DALP 5. Vidusskolas
9.b klases skolnieces
Senoras Brahmanes
Referāts anatomijā
2007./2008. M.g.
Kārpas.
Liepāja 2007.
Kas ir kārpas, informācija par tām.
Kārpas ir vīrusa izraisīti pārragojusies ādas veidojumi, kas ir labdabīgi, taču ne tik labvēlīgi cilvēku komfortam.
Kārpas parasti ir āda 727n1317h s krāsā, un tās var just ar tausti kā sabiezējumu ādā, taču reizēm tā ir arī tumsākas nokrāsas, plakanas vai pat gludas. Kārpas virsmā ir redzami nelieli melni punktiņi, tie ir asinsvadi. Kārpas parasti ir vietās , kur ir bojāta āda, nelielas ādas plaisiņas, piemēram, un visbiezāk tās ir uz plaukstām, tuvu nagiem un dazkārt tās pat var izveidoties pēc neprofesionāla manikīra. Ādas bojājums ir kā vārti vīrusa infekcijai, un tur arī rodas kārpas. Infekcija, kas izraisa kārpas, tiek nodota tiesa kontakta ceļā no cilvēka uz cilvēku, piemēram, ar rokas spiedienu, taču inficēties var arī netiesi, ar prieksmetiem, apaviem, dusās, sporta centros, sabiedriskajos transportos un vēl arī citos veidos. Ja cilvēka imūnsistēma ir novājinātas tad ir novērots, ka to augsana ir daudz straujāka, nekā cilvēkam ir stipru imūnsistēmu, bet ir arī gadījumi, kad cilvēks ar stipru imūnsistēmu inficējas tik un tā, jo ir biezi saskarē ar inficēto lietu vai cilvēku. Parasti no kontakts brīza ar vīrusu līdz redzamai kārpai var paiet diezgan ilgs laiks, visbiezāk no trīs līdz četriem mēnesiem. Parastās kārpas visbiezāk ir bērniem, īpasi tiem, kuriem ir nelāgs ieradums, grauzt nagus, bet tās nereti izzūd bez ārstēsanas dazu mēnesu vai gada laikā, pieaugusajiem, kārpas pasas nepazūd, tādēļ tās nepieciesamas ārstēt. Visnepatīkamākās manuprāt ir kārpas uz pēdām, jo ņemot vērā pastāvīgo spiedienu, tās var pacelties virs ādas, bet gan augt dziļi ādā uz ieksu, tās ir ļoti nepatīkamas un sāpīgas, biezi noteikti rada grūtība ejot, tad nu gan lielākā daļa cilvēki dodas pie ķirurga, kur to likvidēs ar sķidrā slāpekļa piesaldēsanu, procedūra nav īpasi sāpīga, nepatīkama sajūta parasti ir pēc procedūras, triju dienu laikā pēc
piesaldēsanas, parādās pūslītis, kuram pārplīstot izveidojas krevele, un aptuveni nedēļas laikā rēta sadzīst.
Smagākos gadījumos procedūra ir jāatkārto un reizēm pēc procedūras var palikt neliela rēta, sī procedūra nav piemērota, ja kārpas ir, piemēram, pirkstu galos, kur ir ļoti jutīga āda.
Līdzīga ir elektrokoagulācijas jeb piededzināsanas metode, kur kārpa tiek likvidēta pretēji - izdedzinot bojātos audus. Pirms procedūras tiek veikta vietējā anestēzija, kārpa uzreiz tiek likvidēta, taču paiet vismaz nedēļa, līdz sadzīst procedūras laikā iegūtā brūce.
Tiek pielietota arī lāzerterapija, kas būtībā ir tā pati piededzināsana, tikai - ar lāzera staru. Pielietojot lāzermetodi, tiek veikta vietējā anestēzija, citādi process būtu ļoti sāpīgs un nepatīkams. Līdzīgi kā elektrokoagulācijas gadījumā, bojātie audi tiek izdedzināti.
Kā labu un efektīvu atzīst arī ķīmisko metodi, kur ar speciālu vielu maisījumu palīdzību kārpa tiek ķīmiski izēsta. So metodi pieieto, ja kārpa nepadodas citām ārstēsanas metodēm, visbiezāk - ja tā atrodas uz pēdas vai pirksta galā. Metode nerada diskomfortu, vienīgi nākamajā dienā jūtams sāpīgums, izveidojas krevele, bet pēc nedēļas viss pāriet.
Pie tam esmu dzirdējusi un pat tagad daudzi cilvēki tic senām folkloras metodēm un arī ārsti nenoliedz, ka viņas nepalīdz, ja cilvēki tam tic un visu dara pareizi.
Ja kārpa ir kur uzmetusies, tad to vajag dot sisenim izkost ar lielo muti, tā ka arī melna, brūna sula no tā zokļiem spiezas rētā ieksā.
Ja grib kārpas nodzīt, tad viņas jāapspaida ar vistas ieksām, un tās jāaprok, lai suņi nedabū.
Kārpas var nodzīt tā: aiziet pie liepas, spaida kārpu pret liepas stumbru un trīs reizes saka tā: "Liepa ar kārpu strīdējās, liepa uzvarēja, kārpa paspēlēja."
Kārpas jāspaida tādu durvju starpā, caur kurām līķis vests. Cik gadu bijis mironim, par tik dienām iziet kārpa.
Lai nodzītu kārpas, tās jāpaberzē pie kapu krusta, baznīcas sienas vai vārtu vārstuļiem.
Kārpas jāberzē tai vietā, kur cūka berzējusies, vislabāk tas jādara mēnesa gaismā. Sievietei palīdz cūka, vīrietim - kuilis.
Ja kādam kārpas ir, tad viņas nozūd, ja otrs, pirmo reizi redzot, nospļaujas un saka: "Pfui, kur tu tādas ņēmi!"
Ja grib nodzīt kārpas, tad vajag nakti iziet ārā, skatīties mēnesī un berzēt kārpu ar smiltīm, kuras pēc tam vajag pārmest pār kreiso plecu.
Saplīsusi trauki jāapvelk trīs reizes ap kārpu un jāpārsviez pār kreiso plecu.
Ja grib kārpu nodzīt, tad vajag apsiet kārpai riņķī zīda diegu ar deviņiem mezgliem.
Ja kārpas uzmetusās, tad vajag akmentiņu piesiet sņorītē un pār plecu iesviest akā.
Ir arī vairāku veidu kārpas, piemēram, plakanās kārpas, anoģenitālās kārpas, pēdu kārpas.
Plakanās kārpas: sis kārpu veids nav īpasi pateicīgs to ārstēsanai, jo tās parasti ir uz sejas un uz sejas ir jutīga āda un uz tās lielākai daļai cilvēku paliek rētas.
Pēdu kārpas: biezi tiek jauktas ar varzacīm un ādas sacietējumiem, pēdu kārpas ātri izzūd maziem bērniem. Mozaīkveida pēdu kārpām raksturīgs plankums, kurā tuvu viena otrai sagrupētas kārpas. Tās parasti ir nesāpīgas un ir ilgstosas.
Anoģenitālās kārpas: Visiem pacientiem ar anoģenitālām kārpām jādodas pie speciālista, jo parasti katram tresam pacientam ir vēl kāda seksuāla slimība
Secinājumi.
Manuprāt, no kārpām var izvairīties, bet tajā pasā laikā arī nevar. Protams lieka piesardzība un higiēna, lai savainotajā vietā nenonāktu infekcija ir tīri saprotama un katram pēc iespējas vairāk nepieciesama, ja katrs no cilvēkiem daudzāk piedomās par savu rīcību un attieksmi, tad pat laika gaitā, sī infekcija varētu samazināties. Kārpas nav ne mirstama vaina, bet, protams, man liekas nevienam nepatīk, ka uz tevi bez maz vai rāda ar pirkstu, ka tev tāda kārpa ir, pat tad ja tu pie tā neesi vainīgs.
Saturs.
Kas ir kārpas, informācija par tām............................1.lpp
Kādas ir kārpu apkarosanas metodes........................2.lpp
Kā atbrīvoties, no kārpām ar senām metodēm...........3.lpp
Kārpu veidi.......... ..... ...... .......... ..... ...... ...4.lpp
Secinajumi.......... ..... ...... .......... ..... ...... ...5.lpp
Izmantotā literatūra:
Populārā Medicīnas Enciklopēdija tresais izdevums 1996. Gads.
Medicīnas enciklopēdija 1999. Gads.
|
