA attīstīta civilizācija. Sodīsana un meslu maksāsana attiecās uz tuksnesaino, ne auglīgo teritoriju.
Arābi ar nosaukumu Arabaya minēti arī persiesu (mūsdienu Irāna) ķīļrakstos 530.g BC. Vai Eiropā pazina arābus? Grieķi zināja - Eshila traģēdijās ir minēti arābi. Piemēram, "Prometejā" ir minēta tāla zeme Arābija, kur ir asi sķēpi. Citā lugā "Persiesi" minēts karavadonis Magos Arabos (nozīmē persietis). 5.gs BC Herodots kā vēsturnieks piemin Arābiju kā zemi, turklāt ietverot visu Arābijas pussalu. Viduslaikos pastāv jēdziens saracīni (english - saracens), kas apzīmē arābu ciltis, kuras klejo Sinajas tuksnesī (tur vēl mūsdienās klejo arābu nomadi).
Arābu liecības 'pasiem par sevi': Jemenas piemineklis un uzraksts uz akmens. D-Jemenā arābu vārds lietots sen un apzīmējis tuksnesa klejotājus, ne zemsēzus. Z-Arābijā ir smiltis, reti cietoksņi un kamieļi. Arābi minēti 4.gs Namāra epitāfijā ziemeļarābu valodā, kas vēlāk kļūst par korāna valoda, par normatīvo arābu valodu. Sākumā Z-Arābijā lietoja aramiesu rakstu zīmes. 7.gs parādās islāms. Korānā (Qur'an) arābu vārds apzīmē tuksnesa klejotājus beduīnus, kas kļūst par arābu valodas normu - beduīni kļūst par centru valodai un kultūrai. Ir divas pilsētas, kas svarīgas saistībā ar korānu, tās ir Meka un Medīna, Korāns stāsta par to iedzīvotājiem.
Muhameda pēdējos 2 dzīves gados arābi devās karot pārapdzīvotības un nabadzības dēļ. Viņi izgāja cauri Z-Āfrikai, ielauzās Francijas D, kur viņus apstādināja. Tā kā māju beduīniem nav, labums ir tāds, ka nav jāgriezas atpakaļ, kas, protams, atvieglo iekarojumus, taču rezultātā:
arābi zaudē saistību ar senčiem
pārstāj klejot
Valdīja uzskats, ka iekarotāji ir zemāk attīstīti kā iekarojamā vieta, savukārt attīstība
veicina aizsargāsanās instinktu. Vietējā kultūra sāk uzsūkt arābu kultūru, viņi kļūst par zemkopjiem, kaut arī process ir lēns. Pirmajos iekarojumu gadsimtos pastāv tāda kā arābu iekarotāju elite, arābu vārds ir prestizs un tiek nosķirts no persiesiem, sīriesiem un ēģiptiesiem.
7.gs - 9.gs, iekarojumu gadsimtu laikā, ir 2 arābu nosaukumi:
1) Arab [kungs, iekarotājs] un 2) A'rāb [tuksnesa klejotājs]
8.gs iekarosanas politika iet mazumā. Arābu vidē parādās jauns sabiedrības slānis - tirgotāji, sava laika zinātnieki. So jauno kultūru gan neveido pasi arābi, kalifātā kultūru veido vispirms grieķi (ienes arī kristietiskos elementus), kas izplatīti gar Z-Āfriku un Rietumos, gan persiesi Austrumos, gan ebreji, kas ienes talmūdiskos (Talmūd ir Toras komentēsanas tradīcija) elementus. Tātad arābu kultūra un arābu medicīna nemaz nepieder arābiem kā etnosam. Kalifāts ir arābu impērija, tās vadonis ir kalifs.
18.gs no Kaspijas jūras Ziemeļiem ieceļo tjurki, pamazām viņi iekaro arābu impērijas zemes. Rodas Otomaņu impērija, kas 1914.gadā iet bojā. Otomaņu impērijā arābi bija pakļauta tauta. Par arābiem sauca pakļautās tautas, kas cēlusās no arābiem, t.s. "arābu bērni", tie, kas runā arābu valodā. 1517.g nosaukums Otomaņu impērija.
KOPSAVILKUMS
vārds "arābs" pirmoreiz lietots 9.gs BC, aprakstot Z-Arābijas tuksnesu beduīnus,
grieķu un romiesu apritē vārds "arābi" apzīmē visus arābu pussalas iedzīvotājus, gan Ziemeļu, gan Dienvidu daļas,
Kaut arī visiem arābiem ir viena valoda, par arābiem viņi pasi sauc tikai tuksnesa klejotājus.,
Iekarojumu laikā termins attiecas tikai uz iekarotājiem, lai tos atsķirtu no koptiem un berberiem, kas bija iekarotās tautas,
Arābu impērija veido kultūru, saplūstot senākām kultūrām, bet izsakot to arābu valodā, kas pati iespaido kultūras procesus.
Iekarotājiem saplūstot ar arabizētajiem vietējiem iedzīvotājiem, vārds "arābs" tiek lietots tikai uz tuksnesa klejotājiem beduīniem.
Otomaņu impērijā par arābiem sauca tos, kas runāja arābu valodā, pirmā identitāte bija islāms, otrā - kādā valodā runā,
20.gs attīstās jauns prieksstats par arābiem, kas aizgūts no Eiropas - arābu nācijas ir analoģiskas Eiropas nācijām ar tādām pat tiesībām.
Nācija ir tauta, kas dzīvo vienā teritorijā, runā vienā valodā un tai ir vienāda politiska kultūra.
Lecture 2 arābs = beduīns
BEDUĪNU DZĪVESVIETA ir Arābijas tuksnesis - platība: 1,5mlj km2, iedzīvotāju skaits: (salīdzinosi tikai) ~ 27mlj. Arābijas tuksnesis neaizņem visu pussalu, tas ir daļa no ģeoloģiskās sistēmas, kas stiepjas no Sahāras tuksnesa, tālāk Karakuma un Gobi tuksnesa. Pirms 10 000 gadiem, kad tur beidzās ledus, tur bija zāļainas ganības. Tuksnesa aizas wadi liecina, ka tur reiz bijusas spēcīgas straumes, turklāt ielejas dibenā joprojām tek sīka urdziņa. Sarkanās jūras piekrastē atrodas R-Arābijas kalnu grēda, tas ir pussalas augstākais punkts, savukārt tuksnesi ir kā nogāze no Sarkanās jūras uz Persijas līča pusi. Grēdas augstākais punkts ir Dienvidos (4km virs jūras līmeņa), bet zemākais (2,7km virs jūras līmeņa) ir Jemenā.
Pussalas galvenā īpatnība ir tās tuksnesi. Tie dalās:
Arābijas pussalas Ziemeļos atrodas Al-Nufūd tuksnesis. Kad ziemā nolīst lietus, tuksnesis kļūst par auglīgu stepi, par paradīzi beduīniem, kazām un aitām.
"Sarkanā zeme" Al-Dahnā aizņem pussalas Centrālo daļu. Tuksnesis veido
pusloku, kas ietver kalnus. Lietus, kas līst rudenī un ziemā, padara so zemi auglīgu. Tuksnesa Dienvidu daļa robezojas ar nelietojamo un noslēpumaino Al-Rab-al-Khāli teritoriju, kur neviens nedzīvo skarbā klimata dēļ. Angļu ceļotājs un ģeogrāfs to nosaucis par tukso zemi. Viņa atstātās piezīmes arī ir visa informācija par so vietu.
Kalnainie tuksnesi, kas nav derīgi dzīvosanai
Arābija ir arī vulkāniska zeme, kur izvirdumi nav bijusi 800 gadus. Tā ir viena no
Pasaules vissausākajām un karstākajām zemēm. Poēzijā daudz aprakstīts al-saba, spirdzinoss austrumvējs, kas nāk no Indijas. Tas ir viņu vēsākais vējs..
Civilizācijas centrs ir Al-Hidjāz Sarkanās jūras piekrastē. Sausa teritorija, kur lietus līst reizi 3-4 gados. Lietusgāzes ir vētrainas un izraisa īslaicīgus plūdus. Tur ir auglīgas oāzes, kur temperatūra ēnā svārstās no 8 grādiem ziemā līdz 42 grādiem vasarā.
Arābijas Dienviddaļa ir pussalas auglīgā daļa. Jemenas galvaspilsēta Sana (2km virs jūras līmeņa) ir labākā vieta pussalā, kur dzīvot. Viskarstākās un vismitrākās vietas ir Muscat un Dzida, upju gan tur nav.
FLORA: galvenā bagātība oāzēs ir dateļpalmas, gan Jemenā, gan Omānā, visos pussalas Dienvidos. Galvenā barība ir dateles, vēl pārtiek no miltu putras. Svarīgs eksporta produkts ir vīraks (krieviski ), skujkoku sveķi, ko lieto reliģiskās ceremonijās. Kafija (arābu alkohols) zināma no 14.gs, ievesta no Etiopijas. Eiropā kafija parādījās tikai 16.gs. oāzēs aug arī granātkoki, citrusi, arbūzi, banāni, cukurniedres, to visu sāka kultivēt ebreji un Z-Arābijas tauta nabatiesi.
FAUNA: ir čūskas, parasti ļoti indīgas, lauvas, leopardi, vilki, lapsas, ķirzakas. Pērtiķi ir tikai Jemenā. Plēsīgie putni - ērgļi, piekūni un pūces. Lidinās arī lakstīgalas un zvirbuļi. "Mājdzīvnieki" ir kaķi, kazas, aitas, kamieļi. Tāpat ir siseņi, kurus arābi ēd zāvētus. Zirgi ievesti no Ziemeļiem, no Sīrijas. Zirgi arābiem ļoti palīdzēja iekarojumos. Zirgi ēda gaļu un tāpēc bija agresīvi, arābi ļoti lepojās ar saviem zirgiem. Piemēram, ja trūka ūdens, tad zirgi dabūja ūdeni, bērniem nācās pagaidīt..
Strobons mūsu ēras mijā raksta, ka arābi nepazīst zirgus. Kamielis derīgs, bet nav prestizs kā zirgs. Bez kamieļa arābs nevar dzīvot - kamielis baro, pilda naudas un transporta funkcijas. Kamieļos rēķina līgavas izpirksanu, asins naidu. Beduīni dzer kamieļa pienu, gaļu ēd svētkos. Kamieļa vilna noder apģērbam, segām, teltīm. Kamieļa urīns ir antiseptisks līdzeklis, arī matu kopsanas līdzeklis. Vārdu sakot, kamielis ir Allāha dāvana. Ir teiciens, ka arābam klājas labi, ja kamielim klājas labi. Kamielis var iet 5 dienas bez ūdens vasarā, 25 dienas ziemas laikā.
BEDUĪNA DZĪVESVEIDS: klejosana tuksnesī, bet tā nav gluzi bezmērķīga, beduīni lopkopji un tādā veidā viņi gādā pārtiku saviem lopiem. Aitas audzē oāzēs un pustuksnesos, kur ir vairāk zaļuma, plikā tuksnesī var dzīvot tikai kamieļi. Dzīve tuksnesī ir ļoti trūcīga, grūti atrast barību. Laupīsana pastāv kā sociāla funkcija: ja kādam ir vairāk, tas sādā veidā tiek izlīdzināts. Ir arī cilvēku upuri, bet arī tas izlīdzina cilvēku skaitu.. Islāms aizliedz nogalināt musulmani, taču tuksnesis ir anonīms. Galvenais orientēsanās ceļs ir wadi tuksnesa aizas, bet ir arī citi nosacījumi.
KULTŪRAS MODELIS: tā kā nemitīgi notiek cīņa par izdzīvosanu, tad kultūra nemainās, inovācijas ir svesas. Tagad primitīvās ciltis dzīvo mūsdienu ietekmē - lieto tehniku.. tautas iedala primitīvās vai attīstītās atkarībā no tā, ko viņi pasi spēj radīt, ne tikai pielietot. Beduīni pasi sevi uzskata par civilizācijas virsotni. Beduīns nicina tirdzniecību, no amatiem ciena lopkopību. Tuksnesis - arābs - kamielis - dateļpalma. Tuksnesis arī pasargā arābu, neviens nav līdzīgs arābam tuksnesī. Beduīns ir kā muskuļu, dzīslu un nervu savijums ar nedzēsamu tieksmi izdzīvot. Saskaroties ar problēmu, beduīns nemeklē risinājumus apkārt, viņs censas izdzīvot.
APĢĒRBS: Thawb krekls, kam virsū abā, galvā sien lakatu, kas savīts ar iquāl, turklāt apaksveļu viņi nenēsā.
Dievu lūdz aptuveni sādā formā - kungs, palīdzi man, stāvi klāt pravietim Muhamedam un vairāk nevienam. Laupīsanu sauc par ghazw. Tradīciju robezās arābi ir uzticami draugi. Korānā teikts, ka beduīni ir slikti dievlūdzēji. Semītu kontekstā rodas reliģiska sistēma, tās pirmsākums ir animisms (prieksmetu un dabas parādību apveltīsana ar dvēseli un garīgu, dievisķu spēku). Tuvajos Austrumos lielākā bagātība ir ūdens. Senās akas ir saistītas ar reliģiju. Lielākā aka atrodas Mekas teritorijā, tā ir pirmsislāma svētvieta "Zamzam".
Kad arābs iet uz kapiem, viņs nes akmeni, ko nolikt uz kapa. Akmens - semītu svētvieta, altāris tiek veidots no akmeņiem. Akmeņi apzīmē arī pirmsislāma dievus:
Uanāt
Uzza
Allāh (galvenais no siem trim dieviem)
Arābi kristiesi savu dievu arī sauc par Allāhu. Reliģija ir sava veida ideoloģisks
cements. Dieva vārds pielietots visur - zvērestos, kas ciltij obligāti. Piemēram, ja kāds atstāj reliģiju, tad kļūst par atstumto. Ja viņam jāpamet cilts, tas nozīmē drosu nāvi.
SABIEDRĪBAS UZBŪVE: klejotāji dzīvo teltīs. Vairākas teltis kopā veido apmetni, ko sauc par hayy. Apmetnē dzīvo asinsradinieki, kas veido klanu (kawm), savukārt vairāki klani kopā veido cilti, ko sauc par kabila. Cilts ir lielākais pirmsvalstiskais veidojums. Ciltī valda seihs, kas tiek izraudzīts uz visu mūzu, un parasti tas ir vecāka gadagājuma cienījams cilvēks. Viņs funkcionē kā vidutājs strīdos, viņam jāpārzin parazas, jāpieņem militāri lēmumi. Seiha lēmumus ierobezo cilts vecāko padome majlis.
ĪPASUMS: beduīnam pieder telts un trūcīgā iedzīve. Akas un ūdens avoti pieder visai ciltij. Asinsatriebībai arābu vidū ir svarīga loma. Jau Bībelē minēts aci pret aci un zobu pret zobu princips. Tā kā notiek klanu kari, tad atriebība ir obligāta, lai nesāktos haoss. Sodu realizē katra atsevisķa cilts. Nāvi vispirms atriebj tuvākais radinieks. Ja notikusi slepkavība cilts ietvaros, tad slepkavu padzen no cilts, kas ir drosa nāve.
ASINSRADNIECĪBA: var iegūt arī fiktīvo asinsradniecību (radniecība, kas iegūta citā, ne asins sajauksanās ceļā), piemēram, dzerot pie klana piederosā vai seiha asinis. Piemēram, čečenu vidē var samierināties ar naidīgu dzimtu, kļūstot par fiktīvo asinsradinieku pēc cilts vecākās mātes krūts noskūpstīsanas.
Lecture 3 Arābija pirms Muhameda
Jahīliya - pagānisma, daudzdievības laiks arābu vēsturē.
Asinsradniecības sistēmā bija atkāpes - fiktīvā radniecība; līdzīgi notika arī ar reliģisko radniecību. Klanā varēja iekļūt svesinieks, ja klana svētvietā bija notikusi īpasa ceremonija mawla. Dazkārt pastāvēja "klientu" un "patronu" attiecības, sāda sistēma darbojās ilgi un īpasi noderēja iekarotajām tautām.
Moseja - funkcionē kā skola, lūgsanu un sapulču vieta, mosejas studentus dēvēja par "Allāha kaimiņiem".
'Asabīyah - klana lojalitātes gars, beznosacījuma parādība. Klana locekļi ir lojāli klanam, vietai, kur dzīvo. Ģimenes vajadzības tiek stādītas augstāk par indivīda vajadzībām. Sociālā un politiskā lojalitāte izlīdzinās cilts robezās.
Klans un cilts ir divi ģimenes "progresijas" veidi. Cilts pārvaldīsana, ko nodrosina seiha postenis, notiek ar ģimeniskiem paņēmieniem. Seiham (shaykh) jāpazīst visi sava klana locekļi. Seihs ir viens no klana locekļiem, viņs nestāv tiem pāri. Kopumā cilvēka pazīsanas iespējas izbeidzas ap 400 cilvēkiem, izņēmuma gadījumā 1000 cilvēki. Tātad seiha varai ir robezas, kas ir visai skaidri noteiktas - 400 cilvēku robezās, jo visi darījumi tiek kārtoti personiski.
"Netici arābam" - arābs ir patiess sava klana, cilts robezās.
Seiha varu ierobezo vecāko padome majlis, kas pieņem lēmumus kara gadījumā. Konflikti jārisina seiham pasam. Strīdu sķirsana notika sādi:
Kūfijā (lakatā) iesēja pretenziju skaitam atbilstosu mezglu skaitu. Tad seihs vai abi seihi sarunu gaitā risina problēmas. Līdzko jautājums atrisināts, tiek atsiets viens mezgls. Pēc tam seko mielasts un līksmība. Tad tādā pat garā tiek risināta nākamā problēma. Sī prasme risināt konfliktus pirmsislama sabiedrībā tiek saukta par sunna. Islāmā sādu parazu kopums ir adāt.
Poligāmija - daudzsievība - ir grieķu cilmes vārds.
Poliandrija ir daudzvīrība, piemēram, Indijas rajonos.
Levirāts ir seno ebreju tradīcija - ja sievietei nomirst vīrs, tad vīra brālim jāprec sī sieviete.
Kops 18.gs [Eiropas literatūrā tas ir romantisma laikmets] arābu pasaules seihs ar savām daudzajām sievām ir plasi izmantota tēma mākslā un literatūrā. Bet īstenībā... tuksnesī feminisms nevar attīstīties. Sieviete nevada karavānu, necīnās ar zvēriem. Poligāmija bija sociāli regulējoss process. Laulības parasti izkārtoja māte. Arābu meitene nesapņo par princi. J Tiklīdz viņa apprecas, visi sāk gaidīt, kad viņa paliks stāvoklī. Piemēram, Eiropā viduslaikos bija daudz klosteru, kas bija arī kā nabagmājas atraitnēm. Sodienas arābu sabiedrībā dominē monogāmija. Vīram jānodrosina savai sievai tādi apstākļi, kādi viņai bijusi tēva mājās.
Ilgu laiku arābu sabiedrība dzīvoja "saspiestā stāvoklī", bet tie arābi, kas aizgāja no savas pagātnes, spēj ātri integrēties modernajā sabiedrībā.
Arābu civilizācija veidojas oāzēs, ne gluzi plikā tuksnesī. Oāzēs klanu sistēma kotējās kā karaliste, oligarhija, kas ir atvasinājums no beduīnu sabiedrības. Protokaralistes sāka izplatīt savu varu uz apkārtklejojosām ciltīm. Sinajas tuksnesī ir Sv. Katrīnas klosteris, kuru vadīja bīskaps. Klosteris bija kā oāze, līdz ar to bīskaps bija apkārtējo musulmaņu valdnieks. Sis arī bija vienīgais klosteris, kura teritorijā ir moseja.
Dazas oāzes kļuva lielas un spēcīgas, piemēram, Kinda, kas uzplauka 5.gs beigās/6.gs sākumā. Kinda atrodas Arābijas Ziemeļos, savulaik tā veidoja valsti ar irdenu teritoriju. Kindas loma bija īpatnēja. Vēsturiski maz par to zināms, bet Kindu piemin arābu poēzija. Pastāv vienota arābu poētiskā valoda. Kinda kā arābu valstiskuma sapnis, mīts, kas atstāj dziļu iespaidu uz arābiem.
Meka atradās ceļu krustojumā, tur pārkrāva preces, atpūtās, tur bija reliģiskas vietas. Tādā veidā Meka ieguva nozīmi pirmsislāma laikā kā svētvieta. Mekā atrodas Ka'ba, kuba vidū akmens.
BEDUĪNU SABIEDRĪBA PĀRIET UZ PILSĒTU SABIEDRĪBU:
Arābiem ir tuvu tādi centri kā Abesīnija [Etiopija] Dienvidos, R-Bizantija, R-Roma, tuvu arī Ēģipte. Taču tikmēr, kamēr apkārtējā pasaule dzīvo bez konfliktiem, arābi paliek izolēti. 6.gs notiek cīņas starp Bizantiju un Persiju. Rezultātā pārtrūkst ierastie tirdzniecības ceļi, jaunie it tā sauktie transarābijas ceļi. Sākot ar 6.gs Arābija ceļi piepildās ar tirgotāju karavānām, tādējādi arābi pārņem dazādus iespaidus. Bija arī atsevisķi pārkrausanas punkti.
Ghasān valsts: 5./6.gs reģionā ir Bizantija, A-Romas impērija. Otra lielā valsts ir Persija. Lielvalstis veido bufervalstis. ZA teritorijā Persija izveidoja Ghasān bufervalsti, kur dzīvoja arābi. Persiesi viņus apmācīja cīnīties un apbruņoja. Ghasān valstī pastāvēja austrumu kristietība. Ghasān arābiem bija iespēja apgūt moderno karamākslu, persiesu valodu un kristīgās civilizācijas pamatus. Pasi persiesi ghasāniesus uztver kā savējos.
Hīras bufervalsti uzturēja Bizantija. Shēma bija līdzīga kā Ghasān valstī, bet seit bija arī bizantiesu nauda - Bizantija maksāja Hīrai naudu. (Principā nodokļu nemaksāsanai ir 5000 gadu.) Hīra pieņem kristietību, ko ienes karagūstekņi.
Svesas kultūras avots ir sveszemju valdīsana, pat, ja tā ir īslaicīga. Arī Meka bija svesu kultūru iespaidu centrs. Dominējosā cilts ir kuraisi, kas pārņem varu un tirdzniecību. Divas reizes gadā gāja cauri karavānas, tika slēgti līgumi. Bagātiem tirgotājiem bija izdevīgi likt līdzekļus kopā. Mekas apkārtnē notika lieli gadatirgi ukāz. Parādījās amatnieki. Ārpus Mekas plass klientu loks (mawla). Veidojās jauna sociāla parādība - tirgotāju solidaritāte.
Lecture 4 Muhammads un islāma pirmssākumi.
Sīra ir raksti par Muhameda dzīvi. Biogrāfija sarakstīta 150 - 200 gadu laikā pēc Muhameda nāves, līdz tam laikam viņa dzīves gaitas saglabājās mutvārdu formā. Sakrājās nostāstu krājums par Muhameda rīcību dazādās situācijās, to sauc Sunna, Sīra ir tās daļa. Protams, daudz drosāks avots ir Korāns [Qur'an]. Sīrā gan ir virkne hadīsu [Muhameda izteicieni], kas ir nepatiesi, tiem nevar drosi ticēt. Pie tāda secinājuma nonāk arī vācu pētnieks Schacht.
Muhameds piedzima Mekā ~ 570. - 580.g Banū Hāsima ģimenē, kas pieder pie kuraisu cilts. Viņa tēvs nepiederēja pie Mekas aristokrātiem, lai arī nāca no dizciltīga atzara (tas tanī laikā bija mazāk ievērots). Muhameda tēvs mirst, kad Muhameds ir vēl bērns. Drīz nomirst arī māte un Muhamedu audzina vectēvs. Vēlāk Muhameds tiek nodots radiniekiem beduīniem un pierod pie beduīnu dzīvesveida. Viņs apguva kamieļa dzinēja amatu, apguva karamākslu. Kad Muhameds pieauga, viņs piedāvāja savus pakalpojumus Mekas tirgotājiem. Tā viņs iepazinās ar kāda tirgotāja atraitni Hadīdzu. No sākuma viņs pie viņas strādāja, tad apprecēja viņu un kļuva par bagātu un cienījamu Mekas iedzīvotāju. Tad viņs pēksņi? saņem Dieva atklāsmi un sāk sludināt jauno reliģiju. Ir variants, ka atklāsme nāca pakāpeniski kā viņa dzīves pieredzes rezultāts. Muhameds esot atpūtie Hīras kalna alā un atmodies no tā, ka viņu zņaudz. Tas bijis erceņģelis Gabriels [Dzibraīl]. Eņģelis licis viņam rakstīt. Tā Muhameds zaudējis mieru, bet viņa sirdī parādījusās Sūras. [Piemēram, samanismam tas ir raksturīgi, ka par samani kļūst cilvēks, ko piemeklējusi samaņu slimība.] Hadīdza liek nemiera pārņemtajam Muhamedam sludināt, bet tikai mājās. Hadīdz bija pirmā, kas vēl bez Muhameda pieņēma islāmu, pēc tam sekoja viņas tēvs Abū Balers un brāļadēls Alī. Muhameds sludināja Korāna mācību, kas sadalīta 8 daļās Sūrās, kas dalās Aijatos. Muhameda atklāsmes turpinājās.muhameda apziņā parādās tā sauktās Mekas Sūras - poētiskas un estētiskas, jūtams, ka apziņā tās nonākusas spontāni. [Jaunās Derības teksti, ko lieto sodienas baznīcā, tiek saukti par kanoniskajiem evaņģēlijiem. Ir arī nekanoniskie evaņģēliji - apokrifi, kurus baznīca nepieņem.]
Korāna tekstos jūtama ietekme no neprecīzām Vecās Derības (Tanakh) ziņām, arī no apokrifiem. Ietekme arī no gnosticisma - īpasi meditējot, cilvēks var ieiet citā realitātē un nonākt kontaktā ar dievību.
Rodas jautājums, kur Muhameds ņēmis sādas ziņas, jo ne Tanakh, ne apokrifus viņs nelasīja. Iespējams, viņs iepazinies ar tuksnesa eremītiem. Viņi parādījās 4.gs, kad Bizantijas un Romas impērijās notika kristietības legalizācija. Daudzi kristiesi aizgāja tuksnesos, wadi ielejās, un praktizēja kontemplāciju. Kontemplācijas tehniku Muhameds ir apguvis no eremītiem.
Tāpat nav īsti skaidrs, ko Muhameds darīja Hīras alā. Ala parasti ir vientuļnieku vieta, turklāt tur vienmēr ir tumss. Ir ziņas, ka Muhameds tur nodevies kontemplācijas tehnikai. Viņs bijis ietinies tepiķī (atkal tumsā!), gatavs piedzīvot gan patiesus, gan nepatiesus reliģiskus redzējumus.
Rezultātā:
notiek atteiksanās no pasaulīgā, tā kļūstot par reliģijas profesionāļiem,
rodas iespēja un spējas to uzspiest citiem. Muhameds so piedāvājumu pieņem, sajūtot sevi par pravieti, kam pienākas politiska vara, vara pār cilvēkiem.
Senajā pasaulē reliģija ir valsts ideoloģija. Tātad Muhameds pieņēma izaicinājumu
kļūt par reliģisko, iespējams, arī politisko vadītāju.
Tanī laikā Meka jau ir reliģisks centrs, un Muhameds ar savas jaunās reliģijas sludināsanu kļūst par konkurentu. Zināma daļa Mekas iedzīvotāju kļūst nemierīga, jo daziem Mekas reliģija bija kā bizness. Citur īpasas pretestības nebija sociālā iemesla dēļ - apkārtējo reliģiju spiediens uz arābiem.
Ha īti ir cilvēki, kas mēģina atrast reliģiju, uz savu roku kombinējot apokrifus, jūdu Tanakh un arābu reliģiskos prieksstatus. Vajadzība pēc reliģijas sabiedrībā ir jūtama un objektīva.
Kad Mekā jau bija izveidojusies musulmaņu kopiena, sākās vajāsanas. Pirmā grupa bija spiesta emigrēt uz Abesīniju [Etiopiju], bet Muhameds paliek Mekā. Mekas aristokrāts Uthamān pieņem islāmu. Islāms kā pilsētas, ne tuksnesa beduīnu reliģija. Muhameds mēģina sludināt arī citās pilsētās. Ta'īf pilsēta panākumu nav, tomēr Muhameds guva panākumus, pateicoties savam ieksējam spēkam un spējai izsķirt strīdus. Viņs kļuva par kaut ko seiham līdzīgu - viņu aicināja sķirt strīdus.
Yatribas pilsētā (450km no Mekas) apmetās divas savā starpā nedraudzīgas ciltis - Aus un Khazaraj. Jatribas pirmie iedzīvotāji bija ebreji, zināms skaits aramiesu (nākusi no Sīrijas). Ebreji bija bagātāki par arābiem, tāpēc arābi viņus neieredzēja. Muhameds uz Jatribu pārcēlās 622.gadā. Tas ir musulmaņu ēras Hidzraj sākums. Ar 622. gadu sākas musulmaņu gadu skaitīsanas sistēma pēc mēness kalendāra. Apzīmējums - AH [Anno Hlgira]. Pēc Muhameda pārcelsanās uz Jatrību pilsētu sāk saukt par Medīnu (praviesa pilsēta). Tā ir oāze, un Muhamedam ir jānodibina miers starp dazādajiem Jatribas iedzīvotājiem. Muhameds bija paņēmis līdzi savus piekritējus Muhajirūn. Medīnā situācija nebija viennozīmīga:
tie, kas pieņem Muhamedu - Ausār
tie, kas viņu noraida, viņa pretinieki - Munāfikūn
Vispirms Muhameds ieradās pie turienes jūdu kopienas un mēģināja sludināt savu
Atklāsmi. Viņs bija pārliecināts, ka viņa atklāsmes arābiem ir tas pats, kas kristietība un jūdaisms. Bet no jūdiem atbalstu viņs nesaņem. Mēģinot rast kopīgu valodu, Muhameds pieņem dazādas jūdu parazas. Viņs pieņem Yom Kippur svētkus, tie ir saistīti ar gavēni, cilvēku samierināsanos ar dievu. Pārņem arī tradīciju, ka lūgsanu laikā jānostājas ar seju pret Jeruzalemi.
Medīnā Muhameds nāk klajā ar deklarāciju [vēsturē tā ir "Medīnas Konstitūcija"]. Asinsradniecības vietā nāk reliģiskās radniecības princips. Visi, kas pieder islāmam, ir radinieki garīgā ziņā, un to starpā nedrīkst notikt asins izliesana. Ikviens, kas nogalina musulmani, kļūst par visu musulmaņu pretinieku. Ja nogalina cilts pārstāvis, tad visa cilts ir ienaidnieks.
Seihs uztverts īpasā nozīmē - viņa varas avots ir dievs. Viņu nevar atcelt no sī amata. Seihs ir vienpersonisks valdnieks, jo vecāko padomes majlis vairs nav. Tolaik valdnieks bija gan tiesnesis, gan karavadonis.
Musulmaņu kopienas nosaukums umma ir attālināts sinonīms baznīcai/budistu kopienai saugha. Bet tas nav tas pats, kas baznīca, jo baznīcu var nodalīt no valsts, bet umma un valsts ir vienotas, kopējas. Tātad Muhameds ir gan reliģisks, gan politisks vadītājs.
Ummas dzīvē ienāk arābu beduīnu tikumi:
īpasuma tiesības,
laulību likumi,
attiecību regulēsana summas ieksienē.
Sodienas islāma likumi Sariats lielā mērā ir sīs agrākās arābu reliģiskās sabiedrības likumu turpinājums.
Lecture 5. Arābu iekarojumi.
.g 300 cilvēku lielas ordas prieksgalā Muhameds uzbrūk Badras oāzei. Viņs uzvarēja un uzskatīja, ka tas noticis, pateicoties ticībai. Radās jautājums, pēc kādiem principiem dalīt laupījumu. Medinas Sūras dod atbildi arī uz sādiem jautājumiem. Kauja pie Oāzes ir slavena tāpēc, ka Muhameds parāda sevi kā varenu valdnieku, viņs bija arī karavadonis. Viņs saprot, ka var [islāmu] arabizēt - ne tikai pārvērst par ticību, bet arī saistīt ar valsti, padarīt valstisku. Pie Badras viņs aplaupa Mekas karavānu. Vēlāk tā pārvērsas par Mekas .... , kur regulāri notiek laupīsanas. Vēlāk Mekas oāze savāca karaspēku un gāja uz Medīnu, bet pie Ukud kalna tika sakauta, tāpēc viņiem nepietiek spēka, lai turpinātu laupīsanu Medīnā. Jāpiebilst, ka laupīsanai nebija nekādi politiski nolūki, tā bija tikai laupīsana. Par to pārējie nolemj atriebties un padzen ...... no Medīnas, kas pārstāj būt par Medīnas valsti. 627.g Meka savāc karaspēku un dodas ieņemt Medīnu. 628.g Muhameds jūtas gana stiprs, lai dotos uz Meku, tomēr karaspēks tam nav gatavs. Muhameds izrēķināja dienas, kad Mekā nedrīkst karot, un uzdevās par "mierīgiem svētceļotājiem". Tika noslēgts pamiers uz 10 gadiem. Karotāji devās uz Khaibas oāzi, kas ir ebreju oāze, un izlaupīja to. Radās grūtības ar salaupīto - tā kā visu nevar paņemt līdzi, tad iedzīvotājiem tika uzlikti mesli - 50% jāmaksā iekarotājiem. 629.g Muhameds ar 200 cilvēkiem dodas uz Meku, daudzi pieņem viņa jauno reliģiju. Ame - ibr - al - As un Khālid ibr al - walid ir Mekas aristokrātijai piederīgas personas. 630.g Canes belli - kara iegansts. Meka kļūst par islāma garīgo galvaspilsētu. Kad kāds mekas iedzīvotājs nogalina iekarotāju, nepieciesams atriebties, ko Muhameds arī dara.
Politiskā impērija: pēc savas būtības arābi nav visai reliģiozi, bet gan materiāli tendēti. Daudziem Muhameda reliģija nepatika, bet viņi pieņēma Muhameda sistēmu. Muhameds noslēdza politiskus līgumus. Wufūd - reliģiskā kustība. Grūtības ar vienlīdzīgu tirdzniecību. Viņiem vajadzēja lielāku spēku. (pakļausanās Muhamedam)
632.g 8.jūnijā Muhameds nomira (pēc isas svinības). Vēlāk Muhameda figūrai piedēvē nostāstus, mītus, Persijā radīti viņa portreti. Pēc semītisko reliģiju principiem nedrīkst attēlot seju. Pēc Muhameda nāves sākās iekarojumi ārpus Arābijas robezām. 7.gs ir laiks, kad pastāv 2 lielvaras - Bizantija un Persija. Romas impērija dalās 2 daļās - R-Romā (franki, lombardiesi) un A-Romā (runā grieķu valodā). Lombardi ir mezonīgas ciltis, kas ieceļoja no Eirāzijas 5.gs un apmetās Z-Itālijā. 7.gs Persijai un Romas impērijai bija jau 300 gadus ilga kara vēsture. Abas impērijas ir Ahileja papēdis.
Turcija sastāv no Anatolijas plakankalnes, kur dzīvoja kruvi, tas ir Bizantijas impērijas centrs. Sīrijā(tagadējā Jordānā) dzīvo semīti - aramiesi. Ēģiptē dzīvo kopti. Aleksandrījā notiek nemieri, mēģina sacelties pret Bizantijas impēriju. Persijas impērijas ekonomiskais pamats, vieta, kur viņi dzīvo, ir Irānas plakankalne (Irāna). Irākā dzīvoja semīti. 7.gs sāk./vidū notikusi revolūcija, nodibinājusies militāra diktatūra - abas impērijas karo. Kars ilgst 602.g - 628.g un tajā uzvar Bizantija, kas pēc tam nav spējīga pretoties a........ no Arābijas.
Muhameda vara bija viņa personiskā vara, kam nav līguma. Bet pēc nāves sī līguma dalībnieki uzskatīja sevi par brīviem. Muhamedam nebija nozīmēts mantinieks, bet par tādu uzskatīja viņa brāļa dēlu Ali. Semītisko varu var nodot dzimtas vecākajam vīrietim, un par Muhameda mantinieku kļūst viņa sievastēvs Abu Bakr. Viņs izraisa nemierus, kas ātri beidza un iegūst Kalifa titulu - kļūst par valdnieku, kam nav reliģiskas tiesības runāt Dieva vārdā. Ar to viņs atsķiras no Muhameda! Abu Bakr bija tāda armija, ar ko viņs varēja pakļaut arābu ciltis, kas vēlējās palikt neatkarīgas. Pēc 2 gadiem varu pārņēma 'Unars vai 'Onars, arī viņs bija Kalifs. Sākās jauns periods - arābu iekarojumi ārpus arābu valstu teritorijām. Iekarojumu nozīme - iegūt to, kā pasiem nav. Iekarojot Bizantijas teritorijas, viņi saprot, ka tā nav labi nosargātas. Abu Bakr deva pilnvaras karot, citi karoja uz savu roku.
633.g sākās īstenais arābu karojumu laiks. Notiek Nadzda kauja (Agrabā kauja) uz Sīrijas robezām. Agrabā iedzīvotāji pievienojās Abari karaspēkam un devās karot.
634. arābi sakauj Bizantijas spēkus, viņi sāk uzbrukt D-Palestīnai. Pa to laiku Bizantijas imperators Herakligs meklēja armiju, lai aizsargātos pret arābiem. Palmīra ir veidojusies uz grieķu un Āzijas kultūru pamatiem. 634.g ieņem Damasku, izlaupa un atstāj. Herakligs ir savācis armiju un dodas uz Jeruzalemes Dienvidiem. Kaujā pie Jarmukas ielejas notiek asiņaina cīņa, Bizantija zaudē Sīriju un Palestīnu. Bet lauku rajonos, kur dzīvo semīti, sīs teritorijas zaudē.
Lecture 6 Turpinās arābu iekarojumi.
633.g Abū Bakr aicina brīvprātīgos iebrukt.
634.g ekspedīcija Palestīnā, kad Bizantija zaudē Sīriju un Palestīnu. Hīras oāzes teritorija un bufervalsts. 2 spēki - Vecā persiesu impērija un ........... Arābi no Hīras nolemj pievienoties arābiem.
633.g karavadonis Khāli ibn al halīd uzbrūk Hīras oāzei, atklāj, ka oāze ir vājs pretinieks.
664.g tika sakauti 20 000 persiesu un viņu galvaspilsēta nonāk arābu rokās.
Kophti bija neapmierināti ar kārtējo sveszemju valdīsanu, jo viņi jau daudzus gadu simteņus bija dzīvojusi citu pakļautībā.
639.g decembrī karavadonis Amr ibn al - 'Ās vada ~ 3000 jemeniesus un ielauzas Ēģiptē. Pirmā kauja notiek Faramā. Fortsaidā atradās Babilonas grieķu cietoksnis.
640.g jūlijā tika sakauti Bizantijas spēki. Arābi devās uz Ēģiptes galvaspilsētu Aleksandriju, kas bija atstāta bez aizsardzības. Aleksandrijas pārvalde nonāca baznīcas rokās, to pārstāvēja Aleksandrijas pāvests. Paralēli tam Roma nonāca katoļu baznīcas rokās.
645.g Bizantija mēģina atkarot Aleksandriju, bet neveiksmīgi. Laikā no 640.g - 645.g sī pilsēta kļūst par arābu valsti. Aleksandrijas bibliotēka tika iznīcināta.
Arābu iekarojumus dala 2 veidos un periodos pēc grūtuma:
Iekarojumi semītu zemēs - Irāka, Palestīna, Persijas robeza, Bizantijas robeza, bija viegli vienoties un pakļaut.
Iekarojumi persiesu zemēs - bija grūti karot ielejās un kalnu nogāzēs, tas prasīja ilgāku laiku, bet deva rezultātu.
661.g - 680.g, Muāvijas valdīsanas laikā, tika pakļauta Persija. Arābu iekarojumu laikā būvēja cietoksņus.
Sīrijā ir sens administratīvais centrs Antiohia, arābi jutās labāk Damaskā. Sīrijas pilsēta
Basra ir pastāvējusi kā kultūras centrs, tā praktiski atrodas tuksnesī. Ēģiptē atbalsta punkts bija Fustāna. Am - sār sevī ietver militārus kontingentus, apkārt veidojās priekspilsētas, kuras apgādāja arābu elite. Iedzīvotājiem tika uzlikti nodokļi.
Jau 5.gs un 6.gs sākās arābu iefiltrēsanās Ēģiptē, Mezopotāmijā, Palestīnā, Sīrijā. Sie arābi galvenokārt nāk no D-Arābijas, tie nav klejotāji beduīni, viņi bija spiesti izceļot, meklējot iztikas līdzekļus. Pazīstamākā vieta, kur viņi ieceļoja, ir Sīrijas tuksnesainā Basra.
7.gs Vidusjūras krastā sāka veidoties mūsdienās zināmā Gazas josla (5. kolonija), jau tolaik tā veidojās kā nemierīgs rajons.
Iekarojumi ir saistīti ar reliģiskiem faktoriem, reliģija ir pamats, lai apvienotos karosanai. Arābi izmantoja veco naudu, esoso pārvaldes sistēmu, likumus. Izraēlā darbojas 4 Zemes likumi, kas rada nesaprasanos.
Qatī'ya ir zeme, ko piesķīra aristokrātiem un cilvēkiem, kuri kaut ko izdarīja valsts labā.
'Ushr ir nodoklis, ko iekasēja par Qatī'ya.
Samārija atradās tagadējā Izraēlas teritorijā. Ebreji samāriesus neieredzēja, jo uzskatīja, ka viņiem nav ticības. Samariesi priecājās par arābu ienāksanu, arābi ilgu laiku nepalika viņus ar nodokļiem. Asīrija atrodas starp Tigras un Eifratas Ziemeļu daļu, tur bija cietsirdīga valdīsana.
Arābi ieviesa Dhimnūs jeb Zimmiji, kas ir grāmatu tautas kā kristiesiem, jūdiem, musulmaņiem. Tās esot aizsargājamas, kaut arī 2 sķiras, tās nedrīkst aizskart.
Izveidojās 2 veidu musulmaņi:
arābu musulmaņi
citu tautu musulmaņi (p. Mawāli sistēma, kas ļāva saskatīt arābu lomu iekarojumos)
Dīwān - institūcija, arī padome, kas sadalīja ienākumus, nodokļus un iekarojumus.
.g kāds persiesu vergs atentātā nogalina kalifu 'Umār. Par laimi, pirms tam bija izveidota Sūrā jeb vēlētāju padome, kas ieceļ jaunu vadoni. Jaunais vadonis ir Uthmān ibn Affān, nācis no Mekas un bijis pazīstams kā vāja personība ar noslieci uz nodevību.
Umayya ir cilts pārstāvis.
Mu'awiya ir Sīrijas vietvaldis, un sis apstāklis izraisa nemierus Arābijā. Līdz ar
'Umar nāvi iekarojumi apstājās. Saka, ka arābu resursi ir izsmelti, un sākas otrs etaps - iekarojumi Anatolijas plakankalnē. Arābu vidū sākās klanu un dzimtu savstarpējās cīņas, kas pārvērsas cīņās pret centrālo varu. Vara nonāk Mekas rokās.
'Amr ir Ēģiptes iekarotājs, kad viņu atceļ un vietā tiek iecelts cits, notiek sacelsanās
pret to. Viņam pievienojas viena no Muhameda sievām Aisa. Alī ir Muhameda brālēns. Pret kalifu tiek veidota sazvērestība.
656.g 'Umars tiek nogalināts. Pēc sī atentāta Alī tiek iecelts par kalifu Medīnā, bet pretī stājas Aisa un 'Amr.
656.g oktobrī Alī dodas karagājienā no Medīnas uz Basru. Kūfā viņs satiekas ar 'Aleu Mūsā un dodas tālāk uz Basru, kur notiek "kamieļu kauja" ar Aisu. Kaujā uzvar Alī un atgriezas Kūfā, kļūstot par tās valdnieku. Kūfa kļūst par galvaspilsētu Medīnas vietā.
Pastāv 2 reliģiski noskaņoti grupējumi:
Teokrātiski noskaņotie, kas tic dieva valdībai
Piētisti - uzstājās par reliģiozitāti, kas nav saistīta ar valsts varu (valstiskumu), bet gan ar individuālu reliģiju.
Lecture 7 Arābu Kalifāts
Tie, kas dzīvo Basrā, nevēlas pieņemt Alī. Galvenais samezglojums ir Sīrijas province, ko arābi atņēma Bizantijai. Mu'awiya ir spējīgs karotājs, kuru iecēla par gubernatoru. Viņs atteicās aiziet no amata, kaut gan to pavēlēja Ali. Ali, redzot pretestību, devās ar karaspēku uz Sīriju.
657.g maijā sākās tradicionālās sarunas, kuru laikā Mu'awiya pieprasa atrast viņa onkuļa tantes ... slepkavu un atriebties. Vēl viņs pieprasīja jaunu Sūrā, kas parādītu, ka viņs neatzīst Ali par Kalifu.
26. jūnijā notiek kauja starp Mu'awiya un Ali, kurā uzvar Alī. Mu'awiya pieprasa, lai notiek dieva tiesa par kalifāta mantosanu (katrai pusei vajadzēja atrast vienu sķīrējtiesnesi, kas vestu sarunas). Alī tam īsti negrib piekrist, taču viņa pusē nostājas opozīcija. Atjaunot teokrātisku valsti. Arbiti ir sķīrējtiesnesi:
'Amr ibn Alās - veiksmīgs karavadonis, kas pārstāvēja Mu'awiya.
Abū Mūsā - "miermīlīgs" zinātnieks - vēsturnieks, kas pārstāvēja Alī.
Khōwārij (Khārijītes) = Haridzīti, kas vēlāk veidoja islāma sektas. Sī grupa atdalījās no Alī.
659.g Arbiti nav labvēlīgs Alī, uzskata, ka Alī nav likumīgs un ir jāmeklē jauns kalifs. Tikmēr Mu'awiya pa kluso ieņem Ēģipti un pakļauj Irāku. Alī centās viņam pretoties, bet saprata, ka viņa karaspēks ir zaudējis spēku un politisko varu.
661.g nenoskaidrotos apstākļos kāds Haridzīts nogalina Alī. Viņa dēls Hasans atsakās no varas mantosanas, un par valdnieku kļūst Mu'awiya. Mīts par "4 taisnīgo kalifu periodu". Ir sācies jauns periods un Medīna vairs nav galvaspilsēta. Mu'awiya veido jaunu, sekulāru (laicīgu) valsti. Senā reliģija tomēr nav nodalāma no valsts. Mu'awiya nav valdnieks, bet gan Protosymboulos, tas ir kaut kas līdzīgs Pirmajam Konsulam. Mu'awiya ir atkarīgs no Sūrā, kas sastāv no seihiem un balstās uz tautas un cilsu padomēm, kas ir Wu fūd. Tā ir visai demokrātiska sistēma:
Protosymboulus - Sūrā - Wu fūd.
Irānas valdniekam Ziyād nebija radurakstu, tāpēc viņu sauca par "sava tēva dēlu". Provincēs vadīja gubernatori. Visnemierīgākā province, kur gubernators bija Ziyād.
Lai nostabilizētu valsti, vajadzēja pieņemt mantosanas sistēmu. Mu'awiya laikā tika iekarota Centrālā Āzija Buhara un Kalurla?.
680.g Mu'awiyas dēls Yazīds pēc tēva nāves mantoja kalifātu, bet Irākā bargi turpināja valdīt Ziyād.
681.g Irākā sākās sacelsanās, kuras īstais iemesls ir tas, kas so provinci pārvalda Sīrija. Ja dumpim pietiek ideoloģijas, tā kļūst likumīga. Sacelsanās norit zem islāma karogiem. Karbalā ir viena no svētajām pilsētām, kur notika kauja starp Omejādiem (Ziyāda piekritēji) un Alīdiem.
Hussain (Huseins) ir Alī dēls.
683.g Yazīds nomira un troni atstāja savam mazgadīgajam dēla Mu'awiyam II, kas mirst pēc 6 gadiem. Sākas Otrais Pilsoņu kars. Sīrijā par varu cīnās Omeijādi un Alī piekritēji.
684.g Marj Rāhit kauja beidzās ar Omeijādu uzvaru. Jaunais kalifs bija Marwān(s).
Muhammad ibn Alī ibn al Abbās - personas vārds, tēva vārds un dēla vārds. Muhammadam ir vismaz 100 atribūtu - zēlsirdīgs utt. 'Ābd nozīmē kalps. Rahmār - taisnīgs. Ābdrahmār - taisnīgs dieva kalps.
Arāba slāni izveido pēc Dīvān metodes, pēc reģistra, kas uzrāda ģenealoģiju. Cilvēki, kas tika ierakstīti Dīvān, saņēma normētus iekarojumus, zemi un algu. Tika sadalīta gan valsts īpasumā esosā zeme, gan zeme, no kuras bēgusi iekarotāji. Arābi, kas kļuva par zemes īpasniekiem, tika aplikti ar zemes nodokli 'Ushr.
Lecture 8 Valdnieki
Muāvija I (661. - 680.)
Jazīds I (680. - 683.)
Muāvija II (683.)
Mervans I (683. - 685.)
Abdalmaliks
Valids I (705. - 715.)
Suleimans
Omars /'Umar/ (717. - 720.)
Jazids II (720. - 724.)
Hisams
Valids II (743. - 744.)
Jazids III (744.)
Ibrahims
Mervans II (744. - 750.)
No 7.gs vidus - 8.gs vidum pastāvēja Omejādas dinastija. Zemes īpasumi, kas saņemti mantojumā vai no iekarojumiem, tika saukti par Mawāt jeb par mirusajām zemēm, kuras netika apstrādātas, tās piesķīra aristokrātiskajiem arābiem.
Qatā' - nosacījums, ka jāatrod zemnieki, kas apstrādās so zemi, ir jāmaksā nodokļi. Sis nosacījums ir aizgūts no Bizantijas. Arābi pārņem so sistēmu un nedaudz izmaina, maksājot reliģisko nodokli 'Ushr, galvenokārt sabiedriskām vajadzībām. Omejādas dinastijas nobeiguma periodā Sīrijas un Palestīnas provincēs bija aptuveni 250 000 arābu. Ieceļotāji bija kareivji, beduīni (pilsētās). Arābi no Dienvidiem bija ieceļojusi jau pirms arābu iekarojumu laika. Naudas ekonomiku arābi pārņēma no Romas, nodokļus maksāja naudā. (Ēģiptē naudas nebija)
Sabiedriskā struktūra
arābi, kas ierakstīti Dīwān sarakstā (valsts kar), kam bija visa veida prieksrocības.
Mawāli - ēģiptiesi, sīriesi, persiesi u.c., kas bija iefiltrējusies pirms arābu iekarojumiem. Viņiem nebija dizciltīgo rakstu.
Dhinūs (Zimiji) - jūdu reliģijai piederīgie ebreji, kas bija aplikti ar nodokļiem.
Kavalērija saņēma 5x lielāku atalgojumu, nekā Mawāli. 1+2 laulības tika uzskatītas par nepilnīgām, kas izraisīja nemierus. Mawāli skaits palielinās. Abd al Malik (abdanmaliks) pieņem likumu izraidīt Mawāli no pilsētas un bremzēt uzņemsanu islāma ticībā.
Veidojās jauna islāma sekta. Alīdi ir Alī sekotāji, kas turas pie alīdu līnijas un iegūst nosaukumu Shiatu 'Ali. Jaunā sekta pulcējās ap vietu, kur tika pārcelta pilsēta, ap Kūfu. Noformējas arābu izcelsmes Shiatu sekta jeb kustība, kas nav pārāk saistīta ar sunnītiem. Sai kustībai piederēja tie, kas nebija arābi un kas nebija aristokrāti. Qumm ir pilsēta Irānā, kas izveidoja Kūfu par provinces pilsētu.
685.g Kūfā sākās Mukhtār sacelsanās, kas ilga līdz 687.gadam. Sacelsanās laikā par Kalīfu pasludina Muhama ibn al Hanafīya, kas dzimis kādai no Alī sievām. Alī bija Muhameda brālēns, pieder mēreno Shiatu grupai. Kad Muhama ibn Hanafīya nomira, visi uzskatīja, ka viņs tikai esot kaut kur aizgājis un vēlāk atgriezīsies. Hanafīya līnija ir radikāla līnija.
Piētisti ir dievbijīgo līnija, viņi prasīja, lai atjauno valsti uz reliģijas pamata, lai tā būtu balstīta uz Medīnas konstitūcijas. Grupējums, kas stāvēja pretī, bija (Haridzīti) Khawārij. Tas ir senās arābu cilsu demokrātijas nesējs. Viņi gribēja, lai Kalifs būtu vienkārss Seihs, ko varētu atcelt, kad pasi vēlētos. Dzīvo cietoksņu pilsētās. Kvartālos, kur sava cilts.
Jazida II (720. - 724.) laiks
Izceļas nemieri, kas saistīti ar dazādu cilsu pretestību, un Kalifs ir spiests aicināt vienu cilti, tā Kalifs kļūst atkarīgs no arābu cilts.
Abdalmalika (Aled al Malik) laiks
Reformas:
Ieviest arābu valodu kā oficiālu
Rakstiski dokumenti arābu valodā
696.g parādās arābu nauda
Jauna iekasēsanas sistēma.
Valida I (705. - 715.) laiks
Atsākās iekarojumi: Centrālajā Āzijā iekaro Bulvāru un Samarkandu, Indijā ieņem Sindu, 709.gadā arābi iekaro Spāniju.
Suleimana (715. - 717.) laiks
Tiek rīkota milzīga militāra ekspedīcija, kas cies zaudējumu, visa flote aiziet bojā.
Omara II ('Umar ibu al Aziz) laiks
Viņs pārmanto izpostītu valsti, un viņa dievbijība bija labs veids, kā valsti atjaunot.
Omara II reformas:
Mawāli tika pielīdzināti aristokrātiem
Tika ieviesta brīvība un izmainīta nodokļu sistēma, visiem musulmaņu zemju
īpasniekiem bija jāmaksā "'Usru", kas tika palielināts.
Zemi vairs nepiesķīra kā agrāk, tika ievērots Qatā nosacījums.
No musulmaņiem iekasēja Haradz., no kristiesiem un ebrejiem iekasēja galvas
naudu jīzya. Kareivjiem arī izlīdzināja maksājumus.
Samazināja sociālo spriedzi. Tika atlaisti visi kristiesi un jūdi, kas strādājusi valsts iestādēs. Līdz ar to sākās haoss.
Valida II (743. - 744.) laiks
'Ushr tiek iekasēts nevis par cilvēkiem, bet par zemi, turklāt neatkarīgi no tā tika iekasēts nodoklis.
Grupējums ..... Hāshims uz savas nāves gultas nozīmēja Muh. Ibn al abās)
.g sākās sabiedriski slepena kustība.
.g sākās ar Hasinūdu. Sākās sacelsanās ablāsid vadībā, kas paceļ melnu karogu. Viņi ielauzas Sīrijā.
.g pārstāj eksistēt Omejādas dinastija.
.g izveidojas Abasīdu dinastija, rodas jauna valsts, kalifāts, kurā dominē musulmanisms.
|
