Mīlestības prakse
Esam aplūkojusi mīlas mākslas teorētisko aspektu, tagad mums jāapskata daudz grūtāks jautājums - mīlestības prakse. Vai iespējams gūt prieksstatu par kādas mākslas praktisko pusi citādi, kā vien to praktizējot?
So jautājumi vēl vairāk apgrūtina fakts, ka sodien lielākā daļa lasītāju, tāpat arī daudzi sīs grāmatas lasītāji, cer saņemt prieksrakstus, "kā to pasam darīt", un mūsu gadījumā tas nozīmē iemācīt, kā jāmīl. Baidos, ka ikviens, kas uzlūkos so nodaļu ar tādām cerībām, būs smagi vīlies. Mīlestība ir personisks pārdzīvojums, kuru bauda katrs pats un katrs sev; patiesībā diez vai atradīsies kāds, kurs nebūtu baudījis so pieredzi kādā rudimentārā veidā, vismaz kā bērns, kā pusaudzis, kā pieaudzis cilvēks. Diskusijā par mīlestības praksi var aplūkot vienīgi mīļas mākslas premisas, dazādos viedokļus un so premisu un viedokļu izpausmi praksē. Katram pasam jāsoļo pretim mērķim, un diskusija beidzas, pirms tiek sperts izsķirosais solis. Tomēr es ticu, ka diskusija par to var palīdzēt apgūt so mākslu - vismaz tiem, kas atbrīvojusies no "recepsu" gaidām.
Jebkuras mākslas praksē jāievēro zināmas vispārējas prasības neatkarīgi no tā, vai mums ir darīsana ar galdniecības, medicīnas vai mīlas mākslu. Pirmkārt mākslas praktizēsana prasa disciplīnu. Man nekad nekas neizdosies, ja es to nedarīsu disciplinēti; viss, ko es daru vienīgi tad, kad "esmu attiecīgā noskaņojumā", būs jauks vai aizraujoss vaļasprieks, taču es nekad nekļūsu par sīs mākslas meistaru. Tomēr sis nav tikai jautājums par disciplīnu kāda atsevisķa mākslas veida praktizēsanā
(piemēram, strādājot katru dienu zināmu stundu skaitu), bet gan par disciplīnu visas dzīves laikā. Varētu iedomāties, ka nekas nav vieglāk kā mūsdienu cilvēkam kļūt disciplinētam. Vai gan viņs nepavada astoņas stundas dienā, visdiscisplinētākajā veidā strādājot izteikti vienmuļu darbu? Tomēr patiesība ir tā, ka mūsdienu cilvēkam ir ārkārtīgi trūcīga pasdisciplīna ārpus darba lauka. Kad viņs nestrādā, viņs grib slinkot, laiskoties vai, izsakoties smalkāk, "relaksēties". Pati sī tieksme uz slinkumu ir lielākoties reakcija uz dzīves rutinizēsanu. Tiesi tāpēc, ka astoņas stundas dienā cilvēks ir spiests tērēt savu enerģiju nevis saviem, bet citu mērķiem, nevis tā, kā viņs grib, bet kā pieprasa darba ritms, viņs atriebjas un viņa atriebība pieņem infantilas pasapceres veidu. Piedevām, cīnoties pret autoritārismu, viņs ir zaudējis ticību jebkādai disciplīnai, gan tai, kuru uzspiedusi nejēdzīgā vara, gan pasa iedvestajai saprātīgajai disciplīnai. Tomēr bez sādas disciplīnas dzīve kļūst nestabila, haotiska, tai trūkst koncentrēsanās spējas.
Diez vai ir nepieciesams pierādīt, ka koncentrēsanās ir obligāts nosacījums mākslas apgūsanai. Ikviens, kas kādreiz mēģinājis apgūt kādu mākslu, to zina. Taču koncentrēsanās mūsu sabiedr 747d312h 99;bā ir vēl retāka parādība nekā pasdisciplīna. Mūsu sabiedrība, tiesi pretēji, noved pie nekoncentrēta un izplūdusa dzīvesveida, kāds drosi vien nav sastopams nevienā citā sabiedrībā. Jūs darāt vienlaikus daudzas lietas; jūs lasāt, klausāties radio, sarunājaties, smēķējat, ēdat, dzerat. Jūs esat patērētājs ar vaļēju muti, kārs un gatavs norīt visu - gleznas, liķieri, zināsanas. Sis koncentrēsanās trūkums ir skaidri redzams tajā faktā, ka mums ir grūti būt vienatnē ar sevi. Lielākā daļa cilvēku nespēj sēdēt mierīgi, bez runāsanas, lasīsanas, smēķēsanas, dzersanas. Viņi kļūst nemierīgi un nervozi, viņiem kaut kas jādara ar muti vai ar rokām. (Smēķēsana ir viens no
koncentrēsanas nespējas simptomiem; ta nodarbina roku, muti, acis un degunu.)
Tresais faktors ir pacietība. Atkal jāsaka, ka ikviens, kas jebkad centies apgūt kādu no mākslām, zina, ka pacietība ir nepieciesama, ja grib kaut ko sasniegt. Ja kāds cer gūt ātrus rezultātus, tad viņs nekad neapgūs nevienu mākslu. Bet mūsdienu cilvēkam ar pacietību ir tikpat grūti kā ar disciplīnu un koncentrēsanos. Visa mūsu industriālā sistēma veicina tiesi pretējo - steigu. No visām mūsu masīnām tiek prasīts ātrums: auto un lidmasīna mūs ātri aizved līdz mērķim - un, jo ātrāk, jo labāk. Masīna, kura sarazo vienu un to pasu daudzumu uz pusi īsākā laikā, ir divtik laba kā vecā un lēnākā masīna. Protams, tam ir svarīgi ekonomiski iemesli. Taču jau daudzos aspektos ekonomiskās vērtības sākusas valdīt pār cilvēciskajām vērtībām. Tam, kas ir labs masīnām, jābūt labam arī cilvēkam - tāda ir loģika. Mūsdienu cilvēkam sķiet, ka viņs kaut ko pazaudē - piemēram, laiku -, ja nerīkojas ātri; taču viņs nezina, ko lai dara ar so ietaupīto laiku - viņs to nosit.
Gala rezultātā jebkuras mākslas apgūsanas nosacījums ir ārkārtēja ieinteresētība tās apgūsanā. Ja sī māksla neliktos ārkārtīgi svarīga, māceklis to nekad neapgūs. Labākajā gadījumā no viņa iznāks kārtīgs diletants, taču viņs nekad nebūs meistars. Sis nosacījums ir svarīgs mīlas mākslai, tāpat kā jebkurai citai mākslai. Tomēr sķiet, ka svari, kuru kausos atrodas meistari un diletanti, mīlas mākslā vairāk nekā citās mākslās nosveras uz diletantu pusi.
Jāpiebilst vēl kaut kas attiecībā uz mākslas apgūsanas vispārējiem nosacījumiem. Mākslu nesāk mācīties tiesi, bet gan netiesi. Pirms ķeraties pie pasas mākslas, jums jāapgūst daudz kas cits - biezi vien sķietami nesaistīts ar mākslu. Galdnieka māceklis sāk ar to, ka iemācās ēvelēt; māceklis klavierspēles meistarībā sāk ar gammām; dzenbudisma māceklis, apgūstot stopa
sausanas mākslu, sāk ar elposanas vingrinājumiem.* Ja jūs vēlaties apgūt kādu mākslu, tad jums tai jāvelta vai vismaz ar to jāsaista visa sava dzīve. Jūs pats kļūstat par sīs mākslas instrumentu, un jums jābūt sagatavotam tās specifiskajām funkcijām, kuras sim instrumentam jāveic. Attiecībā uz mīlestības mākslu tas nozīmē, ka ikvienam, kas tiecas kļūt par sīs mākslas meistaru, ir jāsāk ar disciplīnas praktizēsanu, koncentrēsanos un pacietību katrā savā dzīves fāzē.
Kā lai praktizē disciplīnu? Mūsu vectēvi daudz labāk mācētu atbildēt uz sādu jautājumu. Viņi ieteica celties agri no rīta, neaizrauties ar lieku greznību, intensīvi strādāt. Sim disciplīnas paveidam bija acīm redzami trūkumi. Tas bija koncentrēts uz pieticību un taupību un daudzējādā ziņā ļauns pret dzīvi. Kā reakcija uz sāda veida disciplīnu bija vērojama augosa tendence neuzticēties nekādai disciplīnai, bet pretstatīt un līdzsvarot nedisciplinētību un slinkumu atlikusajā dzīves laikā ar rutinizeto dzīvesveidu, kas mums tiek uzspiests astoņas stundas dienā. Celties noteiktā stundā, veltīt noteiktu laika daudzumu dienā tādām aktivitātēm kā meditēsana, lasīsana, mūzikas klausīsanās, pastaiga; neaizrauties, vismaz vairāk par nepieciesamo minimumu, ar bēgsanu no realitātes, piemēram, ar sausmu stāstiem un filmām, nepārēsties un nepārdzerties - lūk, dazi acīm redzami un rudimentāri likumi. Svarīgi tomēr, lai disciplīna netiktu lietota kā likums, kas uzspiests no ārpuses, bet lai tā kļūtu par jūsu pasa gribas izpausmi; lai tā tiktu uztverta kā kaut kas patīkams un lai jūs pamazām pieradinātu sevi pie tādas uzvedības, kuru pārtraucot jūs galu galā izjustu tās trūkumu. Viens no mūsu Rietumu disciplīnas jēdziena (tāpat kā visu tikumu) nelaimīgajiem aspektiem ir tas, ka tās praktizēsana tiek uzska-
* Lai gūtu prieksstatu par koncentrēsanas, disciplinētības, pacietības un ieinteresētības nepieciesamību mākslas apgūsanā, gribu ieteikt lasītājam E. Herigēla grāmatu "Dzenbudisms loka sāvēja mākslā".
tīta par sava ziņa sāpīgu procedūru, un tā var būt "laba" tikai tad, ja ir sāpīga. Austrumos jau izsenis ir atzīts, ka tam, kas ir labs cilvēkam - viņa ķermenim un viņa dvēselei -, jābūt arī patīkamam, lai gan sākumā jāpārvar zināma pretestība.
Koncentrēsanās ir daudz grūtāk panākama mūsu kultūrā, kurā, sķiet, viss ir vērsts pret so spēju koncentrēties. Vissvarīgākais solis, apgūstot koncentrēsanās prasmi, ir iemācīties būt vienatnē ar sevi bez lasīsanas, radiouztvērēja klausīsanās, smēķēsanas vai dzersanas. Patiesām, spēt koncentrēties nozīmē spēt būt vienatnē ar sevi - un sī spēja ir tiesi tas nosacījums, kas nepieciesams, lai spētu mīlēt. Ja es esmu pieķēries otram cilvēkam tāpēc, ka nevaru nostāvēt pats uz savām kājām, viņs vai viņa var būt mans glābējs, taču sīs nebūs mīlestības attiecības. Paradoksāli, bet māka būt vienam ir prieksnosacījums spējai mīlēt. Katrs, kas mēģinās palikt vienatnē ar sevi, sapratīs, cik tas ir grūti. Viņs kļūs nemierīgs, nervozs vai jutīsies pat ievērojami satraukts. Viņs centīsies racionāli izskaidrot savu nevēlēsanos turpināt sādu stāvokli ar domām, ka tam nav nekādas jēgas, ka tas ir vienkārsi muļķīgi, ka tas aizņem pārāk daudz laika un tā tālāk, un tā tālāk. Viņs ievēros, ka viņa prātu pārņem visdazādākās domas. Viņs drīzāk domās par to, ko darīs vēlāk, vai par kādām grūtībām, kas viņu sagaida darbā, vai par to, uz kurieni aiziet vakarā, vai visdazādākajām lietām, kas vien var ienākt prātā, nekā ļaus sev iztuksoties. Sajā gadījumā palīdzētu dazi pavisam vienkārsi vingrinājumi, piemēram, sēdēsana atbrīvotā pozā (ne nosļukusā, ne stīvā), acu aizvērsana, centieni iztēloties baltu ekrānu un mēģinājumi aizbīdīt visas traucējosās ainas un domas, pēc tam - elposanas kontrole, nedomāsana par to, arī nesasprindzināsanās, bet vienkārsa vērosana - un tās izjusana; tālāk - mēģinājums apjēgt savu Es; Es - es pats, kā savu spēju centrs, kā savas pasaules radītājs. Sādu koncentrēsanās vingrinājumu vajadzētu veikt vismaz katru rītu divdesmit
minūtes (bet, ja iespējams, ari ilgāk) un katru vakaru pirms gulētiesanas.*
Piedevām sādiem vingrinājumiem jums jāiemācās koncentrēties visā, ko darāt, - klausoties mūziku, lasot grāmatu, sarunājoties ar cilvēku, aplūkojot kādu skatu. Tam, ko jūs konkrētajā momentā darāt, jābūt vienīgajai svarīgajai lietai, kurai esat pilnīgi atdevies. Ja jūs esat koncentrējies, tad nav tik svarīgi, ko jūs darāt, kā svarīgās, tā nesvarīgās lietas iegūs jaunu dimensiju, jo tām pievērsta visa uzmanība. Lai iemācītos koncentrēties, nepieciesams cik vien iespējams izvairīties no nenozīmīgām sarunām, tas ir, nepatiesām sarunām. Ja divi cilvēki sarunājas par abiem zināma koka augsanu vai par nupat kopā apēstas maizes garsu, vai par kopējiem pārdzīvojumiem darbā, sāda saruna, iespējams, ir būtiska ar nosacījumu, ka viņi pārdzīvo runāto, nevis aplūko to abstrahēti; un otrādi - sarunā var tikt apspriesti politiska un reliģiska rakstura jautājumi, bet tā tomēr būs triviāla; tā tas notiek, ja abi cilvēki apmainās ar nodrāztām frāzēm, ja viņi nerunā no sirds. Es seit gribu piebilst, ka tikpat svarīgi, kā izvairīties no pavirsām sarunām, ir izvairīties no sliktas sabiedrības. Ar sliktu sabiedrību es seit nedomāju tikai tos cilvēkus, kuri ir netikumīgi un kaitīgi, jums vajadzētu izvairīties no viņu sabiedrības tāpēc, ka viņu biolauks ir postoss un nomācoss. Es seit iekļauju tā saukto "zombiju" sabiedrību, to cilvēku, kuru dvēsele ir mirusi, lai gan ķermenis dzīvo; to cilvēku, kuru domas un sarunas ir garlaicīgas, kuri pļāpā, nevis runā un kuri operē ar nodrāztiem teikumiem, nevis domā. Tomēr ne vienmēr ir iespējams izvairīties no sādu cilvēku sabied-
* Lai gan par minēto jautājumu ir krietni daudz teorijas un praktiskas pieredzes Austrumos, jo īpasi Indijas kultūrās, tas pats pēdējo gadu laikā sakāms par Rietumiem. Vissvarīgākā, manuprāt, ir Gindlera skola, kura par mērķi uzskata sava ķermeņa sajusanu. Lai izprastu Gindlera metodi, varat izlasīt arī Sarlotes Selveras lekciju kursu, kas izdots Ņujorkā.
ribas, tas pat nav nepieciesams. Ja jūs nereaģējat ta, ka tiek gaidīts, tas ir, klisejās un triviāli, bet gan tiesi un cilvēcīgi, tad nereti var vērot, ka sie cilvēki maina savu izturēsanos, ko biezi vien veicina pārsteigums, kuru izraisījis negaidītas situācijas soks.
Koncentrēties attieksmē pret citiem cilvēkiem nozīmē pirmām kārtām prast klausīties. Lielākā daļa cilvēku uzklausa otru vai pat dod padomu, patiesībā nemaz neieklausoties teiktajā. Viņi neuztver otra cilvēka sarunu nopietni, viņi neuztver nopietni arī pasi savas atbildes. Rezultātā sī saruna viņus nogurdina. Viņiem rodas ilūzija, ka, klausoties ar iedziļināsanos, viņi būtu vēl vairāk nogurusi. Taču patiesībā ir otrādi. Jebkura rīcība, ja tā tiek veikta koncentrējoties, liek jums būt pilnīgā nomodā (lai gan pēc tam iestājas dabisks un svētīgs nogurums), bet jebkura rīcība bez koncentrēsanās padara jūs miegainus - lai gan pēc tam dienas beigās parasti ir grūti aizmigt.
Būt koncentrētam nozīmē dzīvot absolūti tagadnē, seit un tagad, un, kaut ko darot tiesi tagad, nedomāt par to, ko es darīsu pēc tam. Nav nepieciesams atgādināt, ka koncentrēsanās jāpraktizē galvenokārt tiem cilvēkiem, kas mīl viens otru. Viņiem jāmācās būt tuviem, neskrienot projām vienam no otra tajos daudzajos veidos, kādos tas parasti notiek. Sākums sai koncentrēsanās praksei būs grūts; jums sķitīs, ka mērķis nekad nebūs sasniedzams. Drosi vien nav jāatgādina, ka seit vajadzīga pacietība. Ja jūs nezināt, ka visam savs laiks, un gribat pasteidzināt lietu norisi, tad jums patiesām neveiksies ne ar koncentrēsanos, ne ar mīlas mākslu. Lai saprastu, kas ir koncentrēsanās, jums vajag tikai pavērot, kā bērns mācās staigāt. Viņs krīt, vēlreiz krīt un vēlreiz krīt, bet tomēr mēģina atkal, jau veiksmīgāk, līdz kādu dienu viņs jau staigā un nekrīt. Ko gan spētu sasniegt pieaudzis cilvēks, ja viņs savos centienos, kas viņam ir tik svarīgi, būtu tikpat pacietīgs un koncentrējies kā bērns!
Jūs nespēsit apgūt koncentrēsanas maku, nekļūstot jutīgs pret sevi. Ko tas nozīmē? Vai jums vajadzētu visu laiku domāt par sevi, "analizēt" sevi vai darīt vēl kaut ko? Ja mēs runātu par jutīgumu attiecībā pret automasīnu, mums nerastos nekādas grūtības, lai izskaidrotu, ko tas nozīmē. Piemēram, ikviens, kurs vada masīnu, ir jutīgs attiecībā pret to. Tiek ievērots pat niecīgs neierasts troksnis, tas pats sakāms par nelielām izmaiņām motora paātrinājumā. Tikpat jutīgi vadītājs uztver ceļa virsmas nelīdzenumus, prieksā un aizmugurē braucoso automasīnu kustības. Taču viņs nedomā par visiem siem faktoriem; viņa prāts ir atslābinātas modrības stāvoklī, sagatavots visām būtiskām izmaiņām tajā situācijā, kurai viņs ir koncentrējies - drosai automasīnas vadīsanai.
Ja mēs aplūkojam tādu situāciju, kurā izpauzas jūtīgums attiecībā pret otru cilvēku, visspilgtāko piemēru atradīsim mātes jūtīgumā un atsaucībā pret savu bērnu. Viņa pamana zināmas ķermeņa izmaiņas, vajadzības, nemieru, pirms tie izpauzas atklāti. Viņa pamostas no sava bērna raudām, tajā pasā laikā nedzirdot citu, vēl skaļāku troksni. Tas nozīmē, ka viņa ir jūtīga pret bērna dzīvības izpausmēm; viņa nav satraukta vai norūpējusies, bet ir modra līdzsvara stāvoklī, gatava uztvert jebkuru ziņu, kas nāktu no bērna. Tādā pasā veidā jūs varat būt jūtīgs pret sevi. Piemēram, jūs uztverat noguruma vai depresijas sajūtu, bet tā vietā, lai ļautos tai un veicinātu ar nomācosām domām, kuras vienmēr ir pie rokas, jūs vaicājat sev: "Kas noticis? Kāpēc es esmu nomākts?" To pasu dariet, ja pamanāt, ka esat nokaitināts vai dusmīgs, vai sapņains, vai kā citādi bēgat no īstenības. Katrā no siem gadījumiem svarīgi ir apzināties un necensties racionāli izskaidrot tūkstos un vienā iespējamā veidā; tālāk - ieklausieties savā ieksējā balsī, kas pastāstīs - biezi vien pavisam ātri -, kāpēc esat satraukts, nomākts vai uzbudināts.
Vidusmēra cilvēks ir jutīgs attiecībā pret sava ķermeņa pro-
cesiem; viņs pamana izmaiņas vai pat niecīgākas sāpes tajā; sādā veida ķermeņa jutīgums ir relatīvi viegli saprotams, jo lielākajai daļai cilvēku ir zināma nojēga par to, ko nozīmē labi justies. Tāds pats jūtīgums attiecībā pret mentālajiem procesiem ir sasniedzams daudz grūtāk, jo daudzi cilvēki nekad nav pazinusi tādu cilvēku, kas rīkotos optimāli. Viņi uztver savu vecāku un radinieku vai tās sociālās grupas, kurā viņi dzimusi, garīgo uzvedību kā normu, un tikmēr, kamēr viņi neatsķiras no ieprieksminētajiem, jūtas normāli un nav ieinteresēti kaut ko novērot. Piemēram, ir daudz tādu cilvēku, kas nekad nav redzējusi mīlosu vai godīgu, vai drosmīgu, vai koncentrēties spējīgu cilvēku. Pats par sevi saprotams, ka jums jābūt sajēgai par cilvēka pilnvērtīgu, veselīgu funkcionēsanu, ja gribat būt jūtīgs attiecībā pret sevi, - bet kā lai jūs gūstat sādu pieredzi, ja tā jums nav bijusi pieejama bērnībā vai vēlākā dzīvē? Protams, uz so jautājumu atbilde nav vienkārsa; taču sis jautājums norāda uz kādu ļoti kritisku faktu mūsu izglītības sistēmā.
Mācoties mēs pazaudējam to mācību, kura cilvēces attīstībai ir vissvarīgākā: mācību, kuru var sniegt vienīgi nobriedusa mīlosa cilvēka klātbūtne. Mūsu pasu kultūrā ieprieksējos laikmetos, arī Ķīnā un Indijā, visaugstāk vērtēja cilvēku ar izcilām garīgām īpasībām. Pat skolotājs nebija tikai vai nebija pirmām kārtām informācijas avots, viņa uzdevums bija atklāt zināmas cilvēciskas attiecības. Mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā - un tas pats attiecas uz Krievijas komunismu - apbrīnas un atdarināsanas vērti ir visdazādākie cilvēki, tikai ne nozīmīgu garīgo īpasību nesēji. Uzmanības centrā patiesībā ir tie, kas vidusmēra cilvēkam sniedz apmierinājuma aizstājējus. Filmu zvaigznes, radio izklaidētāji, feļetonisti, ievērojamas biznesa vai valdības figūras - tie liekas modeļi, kam vērts līdzināties. Viņu galvenā vērtība biezi vien ir tā, ka viņiem ir izdevies radīt sensāciju. Tomēr situācija visumā nesķiet bezcerīga. Ja ņem vērā
faktu, ka tāds cilvēks ka Alberts Sveicers spēja kļūt slavens Savienotajās Valstīs, ja iztēlojas tās daudzās iespējas, kā likt mūsu jaunatnei iepazīt dzīvās un vēsturiskās personības, kuras ir uzskatāms piemērs tam, ko cilvēki spēj sasniegt kā cilvēki, nevis kā laika kavētāji (sā vārda plasākajā nozīmē), ja padomā par visu laikmetu lielajiem literatūras un mākslas darbiem, sķiet, ka pastāv iespēja iztēloties pareizas cilvēciskas funkcionēsanas ainu un no sejienes arī jūtīgumu attiecībā pret nepareizu darbosanos. Ja mums neizdotos uzturēt pilnvērtīgas dzīves ainu, mums patiesi aci pret aci būtu jāsastopas ar tādu iespēju, ka visa mūsu kultūras tradīcija sairst. Sī tradīcija pirmām kārtām balstās nevis uz atsevisķu zināsanu paveidu, bet gan uz atsevisķu cilvēcisko īpasību pārmantosanu. Ja nākamās paaudzes sīs īpasības vairs nesaskatīs, piecus tūkstosus gadu vecā kultūra sabruks, pat ja tās zināsanas tiks pārmantotas un attīstītas tālāk.
Tiktāl esmu aplūkojis, kas ir nepieciesams ikvienas mākslas praktizēsanā. Tagad es runāsu par tām īpasībām, kas ir sevisķi svarīgas, lai spētu mīlēt. Saskaņā ar manis teikto par mīlestības dabu galvenais nosacījums mīlestības sasniegsanai ir narcisma pārvarēsana. Narcisms izpauzas tādējādi, ka cilvēks kā kaut ko reālu izjūt vienīgi to, kas eksistē viņā pasā, bet parādības ārējā pasaulē viņam nepastāv kā realitāte par sevi, tās tiek uztvertas no to derīguma vai bīstamības viedokļa attiecībā pret cilvēku. Narcisma pretpols ir objektivitāte; tā ir spēja redzēt cilvēkus un lietas tādas, kādas tās ir, objektīvi, un māka atsķirt so objektīvo ainu no tās ainas, kas veidojas mūsu vēlmju un baiļu rezultātā. Visu veidu psihozes liecina par absolūtu nespēju būt objektīvam. Nenormālam cilvēkam vienīgā esosā realitāte ir tā, kas atrodas viņā, viņa baiļu un vēlmju realitāte. Viņs redz apkārtējo pasauli kā savas ieksējās pasaules simbolu, kā sava darba rezultātu. Sapņojot tas notiek ar mums visiem. Sapnī mēs radām noti-
kumus, mēs inscenējam lugas, kas pauz musu vēlmes un bailes (lai gan dazreiz arī mūsu vērīgo prātu un uzskatus), un, kamēr esam aizmigusi, mēs esam pārliecināti, ka mūsu sapņu produkts ir tikpat īsts kā realitāte, kuru uztveram nomoda stāvoklī.
Nenormālam cilvēkam vai sapņotājam nav ne mazākā objektīvā prieksstata par ārējo pasauli; bet mēs visi esam vairāk vai mazāk nenormāli, vairāk vai mazāk aizmigusi; mums visiem ir neobjektīvs pasaules uzskats, kuru izkropļojis mūsu narcisms. Vai lai es minu piemērus? Ikviens tos viegli atradīs, pavērojot sevi, savus kaimiņus vai palasot avīzes. Tie ir atsķirīgi atkarībā no narcistiskā īstenības izkropļojuma pakāpes. Piemēram, sieviete piezvana ārstam, lai pateiktu, ka vēlas ierasties pie viņa uz pieņemsanu tās pasas dienas pēcpusdienā. Ārsts atbild, ka minētajā pēcpusdienā viņs ir aizņemts, bet ka viņa var atnākt nākamajā dienā. Viņa atbild: "Bet, dakter, es dzīvoju tikai piecu minūsu gājiena attālumā no jūsu klīnikas." Viņa nespēj saprast ārsta paskaidrojumu, ka nelielais attālums no viņas mājām neietaupa viņa laiku. Sieviete uztver so situāciju nar-cistiski: ja viņa ietaupa laiku, tātad arī viņs ietaupa laiku; viņas vienīgā realitāte ir viņa pati.
Ne tik galējas - vai varbūt vienīgi mazāk acīm redzamas - ir novirzes, kuras vērojamas cilvēku savstarpējās attiecībās. Cik daudz vecāku uzlūko bērnu izturēsanos no tā viedokļa, cik viņs ir paklausīgs, vai viņs dāvā vecākiem prieku, attaisno viņu lepnumu utt., tā vietā, lai saprastu vai pat interesētos par to, kas bērnam pasam patīk un ko viņs pats jūt! Cik daudzi vīri uzskata savas sievas par valdonīgām tāpēc, ka viņu pasu pieķersanās mātei liek tiem iztulkot jebkuru prasību kā savas brīvības ierobezojumu! Cik daudzas sievas uzskata savus vīrus par nevarīgiem un stulbiem tāpēc, ka tie neatbilst iedomātajam mirdzosā bruņinieka tēlam, par kuru tās, iespējams, sapņojusas bērnībā!
Bēdīgi slavens ir objektivitātes trūkums, runājot par svesām
nācijām. Dienu no dienas tiek mēģināts pieradīt, ka otra nācija ir morāli absolūti samaitāta un ļauna, bet mūsu nācija iemieso visu, kas ir labs un cildens. Par katru ienaidnieka rīcību spriez pēc vieniem kritērijiem, par katru savējo - pēc citiem. Pat ienaidnieka labie darbi tiek uztverti kā īpasa velnisķīguma pazīme, ar kuras palīdzību viņs grasās krāpt mūs un pasauli, toties mūsu sliktie darbi ir nepieciesami, un tos attaisno cēlie mērķi, kuriem tie kalpo. Patiesi, ja jūs papētīsit nāciju attiecības, arī indivīdu attiecības, tad nāksit pie secinājuma, ka objektivitāte ir izņēmums, bet narcisma novirzes lielākā vai mazākā mērā - likums.
Lai objektīvi domātu, ir nepieciesams prāts; emocionālā attieksme zem sī prāta ir pazemība. Būt objektīvam un lietot prātu iespējams vienīgi tad, kad esat iemācījies būt pazemīgs, kad esat pamodies no viszinības un visvarenības sapņiem, kādus parasti sapņo bērns.
Saskaņā ar sīm pārdomām par mīlas mākslas praksi tas nozīmē - tā kā mīlestība ir atkarīga no relatīva narcisma trūkuma, tās attīstībai ir nepieciesama pazemība, objektivitātes un saprāta spējas. Visa dzīve jums jāvelta sim mērķim. Pazemība un objektivitāte ir neredzama gluzi tāpat kā mīlestība. Es nespēju būt patiesi objektīvs pret savu ģimeni, ja es nespēju būt objektīvs pret svesinieku, un otrādi. Ja es vēlos apgūt mīlas mākslu, man jātiecas pēc objektivitātes jebkurā situācijā un vairāk jājūt tās situācijas, kurās es neesmu objektīvs. Man jācensas saskatīt atsķirību starp to cilvēka tēlu un viņa uzvedību, kuru Es uztveru izkropļotu caur narcisma prizmu, un reālo cilvēku, kāds tas pastāv neatkarīgi no manām interesēm, vajadzībām un bailēm. Apgūt objektivitātes un prāta spējas nozīmē atrasties pusceļā uz mīlestības mākslu, taču tās jāapgūst attiecībā pret katru, kuru jūs sastopat. Ja jūs vēlaties pataupīt savu objektivitāti mīļotajam cilvēkam un domājat, ka varat iztikt bez tās savās attiecībās ar pārējo pasauli, tad drīz vien sapratīsit, ka esat zaudējis abas.
Spēja mīlēt ir atkarīga no mūsu varēsanas atbrīvoties no narcisma un grēcīgās pieķersanās mātei un savam klanam; tā atkarīga no mūsu spējām augt, radosi orientēt mūsu attiecības ar pasauli un sevi. Sim atbrīvosanās, piedzimsanas, pamosanās procesam kā obligāts nosacījums nepieciesama viena īpasība - ticība. Mīlas mākslas praktiskai apgūsanai nepieciesama ticības praktiska apgūsana.
Kas ir ticība? Vai sai ticībai noteikti jābūt ticībai Dievam vai reliģiskām mācībām? Vai ticība nepieciesamības dēļ ir pretstatīta jeb sķirta no saprāta un racionālās domāsanas? Pat lai sāktu izprast ticības jautājumu, jums jāprot atsķirt racionālo ticību no iracionālās. Ar iracionālu ticību es saprotu ticību (cilvēkam vai idejai), kas balstās uz jūsu padevību iracionālai varai. Racionālā ticība, tiesi pretēji, ir pārliecība, kura sakņojas jūsu pasa domu vai jūtu pieredzē. Racionālā ticība primāri nav ticība kaut kam, bet to raksturo tādas īpasības kā nelokāmība un stingrība, kas piemīt mūsu pārliecībai. Ticība ir vairāk rakstura īpasība, kas caurstrāvo visu personību, nevis kāda viena īpasa ticība.
Racionālā ticība sakņojas radosā intelektuālā un emocionālā darbībā. Racionālajā domāsanā, kurā, kā uzskata, ticībai nav vietas, svarīga loma ir ierādīta racionālajai ticībai. Piemēram, kā zinātnieks nonāk pie jauna atklājuma? Vai gan viņs taisa eksperimentu pēc eksperimenta, vāc faktu pie fakta, neiztēlojoties, ko viņs cer atrast? Reti kad kādā nozarē sādā veidā ir veikts patiesi nozīmīgs atklājums. Pie svarīgiem secinājumiem cilvēki nav nonākusi arī tad, ja dzinusi pēdas vienīgi savai fantāzijai. Radoss domāsanas process jebkurā cilvēciskas uzdrosināsanās jomā biezi sākas ar to, ko varētu saukt par "racionālo iztēli", kas ir pamatīgu ieprieksēju studiju, pārdomu un vērojumu rezultāts. Ja zinātniekam izdodas savākt pietiekami daudz faktu vai izstrādāt matemātisku formulu, kas piesķir viņa sākotnējam iztēles auglim maksimālu ticamību, var apgalvot, ka viņs ir
nonācis pie izmēģinājuma hipotēzes. Sis hipotēzes rūpīga analīze, lai pamanītu kādus aplinku norādījumus, un apstiprinoso datu vāksana noved pie vēl precīzākas hipotēzes un galu galā, iespējams, pie tās iekļausanas visaptverosā teorijā.
Zinātnes vēsture ir bagāta ar tādiem piemēriem, kuros pausta ticība prātam un patiesības vīzijām. Koperniks, Keplers, Galilejs un Ņūtons - viņi visi bija pārņemti ar nesatricināmu ticību prātam. Par to Bruno tika sadedzināts uz sārta, bet Spi-nozu izraidīja no baznīcas. Ticība ir nepieciesama uz katra soļa, sākot ar racionālās iztēles jēdzienu un beidzot ar teorijas formulēsanu: ticība iztēlei kā racionāli pastāvosam mērķim, kuram jāseko, ticība hipotēzei kā iespējamam un ticamam priekslikumam un ticība galīgajai teorijai, vismaz tik ilgi, kamēr nav sasniegta vispārēja vienprātība par tās pamatotību. Sī ticība sakņojas jūsu pasa pieredzē, paļāvībā uz savas domas spēku, novērosanas un spriesanas spējām. Iracionālā ticība kaut ko pieņem par patiesu vienīgi tāpēc, ka tā apgalvo kāda autoritāte vai vairākums, racionālā ticība sakņojas neatkarīgā pārliecībā, kas izriet no jūsu pasa auglīgajiem novērojumiem un domāsanas, par spīti vairākuma viedoklim.
Doma un spriedums nav vienīgā pieredzes joma, kurā izpauzas racionālā ticība. Cilvēcisko attiecību jomā ticība ir jebkuras vērā ņemamas draudzības vai mīlestības nepieciesama vērtība. "Ticēt" otram cilvēkam nozīmē paļauties uz viņa uzticību, uz viņa pamatattieksmju, personības kodola, mīlestības patstāvību. Es negribu teikt, ka cilvēks nedrīkst mainīt savus uzskatus, bet gan to, ka viņa pamatmotīvi paliek nemainīgi; ka, piemēram, viņa nopietnā attieksme pret dzīvi un cilvēciskā pascieņa ir tā viņa sastāvdaļa, kas nepakļaujas izmaiņām.
Tādā pasā veidā mēs ticam pasi sev. Mēs apzināmies, ka pastāv kāds Es, kāds kodols mūsu personībā, kurs ir nemainīgs un turpina eksistēt visā mūsu dzīves laikā, par spīti mainīgiem
apstākļiem un zināmam izmaiņām mūsu uzskatos un jutas. Sis ir tas kodols, kurs ir vārda Es realitāte un uz kuru balstās mūsu pārliecība par savu identitāti. Ja mēs neticam sava Es pastāvēsanai, tiek apdraudēta mūsu personības izjūta un mēs kļūstam atkarīgi no citiem cilvēkiem, kuru vērtējums rezultātā kļūst par pamatu mūsu personības izjūtai. Tikai tāds cilvēks, kas tic pats sev, var būt uzticams citiem, jo tikai viņs var būt dross, ka nākotnē viņs būs tāds pats kā sodien un tāpēc domās un rīkosies tā, kā viņs to darītu sodien. Ticība sev nozīmē mūsu spējas apsolīt, un, kā teicis Nīče, tā kā cilvēku var pazīt pēc viņa spējām apsolīt, ticība ir viens no cilvēces eksistences nosacījumiem. Runājot par mīlestību, svarīga ir ticība savai mīlestībai, tās spējai izraisīt mīlestību pārējos un tās uzticamībai.
Ticība cilvēkam var nozīmēt arī ticību citu spējām. Visprimitīvākajā formā sī ticība pastāv kā mātes ticība savam jaun-piedzimusajam zīdainim - ka viņs dzīvos, augs, staigās un runās. Taču bērna attīstība sajā ziņā notiek tik normāli, ka tās gaidīsanas procesā ticība, sķiet, nav nepieciesama. Citādi ir ar tām potencēm, kuras var nerealizēties, - bērna spēja mīlēt, būt laimīgam, izmantot saprātu un vēl citas specifiskākas spējas - mākslinieciskie talanti u. c. Tās ir sēklas, kuras aug un kļūst redzamas tad, kad ir radīti attiecīgie nosacījumi to attīstībai, bet tās var sastingt, ja so nosacījumu nav.
Viens no būtiskākajiem nosacījumiem - lai cilvēks, kuram ir svarīga loma bērna dzīvē, ticētu sīm potencēm. Sīs ticības klātbūtne parāda izglītosanas un manipulācijas atsķirību. Izglītosana nozīmē palīdzēt bērnam apjēgt savas iespējas.* Audzināsanai pretēja ir manipulācija, kas balstīta uz ticības trūkumu bērna iespēju izaugsmei un uz pārliecību, ka bērns rīkosies
* Vārda "izglītosana" sakne ir e-ducere (latīņu vai), burtiski - vest uz prieksu vai izvest ārā kaut ko, kas ir potenciāli klātesoss.
pareizi vienīgi tad, kad pieaugusie ieliks viņa veļamo un nomāks to, kas sķiet nevēlams. Nav nepieciesams ticēt robotam, jo arī tajā nav dzīvības.
Ticība citiem cilvēkiem sasniedz savu kulmināciju ticībā cilvēcei. Rietumu pasaulē sī ticība izpaudās ar jūdaisma un kristietības reliģiskās valodas palīdzību, bet laicīgajā pasaulē tā savu spēcīgāko izpausmi radusi pēdējo simt piecdesmit gadu humānisma politiskajās un sociālajās idejās. Tāpat kā ticība bērnam, tā balstās uz domu, ka cilvēkam piemīt spējas, ar kuru palīdzību, pastāvot attiecīgiem nosacījumiem, viņam izdotos radīt tādu sabiedrisku iekārtu, kurā valdītu vienlīdzības, taisnības un mīlestības principi. Cilvēks vēl nav radījis tādu iekārtu, tāpēc apgalvojumam, ka viņs to spēj izdarīt, ir nepieciesama ticība. Tāpat kā visu veidu racionālā ticība, arī sī nav ilgu pilna sapņosana, bet gan ticība, kas balstīta uz cilvēces pagātnes sasniegumu liecībām un katra indivīda ieksējo pieredzi, uz personiskiem prāta un mīlestības pārdzīvojumiem.
Iracionālā ticība sakņojas padevībā tādai varai, kura tiek uztverta kā ārkārtīgi spēcīga, visu zinosa un visu varosa, tā sakņojas savas varenības un spēka noliegumā, bet racionāla ticība balstās uz pretēju pieredzi. Mēs ticam kādai domai tāpēc, ka tā ir mūsu pasu novērojumu un domāsanas rezultāts. Mēs ticam savējām, citu cilvēku un visas cilvēces iespējām tāpēc un tikai tiktāl, ciktāl mēs esam izbaudījusi pasi sava spēka vairosanos, augsanas realitāti sevī, pasi sava saprāta varu un mīlestības spēku. Racionālās ticības pamats ir produktivitāte; dzīvot saskaņā ar savu ticību nozīmē dzīvot produktīvi. No tā izriet, ka pakļausanās varai (kundzības nozīmē) un varas izmantosana ir pretstats ticībai. Pakļausanās varai, kas eksistē, ir tas pats, kas neticība to spēju augsanai, kuras vēl ir neapjaustas. Tā ir nākotnes paredzēsana, kas balstās vienīgi uz acīm redzamo tagadni; bet izrādās, ka tā ir bijusi smaga pārrēķināsanās, absolūti nesa-
prātīgs un kļūdains cilvēka iespēju un cilvēka izaugsmes novērtējums. Nav racionālas ticības varai. Ir pakļausanās tai vai vēlēsanās to paturēt tiem, kam sī vara jau pieder. Lai gan daudziem sķiet, ka vara ir visreālākā no visām lietām, cilvēces attīstības vēsture ir pierādījusi, ka tas ir visnepastāvīgākais no visiem cilvēces sasniegumiem. Pateicoties tam, ka ticība un vara viena otru izslēdz, visas reliģijas un politiskās sistēmas, kuras sākotnēji ir balstījusās uz racionālo ticību, top amorālas un galu galā zaudē savu spēku, ja tās paļaujas uz varu vai apvienojas ar to.
Ticībai vajadzīga drosme, spēja riskēt, pat gatavība izciest sāpes un vilsanos. Tas, kas uzskata, ka drosība un paļāvība ir dzīves primārie nosacījumi, nespēj ticēt; tas, kas sevi iesloga aizsardzības sistēmā, kur atturība un īpasums ir viņa drosības līdzekļi, pats sevi padara par cietumnieku. Lai tiktu mīlēts un lai mīlētu, ir vajadzīga drosme, drosme novērtēt zināmas vērtības kā ārkārtīgi svarīgas - tad saņemties un likt uz spēles visu pret sīm vērtībām.
Sī drosme ļoti atsķiras no tās drosmes, par kuru izteicās slavenais lielībnieks Musolīni savā devīzē "dzīvot bīstami". Viņa drosme bija nihilisma drosme. Tā sakņojās iznīcinosā attieksmē pret dzīvi, vēlmē aizsviest dzīvi prom, jo viņs nebija spējīgs to mīlēt. Izmisuma drosme ir pretstats mīlestības drosmei, tāpat kā ticība varai ir pretstatā dzīves ticībai.
Vai ir iespējams kaut kādā veidā lietot ticību un drosmi? Jā, ticība ir lietojama jebkurā brīdī. Ticība ir nepieciesama, lai uzaudzinātu bērnu; ticība ir nepieciesama, lai aizmigtu; ticība ir nepieciesama, uzsākot jebkuru darbu. Taču mēs visi esam pieradusi pie sīs ticības. Ja kādam tās nav, viņs cies no pārmērīgām rūpēm par savu bērnu, no bezmiega vai no nespējas veikt jebkādu radosu darbu; vai arī viņs ir aizdomīgs un izvairās no jebkādām tuvākām attiecībām vai grūtsirdīgs, vai nespēj izdomāt nekādus tālejosākus plānus. Turēties pie saviem
spriedumiem par kādu cilvēku, pat ja tos sķietami atspēko sabiedrības uzskati vai kādi neparedzēti apstākļi, turēties pie savas pārliecības, kaut arī tā ir nepopulāra, - tas prasa ticību un drosmi. Ticība un drosme ir vajadzīga, lai uztvertu dzīves grūtības, sķērsļus un bēdas kā izaicinājumu, kuru pārvarot mēs kļūstam stiprāki, nevis kā pelnītu sodu, kuram nevajadzēja skart mūs.
Ticības un drosmes lietosana sākas ar ikdienas sīkumiem. Vispirms ir jāpavēro, kur un kad jūs pazaudējāt ticību, jāpārlūko visas racionālās metodes, kuras tiek izmantotas, lai apslēptu so ticības zudumu, ir jāsaprot, kad jūs rīkojaties gļēvi, un atkal - ar kādu paņēmienu jūs pārvarat sādu situāciju. Ir jāsaprot, kā jūs kļūstat vājāks katru reizi, kad jūs nododat ticību, un kā pavairots vājums ved pie jaunas nodevības un tā aizvien, kā apburtā lokā. Tālāk jūs sapratīsit arī to, ka, lai gan apzināti jūs baidāties no tā, ka jūs nemīl, īstās, kaut arī parasti neapzinātās bailes ir bailes mīlēt. Mīlēt nozīmē uzticēties bez garantijām, atdot sevi pilnīgi, cerot, ka mūsu mīlestība izraisīs pretmīlu iemīļotajā cilvēkā. Mīlestība ir ticības akts, un, kam ir vāja ticība, tam ir arī vāja mīlestība. Vai kāds var pateikt par ticības lietojumu vēl ko vairāk? Kāds varbūt varētu; ja es būtu dzejnieks vai sprediķo-tājs, es varētu pamēģināt. Bet, tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, es pat nedrīkstu mēģināt teikt kaut ko vairāk par ticības lietojumu, taču es esmu pārliecināts, ka ikviens, kas ir patiesi ieinteresēts, spēj iemācīties ticēt, tāpat kā bērns iemācās staigāt.
Vēl par kādu attieksmi, kura nepieciesama mīlestības mākslas praksei un kura līdz sim tikusi pieminēta bez tālākiem paskaidrojumiem, vajadzētu pārrunāt sīkāk, jo mīlestības praksē tai ir būtiska nozīme, proti, par aktivitāti. Es jau ieprieks minēju, ka ar so aktivitāti jāsaprot nevis "kaut kā darīsana", bet ieksēja aktivitāte, jūsu spēju produktīvs lietojums. Mīlestība ir aktivitāte; ja es mīlu, es pastāvīgi esmu aktīvas intereses stāvoklī attie-
cībā pret mīļoto cilvēku, bet ne tikai pret viņu. Es vairs nespēsu aktīvi saistīt sevi ar mīļoto cilvēku, ja es būsu slinks, ja es pastāvīgi nebūsu zinoss, modrs un aktīvs. Miegs ir vienīgais pieņemamais stāvoklis bezdarbībai; nomoda stāvoklī slinkums nedrīkst rast sev vietu. Ļoti daudzi cilvēki sodien ir paradoksālā situācijā - viņi ir pa pusei aizmigusi, būdami nomodā, un pa pusei pamodusies, kad viņi guļ vai vēlas gulēt. Pilnīgs nomoda stāvoklis ir nosacījums tam, lai jūs netiktu traucēts vai lai jūs nebūtu par traucēkli, un, patiesām netraucēt vai netikt traucētam ir viens no galvenajiem mīlestības nosacījumiem. Būt aktīvam domās, jūtās, ar acīm un ausīm visu cauru dienu, izvairīties no ieksēja slinkuma - vai tas izpaustos kā uzmanīga klausīsanās, mantas krāsana vai atklāta laika tērēsana - tas ir obligāts nosacījums mīlas mākslas praksei. Ir maldīgi ticēt iedomām, ka jūs varēsit sadalīt dzīvi tā, lai spētu būt razīgs mīlas laukā un nerazīgs visos citos laukos. Produktivitāte nepieļauj sādu darba dalīsanu. Mīlestības spējām nepieciesams intensīvs nomoda stāvoklis, iedvesmas pilna vitalitāte, kas var rasties vienīgi kā radosas un aktīvas orientācijas rezultāts daudzās citās dzīves jomās. Ja jūs neesat radoss citās jomās, jūs neesat radoss arī mīlestībā.
Runājot par mīlas mākslu, nevar aprobezoties vienīgi ar to, ka tiek apgūtas un pilnveidotas tās personiskās īpasības un attieksmes, kuras aprakstītas sajā nodaļā. Tā ir nesaraujami saistīta ar sociālo jomu. Ja mīlēt nozīmē izturēties ar mīlestību pret visiem, ja mīlestība ir rakstura iezīme, tai noteikti jāizpauzas jūsu attiecībās ne vien ar jūsu ģimeni un draugiem, bet arī ar tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs saskaraties savā darbā, lietisķos darījumos, savā profesijā. Mīlestība sev un mīlestība citiem neatzīst savstarpēju "darba dalīsanu". Gluzi otrādi, otrās esamība ir nosacījums pirmās esamībai. Uztvert so apgalvojumu nopietni nozīmē patiesām radikāli izmainīt jūsu sabiedriskās
attiecības salīdzinājuma ar jau pierastajam. Lai gan ar vardu plūdiem tiek apliecināts reliģiskais mīlestības ideāls uz savu tuvāko, patiesībā mūsu attiecības nosaka labākajā gadījumā godīguma princips. Godīgums nozīmē nekrāpt un neblēdīties savstarpējā preču un pakalpojumu apmaiņā. "Es dodu tev tikpat, cik tu dod man" - gan materiālajā izteiksmē, gan mīlestībā tāds ir kapitālistiskās pasaules valdosais ētikas princips. Var pat apgalvot, ka godīguma ētikas attīstība ir kapitālistiskās sabiedrības īpass ieguldījums ētikā.
Sā fakta iemesli meklējami pasā kapitālisma sabiedrības raksturā. Pirmskapitālistiskajās sabiedrībās preču apmaiņu diktēja vai nu tiesais spēks, tradīcijas, vai arī mīlestības un draudzības personiskās saites. Kapitālismā visu noteicosais spēks ir maiņas tirgus. Vai mēs runājam par preču tirgu, darba tirgu vai pakalpojumu tirgu, katrs cilvēks maina to, kas viņam ir pārdodams, pret to, ko viņs vēlas nopirkt, pastāvot attiecīgajiem tirgus noteikumiem, nelietojot ne spēku, ne krāpsanos.
Godīguma ētika ļauj sevi sajaukt ar Zelta likuma ētiku. Principu "Darīt citiem tā, kā tu vēlētos, lai viņi dara tev" var skaidrot sādi - "esi godīgs maiņas darījumā ar otru". Sākotnēji tas tika formulēts kā Bībeles izteiciena "Mīli savu tuvāko kā sevi pasu" populārāks variants. Patiesībā jūdaisma un kristietības brāļu mīlestība ir pilnīgi atsķirīga no godīguma ētikas. Pirmā nozīmē mīlēt savu tuvāko, tas ir, justies atbildīgam par viņu un vienotam ar viņu, bet godīguma ētika nenozīmē justies atbildīgam un vienotam, tā nozīmē distancēsanos un sķirsanos; tā nozīmē sava tuvākā tiesību cienīsanu, nevis mīlēsanu. Tā nav nejausība, ka Zelta likums sodien kļuvis par vispopulārāko reliģisko principu; tā kā to var izskaidrot ar godīguma ētikas vārdiem, tad tas ir reliģisks princips, kuru katrs saprot un vēlas lietot. Bet mīlestības praksei jāsākas ar prasmi atsķirt godīgumu no mīlestības.
Te tomēr rodas nopietns jautājums. Ja visa musu sabiedriskā un ekonomiskā organizācija ir balstīta uz to, ka ikviens meklē savu labumu, ja pār visu valda egoisma princips, kuru mīkstina vienīgi godīguma ētikas princips, kā jūs varat nodarboties ar tirdzniecību, kā jūs varat darboties pastāvosajā sabiedrībā un vienlaikus mīlēt? Vai tad mīlestība nenozīmē atmest visas laicīgās lietas un dalīties ar visnabadzīgākajiem? Sādu jautājumu uzdeva un uz to sniedza radikālu atbildi kristiesu mūki un tādi cilvēki kā Tolstojs, Alberts Sveicers un Simona Veila. Bija vēl arī citi*, kas piekrita uzskatam, ka mūsu sabiedrībā mīlestība un normāla laicīga dzīve ir savā būtībā nesavienojamas. Viņi nonāca pie secinājuma, ka runāt par mīlestību sodien nozīmē piedalīties vispārējā krāpsanā; viņi apgalvoja, ka vienīgi moceklis vai vājprātīgais var mīlēt sodienas pasaulē, un tātad visas runas par mīlestību nav nekas cits kā moralizēsana. Sis ļoti cienījamais viedoklis bez grūtībām un racionāli ļauj izskaidrot cinismu. Faktiski tas neapsaubāmi piemīt vidusmēra cilvēkam, kas domā: "Es gribētu būt labs kristietis, bet man būs jābadojas, ja es par to domāsu nopietni." Sī "radikālisma" rezultātā rodas morālais nihilisms. Gan "radikālie domātāji", gan vidusmēra cilvēki ir mīlēt nespējīgi cilvēki, un viņu vienīgā atsķirība ir tā, ka pēdējie to neapzinās, toties pirmie to zināja un saprata sī fakta "vēsturisko nepieciesamību".
Esmu pārliecināts, ka sī atbilde par mīlestības un "normālas" dzīves absolūtu nesavienojamību ir pareiza tikai abstraktā nozīmē. Princips, kas ir pamatā kapitālistiskajai sabiedrībai, un mīlestības princips ir nesavienojami. Taču mūsdienu sabiedrība, ja to aplūko konkrēti, ir sarezģīta parādība. Nederīgas preces pārdevējs, piemēram, nevar ekonomiski funkcionēt bez
* Herberta Markuzes raksts "Psihoanalītiska revizionisma sociālas izpausmes" (Ņujorka, 1955).
melosanas; prasmīgs strādnieks, ķīmiķis vai fiziķis - var. Līdzīgā veidā fermeri, strādnieki, skolotāji un daudzu citu veidu biznesmeņi var mēģināt praktizēt mīlestību, nezaudējot ekonomiskas funkcionēsanas spējas. Pat ja jūs atzīstat, ka kapitālisma princips nav savienojams ar mīlestības principu, jums jāatzīst, ka "kapitālisms" kā tāds ir sarezģīta un pastāvīgi mainīga struktūra, kas tomēr pieļauj lielu devu nepakļāvības un personiskas iecietības.
To apgalvojot, es tomēr nedomāju, ka mums vajadzētu ticēt, ka pasreizējā sociālā sistēma turpināsies bezgalīgi, un tajā pasā laikā cerēt, ka piepildīsies brāļu mīlestības ideāls. Cilvēki, kas pastāvosajā sistēmā spēj mīlēt, katrā ziņā ir izņēmums. Nepieciesamības dēļ mīlestība mūsdienu Rietumu pasaulē ir blakus parādība. Ne tik daudz tāpēc, ka neskaitāmie darbi neļautu mīlēt, bet tāpēc, ka uz razosanu orientētās, preču kārās sabiedrības gars ir tāds, pret kuru vienīgi disidents* ir spējīgs veiksmīgi aizsargāties. Tiem, kas nopietni uzskata mīlestību par vienīgo racionālo atbildi uz cilvēka eksistences jautājumu, jānonāk pie secinājuma, ka mūsu sabiedriskajā struktūrā ir nepieciesamas nopietnas un būtiskas izmaiņas, ja mīlestībai jākļūst par sabiedrisku un nevis dziļi individuālu blakus parādību. Sajā grāmatā varam dot vienīgi mājienu par sādu izmaiņu virzienu.** Mūsu sabiedrībā valda direktoru birokrātija, profesionāli politiķi; cilvēkus virza masu suģestijas spēks, viņu mērķis ir vairāk razot un vairāk patērēt, tas ir pasmērķis. Visa darbība tiek pakļauta ekonomiskiem mērķiem, līdzekļi ir kļuvusi par mērķiem; cilvēks ir robots - labi paēdis, labi apģērbies, taču bez mazākās intereses par savu sevisķo cilvēcisko īpasību un funkciju. Ja cil-
* Non-confirmist - disidents jeb anglikāņu baznīcas pretinieks. (No angļu vai.)
Esmu mēģinājis aplūkot so jautājumu sīkāk savā grāmatā "Saprātīgā sabiedrība".
vēkam jābūt spējīgam mīlēt, viņam jāierāda visizcilākā vieta, kas viņam pienākas. Ekonomikas masīnai jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Viņam jādod iespēja dalīties pieredzē, dalīties darbā, nevis, labākajā gadījumā, dalīt ienākumus. Sabiedrība jāorganizē tā, lai cilvēka draudzīgā, mīlosā daba tiktu nevis sķirta no viņa eksistences sabiedrībā, bet gan vienota ar to. Ja ir taisnība, kā esmu centies pierādīt, ka mīlestība ir vienīgā saprātīgā un apmierinosā atbilde uz cilvēka eksistences jautājumu, tad jebkurai sabiedrībai, kura relatīvi izslēdz mīlestības problēmu, laika gaitā jāiet bojā pasai no savām pretrunām ar cilvēka dabas pamatvajadzībām. Patiesi runāt par mīlestību nenozīmē "sprediķot" tā vienkārsā iemesla dēļ, ka tas nozīmē runāt par ārkārtēju un reālu nepieciesamību jebkurā cilvēkā. Tas apstāklis, ka sī nepieciesamība ir bijusi apslēpta, vēl nenozīmē, ka tā nepastāv. Analizēt mīlestības dabu sodien nozīmē atklāt tās vispārējo trūkumu un kritizēt tos sociālos apstākļus, kuri ir atbildīgi par so trūkumu. Ticība mīlestības kā sociāla, ne tikai individuāla fenomena iespējamībai ir racionāla ticība, kas balstās uz cilvēka dabas dziļākās būtības izpratni.
Par autoru
Ērihs Fromms dzimis 1900. gadā Frankfurtē Vācijā, saņēmis filozofijas doktora grādu Minhenes universitātē 1923.-1924. gadā, pēc tam studējis Psihoanalīzes institūtā Berlīnē. Pēc tā beigsanas, līdz 1932. gadam, viņs strādājis Frankfurtē, gan turienes Psihoanalīzes institūtā par pasniedzēju, gan Frankfurtes universitātes Sociālo pētījumu institūtā.
No 1934. līdz 1939. gadam doktors Fromms tika uzaicināts strādāt starptautiskajā Sociālo pētījumu institūtā Ņujorkā. 1941. gadā viņs pievienojās Beningtonas koledzas pasniedzēju kolektīvam, strādāja par vieslektoru Kolum-bijas universitātē, par pasniedzēju Jeila universitātē un turpmākos gadus bija Sociālo pētījumu jaunās skolas pasniedzējs. Vienlaikus viņs bija Viljama Alansona Vaita Psihiatrijas, psihoanalīzes un psiholoģijas institūta fakultātes dekāns, tajā viņs turpināja lasīt lekcijas, zināmu laiku gadā uzturoties kā profesors arī Mehiko nacionālajā universitātē.
Miris 1980. gadā.
|
