|
J |
urisprudence (latīniski - jurisprudentia, no ius "likums" un prudentia "zināsanas" ), zināsanas par likumu un tā interpretācija vai arī zinātne un filozofija par likumu.
Protams - sī termi 525g623f na dziļākā jēga tiek izprasta atsķirīgi dazādās valstīs un arī autoriem biezi vien sī izpratne ir atsķirīga. Tā piemēram Kontinentālie autori tagad to sauc par "likuma teoriju vai zinātni". Turpretim britu vai ASV jurisprudences traktējums saka ka būtiskākā likuma koncepcija ir attiecības, ko likums dod radnieciskajām sociālajām zinātnēm, politikai, ētikai un ekonomikai. Kā arī veids kā likums rodas no tautas parazām, no tiesas un likumdosanas un kādā veidā tas pārstāj eksistēt, jo netiek pielietots, vai arī mainās tā pielietosanas veids, vai kā tas tiek atcelts vai anulēts; tā lietojums attiecībā uz personu, laiku un vietu un veidu kādā tas tiek ieviests. Manuprāt jurisprudence formulē tiesiskas attiecības, tiesības un pienākumus, Tā var "uzņemties" likuma klasifikāciju un veidot sistēmu, kurā katrs likums atrodas "pareizajā" vietā. Kā arī mēģināt klasificēt visas attiecības ko likums apzinās vai rada un kuras tas regulē un kārto, kas savā būtībā ir valsts un valdības attiecības ar indivīdu un grupām, un arī indivīda savstarpējās attiecības ar grupām. Tā protams analizē arī ģimenes, īpasuma un mantosanas pamatprincipus.
Augsminētais skaidrojums attiecas tikai uz ļoti vispārīgu jēdziena izpratni. Interesanti ir tas, ka daudzi autori rakstot par vieniem un tiem pasiem tiesību teorijas jautājumiem dazādi traktē gan sī jēdziena skaidrojumu, gan arī jurisprudences skolas. Apskatot amerikāņu autoru darbus, var sastapt moderno tiesību skolu iedalījumu, tādu kā - dabisko, analītisko, vēsturisko, salīdzinoso un socioloģisko skolu. (22-32 lpp) Pirmās trīs no minētajām - dabiskā, analītiskā un vēsturiskā, atsķiras galvenokārt to uzskatos par likuma izcelsmi un dabu, un tā attiecībām ar ētiku. Esmu sastapusies arī ar sādu sadalījumu - dabisko tiesību skola, pozitīvo tiesību skola, socioloģiskā, amerikāņu reālisma skola, kritiskās tieslietu studijas, feministu skola un likuma un ekonomikas skola (22-32 lpp).
Mans viedoklis sasaucas ar to autoru atziņām, kas postulē, ka socioloģiskā tiesību teorija un skola, lai gan radusies salīdzinosi nesen - 19 gs. beigās, 20 gs sākumā, ir viena no progresīvākajām moderno tiesību teorijām. Iepazīstoties ar dazādu literatūru, var spriest, ka lielākā loma sai teorijas attīstībai ir tiesi amerikāņu sociologiem un zinātniekiem - "tādiem kā R. Poundam, O. Holmam, D. Frenkam, T. Arnoldam, K. Levellinam, H. Olofentam uc. , kuri izveidoja "dzīvo tiesību" koncepciju un pamatoja mācību par tiesībām kā sociālās kontroles instrumentu." Jāpiezīmē, ka amerikāņu sociālā tiesību skola mūsu gadsimta pirmo trīs dekāzu laikā pakāpeniski ir pārvērtusies daudz radikālākā paveidā - reālistiskā tiesību teorijā. Sajā periodā reālisms pārspēja socioloģisko jurisprudenci un kļuva par dominējoso amerikāņu juridisko domāsanu. Lai gan dazi amerikāņu autori skaidro, ka kā "socioloģiskā jurisprudence ir analoga progresīvismam," tā reālisms biezi tiek skaidrots kā "tas būtībā nav evolucionārs process, lai gan dazreiz tas tiek tā aprakstīts" (65 lpp) Es piekrītu autoriem, kas dēvē socioloģisko jurisprudenci par progresīvo jurisprudenci. Tās filozofiskais pamatojums - izmaiņu neizbēgamība, ultimatīva paļāvība valdības mehānismam, kuram ir jāreaģē uz jebkurām izmaiņām, vēlēsanās uzturēt noteiktas tradicionālas vērtības, tai pasā laikā mainoties, ticība sabiedriskajiem sociālajiem mērķiem un dalītām morālajām vērtībām, kā arī cīņa par to, lai morālās un ētiskās "tiesības" tiktu apzinātas un ievērotas atsķirībā no "sliktajām". (65-68 lpp) Protams, ja mēs paskatāmies uz Latviju - situācija ir diezgan sarezģīta. Skatoties no vēsturiskā aspekta - daudziem likumdevējiem un zinātniekiem, kā arī tieslietu speciālistiem, kas ilgus gadus ir strādājusi pavisam citādā sistēmā, būtu grūti lauzt vecos pieradumus, kas ir cilvēcīgi. Socioloģiskā pieeja prasa nemitīgu koncentrētu uzmanību visai valsts dzīvei, jo " tiesību izpratnei nevar pieiet formāli - juridiski, bet gan no reālās dzīves pozīcijām. Tas nozīmē, ka tiesību avots ir sabiedrības dzīve" (34 lpp). Sāda pieeja prasa no juristiem un tienesiem zināmu piepūli -nemitīgu pasizglītosanos, personības attīstību, sekosanu visiem notikumiem ne tikai valsts, bet arī visu sabiedrības grupu dzīvei. Sabiedrības dzīve ir jāizprot tīri praktiski - kā tā atspoguļo kārtību sabiedrībā, parazu un ieradumu ievērosanu, un izpēti.
Manuprāt, ļoti svarīgs aspekts ir arī jaunrades raksturs, ko var izskaidrot kā socioloģiskas pieejas pielietosanas sekas, jo teorētiskais uzskats ir "ja oficiālie likumi atsķiras no faktiskās dzīves attiecībām, tad jādarbojas pēc sava uzskata t.i. jāpiemēro "dzīvās tiesības" (35 lpp) Protams, seit es redzu lielu subjektīvisma iespēju, kas var rasties katrā konkrētā gadījumā atkarībā no pielietotāja personības, zināsanām par valsti, ekonomiku un socioloģiju, tai skaitā cilvēktiesību izpratni un galvenokārt - par reālo situāciju sabiedrībā, sapratni par patreizējām attiecībām starp "likumu un sabiedrību" (52 lpp). Daudzas ētiskās filozofijas problēmas jebkurā viņu izteiksmes veidā būs so attiecību pamatā un katra indivīda attieksme pret tām pamatā izpaudīsies kā nosliece "likuma" vai "sabiedrības" labā. Protams sāda veida noslieces ir diezgan ekstrēmas un tāpēc vienkārsi izskaidrojamas. Tā viena no tām saka, ka "likums var būt aptverts kā aktīvs princips, kas darbojas, lai veidotu inerto elementu - "sabiedrību", un otrs - kuru atbalsta arī jau minētais amerikāņu sociologs un jurists Levellins, - "sabiedrība" ir aktīvais princips un "likums" ir vienkārsa sī principa funkcija (52 lpp). Mans viedoklis ir, ka sīs abas pieejas ir viena otru papildinosas katrā konkrētā gadījumā un atkarībā no katras individuālas situācijas var sliekties uz vienu vai otru pusi, tāpēc vajadzētu apzināt, ka sīs pieejas savstarpēji "sadarbojas un reaģē". Attiecībās ar likumu un sabiedrību neviens no elementiem nav pilnībā noteicoss kā arī nav pilnībā noteikts. Sāds starpuzskats attēlo jau minētā Pounda teoriju (32 lpp) Vēl viens subjektīvs faktors kas ietekmē lēmumu pieņemsanu, ir tas, ka "tiesisku nozīmi pievērs intuīcijai, jūtām, minējumiem uc. faktoriem, ko tiesnesis lieto savu lēmumu pamatosanā" (35 lpp). Sajā gadījumā, manuprāt, socioloģiskā pieeja neizbēgami var tikt pielietota augsti attīstītā sabiedrībā, jo lēmums lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik augsti morāli attīstīta personība ir tiesnesis, cik liela atbildības sajūta indivīdam piemīt, arī tik triviālas lietas kā ticība, audzināsana, ģimenes stāvoklis var spēlēt lielu lomu lēmuma pieņemsanā, un pat garastāvoklis. Tiesnesim jāņem vērā viss sociālās atbildības spektrs - filantropiskais, ētiskais, tiesiskais, ekonomiskais, kam jāpamatojas uz dziļām zināsanām un personas attīstības līmenim. Jo tiesības ir tās "ko tiesnesis rada ar saviem darbiem". (35 lpp) No otras puses nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst, ka likums ir praktisks jautājums, kā arī tiesnesiem un juristiem jābūt dziļai izpratnei par to, ka likumi nav uzrakstīti viņiem un neatrodas viņu pārvaldībā, tie ir domāti sociālajām vajadzībām un tie ir domāti sabiedrībai. Ir jāapzina, kā likumu var vislabāk pielietot tā, lai tas sasniegtu vēlamāko rezultātu un kādas koncepcijas ir pielietojamas, lai sekmētu sī mērķa sasniegsanas visefektīvāko ceļu.
Zināmā mērā pamatots ir arī skaidrojums, ko var lasīt krievu autoru tēzēs par socioloģiskās pieejas vājajām pusēm. Manuprāt tās sasaucas jau ar augsminēto domu, ka sādu pieeju ir grūti, un varbūt pat bīstami realizēt neattīstītā vai nestabilā valsts struktūrā. Tā tiek minētas trīs negatīvas iezīmes "1) pamatīga juridiska pamata iztrūkums darbībā un pārliecība par tās rezultātiem; 2) juridisko lietu izskatīsana ekonomiski un politiski stiprāko labā, kas kaitētu vājākiem, maznodrosinātiem, tiem, kas nav tuvi politiskajiem spēkiem; 3) nekompetentu lēmumu pieņemsanas iespējas un amatpersonu patvaļas" (92 lpp) . Zināmā mērā varētu piekrist sādam uzskaitījumam, bet man sķiet, ka uzreiz prezumēt sādu negatīvu iznākumu ir diezgan pārsteidzīgi - pie kam sādi minētie korupcijas gadījumi ir tikai atsevisķi ekscesi, un tāpēc sajā gadījumā vajadzētu fokusēt uzmanību uz tālejosām interesēm un ilgtermiņa valsts attīstību. Protams, ņemot vērā mūsu konkrēto vairāk kā 50 gadu padomju valsts pieredzi, jāsaprot, ka Krievijā sabiedrība dzīvo lielā mērā pēc "vecajiem likumiem", kur arī personības un indivīdi netiek vērtēti kā augsti attīstītas pilnvērtīgas personības. Kā spilgts piemērs tam kalpo citāts "mums (domāts Krievijā) ir ļoti maz materiālu, politisku, juridisku (galvenokārt procesuālo) un morālo (kultūras) garantiju pret tiesnesu, prokuroru un administrācijas patvaļu. Attiecībā uz visām amatpersonām, milicijas darbiniekiem, pats labākais princips, ko var vispār piedāvāt ir "atļauts ir tikai tas, kas tiesi un konkrēti ir rakstīts likumā" (91-93 lpp) Lasot sādus izteikumus, rodas sajūta, ka esam nonākusi kādā citā laikmetā. Manuprāt, sāda pieeja likumdosanai un valsts attīstībai ir pilnīgs regress un izpauzas ļoti saurs domāsanas apvārsnis. Protams, no otras puses ļoti svarīgi ir sajust attiecīgās sabiedrības īsteno brīvības un taisnīguma izjūtu, un tās attīstības pakāpi, kura attiecīgajā sabiedrībā tiek aizstāvēta, kā arī gatavību pieņemt jaunas idejas un principus, respektējot tos.
Socioloģiskā jurisprudence atsķiras no citām skolām ar to, ka tā neņem vērā tik daudz likuma rasanos un to dabu, kā to faktiskās funkcijas un rezultātus. Likums tiek apskatīts plasā sociālā kontekstā. Galvenais mērķis no socioloģiskās jurisprudences puses ir - attīstīt likumdosanu un tieslietu sistēmu, un tas var tikt sasniegts, ja jurisprudencē un tiesas lēmumu pieņemsanā tiek ņemti vērā citu sociālo zinātņu pētījumu rezultāti. 1
Progresīvā pieeja likumdosanai parādās faktos, ka tiek ņemti vērā gan cilvēciskais, gan ekonomiskais faktors, valsts un vieta, konkrētās parazas, sociālie uzskati, brīvības izjūta un sabiedrības attīstības pakāpe. No starptautiskā viedokļa - tiek novērtēti vispārējie cilvēktiesību principi un cilvēku atbildības pakāpe. Visi sie uzskaitījumi rada reālu iespēju savienot un konglomerēt teoriju un objektīvo realitāti, radīt "dzīvās tiesības".
Protams, realitāte ir tāda, ka likums vienmēr kaut kādā veidā ir nepilnīgs, tas prasa dazādas izmaiņas un transformācijas, atkarībā no vietas un laika, kā arī attīstības tendencēm. Tāpēc likumam ir jāpieiet no dazādiem skatu punktiem, un dazādiem veidiem, tomēr es kā mērķi siem centieniem saskatu sādu galarezultātu - radīt tādu sintēzi, kas iekļautos vienotā un kopīgā jēdzienā.
Kā kopsavilkumu un secinājumu es varētu teikt, ka pēc manām domām, socioloģiskais tiesību teorijas loks ir īstenais ceļs uz ko tiekties un pēc kura vadīties, lai attīstītu progresīvu, stipru un brīvu sabiedrību, kuras dzīve balstītos uz vispārējiem cilvēktiesību principiem.
LITERATŪRAS SARAKSTS
Raksti, William O. Douglas, M.A., LL.B.,LL.D., Late Associate Justice
of the
Jurisprudence Contemporary readings, problems and normatives, Robert L. Hayman, Jr. Nancy Levit, St. Paul, Miner, West Publishing Co., 1994
Socioloģiskā tiesību
teorija, Dr. jur. doc.
|
