Nu tā. Tagad ir pus12. Svētdiena. Datumu rakstu, jo nezinu, kad nosūtīsu un vai nosūtīsu. Un vai Tu lasīsi. Bāc. Man ir talants. Talants visu sabojāt. Man ja godīgi vienlaga kas zin un vai visi zin. Man vispār viss vienalga. Bet varbūt nē. Tas, ka man ir vienalga.. tie ir tikai vārdi. Bāāc... es pat nezinu, ko raksīt un kā paskaidrot. Bet tas, kā Tu ar mani runāji pa mobilo. Tas... tas sāpēja. Bet es to biju pelnījusi. Un ne tikai to. Ja neskaita to, ka es tāpat jau jūtos vairāk kā sūdīgi. Es pat nevaru izskairdot savu rīcību. Es mūzam nebiju domājusi, ka varētu tā izdarīt. Bet izdarīju. Pat nesaprotu kā. Nekad, nekad, nekad... Labi, varbūt Tev tagad mani vārdi liksies tuksi. Varbūt Tu dēļ manis vairāk nekad neuzticēsies meitenēm. Lai nu kā, nav vērts manis dēļ neticēt citām, jo citu tādu maitu kā mani pat ar uguni nesemeklēt. Tici man - Tu esi burvīgs cilvēks pēc rakstura. Ne visiem tā liekas, īpasi pec pirmā iespaida, ka esi pohujists, bet tā ir. Kad iepazīst Tevi, airaujās elpa. Man Tu jau pirmajā vakarā likies labs cilvēks, kad mēģināju Tevi piespēlēt Laurai. Tas bija tas vakars, kad es biju sadomājusies par Jāni, un jau tad Tu juti man līdz 16316o1417q un mēģināji mierināt. Un Tevī bija kas TĀDS. Ai. Nav vērts. Labāk ienīsti mani. Tā ir vieglāk. Tāpēc nezinu vai so nodot Tev. Kaut gan.. varbūt Tev tāpat pohuj uz mani - rakstu, nerakstu.. Nezinu kāpēc, bet man negribās ticēt, ka Tev ir vienalga. Es arī neticu. Kaut gan esmu to pelnījusi, un ne tikai to. Bļāviens. Es jūtos kā sūds. Kā maza tizlene. Sodien.. labāk mani Aija sodien būtu nozņaugusi nekā pateikusi to, ko viņa pateica. Bet viņa izdarīja vnk perfekti. Un man tas ir lielākais sods. Pelnīts.. pat skypā mani nobloķēji. Bļāviens. Vēl viens, kura dēļ raudu... Tas ir stulbi. Bet pati esmu vainīga. Vienmēr un pie visa. Un... aij man nav vārdu. Varētu Tev teikt piedod. Tāpat kā Aijai. Kā jau to pateicu. Tikai zinu, ka ar to ir parmaz. Jau atkal. Es nezinu vai Tevi vēl kādreiz satiksu. Jo man bail. Aiziet pie Tevis un paskatīties Tev acīs. mTavās zilpelēkajā acīs... Jo zinu, ka.... viens lūgums. Neraudi. Nekad. Īpasi manis dēļ. Pietiek jau ar to, ka es raudu. Jo pati visu sapisu. Kārtējo reizi. Ļoti pat ceru, ka Tevi nepiemeklē tādas pat domas kā mani - "Ātrums un laiks dziedē visu. Pat to, ka dabas kļūdas dēļ esmu piedzimusi es. Laiks to dara dabīgā veidā - kā nekā katram reiz jāmirst. Ātrums.. par to lemjam mēs pasi. Var ļoti ātri braukt, piemēram, ar masīnu, bet var ļoti ātri krist. Krist brīvajā kritienā.." Nu jā... Bet es dzīvosu... Dēļ Aijas.. Kura tomēr grib, lai dzīvoju. Lai dzīvoju, nevis, lai nosprāgstu, lai pazūdu no zemes virsas. Bet ko vēlies Tu? Labi.. Piedod. Piedod arī, ka rakstu tagad. Ja gribi - neatbildi. Ja gribi - nelasi. Varbūt tā arī būs pareizāk te ir tikai mans domas.. zēl. zēl, ka tā. Zēl, ka esmu gatava pati sevi nozņaugt un ka to neizdarīja Aija. Kad es biju pie viņas drīzāk izskatījās tā, ka drīzāk viņa lūdz piedosanu man, nevis es viņai. Kā viņa mēģināja mani uzmundrināt. To pat vārdos nevar izteikt. Un nemaz nav jāizsaka... Esmu nozēlojama. Zēl, ka vienīgo prātīgo kritiku un uzbraucienus saņēmu tikai no Tevis. Zēl, ka tad kad noliki telefonu, es raudāju....... zēl... piedod. Par to, ko izdarīju. Par visu. Piedod, ka tomēr sūtu tev so vēstuli. Piedod.. es tev gribu pateikt vēl 3 vārdus. Neuzdrosinos. Nejūtos cienīga. Esmu pateikusi.. gandrīz visu. Vienkārsi pat vārdu nav. Lai pateiktu. Vienkārsi gribu nomirt... Bet tie jau ir tikai tuksi vārdi. Kuros varbūt Tu pat nemēģināsi ieklausīties...
Tagad tas ko nesūtu. Domājams, ja sagaidīsu atbildi tad tā būs apmēram tāda. Lai arī ko viņs nedomātu, traxtī sādi: "A man pohuj. Mani jau tas neinteresē. :D Tu jau dari ko pati gribi.. :D Un ko Tu vispār iedomājies? Man tiesām ir vienalga.. :D:D:D:D" Kaut ko tādu ofic atrakstīs. Nu ko, tad redzēsim kāda būs viņa atbilde, ja tāda maz būs.. Bet gan jau, ka būs... Pabeigts rakstīt 00:09.
Atbilde, ko saņēmu 00:12, bet izlasīju tikai 17:04: "njaa,ne nu kr4 tas ko tu dari un ar ko dari nav man probleema,un seviskji nepis,emm,ka druags tu man viener esi palidzejis un taja zinja nekas nav mainijies ,es tev uzticos veljoprojam,vnk par parejo pati sevi nostadiji sada situacija,nuu,vnk tgd ur piepildijies tas ko teicu tev 5dien,laigan cuka ,bet dala taisnibas taja bija,nevajadzeja ma sito visu sakt,jo ta arii zinaju tas beigsies,nu un velreiz atkartoju tas ar ko tu guli,mani pilnigi neintresemun nnav ar mana problema,un ko tu tur pa navi runaa,bleg dzive ta4u vienmer ir bijusi mauka,un starpcitu sava zinja jutos ar sito visu spmierinats,jo tgd nav jacensas tas izbeigt,un par to navi nav ko nemaz domaat vnk IZAUDZ un bus oke ;)..vieniga prblema ka vakar uzrakstiju parak gudru tekstu ko ari isteniba nevajadzeja aijai radiit,un vinai tas hnebija jazin,bet es pateicu lai vinja izdzes jo p[ats nebiju maja...a pa parejo vienalga tava dzive tava darishana..lap man ir atslegta apkure ..esmu noslais un gribu guleet ..bb :)
[0:13:03] Lil`alii ^_^ говорит: beidz vienreiz niidet pa dzivi un dzivo vinju taadu kada vinja ir!!!
[0:13:05] Lil`alii ^_^ говорит: tas ari vis
[0:13:08] Lil`alii ^_^ говорит: :D
[0:13:23] Lil`alii ^_^ говорит: jaa un arii man spidosais teiciens ..A man pohuj !
[0:13:28] Lil`alii ^_^ говорит: (party)"
Nu jā.. Tahad rakstu atkal es pati. Atbilde nemaz nebija tik savādākā kā biju gaidījusi. Galvenie vārdi, kas pierāda viņa dzīves nostāju - pohujists - tur ir. Arī es varētu pilnīgi ticēt visiem siem viņa vārdiem, ja nebūtu redzējusi, kā viņs tovakar raudāja par Lieni un to Rīgas meiteni... Ehh`.. Karoče jātic, ka viņam ir labāk un ka arī viņa uzteve ir labāka par citiem dzekiem, kam ir sindromi zēloties kā meitenēm. Bet tas tā. Gan jau viss nokārtosies. 17.25.
Rakstu Tev tādu kā referātu. Saņēmos to izdarīt un pilnīgi bez noklusējumiem. To tekstu, ko pirmīt rakstīju par Aņdziņu, nebiju domājusi rādīt nevienam, bet nu, 18:00 sapratu, ka Tev tomēr jāzin viss. Tu esi tā vērta. Saubos, ka pabeigsu to visu sodien, joo jāraksta daudz un dikti. Bet nu - mēģināsu salikt pa plauktiņiem. Ceru, ka tev pietiks laika un pacietības to visu lasīt un mēģināt saprast, bet zinu, ka to darīsi manis dēl, kaut gan arī neesmu to pelnījusi un esmu mūzam Tava parādniece. Piedod. Es to Tev tā jau teicu daudzas reizes, bet tagad mēģināsu pirādīt ar darbiem. Ar atklātību. Cerans, ka pratīsi novērtēt!
Bet vēl viena lieta. Viens noteikums. Es so tekstu rakstu tikai un vienīgi Tev. Un nevienma citam neviens pats vārds netiek atļauts izlasīt. Tas viss ir uz tavas sirdsapziņas, kura, manuprāt, paliks tīra, jo tu tač nevienam neteiksi! J
Aijj. Par to vēlāk. Bet ar to būtu jāsāk. Jo tas ir vissenākais un varbūt viss ko līdz galam nezini.
Jānis bija mans dzeks - gandrīz pusgadu. Nosākuma 4us mēnesus. Tad mēs sķīrāmies. Arī mans tupības dēļ. Bija kaut kur 3 pa dienu. Es ar Mariku staigāju pa centru, tad mēs par kaut kādu sīkumu saderējām. Es zaudēju un man bija jāizpilda viena Marikas vēlēsanās. Viņa nevarēja izdomāt, ko man uzlikt un piedāvājās to uzlikt Jānim, aizrakstot viņam sms. Mēs ar mariku un Karīnu [no mans klases] tostarp jau bijām pie manis. Jānis staisījās nākt pie manis kopā ar Matuku un Skrulli, jau pa telefonu sāka zvanīties vai arī rakstīties - īsti neatceros - par to, ka man tjipa būs jānolaiz ar Matuku un blā blā blā..... Es tā visu laik nē, nē, neparko....! :@ Labi, viņi atnāk pei manis. Es ar Mariku jau tādas iedzērusas [Karīna jau bija aizgājusi mājās]. Piedāvājos Marikai sadzert no dusmām.. uz Jāni biju pamatīgi sadusmojusies. Labi, viņi atnāca. Tas kā Jānis runāja un teica, lai es to daru. Mani pilnīgi noveda līdz asarām. Ieskrēkju ieksā uz brīdi un aizslēdzu durvis. Marika palika koridorā, viņi viņu pēc ierastajāmn metodēm spīdzināja. Viss kā vienmēr. Iegāju, paraudāju, nomierinājos, iesāvu vēl ļergu. Izgāju ārā, izlikos, ka viss ok. Cerēju, ka Jānis beigs gvelzt muļķības, bet tas bija velti.. Kaut kā viņi mani ievilka tajā garajā koridorā vēl tādā veidā, ka es biju piespiesta pie tā loga. Jānis pateica vēlreiz ko tādu un tā paskatījās, ka man viss saprāts aptumsojās. Uzradās doma: "Tu tik ļoti to vēlies, ja? Labi, Jāni, ja tu tik ļoti gribi, lai TAVA meitene sūcās ar citu dzeku, tad saņem! :@" es ar Matuku nolaidu. Ne ilgi gan, labi ja kādas 5 sekundes. Drīz pēc tam viņi aizgāja. Arī Marika aizgāja, es tikmēr sāku vākt, jo drīz jau manai omai bija jānāk [ pāri 19]. Pēksņi dzirdu, nāk vēlreiz Jānis un Deniss un vēl Matuks vai Skrullis [ naetceros kurs]. Jānis man tā aizdomīgi saka: "Es saderēju ar Denisu, ka Tu ar Matuku nolaidi. Viņs neticēja un zaudēja un tagad viņam jānolaiz ar Tevi." Vot tad es biju dusmīga. Nosākuma pat domāju, ka tas bija joks, tjipa pasmiesos un iesu ātrāk ieksā. Nevarēju taču pieļaut, lai oma viņus redz.. Tādus mezoņus.. Bet nekā. Naivi cerēju, ka tas biaj joks. Viņi jau bija stipri - es vāja.. atkal tiku ievilkta tajā saurajā koridorā. Bļāviens, bija jau pāri septiņiem. Mani taču oma noraks. Es pat sāku lūgties, lai palaiz. Viņi tikai rēc un saka, ka paliadīs vai nu kad nolaidīsu vai nu kad oma būs atnākusi. Man pat izvēles neatlika. Tad man bija tikai 14. ja oma ieraudzītu, ka mani tā varo čutj li ne ārā manis pasas koridorā.. es taču pat ārā vairāk netiktu. Nācās salaist. Soreiz tas bija ilgāk. Kādas 20 sekundes. Viņs mani arī ārā nelaida. Labi, nolaidām.. taisījos iet ieksā, domāju, ka vēl paspēsu mosk. Bļin, jau dzirdu omas soļus.. sī tā ienāk, saka: "Domā, ka esmu stulba? :D Saprotu taču, ka runāji ar viņiem, un dzirdēju kā aizciorti durvis.. " tāda mazliet pusdusmīga, bet nu..man kapitāli noveicās.. jo kas gan būtu, ja viņa būtu atnākusi agrāk..? mani pakārtu! Tad kā vēlāk noskaidrojā tas bija jāņa pārbaudījums man.. Labi, atzīstu, tā bija man kļūda par to Matuku, bet viņs nesaprata kā es jūtos. Par denisu viņs mani mūzam nedsapratīs, jo viņam nav tādas omas.. ar laiku viņam sāku patikt mazāk, jo viņs nevarēja piedot, ka tā izrīkojos.. pēc kāda mēnesa-pusotra sķīrāmies. Jo viņs nevarēja man to piedod. Es viņu vēl mīlēju.. nosākuma mēģināju ieskaidrot, ka man pohuj uz viņu..nesanāca. Vēl rakstīju viņam kaut ko, prasīju parunāt. Nekas nesanāca, nesanāca, bet tad pēksņi hop! Man parādās kaut kādas izredzes, viņs sāk kaut ko runāt. Sajutos laimīga. Paīstam. Tur visu laiku staigājam kopā. Vin''s palicis vēl mīļāk kā agrāk. Atkal esam kopā. Tā un sitā.. P;eksņi vienu reizi uz dzelzceļa sliedēm pasaka tā vienkārsi.."Es tevi gribu." Agrāk neko tādu pat teicis man nebija. Arī rokas man bija iedrosinājies bāzt zem maiciņas uz muguras un uz pakaļas. Bet nu, tas vēl tā. Bet tas tekts. Viņs mani nosokēja. Tad aizgāja vēl mājieni, mājieni.. Arī Deniss Marikai rīkojās tāpat.. tad pienāca viena 5diena [maija pasas beigas] un mums abām piedāvāja palikt pie miskovska pa nakti.. Mūs abas atlaida. Mēs aizgājām. Tie visi tur dzer. Jānis kko jau sāk gudri runāt. Deniss aizvelk Mariku uz citu istabu. [Par to visu seksu mēs ar Mariku jau bijam visu laiku pirms tram runājusas. Kas un kā..]
|
