Padomju rezīma sekas mūsdienu Latvijā.
Mūsdienu Latvijas valsts un sabiedrības attīstība nav iedomājama bez mūsu nesenās vēstures paliekoso seku izvērtēsanas un pārvarēsanas. Sevisķi tas sakāms par Otro pasaules karu, kurā Latvija zaudēj 12112k109m a valstisko neatkarību un piedzīvoja vairākkārtēju okupācijas varu nomaiņu. Kara dēļ Latvija ne tikai pazaudēja tresdaļu pilsoņu, bet arī nonāca gandrīz pusgadsimtu ilgā padomju totalitārā rezīma pakļautībā, kas būtiski izmainīja Latvijas iedzīvotāju nacionālo un sociālo sastāvu. Sabiedriskā doma sajā laikā tika pakļauta komunistiskajai ideoloģijai un propagandai, radot izkropļotu prieksstatu par mūsu zemes un tautas vēsturi. Tā rezultātā daļā Latvijas sabiedrības mūsdienās saglabājies maldīgs un vienpusīgs prieksstats par Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi. Tas netiek veidots, identificējot to ar Latvijas valsts un tautas likteni sajā laikposmā, bet faktiski raugoties no okupētājas PSRS vēstures dogmu un stereotipu viedokļa. Pamanāmas ir sekas, ko daļā sabiedrības atstājis arī nacionālsociālistiskās ideoloģijas iespaids, kas atspoguļojas atsevisķu Otrā pasaules kara norisu traktējumos, kuros saglabājusies arī nacistiskās Vācijas okupācijas laika propagandas radītie mīti.
1941. un 1949.gada masu deportācijas tiek sauktas gan par genocīdu pret latviesu tautu, gan par gluzi pamatotu un ar sabiedrības atbalstu notikusu kaitīgo pretpadomju elementu pārvietosanu. Līdz ar deportācijām no Latvijas imigrēja 80% inteliģences, līdz ar to Latvijas zinātne un attīstība atpalika un arī atpaliek no pārējām valstīm. Lai arī cik daudz laika paietu, Latvija vairs nespēs atgūt to, ko pazaudēja ar deportācijām., nemazo nerunājot par tiem cilvēkiem, kas gāja bojā un nemaz nesagaidīja Latvijas neatkarības atjaunosanu. Jauni zinātniski atklājumi, pētījumi, rakstnieki, mūziķi, visi cilvēki, kas varēja nest slavu Latvijai bija spiesti doties prom un citā valstī darboties.
Preses polarizētā skatījumā vieni uzskata sarkanarmiesus par okupantiem, citi par atbrīvotājiem; vieni leģionārus sauc par varoņiem un brīvības cīnītājiem, otri par slepkavām un nepiebeigtiem esesiesiem. Vēl joprojām sabiedrības domas ir krasi atsķirīgas. Mūsdienu Latvijas sabiedrībā uzskatāmi vērojamas marksistiski-ļeņiniskās vēstures interpretācijas sekas.
Padomju ekonomiskās sistēmas pamatā bija nevis tirgus, bet sadale. Visas sarazotās materiālās vērtības vismaz formāli bija valsts īpasums, un tikai valsts amatpersonas lēma par to piesķirsanu. Kā samaksu par darbu valsts labā pilsoņi saņēma noteiktu daudzumu PSRS rubļu, kurus varēja apmainīt pret pārtiku un sadzīves prieksmetiem. Stingri uzraudzītās legālās uzņēmējdarbības paliekas bija saglabājusās vienīgi patērētāju kooperatīvos un amatnieku apvienībās. Vienīgais, ko tajā laikā varēja iegādāties veikalā, bija galda etiķis un alkohols, kas bija pieejams vienmēr un ko varēja iegādāties lētāk nekā maizi. Par sī pārtikas produkta ietekmi labāk pat neiedomāties, jo viss atstāj kaut kādas sekas. Viss, kas darījās padomju rezīma laikā, manuprāt, arī ir stipri ietekmējis mūsdienu korupciju un kukuļdosanu, tas viss nāk no Padomju laikiem, jo tā bija tik spilgta un aktuāla "parādība".
Arī svarīgākais etniskā naidīguma cēlonis ir padomju rezīma identificēsana ar krieviem. Daļa latviesu padomju rezīma noziegumos vaino krievu tautu un uzskata latviesu tautu par vienīgajiem rezīma upuriem, savukārt krievvalodīgie lielā mērā uzskata, ka tāds ir visu latviesu uzskats un pasi sevi uzskata par padomju cilvēkiem. Sķiet, ka sabiedrībā valda izvairīsanās no so un līdzīgu jautājumu apspriesanas. Vai pagātne ir pārāk traumatiska un vēsture pārāk bīstams temats, lai to skartu Diskusija un nonāksana pie kopsaucēja ir nepieciesams nosacījums sabiedrības attīstībai.
|
