Mīlestība starp vecakiem un bērniem

Mīlestība starp vecākiem un bērniem

Zīdainis piedzimsanas bridi noteikti izjustu bailes no nāves, ja zēlīgais liktenis nepasargātu to no jebkāda satraukuma apzi­ņas, ko varētu izraisīt atsķirsana no mātes un eksistences tās dzemdē. Pat pēc dzimsanas zīdainis ir gandrīz tāds pats, kāds viņs bija pirms dzimsanas; tas nespēj atsķirt prieksmetus, tas vēl neapzinās pats sevi un pasauli ārpus sevis. Viņs sajūt tikai sil­tuma un barības pozitīvo stimulu, bet vēl neatsķir siltumu un barību no to avota - mātes. Māte ir siltums, māte ir barība, māte ir eiforiskais apmierinājuma un drosības stāvoklis. Lietojot Freida terminu, tas ir narcisma stāvoklis. Ārējai realitātei, cilvē­kiem un lietām ir nozīme vienīgi tad, kad tie apmierina vai ne­apm 18218p156s ierina ķermeņa ieksējo stāvokli. Reāls ir tikai tas, kas ir ieks­pusē; tas, kas atrodas ārpusē, ir reāls vienīgi ar tādu nosacījumu, ka tas apmierina manas vajadzības, - bet nekad pasa objekta vajadzības vai stāvokli.

Bērnam augot un attīstoties, viņs kļūst spējīgs uztvert lietas, kādas tās ir; viņs atsķir krūtsgalu no apmierinājuma sajūtas, kad viņu baro, krūti - no pasas mātes. Beidzot bērns izbauda savas slāpes, garsīgo pienu, krūti un māti kā atsķirīgas vienības. Viņs iemācās uztvert daudzas citas lietas kā atsķirīgas, kā tādas, kas

pastāv par sevi. Sajā bridi viņs iemācas tas saukt vārda. Vienlai­kus bērns iemācās ar tām apieties; viņs uzzina, ka uguns ir kar­sta un dzeļosa, ka mātes augums ir silts un mīļs, ka malka irciefa un smaga, ka papīrs ir viegls un saplēsams. Viņs iemācās izturē­ties pret cilvēkiem; māte smaidīs, ja es ēdīsu; viņa ņems mani uz rokām, ja es raudāsu; viņa uzslavēs mani, ja es prasīsos uz po­diņa. Visi sie pārdzīvojumi izkristalizējas un integrējas vienā pārdzīvojumā: mani mīl. Mani mīl tāpēc, ka esmu savas mātes bērns. Mani mīl tāpēc, ka esmu nevarīgs. Mani mīl tāpēc, ka esmu skaists, apbrīnojams. Mani mīl tāpēc, ka esmu mātei vaja­dzīgs, izsakoties vispārīgāk: mani mīl par to, ka es esmu, - vai varbūt precīzāk: mani mīl tāpēc, kas es esmu. Sis pārdzīvojums - būt mātes mīlētam - ir pasīvs. Man nekas nav jādara, lai mani mīlētu. Mātes mīlestība pastāv bez nosacījumiem. Viss, kas man jādara-man jābūt-jābūt viņas bērnam. Mātes mīlestība ir svēt­laime, tā ir miers, tā nav jāiegūst, tā nav jāizpelnās. Tomēr sai mātes mīlestības beznosacījuma īpasībai ir arī negatīvā puse. Tā ne vien nav jāizpelnās - to nevar arī iegūt, izraisīt, kontrolēt. Ja tā ir, tad tā ir kā svētība; ja tās nav, tad ir tā, it kā dzīve būtu zaudē­jusi visu skaistumu - un es neko nevaru līdzēt, lai to izraisītu. Lielākajai daļai bērnu, kuri nav sasniegusi vecumu no asto­ņiem ar pusi līdz desmit gadiem,* pastāv viena vienīga pro­blēma - būt mīlētam par to, kas viņs ir. Bērns pats līdz sim ve­cumam vēl nemīl; viņs ir pateicīgs un priecīgs par to, ka tiek mīlēts. Sajā bērna attīstības stadijā prieksplānā izvirzās jauns faktors: pasa spēkiem radītas mīlestības jūtas. Pirmo reizi bērns grib kaut ko dot mātei (vai tēvam), kaut ko radīt - dzejoli, zīmē­jumu vai vienalga ko. Pirmo reizi bērna dzīvē mīlestība no pasīvas idejas pāriet aktīvā mīlēsanā, radosā mīlestībā. Daudz gadu paiet no sī pirmsākuma līdz mīlestības briedumam. Gala

* Sk.: Sullivan H. S. The Interpersonal Theory of Psychiatry. - New York, 1953.

rezultāta bērns, kas tagad drosi vien ir jau pieaudzis, ir pār­varējis savu egocentrismu. Otrs cilvēks vairs netiek uzskatīts par līdzekli savu vajadzību apmierināsanai. Otra cilvēka va­jadzības ir tikpat svarīgas kā pasa - patiesībā tās ir kļuvusas pat svarīgākas. Izrādījies, ka dot ir patīkamāk, priecīgāk nekā saņemt; mīlēt - pat svarīgāk nekā būt mīlētam. Mīlot cilvēks ir pametis vientulības un atsķirtības cietuma kameru, kuru uzcē­lusi narcisms un egocentrisms. Viņs bauda jaunu savienosanās, kopības, vienotības sajūtu. Vēl vairāk, viņs sajūt spējas ar mīlestību radīt mīlestību - tas ir labāk nekā ņemsanas atkarība, esot mīlētam - un sī iemesla dēļ esot mazam, bezpalīdzīgam, slimam - vai "labam". Bērna mīlestība darbojas pēc principa: "Es mīlu tāpēc, ka mani mīl." Nobriedusi mīlestība darbojas pēc principa: "Mani mīl tāpēc, ka es mīlu." Nenobriedusi mīla saka: "Es mīlu tevi tāpēc, ka tu esi man vajadzīgs." Nobriedusi mīla saka: "Tu esi man vajadzīgs tāpēc, ka es tevi mīlu."

Ciesi saistīta ar mīlestības spēju attīstību ir mīlestības objekta attīstība. Bērns savas dzīvības pirmajos mēnesos ar māti ir sais­tīts visciesāk. Sī saistība aizsākas jau pirms dzimsanas, kad māte un bērns vēl ir viens vesels, lai gan viņi ir divi. Piedzimsana zināmā mērā maina situāciju, bet ne tik ļoti, kā varētu gaidīt. Bērns, lai gan tagad dzīvo ārpus mātes miesām, vēl aizvien ir pilnīgi atkarīgs no mātes. Bet ar katru dienu viņs kļūst aizvien neatkarīgāks: viņs mācās staigāt, runāt, pats izpētīt pasauli; at­tiecības ar māti zaudē kaut ko no savas vitālās nozīmes, un tajā vietā arvien svarīgākas un svarīgākas kļūst attiecības ar tēvu.

Lai saprastu so pārslēgsanos no mātes uz tēvu, mums jāaplūko būtiskās kvalitatīvās atsķirības mātes un tēva mīles­tībā. Mēs jau runājām par mātes mīlestību. Mātes mīlestība jau pēc sava rakstura ir beznosacījuma mīlestība. Māte mīl savu nule piedzimuso tāpēc, ka tas ir viņas bērns, nevis tāpēc, ka viņs atbilst kādam īpasam nosacījumam vai ir piepildījis kādas

īpasas cerības. (Protams, kad es seit runāju par mātes un tēva mīlestību, es runāju par "ideāliem tipiem" Maksa Vēbera iz­pratnē vai par prototipiem Junga izpratnē; un tas nebūt neno­zīmē, ka katra māte un tēvs mīl tiesi tā. Es runāju par mātes un tēva principu, kuru reprezentē mātes un tēva persona.) Beznosacījuma mīlestība līdzinās visdziļākajām ilgām ne vien pēc bērna, bet pēc jebkuras cilvēciskas būtnes; no otras puses, mīlestība, kas tiek dāvāta, pateicoties maniem nopelniem, mīlestība tāpēc, ka es to esmu pelnījis, vienmēr izraisa saubas; varbūt es kaut ko neizdarīju pa prātam cilvēkam, no kura es sagaidu, lai viņs mani mīlētu, varbūt sis, varbūt tas - vienmēr pastāv bailes, ka mīlestība varētu izzust. Bez tam "pelnīta" mīlestība nereti izraisa rūgtuma sajūtu, ka mani nemīl par to, ka es esmu, ka mani mīl tikai tāpēc, ka es patīku un, analizējot tālāk, ka mani vispār nemīl, bet izmanto. Nav brīnums, ka mēs visi ilgojamies pēc mātes mīlestības, kā bērni un arī kā pieaugu­sie. Lielākā daļa bērnu ir pietiekami laimīgi un saņem so mātes mīlestību (cik lielā mērā, par to būs runāts vēlāk). Pieaugusa­jiem sīs ilgas ir piepildāmas grūtāk. Labākajā gadījumā, cilvē­kam pilnveidojoties, tās saglabājas kā normālas erotiskās mīles­tības sastāvdaļa; biezi tās rod izpausmi reliģiskās formās; vēl biezāk - neirotiskās formās.

Attiecības ar tēvu ir gluzi atsķirīgas. Māte ir mājas, no ku­rām mēs nākam, viņa ir daba, zeme, okeāns; tēvs nepārstāv ne­vienu no sīm dabiskajām mājām. Viņam ir maz sakara ar bērnu tā dzīves pirmajos gados, un viņa nozīmi attiecībā uz bērnu sajā agrajā posmā nevar salīdzināt ar mātes nozīmi. Taču, ja tēvs nepārstāv dabisko pasauli, tad viņs pārstāv cilvēka eksistences pretējo polu; domas, cilvēka veidoto lietu, likuma un kārtības, disciplīnas, ceļojumu un piedzīvojumu pasauli. Tēvs ir tas, kas māca bērnu, kas rāda viņam ceļu pasaulē.

Ar so funkciju ciesi ir saistīta sabiedriski ekonomiskās

attīstības funkcija. Kad parādījās privātīpasums un kad privāt­īpasumu varēja pārmantot viens no dēliem, tēvs sāka lūkoties pēc tā dēla, kuram viņs varētu atstāt savu īpasumu. Dabiski, ka tas bija dēls, kuru tēvs uzskatīja par savu vispiemērotāko seko­tāju, dēls, kurs visvairāk līdzinājās viņam un tātad kurs visvai­rāk viņam patika. Tēva mīlestība ir nosacījuma mīlestība. Tās princips ir - "es mīlu tevi tāpēc, ka tu piepildi manas cerības, tāpēc, ka tu veic savu pienākumu, tāpēc, ka tu esi man līdzīgs". Tēva nosacījuma mīlestībā, tāpat kā mātes beznosacījuma mīles­tībā, mēs atrodam pozitīvo un negatīvo aspektu. Negatīvais aspekts ir pats fakts, ka tēva mīlestība ir jānopelna, ka to var pa­zaudēt, ja es nedaru to, ko no manis gaida. Tēva mīlestības daba nosaka to faktu, ka paklausība kļūst par galveno tikumu, ka ne­paklausība ir galvenais grēks, un kā sods ir tēva mīlestības noliegsana. Pozitīvā puse ir tikpat svarīga. Tā kā tēva mīlestība ir nosacīta, es varu kaut ko darīt, lai to iegūtu, es varu tās dēļ strādāt; viņa mīlestība nav ārpus manas kontroles, kā tas ir ar mātes mīlestību.

Mātes un tēva attieksme pret bērnu atbilst pasa bērna vaja­dzībām. Mazulim gan fizioloģiski, gan psiholoģiski ir nepiecie­sama mātes beznosacījuma mīlestība un rūpes. Pēc sesu gadu vecuma bērns sāk izjust vajadzību pēc tēva mīlestības, viņa autoritātes un vadības. Mātes funkcija ir padarīt bērna dzīvi drosu, tēva funkcija ir mācīt viņu, palīdzēt viņam tikt galā ar problēmām, kas bērnam rodas tajā sabiedrībā, kurā viņs ir pie­dzimis. Ideālā gadījumā mātes mīlestība necensas aizkavēt bērna augsanu, necensas veicināt nevarību. Mātei vajadzētu uz­ticēties dzīvei, tātad nebūt pārlieku satrauktai un neinficēt ar savu satraukumu bērnu. Cerībai, ka bērns kļūs neatkarīgs un galu galā sķirsies no viņas, vajadzētu kļūt par viņas dzīves sa­stāvdaļu. Tēva mīlestības pavadoņiem vajadzētu būt princi­piem un cerībām; tai jābūt vairāk pacietīgai un izturīgai, mazāk

biedējosai un autoritārai; tai vajadzētu sniegt augosajam bēr­nam aizvien lielākas pieredzes apziņu un galu galā ļaut viņam pasam baudīt savu autoritāti un atbrīvoties no tēva autoritātes.

Gala rezultātā sis nobriedusais cilvēks ir sasniedzis tādu stāvokli, kad viņs ir pats sev māte un pats sev tēvs. Viņam ir mātes un tēva sirdsapziņa. Mātes sirdsapziņa saka: "Nav ne tādas ļaundarības, ne tāda nozieguma, kas varētu atņemt tev manu mīlestību, manu vēlēsanos, lai tu būtu dzīvs un laimīgs." Tēva sirdsapziņa saka: "Tu esi rīkojies slikti, un tev būs jārēķi­nās ar zināmām sekām, kas izriet no sīs sliktās rīcības, un galve­nais, tev būs jāmaina sava attieksme, ja tu gribi man patikt." Nobriedis cilvēks ir atbrīvojies no mātes un tēva ārējiem tēliem un ieprojicejis tos iekspusē. Tomēr atsķirībā no Freida superego jēdziena viņs tos ieprojicejis, nevis iekļaujot māti un tēvu, bet gan uzprojicējot mātes sirdsapziņu uz pasa mīlestības spējām un tēva sirdsapziņu uz sava prāta un spriesanas spējām. Tālāk - nobriedis cilvēks mīl gan ar mātes, gan tēva sirdsapziņu, par spīti tam, ka tās, sķiet, ir pretrunā viena otrai. Ja viņs saglabātu tikai tēva sirdsapziņu, viņs kļūtu skarbs un necilvēcīgs, ja viņs saglabātu vienīgi mātes sirdsapziņu, viņam būtu tieksme zau­dēt spriesanas spējas un aizkavēt sevi un pārējos to attīstībā.

Sajā attīstībā no pieķersanās mātei uz pieķersanos tēvam un to galējā sintēzē rodams pamats garīgai veselībai un brieduma sasniegsanai. Sīs attīstības neizdosanās gadījumā meklējams neirozu pamatcēlonis. Manas grāmatas uzdevums nav aplūkot minēto domu plasāk, tomēr dazas īsas piezīmes noderēs, lai so apgalvojumu pamatotu.

Viens no neirozu rasanās iemesliem var būt tas apstāklis, ka zēnam ir mīlosa, bet pārāk iecietīga vai arī valdonīga māte un raksturā vājs un neieinteresēts tēvs. Sajā gadījumā zēns var ap­stāties agrīnajā mātes mīlestības attīstības stadijā un izveidoties par cilvēku, kas atkarīgs no mātes, jūtas bezpalīdzīgs, ar ņēmēja

tieksmēm, t. i., ar tieksmi saņemt, tikt aizstāvētam, aprūpētam, un kam pietrūkst tēva īpasību - disciplinētības, neatkarības, spējas pasam tikt galā ar dzīvi. Viņs centīsies ikvienā atrast "māti", reizēm sievietēs, bet reizēm vīriesos, kuriem pieder autoritāte un vara. Ja turpretim māte ir auksta, neatsaucīga un valdonīga, viņs var vai nu meklēt mātisķo gādību tēvā un vēlāk citos vīriesos - sajā gadījumā gala rezultāts būs līdzīgs ieprieks aplūkotajam, variantam -, vai ari viņs izaugs par vienpusīgu, uz tēvu orientētu cilvēku, kas nodevies likuma, kārtības un autoritātes principiem un kam trūkst sīs spējas gaidīt vai saņemt beznosacījuma mīlestību. Sāda rakstura attīstība vēlāk pastip­rinās, ja tēvs ir valdonīgs un vienlaikus stipri pieķēries dēlam. Visiem siem neirotiskās attīstības gadījumiem ir raksturīgi, ka viens no principiem, tēvisķais vai mātisķais, ir bijis nepilnvēr­tīgs vai - un sajā gadījumā novērojamas spēcīgākas neirozes - ka mātes un tēva lomas tiek sajauktas gan attiecībā pret cilvēkiem ārējā pasaulē, gan runājot par sīm lomām pasā cilvēkā. Tālāki pētījumi var liecināt par to, ka zināmi neirozes paveidi, kā, piemēram, apsēstība, vairāk attīstās uz vienpusīgas tēva mīlestības pamatiem, kamēr citi, tādi kā histērija, alkoho­lisms, nespēja aizstāvēt savas tiesības un reāli tikt galā ar dzīvi, depresijas, rodas no pārmērīgas pieķersanās mātei.