Kas ir apziņa, apspiesana un derepresija

Kas ir apziņa, apspiesana un derepresija?

Ieprieksējā nodaļā es centos ieskicēt idejas par cilvēku un viņa
eksistenci, uz kurām pamatojas humānistiskā psihoanalīze. Taču
līdzās vispārīgām idejām psihoanalīzi raksturo ari konkrēti
humānistiski filosofiski vai reliģiski koncepti. Mūsu nākamais
uzdevums ir aprakstīt to specifisko pieeju, ar kuras palīdzību psi-
hoanalīze censas īstenot savu mērķi.

Nav saubu, ka psihoanalītiskās pieejas raksturīgākais elements ir
mēģinājums padarīt neapzināto apzinātu jeb, Freida vārdiem runājot,
Tas pārveidot par Es. Lai gan sis formulējams sķiet skaidrs un
vienkārss, tomēr pati problēma ir daudz sarezģītāka. Tūlīt rodas vairāki
jautājumi. Kas ir neapzinātais? Kas ir apziņa? Kas ir apspiesana? Kā
neapzinātais tiek apzināts, un, ja tas notiek, tad kādas tam ir sekas?

Vispirms ir jāņem vērā, ka jēdzieni apzinātais un neapzinā-
tais tiek lietoti vairākās atsķirīgās nozīmēs. Funkcionālajā nozīmē
jēdzieni "apzinātais" un "neapzinātais" raksturo cilvēka subjek-
tīvu stāvokli. Sakot, ka cilvēks apzinās to vai citu dvēselisko
pārdzīvojumu, mēs ar to domājam, ka viņs apjaus savas emoci-
jas, alkas, spriedumus utt. Jēdziens "neapzinātais" funkcionālajā
nozīmē raksturo prāta stāvokli, kurā cilvēks neapjaus savus
ieksējos pārdzīvojumus; ja cilvēks pilnībā neapjaus visus savus
pārdzīvojumus, to skaitā jutekliskos, tad viņu var raksturot kā cil-
vēku, kurs /;. bezapziņas stāvoklī. Sakot, ka cilvēks apzinās
noteiktas emocijas utt., mēs ar to domājam, ka viņam piemīt ap-
ziņa par sīm noteiktajām emocijām; sakot, ka noteiktas emoci-
jas ir neapzinātas, mēs ar to domājam, ka cilvēks ir bez apziņas
attiecībā uz so [psihes] saturu. Mums jāatceras, ka ar "neapzināto"
tiek domāts nevis jebkādu impulsu, izjūtu, alku, baiļu utt. trūkums,
bet gan tikai apjausmas trūkums par siem impulsiem.

Ēriks Fromms

Pilnīgi atsķirīgs no tikko aprakstīta jēdzienu "apzinātais" un
"neapzinātais" funkcionālā lietojuma i 14314t192o r cits to lietojums, kura ietva-
ros abi jēdzieni tiek attiecināti uz noteiktu lokalizāciju cilvēkā
un konkrētu, ar so lokalizāciju saistītu saturu. Lokālā nozīmē vārdi
"apziņa" un "bezapzina" tiek lietoti visbiezāk. Sajā gadījumā "ap-
ziņa" ir viena personības daļa ar specifisku saturu, bet "bezap-
zina" ir cita personības daļa ar atsķirīgu, tikpat specifisku saturu.
Freida skatījumā bezapzina savā būtībā ir iracionālitātes mājvieta.
Junga interpretācijā sā jēdziena nozīme ir gandrīz pilnīgi pretēja;
viņaprāt, bezapzina ir rodami dziļākie gudrības avoti, bet apziņa
ir personības intelektuālā sastāvdaļa. Sādā skatījumā bezapzina
tiek uztverta kā mājas pagrabs, kurā tiek uzkrāts viss, kam nav
vietas virsbūvē. Freida "pagrabā" atrodas galvenokārt cilvēka
netikumi, bet Junga "pagrabā" mājo lielākoties cilvēka gudrība.

Kā uzsver H. S. Sallivens", jēdziena "bezapzina" lietojums
lokālā nozīmē ir neveiksmīgs, jo sādā gadījumā tas nepilnīgi rak-
sturo ar to saistītos psihiskos procesus. Manuprāt, fakts, ka
prieksroka tiek dota substantīvajam, nevis funkcionālajam skaidro-
jumam, atbilst mūsdienu Rietumu kultūras vispārējai tendencei
uztvert pasauli piederēsanas, nevis būsanas nozīmē. Mums
piederas bailes, bezmiegs vai depresija gluzi tāpat, kā mums pieder
masīna, māja vai bērns. Tiesi tāpat mums piederas arī "bezap-
zina". Tā nav nejausība, ka daudzi cilvēki vārda "bezapzina" vietā
lieto vārdu "zemapziņa". To viņi dara tā acīmredzamā iemesla
dēļ, ka jēdziens "zemapziņa" labāk pakļaujas lokalizācijai; es varu
pateikt, ka "neapzinos" to vai citu parādību, bet nevaru pateikt,
ka es to "zemapzinos".

Jēdziens "apzinātais" tiek lietots vēl vienā nozīmē, kuras dēļ
reizēm rodas neskaidrības. Apziņa tiek identificēta ar reflek-
tējoso intelektu, bet bezapzina - ar nereflektēto pieredzi. Protams,

Psihoanalīze un dzenbudisms

nevar but iebildumu pret jēdzienu "apziņa" un "bezapziņa" lieto-
jumu sādā nozīmē, ja vien tā tiek skaidri fiksēta un netiek jaukta
ar citām nozīmēm. Taču, manuprāt, sāds abu jēdzienu lietojums
ir neveiksmīgs, jo, lai gan intelektuālā refleksija vienmēr ir ap-
zināta, tomēr ne viss apzinātais ir intelektuāla refleksija. Ja es lūko-
jos uz kādu cilvēku, es apjausu viņa pastāvēsanu, es apjausu savus
pārdzīvojumus saistībā ar so cilvēku, tomēr apzināta intelek-
tuāla refleksija pastāv tikai ar nosacījumu, ka es nosķiru sevi no
viņa, ka starp mums pastāv subjekta un objekta attiecības. Ja es
apjausu, ka elpoju, tas vēl nenozīmē, ka es domāju par savu
elposanu; patiesībā, tiklīdz es sāku domāt par savu elposanu, es
vairs neapjausu savu elposanu. To pasu var teikt par visiem
aktiem, ar kuru starpniecību veidojas cilvēka attiecības ar pasauli.
Pie sīs tēmas mēs vēl atgriezīsimies.

Ja mēs izvēlamies runāt par neapzināto un apzināto kā par
attiecīgi apjausmas un neapjausmas stāvokļiem, nevis kā par
personības "sastāvdaļām" ar specifisku saturu, mums ir jāno-
skaidro, kas pārdzīvojumam traucē sasniegt apziņu, proti, kļūt ap-
zinātam.

Taču, pirms mēs sākam sās problēmas apspriesanu, ir svarīgi
atbildēt uz vēl vienu jautājumu. Runājot par apziņu un bezapziņu
psihoanalīzes kontekstā, mēs netiesi pieņemam, ka apziņa ir
vērtīgāka par bezapziņu, jo pretējā gadījumā būtu neloģiski cen-
sties paplasināt apziņas sfēru. Tomēr ir acīmredzams, ka apziņai
kā tādai nav sevisķas vērtības. Patiesībā cilvēka apziņa sastāv
lielākoties no fikcijām un ilūzijām, turklāt ne jau tāpēc, ka cil-
vēki nespētu saredzēt patiesību, bet gan tāpēc, ka tā ir iekārtota
sabiedrība. Gandrīz visā cilvēces vēstures gaitā (izņemot dazas
pirmatnējās sabiedrības) neliela minoritāte pārvaldīja un eksplu-
atēja pārējo sabiedrības daļu. Lai to panāktu, minoritāte parasti

Erihs Fromms

lietoja speķu, taču ar speķu vien nepietika. Sabiedrības vairāku-
mam bija brīvprātīgi jāatzīst sava ekspluatācija. Tas bija iespē-
jams vienīgi ar nosacījumu, ka ļauzu prātus pilda visdazādākie
meli un fikcijas, kas attaisno un izskaidro minoritātes varas
atzīsanu. Tomer tas nav vienīgais iemesls, kāpēc lielākā daļa no
tā, ko cilvēki domā par sevi, citiem, sabiedrību utt., ir fikcija. Katra
sabiedrība savas vēsturiskās attīstības gaitā tiek pakļauta
nepieciesamībai izdzīvot noteiktā formā, kurā tā ir attīstījusies,
un parasti izdzīvosana tiek panākta, ignorējot vispārcilvēcīgus
mērķus. Pretruna starp sociālo un universālo mērķi ir iemesls,
kāpēc tiek safabricētas (sociālā mērogā) visu veidu fikcijas un
ilūzijas, kuru funkcija ir noliegt un racionalizēt dihotomiju starp
visas cilvēces un dotās sabiedrības mērķiem.

Tādējādi mēs varam secināt, ka apziņas saturs ir lielākoties fik-
tīvs un iluzors un nekādā ziņā nereprezentē realitāti, bet apziņai
pasai par sevi nav sevisķas vērtības. Par vērtību tā kļūst vienīgi
tad, ja apslēptā realitāte (proti, neapzinātais) tiek atklāta un
atsegta (t.i., tiek apzināta). Pie sī jautājuma mēs vēl atgriezīsimies.
Paslaik es tikai vēlos uzsvērt, ka lielāko daļu no mūsu apziņas
veido "neīstā apziņa" un ka tiesi sabiedrība ir tā, kas mums
uzspiez sos fiktīvos un nereālos prieksstatus.

Sabiedrības uzdevums ir ne tikai ievadīt mūsu apziņā fikci-
jas, bet arī atturēt mūs no realitātes apjausanas. Izvērsot so tēzi,
mēs nonākam tiesi pie galvenā jautājuma par apspiesanas un bez-
apziņas funkcionēsanu.

Dzīvniekam piemīt tāda veida apziņa par apkārtējām lietām,
ko (izmantojot R. M. Baķa terminoloģiju") mēs varētu raksturot
kā "vienkārso apziņu". Cilvēkam ir apjomīgāka un sarezģītāka
smadzeņu struktūra nekā dzīvniekam, tā pārsniedz vienkārsās ap-
ziņas robezas un ir pamats sevis apziņai, apjausmai par sevi kā

Psihoanalīze un dzenbudisms

pieredzes subjektu. Taču, iespējams, tiesi deļ milzīgas
sarezģītības cilvēka apziņa ir organizēta vairākos iespējamos
veidos, līdz ar to, lai kāda pieredze kļūtu apzināta, tai ir jābūt
aptveramai kategorijās, kurās ir organizēta apzinātā doma. Dazas
no sīm kategorijām, piemēram, laiks un telpa, var būt universālas
un var konstituēt uztveres kategorijas, kas ir kopīgas visiem cil-
vēkiem. Citas kategorijas, piemēram, cēloņsakarība, var atbilst
daudzām, taču ne visām cilvēka apzinātās uztveres formām.
Pārējās kategorijas ir pat vēl konkrētākas un katrā kultūrā atsķirī-
gas. Jebkurā gadījumā pieredze var tikt apzināta vienīgi tad, ja
tiek uztverta, saistīta un sakārtota konceptuālas sistēmas
jēdzienos un kategorijās. Pati sistēma ir sociālās evolūcijas
rezultāts. Katra sabiedrība, praktizējot sev raksturīgu dzīvosanas,
attiecību, izjūtu un uztveres veidu, vienlaikus attīsta kategoriju
sistēmu, kas nosaka apziņas formas. Sī sistēma darbojas kā
sociāli nosacīts filtrs. Pārdzīvojums nevar tikt apzināts līdz
brīdim, kamēr tas neizspiezas cauri sim filtram.

Manu domāsanu ļoti rosināja personiski kontakti ar Dr. Viljamu
Volfu saistībā ar viņa idejām par apziņas neiroloģisko pamatu.

** So pasu ideju pauz E. Sahtels (ļoti saturīgajā rakstā Memory and
Childhood Amnesia zurnālā Psychiatry, Vol. X., Nr. 1, 1947) saistībā
ar bērnības atmiņu amneziju. Kā liecina virsraksts, autoru sajā gadījumā
interesē specifiskā problēma par bērnības amneziju un atsķirību starp
kategorijām ("shēmām"), ko izmanto bērns, un tām, ko izmanto pieau-
gusais. Viņs secina, ka "agrīnās bērnības pieredzes nesavietojamību ar
pieaugusā atmiņas kategorijām un organizāciju lielā mērā nosaka ..
pieaugusā atmiņas konvencionalizācija". Manuprāt, autora teiktais par
bērnības un pieauguso atmiņām, atbilst patiesībai, tomēr atsķirības
pastāv ne tikai starp bērnības un pieauguso kategorijām, bet ari starp
dazādu kultūru kategorijām, līdz ar to sī problēma attiecas ne tikai uz
atmiņu, bet uz apziņu kopumā.

Erihs Fromms

Musu uzdevums ir izprast "sociāla filtra" darbības principus
un iemeslus, kāpēc dazi pārdzīvojumi var izfiltrēties, bet citi tiek
atturēti no ieiesanas apziņā.

Vispirms ir jāņem vērā, ka daudzi pārdzīvojumi grūti pakļaujas
apzinātai uztverei. No fiziskajām izjūtām cilvēks visvieglāk
apjaus sāpes; viegli apzināmas ir arī seksuālās alkas, izsalkums
un citas izjūtas, no kurām ir tiesi atkarīga indivīda vai grupas
izdzīvosana. Izsmalcinātāki vai sarezģītāki pārdzīvojumi,
piemēram, lūkosanās agrā rīta stundā uz rozes pumpuru, uz
rasas pilienu, kamēr gaiss ir vēss, saule aust, putns dzied, dazās
kultūrās (piemēram, japāņu kultūrā) tiek apjausti bez grūtībām,
bet citās (piemēram, mūsdienu Rietumu kultūrā) tie parasti
nenonāk līdz apziņai, jo nav pietiekami "svarīgi" vai "notikumiem
bagāti", lai tiktu pamanīti. To, vai liegs un emocionāls pārdzīvo-
jums nonāk līdz apziņai vai ne, nosaka līmenis, kurā sāda veida
pārdzīvojumi tiek izkopti attiecīgajā kultūrā. Pastāv daudzi emo-
cionāli pārdzīvojumi, kuriem vienā valodā nav atbilstosa
apzīmējuma, bet citā valodā attiecīgās izjūtas ir izsakāmas ar
daudziem un dazādiem vārdiem. Piemēram, angļu valodā vārds
"love" [mīlestība] apzīmē veselu virkni pārdzīvojumu, sākot ar
erotisku kaislību un beidzot ar brālīgu vai mātisķu mīlestību. Va-
lodā, kurā atsķirīgi emocionāli pārdzīvojumi netiek raksturoti ar
dazādiem vārdiem, cilvēkam ir gandrīz neiespējami apzināt savas
izjūtas, un otrādi. Tādējādi mēs varam secināt, ka līdz apziņai reti
nonāk tie pārdzīvojumi, kuriem attiecīgajā valodā nav vārdiska
apzīmējuma.

Tomēr tas ir tikai viens valodas filtra funkcijas aspekts.
Dazādas valodas raksturo ne tikai savdabīga leksika, ar kuras
palīdzību tiek apzīmēti noteikti emocionāli pārdzīvojumi, bet arī
īpatnēja sintakse, gramatika un vārdu cilmju nozīme. Valoda izsaka

Psihoanalīze un dzenbudisms

attieksmi pret dzīvi, ta ir noteikta veida pieredzes sastingusi

r

forma.

Aplūkosim dazus piemērus. Ir valodas, kurās, piemēram, dar-
bības vārda "līst" locījuma formu nosaka vērojuma apstākļi, - ir
atsķirība, vai es saku, ka līst, jo esmu bijis ārā lietū un tāpēc samir-
cis, vai esmu vērojis lietu, sēzot būdā, vai arī es saku, ka līst, jo
kāds man ir teicis, ka līst. Ir acīmredzams, ka valodas uzsvars uz
dazādiem pieredzes (sajā gadījumā lietus fakta konstatācijas)
avotiem dziļi ietekmē veidu, kā cilvēki sos faktus pārdzīvo.
(Piemēram, mūsu modernajā kultūrā, kurā uzsvars tiek likts uz tīri
intelektuālām zināsanām, nav svarīgi, kā cilvēks uzzina faktu- vai
tas ir noticis tiesas vai netiesas pieredzes rezultātā.) Senebreju va-
lodā galvenais faktors ir darbības pabeigtība (saliktais laiks) vai
nepabeigtība (vienkārsais laiks), bet darbības laikam - pagātnei,
tagadnei vai nākotnei - ir otrsķirīga nozīme. Latīņu valodā abi fak-
tori (darbības laiks un pabeigtība vai nepabeigtība) tiek minēti kopā,
bet angļu valodā noteicosais faktors ir laiks. Tādējādi ir skaidrs,
ka atsķirīgie locījumu veidi izsaka dazādas pieredzes formas.

Cits piemērs ir darbības vārdu un lietvārdu lietosana atsķirīgās
nozīmēs dazādās valodās vai pat vienā un tajā pasā valodā dazādu
tautu vidū. Lietvārds apzīmē "lietu", bet darbības vārds - "norisi".
Mūsdienās arvien lielāks skaits cilvēku dod prieksroku domāsanai
lietu piederības, nevis būsanas vai darbības nozīmē, līdz ar to
viņi vairāk uzsver lietvārdus, nevis darbības vārdus.

Sk. Bendzamina Vorfa nozīmīgas idejas darba Collected Papers
on Metalinguistics (Washington,

** Sī atsķirība uzskatāmi parādās Vecās Derības tulkojumos angļu
un vācu valodā; biezi gadījumos, kad senebreju tekstā tiek lietots salik-
tais laiks, lai izteiktu emocionālu pārdzīvojumu, piemēram, mīlestību ar
nozīmi "es mīlu pilnīgi", tulkotājs to pārprot un raksta "es mīlēju".

Ērihs Fromms

Valoda ar tās vārdu krājumu, gramatiku, sintaksi, ar visu tajā
ietverto garu nosaka mūsu pārdzīvojuma veidu un to, kuri
pārdzīvojumi izlauzas līdz apziņai.

Otrs valodas filtra aspekts, kas padara iespējamu apzināsanos,
ir loģika, kas virza noteiktai kultūrai piederīgu cilvēku domāsanu.
Vairums cilvēku domā, ka viņu valoda ir "dabiska", bet pārējās
valodas tikai izmanto citus vārdus, lai apzīmētu tās pasas lietas.
Viņi ari uzskata, ka likumi, kas nosaka pareizu domāsanu, ir dabiski
un universāli, ka tas, kas ir neloģisks vienā kultūras situācijā, būs
neloģisks ari jebkurā citā situācijā, jo ir pretrunā ar "dabisko"
loģiku. Labs piemērs sajā ziņā ir atsķirība starp Aristoteļa un
paradoksālo loģiku.

Aristoteļa loģika pamatojas uz identitātes likumu, kas konstatē,
ka A ir A, uz pretrunas likumu (A nav ne-A) un tresā izslēgtā likumu
(A nevar būt A un ne-A, ne A, ne ne-A). Aristotelis to formulē
sādi: "Ir neiespējami, ka viens un tas pats vienā un tajā pasā laikā
gan piemistu, gan nepiemistu vienai un tai pasai lietai vienā un tajā
pasā nozīmē... Tas tad ir visnoteiktākais no visiem principiem."*"

Aristoteļa loģikai pretēja ir tā dēvētā paradoksālā loģika, kas
pieņem, ka A un ne-A neizslēdz viens otru kā X predikāti.
Paradoksālā loģika dominēja ķīniesu un indiesu domāsanā, Hērak-
leita filosofijā un tad no jauna parādījās Hēgeļa un Marksa dialek-
tikā.* Paradoksālās loģikas vispārējo principu precīzi raksturo
Laodzi atziņa "Vārdi, kas ir strikti patiesi, sķiet paradoksāli" ,
kā arī Dzuandzi teiciens "Tas, kas ir viens, ir viens. Tas, kas nav
viens, arī ir viens".

Aristot. Met. 1005b 20.

** Lao-Tse, The Tāo The King, ed. by F. Max Mueller (London, p.

Psihoanalīze un dzenbudisms

Ja cilvēks dzīvo kultūra, kura netiek apsaubīta Aristoteļa
loģikas pareizība, viņam ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami, ap-
zināt pārdzīvojumus, kas ir pretrunā ar Aristoteļa loģiku, jo tie
no viņa kultūras skatpunkta sķiet bezjēdzīgi. Labs piemērs ir Freida
koncepts par ambivalenci, kas paredz, ka cilvēks var izjust
mīlestību un naidu pret vienu un to pasu personu vienā un tajā
pasā laikā. Sāds pārdzīvojums, kas no paradoksālās loģikas
viedokļa ir pilnīgi "sakarīgs", sķiet bezjēdzīgs no Aristoteļa
loģikas skatpunkta. Tāpēc lielākajai daļai cilvēku ir ārkārtīgi
grūti apzināties savas ambivalentās izjūtas. Ja viņi apzinās
mīlestību, tad nespēj apzināties naidu, jo viņiem sķiet bezjēdzīgi
izjust divas pretējas emocijas vienā un tajā pasā laikā pret vienu
un to pasu personu.

Tresais filtra aspekts (pēc valodas un loģikas) ir pārdzīvojuma
saturs. Katra sabiedrība izslēdz noteiktas domas un jūtas no
domāsanas, jusanas un izpausmes. Ir lietas, kas ne tikai "netiek
darītas", bet pat "netiek domātas". Piemēram, var gadīties, ka
karotāju ciltī, kuras locekļi pārtiek no tā, ka nogalina un aplaupa
citas ciltis, kāds indivīds izjūt riebumu pret nogalināsanu un
laupīsanu. Tomēr, visticamāk, viņs neapzinās savas izjūtas, jo tās
ir pretrunā ar visas cilts noskaņojumu. Neatbilstīgo jūtu apzināsanās
viņam nozīmētu briesmas justies pilnīgi izolētam un izstumtam.
Līdz ar to indivīds, kurs izjustu sāda veida riebumu, visticamāk,
attīstītu psihosomatisku atgrūsanas simptomu, nevis ļautu riebuma
jūtām nonākt līdz apziņai.

Pilnīgi pretējā situācijā atrastos kādas miermīlīgas zemkopju cilts
pārstāvis, kurs impulsīvi vēlētos slepkavot un aplaupīt citu cilsu

Detalizētāku sas problēmas aprakstu sk. mana grāmata The Art of
Loving (New York, p. 72 un turpmāk).

Erihs Fromms

locekļus. Arī viņs, visticamāk, nepieļautu so savu impulsu ap-
zināsanos, bet attīstītu kādu simptomu, iespējams, intensīvu baiļu
izjūtu. Minēsu vēl citu piemēru. Mūsu lielpilsētās noteikti ir
sastopami daudzi veikalnieki, kuru tirgotavu apmeklē kāds pircējs,
kurs, teiksim, ir ļoti trūcīgi ģērbies, bet kuram nepietiek naudas vis-
lētāko drēbju iegādei. Starp siem veikalniekiem noteikti ir dazi, kuri
izjūt dabisku un cilvēcisku vēlmi pārdot sim pircējam apģērbu par
viņam pieņemamu cenu. Taču cik daudzi no siem veikalniekiem
ļaus sev apzināt sādu impulsu? Es pieņemu, ka tādu būs ļoti maz.
Vairums tirgotāju sīs jūtas apspiedīs, un lielākajai daļai attieksmē
pret klientu būs raksturīga agresīva uzvedība, kas apslēps neapzināto
impulsu, vai arī sis impulss izpaudīsies nākamās nakts sapnī.

Formulējot tēzi, ka sociāli neatbilstīgiem pārdzīvojumiem
netiek dota atļauja ieiet apziņas valstībā, mēs aktualizējam vēl
divus jautājumus - "Kāpēc noteikta veida pārdzīvojumi neatbilst
attiecīgās sabiedrības prasībām?","Kāpēc cilvēks tik ļoti baidās
apzināties aizliegtos pārdzīvojumus?".

Meklējot atbildi uz pirmo jautājumu, atsauksos uz konceptu
par "sabiedrības raksturu".³' Jebkura sabiedrība, lai izdzīvotu, ir
spiesta veidot savu locekļu raksturu, lai viņi gribētu darīt to, kas
viņiem ir jādara. Sabiedrības locekļu sociālajai funkcijai ir jātop
internalizētai, jākļūst par kaut ko tādu, ko viņi pasi vēlas realizēt,
nevis ir spiesti darīt. Sabiedrība nevar pieļaut atkāpsanos no sā
parauga - ja "sabiedrības raksturs" zaudēs viendabību un stin-
grību, tad daudzi indivīdi pārstās darīt to, ko no viņiem sagaida,
un sabiedrības izdzīvosana tai raksturīgajā formā būs apdraudēta.
Protams, sabiedrības atsķiras gan pēc stingrības pakāpes, kurā tiek
realizēts tās "sabiedrības raksturs", gan pēc aizliegumiem, kas tiek
ieviesti sā rakstura aizsargāsanai, tomēr visās sabiedrībās pastāv
savi tabu, kuru pārkāpsana draud ar izstumsanu.

Psihoanalīze un dzenbudisms

Otrais jautājums ir sāds: kapec cilvēku tik ļoti biedē izstumtība
no sabiedrības, ka viņs neļauj sev apzināt "aizliegtos" impulsus?
Lai atbildētu uz so jautājumu, man atkal ir jāatsaucas uz citiem
saviem darbiem, kuros sī tēma ir izvērsta plasāk. īsi sakot, cil-
vēkam, lai viņs nekļūtu nevesels, ir kaut kādā veidā jāsadzīvo ar
citiem. Pilnīga neatbilstība viņu nostāda uz neveselības robezas.
Ciktāl viņs ir dzīvnieks, viņs visvairāk baidās no nāves; ciktāl
viņs ir cilvēks, viņu visvairāk sausmina pilnīga vienatne. Tiesi
bailes no vientulības - ne tik daudz kastrācijas bailes, kā uzskata
Freids, - ir faktors, kas cilvēkam neļauj apzināt aizliegtās domas
un izjūtas.

Tādējādi mēs varam secināt, ka apziņa un bezapziņa ir sociāli
nosacītas. Es apzinos visas tās domas un izjūtas, kurām ir ļauts
izspiesties caur trīskārso filtru, ko veido (sociāli nosacīta) valoda,
loģika un aizliegumi (sabiedrības raksturs). Pārdzīvojumi, kas
nespēj izlauzties cauri sim filtram, paliek ārpus apziņas, proti,
paliek neapzināti.

Jautājumā par bezapziņas sociālo iedabu būtu jāprecizē divas
lietas. Vispirms ir acīmredzams, ka līdzās sociālajiem tabu pastāv
so aizliegumu individuālas variācijas, kas katrā ģimenē ir citā-
das. Bērns baidās, ka vecāki viņu "pametis", ja viņs apzināsies
pārdzīvojumus, kas ir vecāku individuālie tabu, tāpēc viņs
apspiedīs ne tikai sociāli tabuizētos pārdzīvojumus, bet ari tās

Sa koncepta detalizētu aprakstu sk. manas grāmatas Escape from
Freedom (New York, 1941) un The Sane Society (New York, 1955).
** Sī apziņas analīze noved pie tiem pasiem secinājumiem, kurus
saistībā ar apziņas problēmu formulēja Kails Markss: "Tā nav cilvēku
apziņa, kas nosaka viņu eksistenci, bet, gluzi pretēji, tā ir viņu sociālā
eksistence, kas nosaka viņu apziņu." Marx K. Zur Kritik der Politischen
Oekonomie. Berlin, P. LV.

Ērihs Fromms

izjūtas, kuru nonāksanu līdz apziņai kavē filtra individuālais
aspekts. No otras puses, vecāki ar lielāku ieksējo atvērtību un
vājāku "apspiesanas mehānismu" panāks, ka viņu bērna sociālais
filtrs (un Virs-Es) paplasinās un kļūst vieglāk sķērsojams.

Otrs precizējums attiecas uz sarezģītāku parādību. Mēs ne tikai
neļaujam sev apzināt tieksmes, kas neatbilst sociālās domāsanas
paraugiem, bet arī censamies apspiest vēlmes, kas ir nesavieto-
jamas ar cilvēka struktūras un izaugsmes principiem, ar "humānis-
tisko apziņu" - to ieksējo balsi, kas runā mūsu personas pilnvērtīgas
attīstības vārdā.

Destruktīvie impulsi, piemēram, impulss regresēt dzemdē vai
nāvē, impulss apēst visu, ar ko cilvēks vēlas satuvināties, un daudzi
citi regresīvie impulsi var atbilst vai neatbilst sabiedrības raksturam,
taču nekādā ziņā neatbilst cilvēka dvēseliskās evolūcijas ieksējiem
mērķiem. Kad mazulis vēlas, lai viņu auklē, tas ir normāli, jo tas
atbilst bērna tābrīza attīstības pakāpei. Ja to pasu vēlas pieaugusais,
viņs ir slims. Tā kā vēlēsanās avots ir ne tikai pagātne, bet arī sā
cilvēka būtībā ietvertais mērķis, tad viņs izjūt pretrunu starp to,
kas viņs ir, un to, kam viņam vajadzētu būt; vārds "vajadzētu"
sajā gadījumā netiek lietots ētiskā pavēles nozīmē, bet norāda uz
imanentu attīstības mērķi, kas cilvēka hromosomās ir "ietverts"
tāpat kā viņa nākamā fiziskā uzbūve, acu krāsa utt.

Ja cilvēks zaudē kontaktu ar savu sociālo grupu, tad sāk izjust
bailes no pilnīgas izolācijas. Sīs bailes ir iemesls, kāpēc viņs neuz-
drīkstas domāt to, kas "nav domājams". Taču cilvēku biedē arī
kas cits, proti, izolētība no tās cilvēcības, kas mīt viņā pasā un
ko reprezentē viņa apziņa. Būt pilnīgi necilvēcīgam ir biedējosi,
lai gan, spriezot pēc vēsturiskām liecībām, vēl lielākas sausmas
izraisa sociāla izstumtība, ja visa sabiedrība ir pieņēmusi necil-
vēcīgas uzvedības normas. Jo augstāka ir sabiedrības akceptētā

Psihoanalīze un dzenbudisms

cilvēcības pakāpe, jo mazākas ir iespējas konfliktam starp izoletību
no sabiedrības un cilvēcību. Jo lielāka ir neatbilstība starp sociāla-
jiem un cilvēcības mērķiem, jo nestabilāka ir indivīda situācija
starp abiem draudīgajiem izolētības poliem. Diez vai ir nepie-
ciesams piebilst, ka, jo lielāku solidaritāti indivīds izjūt ar cilvēci
(ko nodrosina viņa intelektuālā un garīgā attīstība), jo iecietīgāka
ir viņa attieksme pret sociālo izstumtību, un otrādi. Spēju rīkoties
saskaņā ar savu [sirds]apziņu nosaka pakāpe, līdz kurai cilvēks
ir paplasinājis savas sociālitātes uzliktos ierobezojumus un kļuvis
par pasaules pilsoni, "kosmopolītu".

Indivīds nevar atļauties apzināt domas vai izjūtas, kas nav savie-
tojamas ar viņa kultūras paraugiem, un tāpēc ir spiests tās apslāpēt.
Līdz ar to no formālā viedokļa to, kas ir neapzinātais un apzinātais,
nosaka (neņemot vērā individuālos, ģimenes uzspiestos elemen-
tus un humānistiskās apziņas ietekmi) sabiedrības struktūra un
tās producētie izjūtu un domu paraugi. Attiecībā uz bezapziņas
saturu nav iespējamas izteikt nekādus vispārinājumus. Par bez-
apziņu var teikt tikai vienu - tā vienmēr reprezentē cilvēku ko-
pumā ar visām viņa "gaisajām" un "tumsajām" potencēm, tā vien-
mēr ir pamats atsķirīgām atbildēm, ko cilvēks var sniegt uz
eksistences uzdoto jautājumu. Galējā variantā jeb visregresīvakajas
kultūrās, kurās cilvēks ir spiests atgriezties dzīvnieciskā eksis-
tencē, sāda vēlme tiek izcelta un apzināta, bet centieni izrauties
no sī stāvokļa tiek apspiesti. Kultūrā, kas ir attālinājusies no
regresīvām tieksmēm un ir sev izvirzījusi garīgu un progresīvu
mērķi, "tumsie" spēki paliek neapzināti. Tomēr cilvēkam -
jebkurā kultūrā - ir dotas visas potencialitātes; viņs ir arhaiskais
cilvēks, plēsīgs zvērs, kanibāls, elku pielūdzējs un arī būtne, kas
spēj domāt, mīlēt un būt taisnīga. Tādējādi bezapziņas saturs nav
ne labs, ne ļauns, ne racionāls, ne iracionāls; tas ir gan viens, gan

Erihs Fromms

otrs, tas ir viss cilvēcīgais. Bezapziņa aptver visu cilvēku, izņe-
mot to, kas viņā ir sociāls. Apziņa reprezentē sociālo cilvēku, tos
gadījuma rakstura ierobezojumus, kas ir konkrētās vēsturiskās
situācijas nosacīti. Bezapziņa reprezentē universālo cilvēku, visu
cilvēku, kurs sakņojas kosmosā, tā reprezentē augu viņā, dzīvnieku
viņā, garu viņā, tā reprezentē gan viņa pagātni, kas iesniedzas cil-
vēka eksistences rītausmā, gan viņa nākotni līdz dienai, kad cil-
vēks kļūs pilnīgi cilvēcisks un kad daba tiks cilvēciskota, tāpat
kā tiks "dabiskots" cilvēks.

Ja mēs sādi definējam apziņas un bezapziņas jēdzienus, tad
ko nozīmē frāze padarīt neapzināto apzinātu jeb ko nozīmē
jēdziens derepresija ?

Freida koncepcijas ietvaros neapzinātā apzināsanai bija iero-
bezota funkcija, jo tika pieņemts, ka neapzinātā saturu veido gal-
venokārt apspiestās, instinktīvās alkas, ciktāl tās nav samēroja-
mas ar civilizētas dzīves prasībām. Freids analizēja atsevisķas
instinktīvās alkas, piemēram, incestuālos impulsus, kastrācijas
bailes, peņa skaudību u.c, kuru apzināsanās, viņaprāt, ir tikusi
apspiesta konkrētā indivīda vēsturē. Tika pieņemts, ka apspiestā
impulsa apzināsana sekmē uzvarosā Es dominēsanu pār to. Ja mēs
atbrīvojamies no Freida bezapziņas koncepta ierobezojumiem un
izvēlamies ieprieks aprakstīto konceptu, tad Freida mērķis -
bezapziņas pārveide par apziņu ("Tas pārveide par Es") - iemanto
plasāku un dziļāku jēgu. Neapzinātā pārveidosana par apzināto
pārvērs cilvēka universalitātes ideju sās universalitātes pārdzīvo-
jumā; tā ir eksperientāla humānisma īstenosana.

Freids skaidri redzēja, kā apspiesana mijiedarbojas ar cilvēka
realitātes izjūtu un kā apspiesanas atcelsana noved pie jauna
realitātes novērtējuma. Neapzināto tieksmju deformējoso ietekmi
Freids sauca par "pārnesumu"; H. S. Sallivens so parādību vēlāk

Psihoanalīze un dzenbudisms

nodevēja par "parataksisko deformāciju". Freids atklāja (iesākuma
attiecībās starp pacientu un analītiķi), ka pacients redz analītiķi
nevis tādu, kāds viņs ir, bet gan projicē uz viņu savas (t.L, pa-
cienta) cerības, alkas un bailes, kas sākotnēji veidojusās bērnības
pieredzē ar viņam nozīmīgiem cilvēkiem. Tikai pēc tam, kad
pacients nonāk saskarē ar savu bezapzinu, viņs spēj pārvarēt pasa
radītās deformācijas un ieraudzīt analītiķa personu un arī sava tēva
vai mātes personu, kāda tā ir patiesībā.

Freids atklāja faktu, ka realitāti mēs skatām izkropļotā formā.
Mēs domājam, ka redzam cilvēku tādu, kāds viņs ir, taču patiesībā
mēs, pasi to neapzinādamies, redzam sā cilvēka tēla projekciju.
Freids atklāja, ka deformējosu iespaidu rada ne tikai pārnesums,
bet daudzējādā ziņā ari apspiesana. Cilvēku motivē viņam nezināmi
impulsi un pretēji apzinātajai domāsanai (kas reprezentē sociālās
realitātes prasības) viņs var projicēt savas neapzinātās tieksmes
uz citu personu un līdz ar to atpazīt tās nevis sevī, bet - ar sasu-
tumu - citā cilvēkā ("projekcija"). Vai arī viņs var izgudrot
racionālus iemeslus impulsiem, kam patiesībā ir pilnīgi citi cēloņi.
So apzināto prātosanu jeb pseidoskaidrojumu mērķiem, kuru
patiesie motīvi ir neapzināti, Freids sauca par racionalizāciju. Vien-
alga, vai mums ir darīsana ar pārnesumu, projekciju vai raciona-
lizāciju, lielākā daļa no tā, ko cilvēks apzinās, ir fikcija, savukārt
tas, ko viņs apspiez (proti, neapzinātais), ir reāls.

Ņemot vērā ieprieksteikto par sabiedrības apstulbinoso ietekmi,
kā arī mūsu plasāko ieskatu par to, kas konstitue bezapzinu, mēs
nonākam pie jauna koncepta par apziņu un bezapzinu. Iesākumā
mēs varam sacīt, ka vidusmēra cilvēks, lai gan domā, ka ir
nomodā, patiesībā ir pusaizmidzis. Ar vārdu "pusaizmidzis" es
domāju to, ka sā cilvēka kontakts ar realitāti ir tikai daļējs;
lielākā daļa no tā, ko viņs uzskata par realitāti (ārpus sevis vai

Ērihs Fromms

sevī), sastāv no fikcijam, kas ir viņa prāta konstrukti. Viņs ap-
zinās realitāti tikai tādā mērā, ciktāl tas ir nepieciesams viņa sociāla-
jai funkcionēsanai. Viņs apzinās savus līdzcilvēkus, tikai ciktāl
ir spiests ar viņiem sadarboties. Viņs apzinās materiālo un sociālo
realitāti, tikai ciktāl viņam ir nepieciesams to apzināties, lai ar
to manipulētu. Viņs apzinās realitāti, ciktāl izdzīvosanas mērķis
padara apzināsanos nepieciesamu. (Salīdzinājumam var teikt, ka
miega stāvoklī ārējās realitātes apzināsanās ir pārtraukta, bet
vajadzības gadījumā ir viegli atjaunojama, savukārt neveseluma
stāvoklī ārējās realitātes apzināsanās ir pilnībā atcelta un nav
atjaunojama pat akūtas nepieciesamības gadījumā.) Vidusmēra
cilvēka apziņa ir lielākoties "neīstā apziņa", kas sastāv no fikci-
jām un ilūzijām, bet realitāte ir tiesi tas, ko viņs neapzinās.
Tādējādi mēs varam novilkt robezu starp to, ko cilvēks apzinās,
un to, ko viņs sāk apzināties. Viņs apzinās lielākoties fikcijas,
bet sāk apzināties so fikciju pamatā esosās realitātes.

No ieprieks aplūkotajām premisām izriet vēl cits bezapziņas
aspekts. Tā kā apziņa reprezentē tikai nelielu, proti, sociāli nosacīto
pieredzes fragmentu, bet bezapziņa reprezentē universālā cilvēka
pilnību un dziļumu, tad apspiesanas rezultātā es, akcidentālā,
sociālā persona, tieku nosķirts no manis kā veselās, cilvēciskās
personas. Es esmu svess pats sev, un tikpat lielā mērā svess man
ir jebkurs cits cilvēks. Es esmu atsķirts no cilvēciskās pieredzes
plasā lauka un palieku cilvēka fragments, kroplis, kurs pārdzīvo
tikai mazu daļiņu no tā, kas ir reāls viņā un kas ir reāls citos.

Līdz sim mēs esam apspriedusi apspiesanas deformējoso
funkciju, taču būtu jāmin ari cits tās aspekts, kas nesekmē defor-
māciju, bet padara pieredzi nereālu ar izsmadzeņosanas palīdzību.
Ar to es domāju faktu, ka cilvēks uzskata, ka redz, lai gan
patiesībā viņs tikai redz vārdus, viņs uzskata, ka jūt, bet patiesībā

Psihoanalīze un dzenbudisms

tikai domā jutas. Smadzeņojosais cilvēks ir atsvesināts, viņs ir
kā cilvēks Platona alegoriskajā alā, kurs redz tikai ēnas un maldīgi
notur tās par tieso realitāti.'

Sis smadzeņosanas process ir saistīts ar valodas divdomību.
Tiklīdz es kaut ko izsaku vārdos, tā notiek atsvesināsanās, un piln-
vērtīgs pārdzīvojums tiek aizstāts ar vārdu. Patiesībā pilnvērtīgs
pārdzīvojums eksistē tikai līdz brīdim, kad tas tiek izteikts va-
lodā. Mūsdienu kultūrā sis vispārējais smadzeņosanas process ir
plasāk izplatīts un intensīvāks nekā jebkad agrāk vēsturē. Arvien
pieaugosā uzsvara dēļ uz intelektuālām zināsanām, kas ir
nosacījums zinātniskiem un tehniskiem sasniegumiem, kā arī
saistībā ar rakstītprasmi un izglītību vārdi arvien vairāk un vairāk
aizstāj pārdzīvojumu. Tomēr vidusmēra cilvēks to neapzinās. Viņs
domā, ka redz kaut ko, viņs domā, ka jūt kaut ko, tomēr vienī-
gais pārdzīvojums sajā gadījumā ir atmiņas un domas. Kad viņs
domā, ka viņs aptver realitāti, tad patiesībā to aptver vienīgi viņa
smadzeniskā patība, bet viņs pats, veselais cilvēks, viņa acis, rokas,
sirds, vēders neaptver neko - faktiski viņs neņem dalību pārdzīvo-
jumā, ko pats uzskata par savu.

Kas notiek procesā, kurā neapzinātais kļūst apzināts? Lai
atbildētu uz so jautājumu, mums to vajadzētu formulēt citādi. Nav
tādas lietas kā "apzinātais", un nav tādas lietas kā "neapzinātais".
Ir vairāki apziņas-apjausmas un bezapziņas-neapjausmas līmeņi.
Līdz ar to mūsu jautājumu labāk būtu formulēt sādi: "Kas notiek,
kad sāku apjaust to, ko neesmu apjautis līdz sim?" Ņemot vērā
ieprieksteikto, vispārējā atbilde uz so jautājumu ir tāda, ka katrs
solis sajā procesā ir vērsts uz to, lai izprastu fiktīvās, nereālās mūsu
"normālās" apziņas iezīmes. Apzināt to, kas ir neapzināts, un
tādējādi paplasināt savu apziņu nozīmē rast saskarsmi ar realitāti
un uzzināt patiesību (intelektuāli un emocionāli). Paplasināt

Erihs Fromms

apziņu nozīme pamosties, nomest plīvuru, atstāt alu, izgaismot
tumsu.

Vai tas varētu būt tas pats pārdzīvojums, ko dzenbudisti dēvē
par "apskaidrību"?

Pie sī jautājuma es vēl atgriezīsos, bet paslaik es vēlētos
aplūkot vēl kādu psihoanalīzei ļoti svarīgu problēmu, proti, kāda
veida atskārsme un zināsanas sekmē neapzinātā apzināsanu. Nav
saubu, ka pirmajos savu psihoanalītisko pētījumu gados Freids
pārstāvēja konvencionālo, racionālistisko uzskatu, ka zināsanas
ir intelektuālas, teorētiskas. Viņs uzskatīja, ka pietiek izskaidrot
pacientam, kāpēc ir notikusi tie vai citi procesi, un pavēstīt
viņam, ko analītiķis ir atklājis viņa bezapziņā. Valdīja pieņēmums,
ka sīm intelektuālajām zināsanām jeb "interpretācijai" ir jāizraisa
pārmaiņas pacientā. Tomēr drīzumā Freids un citi analītiķi bija
spiesti secināt, ka Spinozam bijusi taisnība, kad viņs teica, ka
intelektuālas zināsanas ved pie izmaiņām tikai tad, ja vienlaikus
tās ir ari emocionālas zināsanas. Kļuva skaidrs, ka intelektuālas
zināsanas pasas par sevi nesekmē nekādas izmaiņas, varbūt izņe-
mot to, ka intelektuālas zināsanas par neapzinātajām tieksmēm
cilvēkam var ļaut tās labāk kontrolēt, tomēr tas ir drīzāk tradi-
cionālās ētikas, nevis psihoanalīzes mērķis. Kamēr pacients
saglabā neiesaistīta zinātniska novērotāja pozīciju un uztver sevi
kā savu pētījumu objektu, viņs nenonāk saskarē ar savu bezap-
ziņu, bet var tikai domāt par to; viņs nepārdzīvo plasāko, dziļāko
realitāti sevī. Savas bezapziņas atklāsana nav intelektuāls akts,
bet ir emocionāls pārdzīvojums, ko ļoti grūti, ja ne neiespējami,

* Mums nav vārda, kas raksturo so pārveidi. Mes varētu to definēt
kā "apspiesanas reversiju" vai, jau konkrētāk, kā "pamosanos". Es
iesaku lietot jēdzienu "derepresija".

Psihoanalīze un dzenbudisms

izteikt vārdos. Tas nenozīme, ka domāsana un spriesana nevar
sekmēt [bezapziņas] atklāsanu; tas nozīmē, ka pats atklāsanas akts
vienmēr ir pilnīgs pārdzīvojums. Tas ir pilnīgs tādā nozīmē, ka
to pārdzīvo viss cilvēks; tas ir pārdzīvojums, ko raksturo sponta-
nitāte un pēksņums. Cilvēka acis pēksņi atveras; viņa patība un
pasaule atklājas citādā gaismā un tiek uzlūkotas no cita skatpunkta.
Parasti pirms sā pārdzīvojuma iestāsanās cilvēks izjūt bailes, bet
pēc tā viņu pārņem jauna spēka un pārliecības izjūta. Bezapziņas
atklāsanas procesu var raksturot kā pieredzes paplasināsanos, kā
dziļi izjustu pārdzīvojumu, kas pārsniedz teorētisko, intelektuālo
zināsanu robezas.

Sādas eksperientālas zināsanas ir svarīgas tāpēc, ka tās
pārsniedz tāda veida zināsanas un apziņu, kuru ietvaros subjekts-
intelekts vēro sevi kā objektu, un līdz ar to iziet ārpus Rietumu
racionālistiskā zināsanu koncepta ietvariem. (Rietumu tradīciju
raksturo ari izņēmumi; eksperientālas zināsanas aplūko, piemēram,
Spinoza, kuram tās ir augstākā zināsanu forma - intuīcija, Fihte
(intelektuālā intuīcija) vai Bergsons (radosā apziņa). Visas sīs
intuīcijas kategorijas pārsniedz zināsanas, kurās valda subjekta
un objekta sasķeltība. Sāda veida pieredzes svarīgums dzenbu-
dismā tiks paskaidrots vēlāk, nodaļā par dzenbudismu.)

Sajā īsajā svarīgāko psihoanalīzes elementu apskatā būtu jāmin
vēl viens aspekts, proti, psihoanalitiķa loma. Sākotnēji analītiķis
neatsķīrās no ārsta, kurs "ārstē" pacientu. Tomēr jau pēc daziem
gadiem situācija radikāli mainījās. Freids atzina, ka arī analītiķim
ir nepieciesams iziet analīzes kursu, proti, veikt to pasu procedūru,
kurai tiek pakļauts viņa pacients. Sī vajadzība veikt analītiķim
analīzi tika skaidrota kā nepieciesamība atbrīvot analītiķi no
viņa pasa aklības, neirotiskajām tieksmēm utt. Tomēr sāds
skaidrojums sķiet nepietiekams, vismaz attiecībā uz Freidu, ja mēs

Erihs Fromms

aplūkojam ieprieks citētos Freida agrīnos spriedumus, kuros viņs
runā par analītiķa vajadzību būt "paraugam", "skolotājam" un viņa
spēju veidot tādas attiecības ar pacientu, kas pamatojas uz
"patiesības mīlestību", kas izslēdz jebkura veida "izliksanos un
krāpsanu". Freids acīmredzot ar to gribēja pateikt, ka analītiķa
funkcija pārsniedz ārsta funkciju attiecībā pret pacientu. Taču viņs
joprojām palika pie pamatkoncepta, ka analītiķis ir neiesaistīts
novērotājs, bet pacients - viņa vērojumu objekts. Psihoanalīzes
vēsturē sis neiesaistītā novērotāja koncepts tika mainīts divējādi.
Ferenci mūza pēdējos gados postulēja domu, ka analītiķa uzde-
vums neaprobezojas ar novērosanu un interpretāciju, ka analītiķim
ir jāspēj mīlēt pacientu ar to mīlestību, kas viņam bija vajadzīga,
bet ko viņs neizjūta bērnībā. Ferenci ar to nedomāja, ka analītiķim
būtu jāizjūt erotiska mīlestība pret pacientu. Viņs uzskatīja, ka
analītiķim ir jāvelta pacientam mātisķa vai tēvisķa mīlestība vai,
vispārīgi runājot, mīlosas rūpes. H. S. Sallivens so jautājumu
aplūkoja citā aspektā. Viņs uzskatīja, ka analītiķim ir jāieņem nevis
atsvesināta novērotāja, bet gan "līdzdalīga novērotāja" pozīcija,
tādējādi censoties pārvarēt ortodoksālo ideju par analītiķa neie-
saistītību. Manuprāt, Sallivens būtu varējis iet vēl tālāk un analītiķi
definēt nevis kā līdzdalīgu novērotāju, bet kā "novērojosu līdz-
dalībnieku". Tomēr apzīmējums "līdzdalībnieks" nav pilnīgi
precīzs, jo "piedalīties" joprojām nozīmē palikt ārpusē. Iepazīt
citu cilvēku nozīmē izprast viņu no ieksienes, būt viņam. Analītiķis
saprot pacientu tikai tik daudz, cik viņs pārdzīvo sevī visu, ko
pārdzīvo pacients. Pretējā gadījumā viņam būs tikai intelektuālas

Sk. Ferenczi S. Collected Papers. Ed. by Clara Thompson (Basic
Books, Inc.). Sk. arī Ferenci ideju lielisko analīzi Izetes de Forestas grā-
matā The Leaven of Love. New York,

Psihoanalīze un dzenbudisms

zināsanas par pacientu, bet viņs reāli nezinās, ko pacients pārdzīvo,
un arī nespēs likt pacientam saprast, ka viņs līdzpārdzīvo un izprot
viņa (pacienta) pārdzīvojumus. Sajā auglīgajā saistībā starp
analītiķi un pacientu, sajā pilnīgajā saderībā ar pacientu, sajā pil-
nīgajā atvērtībā un atsaucībā un uzmanības koncentrācijā slēp-
jas viens no svarīgākajiem psihoanalītiskās saprasanas un dzie-
dināsanas nosacījumiem. Analītiķim ir jākļūst par pacientu,
tomēr viņam ir jāsaglabā sava patība; viņam ir jāaizmirst, ka viņs
ir ārsts, un tomēr joprojām tas jāapzinās. Tikai pēc tam, kad viņs
akceptē so paradoksu, viņs var sniegt autoritatīvas "interpretā-
cijas", jo tās sakņojas viņa pasa pieredzē. Analītiķis analizē
pacientu, bet arī pacients analizē analītiķi, jo analītiķis, iesais-
toties pacienta bezapziņā, nevar noskaidrot pats savu bezapziņu.
Tādējādi analītiķis ne tikai dziedina pacientu, bet arī tiek dzie-
dināts. Viņs ne tikai izprot pacientu, bet arī pacients ar laiku sāk
izprast viņu. Kad ir sasniegta sī pakāpe, tad ir panākta solidaritāte
un savstarpēja sapratne.

Analītiķa attieksmei pret pacientu ir jābūt reālistiskai un brī-
vai no jebkādas sentimentalitātes. Ne analītiķis, ne kāds cits cil-
vēks nevar "glābt" otru cilvēku. Viņs var darboties kā ceļvedis -
vai kā vecmāte; viņs var parādīt ceļu, novērst sķērsļus un dazkārt
sniegt tiesu palīdzību, bet viņs nekad nespēs paveikt pacienta labā
to, ko pacients pats var darīt savā labā. Analītiķa uzdevums ir to
skaidri likt saprast pacientam ne tikai ar vārdiem, bet ar visu savu
attieksmi. Viņam ir ari jāuzsver reālās situācijas apzināsanās, uz
kuru attiecas vēl vairāk ierobezojumu nekā parasti attiecībās
starp diviem cilvēkiem; ja viņam, analītiķim, ir jādzīvo pasam

Sk. manu rakstu The Limitations and Dangers of Psychology II Reli-
gion and Culture. Ed. by W. Leibrecht (New York,

Ērihs Fromms

sava dzīve, ja viņam ir jākalpo vienlaicīgi daudziem pacientiem,
tad pastāv ierobezojumi laikā un telpā. Taču nav nekādu iero-
bezojumu seit un tagad saskarsmē starp pacientu un analītiķi. Bridi,
kad sī saskarsme notiek, analīzes kursa laikā, kad divi cilvēki runā
viens ar otru, tad pasaulē nav nekā svarīgāka - ne pacientam, ne
analītiķim - par so sarunu. Analītiķis abu kopīgā darba gados
patiesi pārsniedz konvencionālo ārsta lomu, viņs kļūst par
skolotāju, paraugu, varbūt meistaru ar nosacījumu, ka viņs
neuzskata sevi par analizētu, pirms nav sasniedzis pilnīgu pasap-
jausmu un brīvību, pirms nav pārvarējis savu atsvesinātību un
atsķirtību. Analītiķa didaktiskā analīze ir nevis beigas, bet gan
sākums nemitīgai pasanalīzei, proti, arvien pieaugosam nomodam.