Labbūtības iedaba - cilvēka dvēseliskā evolūcija
Pirmajā
tuvinājumā labbūtību var definēt sādi: labbūtiba
ir
būsana saskaņā ar cilvēka iedabu. Ja iziet ārpus
sā form& 252t1918c #257;lā
apgalvojuma ietvariem, rodas jautājums: "Kas ir [sī]
būsana
saskaņā ar cilvēka eksistences apstākļiem? Kādi
ir sie apstākļi?"
Cilvēka
eksistence uzstāda jautājumu. Cilvēks tiek iemests sajā
pasaulē ne pēc pasa gribas, un ari viņa aiziesana no tās
nenotiek
brīvprātīgi. Atsķirībā no dzīvnieka, kura
instinktos ir "iebūvēts"
mehānisms, kas viņam ļauj pielāgoties apkārtējai
videi, un kurs dzīvo
viscaur dabā, cilvēkam trūkst sāda instinktīva
mehānisma. Viņam
ir pasam jādzivo sava dzīve, viņs netiek dzīvots. Viņs
atrodas dabā,
tomēr viņs pārveido dabu. Cilvēkam ir dota sevis
apziņa, kas liek
viņam justies nepanesami vientuļam, pazudusam, bezspēcīgam.
Pats
piedzimsanas fakts izvirza problēmu. Dzimsanas brīdī dzīve
uzdod
cilvēkam jautājumu, uz kuru viņam ir jāatbild. Viņam
uz to ir jāat-
bild katru mirkli, turklāt atbilde ir jāsniedz nevis viņa
prātam vai
ķermenim, bet viņam pasam - cilvēkam, kurs domā un
sapņo, guļ
Psihoanalīze un dzenbudisms
un ed, raud un
smejas, - veselajam cilvēkam. Kāds ir sis dzīves
uzstādītais jautājums? Tas skan sādi: "Kā
mēs varam pārvarēt
ciesanas, ieslodzījumu, kaunu, ko izraisa atsķirtības
pārdzīvojums,
kā mēs varam rast saskaņu ar sevi, ar saviem
līdzcilvēkiem, ar dabu?"
Cilvēkam ir tā vai citādi jāatbild uz so jautājumu.
Atbilde tiek dota
pat neprātā, izsvītrojot sevī ārpasaules
realitāti, dzīvojot viscaur savas
patības čaulā un sādi pārvarot bailes no
atsķirtības.
Jautājums
vienmēr paliek viens
un tas pats. Tomēr atbildes
uz to ir vairākas vai pamatā tās ir tikai divas.
Viena atbilde uz
jautājumu, kā pārvarēt atsķirtību un rast
savienotību , ir regre-
sija uz tādu vienotības stāvokli, kas pastāvēja
vēl pirms apziņas
izveidosanās, proti, vēl pirms cilvēka piedzimsanas. Otra
atbilde
paredz pilnvērtīgu piedzimsanu, savas apziņas, sava
prāta, savu
spēju mīlēt attīstīsanu līdz tādam
līmenim, kurā cilvēks iziet
ārpus egocentriskās ieinteresētības un sasniedz jaunu
harmoniju,
jaunu vienbūsanu ar pasauli.
Kad mēs
runājam par piedzimsanu, tad parasti ar to domājam
fizioloģiskās dzimsanas aktu, kas ar cilvēka bērnu notiek
aptu-
veni deviņus mēnesus pēc viņa ieņemsanas. Taču
daudzējādā ziņā
sās dzimsanas nozīme tiek pārspīlēta. Svarīgos
aspektos mazuļa
dzīve vienu nedēļu pēc piedzimsanas vairāk
līdzinās eksistencei
dzemdē nekā pieaugusa vīriesa vai sievietes eksistencei.
Tomēr
piedzimsanu raksturo viens unikāls aspekts, proti, tiek pārgriezta
nabas saite, un bērns uzsāk savu pirmo patstāvīgo
darbību -
elposanu. Kops sā brīza jebkura pirmatnējo saikņu sarausana
ir
iespējama tikai tiktāl, ciktāl to pavada īsta darbība.
Dzimsana nav
tikai viens akts, tā ir process. Dzīves mērķis ir piln-
vērtīga piedzimsana, kaut arī tās traģēdija
slēpjas apstāklī, ka
vairums cilvēku nomirst, pirms vēl ir sādi piedzimusi.
Dzīvot
nozīmē piedzimt ik bridi. Nāve iestājas mirklī, kad
apstājas dzimsana.
Erihs Fromnis
Fizioloģiski
musu celulara sistēma atrodas nemitīga dzimsanas
procesā, tomēr psiholoģiski vairums cilvēku noteiktā
savas dzīves
brīdī pārstāj dzimt. Dazi cilvēki ir pilnībā
nedzīvi dzimusi - viņi
turpina dzīvot fizioloģiski, tomēr garīgi ilgojas
atgriezties dzemdē,
zemē, tumsā, nāvē; viņi ir neveseli vai gandrīz
neveseli. Daudzi citi
turpina iet pa dzīves ceļu, tomēr nespēj pilnībā
saraut nabas saiti.
Viņi paliek simbiotiski piesaistīti mātei, tēvam,
ģimenei, rasei, val-
stij, statusam, naudai, dieviem utt.; viņi nespēj izveidoties kā
patības
un līdz ar to nekad nepiedzimst pilnībā.
Cilvēka
izaugsmi no infantilas fiksācijas līdz pilnīgai neatkarībai
un apgaismotībai ir spilgti aprakstījis Meistars Ekharts savā The
Book
ofBenedictus: "Sv. Augustīns māca, ka pirmajā
pakāpē ieksējais jeb jau-
nais cilvēks dodas pa labu, dievbijīgu cilvēku pēdām.
Viņs joprojām ir
mazulis pie savas mātes krūts.
Otrajā
pakāpē viņs vairs akli neseko pat labu cilvēku paraugam.
Viņs
dedzīgi tiecas pēc garīgiem norādījumiem,
dievisķa padoma, sakrālas
gudrības. Viņs novērsas no cilvēka un pavērs savu
vaigu pret Dievu;
atstājot mātes klēpi, viņs uzsmaida savam debesu Tēvam.
Tresajā
pakāpē viņs arvien vairāk attālinās no mātes
un viņas krūts.
Viņs izvairās no aprūpes un atmet bailes. Viņs varētu
nesodīti izturēties
pret citiem skarbi un netaisni, bet sāda rīcība viņam
nesniegtu apmie-
rinājumu, jo viņu ir pārņēmusi mīlestība
pret Dievu un vēlme darīt labu;
Dievs viņam nozīmē prieku, svētumu un mīlestību,
un viss, kas nelīdzinās
vai ir svess Dievam, viņam sķiet bezvērtīgs un
pretīgs.
Ceturtajā
pakāpē viņs arvien vairāk un vairāk pieaug un
iesakņojas
mīlestībā, Dievā. Viņs ir gatavs apsveikt jebkuru
cīņu, jebkādu pār-
baudījumu, postu vai ciesanas un darīt to ar prieku.
Piektajā
pakāpē viņs ir radis mieru un bauda augstākās,
vārdos
neizsakāmās gudrības pilnību.
Sestajā
pakāpē viņu ir pārveidojusi Dieva mūzīgā
iedaba. Viņs ir sa-
sniedzis pilnību un, aizmirstot par lietu nepastāvību un
laicīgo dzīvi,
iemiesojies Dieva tēlā un kļuvis par Dieva bērnu. Tā
ir pēdējā un augstākā
pakāpe. Tas ir mūzīgs miers un svētlaime. Ieksējā
un jaunā cilvēka gala-
punkts ir mūzīgā dzīve." Meister Eckhart {London, 1952,
II. 80-81)
Psihoanalīze un dzenbudisms
Lai gan
regresīvais mēģinājums atbildēt uz eksistences pro-
blēmu var izpausties dazādās formās, tām visām ir
kopīgs
galaiznākums - tās ir neizbēgami neveiksmīgas un noved pie
ciesanām. Tiklīdz cilvēks tiek izrauts no
pirmshumānistiskās,
paradīziskās vienotības ar dabu, viņs vairs nespēj
atgriezties tur,
no kurienes ir nācis; divi eņģeļi ar ugunīgiem
zobeniem aizsķērso
viņam atpakaļceļu. Atgriesanās ir īstenojama
vienīgi caur nāvi
vai neprātu - bet ne caur dzīvi un veselo saprātu.
Cilvēks var
tiekties pēc regresīvās savienotības vairākos
līmeņos,
kas vienlaikus ir patoloģijas un iracionalitātes līmeņi.
Viņu var
pārņemt nevaldāma vēlme atgriezties dzemdē, pie
mātes zemes,
pie nāves. Ja sis mērķis kļūst visaptveross un
nekontrolējams, tad
rezultāts ir pasnāvība vai vājprāts. Mazāk
bīstama un ne tik
patoloģiska regresīvo savienotības meklējumu forma ir
tieksme
palikt saistītam ar mātes krūti vai mātes roku, vai
tēva pavēli. Sie
dazādie mērķi nosaka atsķirību starp dazādiem
personību tipiem.
Cilvēks, kurs paliek piesaistīts mātes krūtij, ir kā
mūzam atkarīgs
zīdainis - viņu pārņem eiforija, ja viņs tiek
mīlēts, aprūpēts,
aizsargāts un apbrīnots, vai nepanesamas bailes, ja draud
atsķirsana
no bezgalīgi mīlosās mātes. Cilvēks, kurs paliek
piesaistīts tēva
pavēlei, var attīstīt ievērojamu iniciatīvas un
darbosanās spēju, tomēr
tikai ar nosacījumu, ka līdzās atrodas autoritāte, kura
pavēl,
uzslavē vai soda. Cita regresīvās orientācijas forma ir
destrukti-
vitāte, tieksme pārvarēt atsķirtību, kaislīgi
iznīcinot visu un jebko.
Cilvēku var pārņemt vēlme apēst un iekļaut
sevī visu un ikvienu,
proti, pārdzīvot pasauli un visu tajā kā ēdienu, vai
ari pilnībā
iznīcināt visu, izņemot vienu - pasam sevi. Vēl cits veids,
kā
mēģināt dziedēt atsķirtības radītās
ciesanas, ir stiprināt savu es kā
separātu, nocietinātu, nesagraujamu "lietu". Sādā
gadījumā cilvēks
sevi pārdzīvo kā savu īpasumu, varu, prestizu vai
intelektu.
Ērihs Fromms
Individuālo
izaugsmi no regresīvās savienotības pavada
pakāpeniska narcisma pārvarēsana. Bērns tūlīt
pēc piedzimsanas
vēl neapjaus ārpasaules realitāti jutekliskās uztveres
nozīmē;
viņs un mātes krūtsgals un mātes krūts joprojām
ir viens veselums;
bērns atrodas stāvoklī pirms jebkādas subjekta un
objekta dife-
renciācijas. Pēc kāda laika bērnā attīstās
spēja īstenot subjekta
un objekta diferenciāciju - bet tikai uzskatāmā nozīmē
kā
atsķirības apzināsanos starp Es un ne-Es. Savukārt emocionālā
nozīmē narcistisko viszinības un visvarenības attieksmi
ļauj pār-
varēt vienīgi attīstība līdz pilnvērtīgam
briedumam, ja vien sī
pakāpe jebkad tiek sasniegta. Narcistiskā attieksme skaidri
izpauzas bērnu un neirotisku personu uzvedībā, vienīgi
bērniem
tā parasti ir apzināta, bet neirotiķiem - neapzināta.
Bērns pieņem
realitāti, nevis kāda tā ir patiesībā, bet gan
tādu, kādu viņs to vēlas
redzēt. Bērns dzīvo savās vēlmēs, un viņa
uzskats par realitāti ir
tāds, kādu viņs to vēlas redzēt. Ja viņa
vēlme netiek piepildīta,
viņs kļūst nikns, un viņa niknuma funkcija ir piespiest
pasauli
(ar tēva un mātes starpniecību) atbilst viņa vēlmei.
Bērna nor-
mālas attīstības gadījumā sāda attieksme
lēnām pārtop nobriedusā
realitātes apziņā, tās likumu un līdz ar to arī
nepieciesamības
atzīsanā. Neirotiskā cilvēkā mēs
pastāvīgi vērojam, ka viņs nav
sasniedzis so attīstības pakāpi un nav atteicies no
realitātes narcis-
tiskas interpretācijas. Viņs uzstāj, ka realitātei ir
jāatbilst viņa ide-
jām, un, kad viņs saprot, ka tā nav, tad reaģē vai nu
ar impulsu,
lai piespiestu realitāti pielāgoties viņa vēlmēm
(proti, panākt
neiespējamo), vai arī ar bezspēcības izjūtu, jo
nespēj paveikt
neiespējamo. Sādam cilvēkam raksturīgais prieksstats par brīvību,
vienalga, vai viņs to apzinās vai ne, asociējas ar narcistisku
vis-
varenību, savukārt pilnvērtīgi nobriedusai personai
prieksstats par
brīvību saistās ar realitātes un tās likumu
atzīsanu un darbosanos
Psihoanalīze un dzenbudisms
nepieciesamības
likumu ietvaros, ar produktīvu attieksmi pret
pasauli un tās aptversanu atbilstīgi savām domāsanas un
emo-
cionālajām iespējām.
Sie
atsķirīgie mērķi un to sasniegsanas ceļi
reprezentē nevis
dazādas domas sistēmas, bet gan dazādus būsanas
veidus, veselā
cilvēka dazādas atbildes uz dzīves uzdoto jautājumu.
Tās pasas
atbildes ir atrodamas vairākās reliģiskās
sistēmās, kas veido reliģijas
vēsturi. No primitīva kanibālisma līdz dzenbudismam
cilvēce ir
sniegusi tikai nedaudzas atbildes uz eksistences jautājumu, un
katrs cilvēks savā dzīvē izvēlas tikai vienu no
sīm atbildēm, lai gan
parasti viņs to dara neapzināti. Mūsu Rietumu kultūrā
gandrīz katrs
cilvēks domā, ka ir izvēlējies kristietības vai
jūdaisma piedāvāto
atbildi vai varbūt - apgaismotā ateisma atbildi, taču, ja
būtu iespē-
jams veikt katra cilvēka garigu rentgenanallzi, tad izrādītos,
ka mūsu
vidū ir neskaitāmi kanibālisma piekritēji, neskaitāmi
totēmu
pielūdzēji, visdazādāko veidu elkdievji un arī dazi
kristiesi, jūdaisti,
budisti un daoisti. Reliģija ir formalizēta un smalki
izstrādāta
atbilde uz cilvēka eksistences jautājumu, un, tā kā
pastāv iespēja
ar ideju un rituāla starpniecību dalīties tajā ar citiem,
tad pat vis-
primitīvākā reliģija, sekmējot kopību, rada
cilvēkā saprātīguma un
drosības izjūtu. Ja kopības izjūta neveidojas, ja
regreslvās vēlmes
ir pretējas pastāvosās kultūras garam un
prasībām, tad par cilvēka
slepeno, individuālo "reliģiju" kļūst neiroze.
Lai izprastu
individuālo pacientu - vai jebkuru cilvēku -, ir jā-
zina, kāda ir viņa atbilde uz eksistences jautājumu vai,
citiem
vārdiem sakot, kas ir viņa apslēptā, individuālā
reliģija, kurai tiek
veltīti visi viņa pūliņi un centieni. Vairums tā
dēvēto "psiholoģisko
problēmu" ir tikai sekundāras, no sās galvenās
"atbildes" izrietosas
sekas, un tāpēc ir diezgan bezjēdzīgi tās
mēģināt "ārstēt", pirms
ir izprasta pacienta pamatatbilde - viņa apslēptā,
privātā reliģija.
Ērihs Fromms
Atgriezoties pie
jautājuma par labbutības definīciju, ka mes
to varam formulēt, ņemot vērā ieprieksteikto?
Labbūtība
ir stāvoklis, kurā ir notikusi prāta pilnvērtīga
attīstība;
ar prātu soreiz tiek domāta ne vien intelektuāla
spriestspēja, bet
patiesības aptversana, "ļaujot lietām būt"
(izmantojot Heidegera
terminoloģiju ) tādām, kādas tās ir.
Labbūtība ir iespējama tikai
tādā līmenī, kurā cilvēks ir pārvarējis
savu narcismu, līmenī, kurā
cilvēks ir atvērts, atsaucīgs, jūtīgs, pamodies, tukss
(dzenbudisma
izpratnē). Labbūtība paredz pilnvērtīgu
emocionālu saikni ar cil-
vēkiem un dabu, spēju pārvarēt atsķirtību un
atsvesinātību, izjust
vienbūsanu ar visu esoso - un vienlaikus pārdzīvot sevi kā
se-
parātu veselumu Es, kā individualitāti.
Labbūtība nozīmē būt piln-
vērtīgi piedzimusam, kļūt par to, kas potenciāli esi,
tā nozīmē piln-
vērtīgu spēju priecāties un skumt vai, citiem vārdiem
sakot,
spēju pamosties no pusmiega, kurā dzīvo vidusmēra
cilvēks, un
sasniegt pilnīga nomoda stāvokli. Sāds stāvoklis
nozīmē būt
radosam, proti, reaģēt un atsaukties uz sevi, uz citiem, uz visu
esoso - reaģēt un atsaukties kā reālam, veselam
cilvēkam, kāds
es esmu, uz ikviena cilvēka vai lietas realitāti, kāda tā
ir. Patiesas
atsaucības akts cilvēkam paver iespēju būt radosam,
redzēt
pasauli, kāda tā ir, un pārdzīvot to kā savu
pasauli - pasauli, ko
radījusi un pārveidojusi viņa radosā aptvere un kas
līdz ar to pārstāj
būt svesāda, "viņpusēja" un kļūst par savu
pasauli. Visbeidzot,
labbūtība nozīmē spēju atmest savu es, atteikties no
alkatības,
pārstāt rūpēties par sava es uzturēsanu un
uzpūsanu, būt pasam
un pārdzīvot savu patību nevis piederēsanas,
uzturēsanas,
iekārosanas vai izmantosanas, bet gan būsanas aktā.
Līdz sim
esmu centies norādīt uz indivīda un reliģijas vēstures
paralēlu attīstību, taču, tā kā sis
sacerējums ir veltīts psihoanalīzes
un dzenbudisma attiecību apskatam, man sķiet nepieciesams
Psihoanalīze un dzenbudisms
detalizetak
raksturot vismaz dazus reliģiskas attīstības psi-
holoģiskos aspektus.
Jau ieprieks
minēju, ka pats cilvēka eksistences fakts viņam
uzstāda jautājumu un ka so jautājumu izraisa cilvēka
ieksēja
pretruna - būt dabā un vienlaikus pārveidot dabu, tas, ka
cilvēks
apzinās savu pastāvēsanu. Katrs cilvēks, kurs
ieklausās sev uzdo-
tajā jautājumā un velta "maksimālas rūpes",
lai atbildētu uz so
jautājumu kā veselais cilvēks, nevis tikai kā
intelektuāla patība,
ir "reliģiozs" cilvēks, savukārt visas sistēmas,
kas censas sniegt,
mācīt un darīt zināmas sādas atbildes, ir
raksturojamas kā
"reliģijas". No otras puses, jebkurs cilvēks - un jebkura
kultūra -,
kas censas izlikties nedzirdam so eksistenciālo jautājumu, ir
nereliģiozs. Labākais piemērs cilvēkiem, kuri ir kurli
attiecībā pret
eksistences uzdoto jautājumu, esam mēs pasi, divdesmitā gad-
simta cilvēki. Mēs censamies ignorēt so jautājumu,
aizbildinoties
ar rūpēm par īpasumu, prestizu, varu, razosanu, izklaidi un
prin-
cipā aizmirstot, ka eksistējam - ka Es eksistēju. Nav
svarīgi, cik
biezi cilvēks domā par Dievu vai apmeklē baznīcu vai
cik lielā
mērā viņs tic reliģiskām idejām; ja viņs -
veselais cilvēks - nedzird
eksistences jautājumu, ja viņam nav atbildes uz to, tad viņs
mīņājas uz vietas, viņs pastāv un iet bojā,
neatsķiroties no miljo-
niem pasa sarazoto lietu. Viņs domā par Dievu, nevis
pārdzīvo,
ka ir Dievs.
Taču
būtu maldinosi domāt, ka reliģijām nepieciesami piemīt
kaut kas kopīgs bez rūpēm par atbildes sniegsanu uz
eksistences
jautājumu. Tiklīdz mēs nonākam pie jautājuma par
reliģijas sa-
turu, vairs nav nekādas vienotības; gluzi pretēji,
iezīmējas divas
fundamentāli pretējas atbildes, kas abas ieprieks tika minētas
saistībā ar atsevisķu indivīdu. Pirmā atbilde ir
atgriesanās
pirmshumānistiskā, pirmsapziņas eksistencē, tā paredz
atmest
Ēn'hs Fromms
pratu,
kļūt par dzīvnieku un sādi no jauna savienoties ar dabu.
Sī vēlme izpauzas ļoti daudzveidīgās formās. To
galēja izpausme
ir tādas parādības kā, piemēram,
ģermāņu slepenās "berserkeru"
(burtiskā tulkojumā "lāčsvārču")
biedrības, kuru locekļi sevi
identificēja ar lāci. Jauna vīriesa uzdevums
iniciācijā bija iznīcināt
savu cilvēcību agresīva un sausminosa niknuma uzplūdā,
kas viņu
pārvērta trakojosā medību zvērā ." (Tendence
atgriezties
pirmshumānistiskā savienotība ar dabu nekādā
ziņā neaprobezojas
vienīgi ar pirmatnējām sabiedrībām, to uzskatāmi
apliecina
saistība starp "lāčsvārčiem" un Hitlera
"brūnsvārčiem". Ja lielāko
daļu nacionālsociālistiskās partijas biedru sastāva
veidoja vienkārsi
sekulāri, oportūnistiski, cietsirdīgi, varaskāri
politikāņi, junkuri,
ģenerāļi, uzņēmēji un birokrāti, tad
partijas kodols, ko reprezen-
tēja Hitlera, Himlera un Gēbelsa triumvirats, būtībā
neatsķīrās no
primitīvajiem "lāčsvārčiem", kuru dzinulis
un reliģiskās vīzijas
galējais piepildījums bija "svētais" trakums un
iznīcības kāre.
Divdesmitā gadsimta "lāčsvārči", kuri
attiecībā uz ebrejiem
atdzīvināja "rituālās nogalināsanas"
leģendu, sādi projicēja vienu
no savām visdziļākajām alkām - rituālo
nogalināsanu. Viņi
īstenoja rituālo slepkavību vispirms attiecībā uz
ebrejiem, tad uz
sveszemju iedzīvotājiem, pēcāk pasi uz savu vācu
tautu, līdz bei-
dzot noslepkavoja savas sievas un bērnus un pasi sevi
noslēdzosajā
pilnīgas iznīcināsanas aktā.) Centieni rast
pirmshumānistisku
savienotību ar dabu izpauzas ari daudzās citās ne tik
arhaiskās
formās, piemēram, rituālos, kuru laikā cilts
identificējas ar totēma
dzīvnieku, vai reliģiskās sistēmās, kas centrējas
ap koku, ezeru,
alu un citu dabas parādību pielūgsanu, vai orgastiskos kultos,
kuru
mērķis ir atcelt sajēgu, prātu un apziņu.
Sakrālais sajās reliģijās
Mircea Eliade, Birth and Rebirth (New York, p.
Psihoanalīze un dzenbudisms
attiecas uz
vīziju par cilvēka pārtapsanu pirmhumanistiskā dabas
daļā; "svētvīrs" (piemēram, samanis) ir
cilvēks, kuram izdevies
visvairāk pietuvoties sim mērķim.
Otra veida
atbildi reprezentē tās reliģijas, kas cilvēka eksis-
tences problēmu censas risināt, maksimāli attālinoties no
pirmshumānistiskās eksistences, attīstot specifiski
cilvēciskas
īpasības, prātu un mīlestību un
tādējādi rodot jaunu saskaņu
starp cilvēku un dabu - un starp cilvēku un cilvēku. Lai gan
atse-
visķos gadījumos sādi mēģinājumi ir vērojami
arī salīdzinosi pir-
matnējās sabiedrībās, tomēr visas cilvēces
mērogā izsķirīgs
pavērsiens notika laikposmā no aptuveni 2000. gada p.m.ē.
līdz
mūsu ēras sākumam. So cilvēces īstenoto apvērsumu
reprezentē
daoisms un budisms Tālajos Austrumos, Ehnatona reliģiskā
revolūcija Ēģiptē, zoroastrisma reliģija Persijā,
Mozus reliģija
Palestīnā un Kecalkoatla reliģija Meksikā*."
Visas
minētās reliģijas tiecas pēc vienotības, taču ne
regresīvās
savienotības, ko raksturo atgriesanās pirmsindividuālajā,
para-
dīziskajā pirmsapziņas harmonijā, bet gan jauna veida
saskaņas,
ko iespējams sasniegt tikai pēc tam, kad cilvēks ir
pārdzīvojis
atsķirtību, kad ir pieredzējis atsvesinātību no sevis
pasa un
pasaules un ir pilnvērtīgi piedzimis. Sī jaunā
vienotība ir
prieksnoteikums cilvēka prāta pilnvērtīgai
attīstībai un ved uz stā-
vokli, kurā prāts cilvēku vairs neattur no tiesas,
intuitīvas realitātes
aptveres. Mēs varam nosaukt daudzus sā jaunizvirzītā
mērķa sim-
bolus - dao, nirvāna, apskaidrība, labais, Dievs.
Atsķirības starp
tiem nosaka piederība dazādu zemju sociālajām un
kultūras tradī-
cijām. Rietumu tradīcijā "mērķi"
iesākumā simbolizēja kāda
autoritāra figūra, piemēram, augstākais valdnieks vai cilts
virsaitis.
Sk. Laurette Sējournee's Burning Waters (London,
Ērihs Fromms
Kops Vecās
Derības laikiem patvaldnieka figūru ir nomainījis tāda
valdnieka tēls, kuru ar cilvēkiem saista līgums un tajā
ietvertie
solījumi. Pravietiskajā literatūrā mērķis tiek
interpretēts kā jauna
veida harmonija starp cilvēku un dabu mesiāniskajā
laikmetā;
kristietībā Dievs manifestējas kā cilvēks;
Maimonīda filosofijā
un misticismā " antropomorfie un autoritārie elementi ir
gandrīz
pilnībā izskausti, lai gan Rietumu reliģiju
populārajās formās tie
ir saglabājusies gandrīz bez izmaiņām.
Jūdaiski
kristietisko un dzenbudisko domāsanu vieno apziņa,
ka cilvēkam ir jāatsakās no savas "gribas" (proti, no
vēlmes
iespaidot, virzīt un apspiest pasauli, kas pastāv gan ārpus
cilvēka,
gan viņā pasā), lai viņs kļūtu pilnīgi
atvērts, atsaucīgs, pamodies
un dzīvs. Dzenbudisma valodā sāds stāvoklis biezi tiek
rakstu-
rots ar vārdiem "sevis iztuksosana", kas apzīmē nevis
kaut ko
negatīvu, bet gan atvērtību uztverei. Kristietības
terminoloģijā so
stāvokli biezi raksturo frāze "nokaut sevi un pieņemt Dieva
gribu". Pirmajā brīdī var rasties iespaids, ka
kristietības for-
mulējums daudz neatsķiras no budisma formulējuma. Tomēr
populārajā interpretācijā un praksē sāds
formulējums paredz, ka
tā vietā, lai izlemtu pats, cilvēks lēmumu pieņemsanu
uztic viszi-
nosam, visvarenam tēvam, kurs viņu uzrauga un zina, kas viņam
ir labāk. Līdz ar to cilvēks kļūst nevis atvērts
un atsaucīgs, bet
gan paklausīgs un pakļāvīgs. Sekot Dieva gribai, proti,
pilnībā
atteikties no sava Es, vislabāk var situācijā, kurā
vispār nav kon-
cepta par Dievu. Paradoksālā kārtā cilvēks īsti
seko Dieva gribai,
ja aizmirst par Dievu. Dzenbudisma koncepts par tuksumu precīzi
raksturo stāvokli, kurā cilvēks atsakās no savas gribas,
vien-
laikus nepakļaujot sevi briesmām regresēt infantilā
elkdievībā.
|
