Ap 380. -330.g.p.m.e. radīja Asklēpija svētnīcas ansambli Epidaurā. Tas bija dievs, kas ārstēja visas miesas un gara vainas. Viņa kults īpasi izplatījās IV gadsimtā p.m.e., kad veco dievu, polisas aizstāvju kulti jau mazāk atbilda sabiedrības noskaņām. Gleznainā ielejā uzceltais Epidauras svētnīcas ansamblis ievērojami atsķīrās no Olimpijas, Delfiem un citiem grieķu kulta centriem. Aisklēpija templis Epidaurā ieņēma pieticīgu vietu starp svētceļnieku apmesanās vietām, dziedinātavu, ģimnāziju, stadionu, teātri - grandiozu būvi ap 120 m diametrā ar 55 skatītāju vietu rindām un apbrīnojamu akustiku. Teātri uzcēla 360.-330. gadā p.m.e. Polikleits Jaunākais. Ievērojami attīstījās celtniecība 370. gada p.m.e. jaundibināmajā Arkādijas svinību centrā - Megapoles pilsētā. Ap IV gadsimta vidu p.m.e. tur uzcēla teātri, kura diametrs bija 145 m un kurā ietilpa 44 000 skatītāju. Līdzās sim teātrim atradās celtne ar pārsegumu Arkādijas savienības pārstāvju sapulcēm. Sīs celtnes griestus balstīja vairāk nekā sesdesmit lokā izvietotu kolonnu, kas ļāva no jebkuras vietas labi redzēt tribīni. IV gadsimta otrajā ceturksnī p.m.e. Mazāzijas dienvidrietumu piekrastē atjaunoja Kārijas galvaspilsētu Halikarnāsu. Galvenās celtnes pilsētas kompozīcijas kodolā bija dievu tempļi, pils un valdnieka kapenes. Visievērojamākā no sīm celtnēm bija arhitektu Piteja un Satira celtās Kārijas valdnieka Mausola kapenes, ko sauca par Mauzoleju un senatnē uzskatīja par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Sīs divstāvu celtnes pirmajā stāvā bija kapenes. To apņēma aklas sienas. Otrais stāvs bija domāts heroizētā aizgājēju kultam. Tam apkārt bija joniesu kolonāde, virs kuras pacēlās pakāpju piramīda, ko vainagoja četrzirgu kaujas ratos stāvosā Mausola un viņa sievas skulptūras. Mauzoleju rotāja skulptūras, kuras bija darinājusi tā laika ievērojamākie tēlnieki - Skops, Leohars, Briaksīds un Timotejs. Mauzoleja arhitektoniskajās formās ir apvienoti divi elementi - grieķu joniskā kolonāde un austrumu pakāpju piramīda. Atsķirībā no citām celtnēm, kas bija saistītas ar polisas vajadzībām, Mauzolejs kalpoja valdnieka piemiņas iemūzināsanai. Tāds bija arī fililejs, ko Olimpijā uzcēla Maķedonijas Filips, atzīmējot uzvaru pie Haironejas (338. gadā p.m.e.). Tā bija apaļa celtne, ko apņēma joniskā ordera kolonāde. Filieja ieksējās sienas rotāja korintiesu ordera puskolonnas. Filipejā bija novietotas Maķedonijas valdnieku statujas, ko no zelta un ziloņkaula bija veidojis tēlnieks Leohars. Tādu godu parasti tai laikos parādīja tikai dieviem. Senā Grieķijā ap VI gadsimtu p.m.e. mākslinieki ir tiekusies pēc savdabīgas harmonijas. Savus darbus viņi centās pēc iespējas tuvināt prieksteču darinājumiem un stingri ievēroja no tiem pārmantotos neapstrīdamos mākslas likumus. Pirmo reizi ķērusies pie akmens statujas kalsanas, grieķu tēlnieki izmantoja paraugam ēģiptiesu un asīriesu statujas. Zināms, ka grieķi pētījusi un atdarinājusi ēģiptiesu mākslinieku modeļus un mācījusies no viņiem, kā atveidot stāvosu jaunu cilvēku, atsevisķas viņa ķermeņa daļas un muskuļus, kas tās satur kopā¹. Taču vienlaikus statujas rāda arī, ka to autors nav apmierinājies ar gatavām formulām, lai cik labas tās būtu, un sācis eksperimentēt pats uz savu roku. Tā, piemēram, viņs acīmredzot ļoti vēlējies izpētīt, kā veidoti cilvēka ceļgali. Varbūt viņam tas nav izdevies līdz galam un viņa statuju ceļgali ir vēl mazāk pārliecinosi nekā ēģiptiesu tēlnieka darinājums, taču galvenais seit ir tas, ka viņs nolēmis paļauties nevis uz veciem prieksrakstiem, bet gan pats uz sevi. Runa vairs nav par gatavu formulu apgūsanu cilvēka ķermeņa attēlosanai. Ikviens grieķu mākslinieks gribēja atrast tikai sev raksturīgu manieri cilvēka atveidam. Ēģiptiesi savu mākslu bija balstījusi uz zināsanām. Grieķi paļāvās uz to, ko redzēja. Reiz aizsākusies sī revolūcija vairs nebija apturama. Tēlnieki savās darbnīcās izmēģināja jaunas idejas un jaunus paņēmienus, un katru jauninājumu tūdaļ uztvēra pārējie, papildināmi ar saviem atklājumiem. Viens atklāja, kā labāk, modelēt rumpi, cits -, ka statuja izskatās nedaudz atraisītāka, ja uz pamatnes stingri balstījās tikai ar vienu kāju¹. Vēl kāds cits atrada, ka seju var atdzīvināt, lūpu kaktiņus it kā smaidā izliecot uz augsu. Grieķu eksperimentos gadījusās arī kļūmes. Smaids dazreiz atgādina mulsu smīnu, un mazliet brīvāka poza liekas samākslota².V gadsimta pēdējo gadu desmitu un IV gadsimta pirmo gadu desmitu p.m.e. tēlnieks Dēmetrijs no Alopekes galīgi atmeta tipisko tēlu, kas valdīja viņa prieksteču daiļradē. Viņs radīja portretus, cenzdamies sniegt portretējamo raksturīgās īpatnības, nevairīdamies pat no kroplīga veca cilvēka ķermeņa tēlojuma.Citāda bija ievērojama no Paras salas nākusā tēlnieka Skopa daiļrade. Viņs radīja tipiskus tēlus, un viņa skulptūras parasti bija mitoloģiska rakstura. Taču atsķirībā no bezkaislīgajām. V gadsimta p.m.e. figūrām tēli ir vētrainu dvēseles pārdzīvojumu pilni. Tādi ir bakhiskā ekstāzē trakojosā menāda vai arī saspringtas ciesanu izteiksmes pilnās ievainoto karavīru galvas stipri bojātajā frontonu grupā Atēnas templī Tegejā. Arī sī tempļa celtnieks bija Skops. Viņa laikabiedrs tēlnieks Prāksitels savā daiļradē spilgti izteic hēdonistisko (baudītāja) attieksmi pret mākslu. Prāksitels galvenokārt veidoja ar Dionīsa saistītu dievību vai mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes statujas⁵. Sīs skulptūras ir rāma miera, salda garduma pilnas un reizē ar to tehniski izcili meistarīgi darinātas. Sevisķi slavena senatnē bija Afrodītes statuja, kas atradās Knidas pilsētā.IV gadsimta vidū un otrajā pusē p.m.e. darbojās Līsips no Sikionas. Jaunie vēsturiskie apstākļi spēcīgi ietekmēja sī meistara sociālo stāvokli: viņs bija Maķedonijas Aleksandra portretists un galma mākslinieks³. Līsips bija visai razīgs mākslinieks: viņs darināja vairākus Aleksandra portretus, grandiozu grupu, kas attēloja maķedoniesus kaujā pie Grānikas, Hērakla varoņdarbus u.c⁴. Līsipa darbu varoņi ir enerģijas pilni, kūsājosas darbības un cīņas sprieguma pārņemti. Autors tos rāda cīnoties pret ienaidniekiem, plēsīgiem zvēriem vai arī atpūsamies pēc paveikta varoņdarba, taču sī atpūta nav laisks gardums, bet īsa atelpa pirms jauniem veikumiem. Līsipa laikabiedrs bija Atēnu tēlnieks Leohars. No sī meistara darbiem Romas laika kopijā līdz mūsdienām nonākusi Apollona statuja, kas plasi pazīstama ar Belvederes Apollona nosaukumu.

Glezniecības izpausmes traukos.

Sie trauki parasti tiek dēvēti par vāzēm, lai gan daudz biezāk bija domāti vīnam vai eļļai, nevis puķēm¹. Vāzu apgleznosana Atēnās attīstījās par nozīmīgu mākslas nozari, un podnieku darbnīcās nodarbinātie gleznotāji tikpat dedzīgi kā citi mākslinieki vēlējās ieviest savā darbā jaunākos atklājumos². Agrīnā periodā vāzes, kas attiecināmas uz VI gadsimta p.m.e., vēl saskatāma ēģiptiesu metodes ietekme. Vissvarīgāko atklājumu - zīmējumu perspektīvā vai raksturā - izdarīja tiesi gleznotāji³. Tas bija ārkārtīgi svarīgs mirklis mākslas vēsturē, kad ap 500.g.p.m.e. mākslinieki pirmo reizi uzdrīkstējās uzgleznot cilvēka kāju pretskatā. Daudzajos tūkstosos ēģiptiesu un asīriesu darbu, kas nonākusi līdz mums, nekas tamlīdzīgs nav redzams. Ēģiptiesu mākslas mācība nav tikusi vienkārsi atmesta kā nederīga. Grieķu mākslinieki vēl joprojām centās cilvēka auguma kontūras izzīmēt, cik vien iespējams, skaidri un gleznā ielikt tik daudz no savām zināsanām par ķermeņa uzbūvi, cik varēja atļauties, nenodarot pāri kopskatam. Viņiem vēl joprojām patika skaidras kontūras un līdzsvarota kompozīcija, un viņi nepavisam netaisījās iemūzināt mirklīgus iespaidus. Viņu mākslas izejas punktā vēl joprojām bija vecum vecā formula - cilvēka auguma atveids, kāds tas izveidojies daudzu gadsimtu gaitā. Tikai viņi so formulu vairs neuzskatīja par absolūti negrozāmu visos virzienos.

Lielās grieķu mākslas revolūcija.

Lielā grieķi mākslas revolūcija, kas ietvēra dabisko formu un perspektīvas atklājumu, norisa laikposmā, kas varbūt ir pats apbrīnojamākais visas cilvēces vēsturē. Tas ir laika posms, kurā grieķu pilsētu iedzīvotāji sāka apsaubīt senās tradīcijas un leģendas par dieviem un bez aizspriedumiem iedziļināties lietu dabā. Tomēr mums nav jāiedomājas, ka tā laika mākslinieki piederēja pie pilsētu inteliģences aprindām. Bagātnieki, kas pārvaldīja so pilsētu dzīvi un brīvo laiku pavadīja tirgus laukumos, nemitīgi diskutējot, un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās no augsas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Mākslinieki pasi ar savām rokām pelnīja sev iztiku, turklāt biezi vien smagā fiziskā darbā. Netīri, nosvīdusi viņi nopūlējās savās darbnīcās kā vienkārsi melnstrādnieki, tāpēc "smalkā" sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem.Lai nu kā, grieķu mākslinieku ieguldījums savas pilsētas sabiedriskajā dzīvē tomēr bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par jebkura ēģiptiesa vai asīriesa amatnieka uzdevumu, jo lielākā daļa grieķu pilsētu, īpasi Atēnas, bija demokrātijas, kurās bagāto snobu nicinātājiem darba rūķiem tomēr tika atļauts daļēji piedalīties pilsētas pārvaldē. Tiesi tajā laikā, kad Atēnu demokrātija bija sasniegusi visaugstāko attīstības līmeni, grieķu māksla piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Pēc persiesu karaspēka sakāves atēniesi Perikla vadībā sāka atjaunot sagrautās celtnes. 480.gadā p.m.e. bija izlaupījusi un nodedzinājusi uz svētajām Atēnu klintīm celtos grieķu tempļus jeb Akropoli. Nu tos vajadzēja atjaunot, tik dizenus un krāsņus, kādus neviens vēl nebija redzējis. Pekikls nebija snobs. Sengrieķu avotos atrodamas ziņas, ka pret māksliniekiem viņs izturējās kā pret sev līdzvērtīgiem.

Cilvēka ķermeņa attēlojums mākslā.

Senais prieksstats, ka ir svarīgi cilvēka ķermeņa struktūru, tā galvenās "eņģes" - ja tā var izteikties -, kas satur kopā viņa locekļus, parādīt visraksturīgākajā rakursā, mudināja mākslinieku izpētīt kaulu un muskuļu uzbūvi, lai patiesīgi atveidotu cilvēka augumu, kas ir saskatāms pat zem apģērba krokām. Patiesībā veids, kādā grieķu mākslinieki izmantoja apģērba drapējumu, lai iezīmētu atsevisķas ķermeņa dalās, pierāda, cik lielu nozīmi viņi piesķīrusi anatomijas zināsanām. Sīs līdzsvars starp seno likumu stingri ievērosanu un rīcību brīvību so likumu ietvaros padarīja grieķu mākslu tik ļoti apbrīnojamu vēlākajos gadsimtos. Tiesi sā līdzsvara dēļ mākslinieki arvien no jauna atgriezusies pie seno grieķu meistardarbiem, meklēdami tajos padomu un iedvesmu. Lielisku kompozīcijas izjūtu apliecina ikkatrs sā laikposma grieķu mākslas darbs, taču pasi senie grieķi daudz augstāk vērtēja pavisam ko citu: jaunapgūtās iemaņas brīvi attēlot cilvēka augumu jebkurā pozā vai kustībā deva iespēju atklāt viņa gara dzīvi. Līdz mūsdienām ir nonākusi dizā grieķu filozofa Sokrāta skolnieka liecības, ka viņa skolotājs, kurs pats savulaik bija mācījies tēlnieka amatu, mudinādams māksliniekus atklāt "dvēseles darbu", izmantojot novērojumus, , " kā cilvēka izjūtas ietekmē viņa ķermeņa kustības". Tiesi sī spēja likt saskatīt cilvēka pozā viņa "dvēseles darbu" pārvērs vienkārsu kapakmeni izcilā mākslas darbā. Grieķu darinātais Hēgejas kapakmens palikdams vienkārss un skaists savā kompozīcijā, kura nav viss stūraina un neveikla kā ēģiptiesiem, bet gan brīva un atraisīta. Veids, ka abu sieviesu roku līniju izliekums norobezo kapakmens augsdaļu un kā sīs līnijas sabalsojas ar krēsla kāju izliekumu, tērpa krokojumu ap Hēgejas augumu, kas izstaro rāmu mieru, - tas viss rada to vienkārso harmoniju, kas pasaulē ienāca tikai līdz grieķu mākslu 5. gadsimtam p.m.e.

Teātra pirmsākumi Grieķijā

Teātra Senajā Grieķijā ir cēlies no Dionīsa kulta, kas Grieķijā ir ienācis no Trāķijas vai Frīģijas.Mīti stāsta, ka Dionīss bijis ciesanu un kaislību dievs. Hēra esot Dionīsu nogalinājusi. Viņa uzsūtījusi tam titānus, kuri, gribēdami noziegumu noslēpt, saplosījusi līķi gabalos un apēdusi. Taču Atēnai izdevies saglabāt Dionīsa sirdi, no kuras viņa pagatavojusi īpasu ēdienu un iedevusi to ēst Tēbu valdnieka meitai Semelei, kura kļuvusi grūta no Zeva. Mīti, kā arī Eiripīda traģēdija "Bakhantes" stāsta par to, ka pēc dzemdībām Tmola kalnā (grieķiem tas skaitās svēts) Semeli ķeris zibens, bet Zevam izdevies Dionīsu paglābt un viņs to iesuvis savā gurnā. Dionīss iemantojis arī savu vārdu Dithyrambus, kas grieķiski nozīmē "divreiz dzimis". Tā sauca arī odas, kas tika dziedātas par godu Dionīsam.

Sis mīts atspoguļojas arī Dionīsa kultā, kuru veica visā Grieķijā. Pirmajā fāzē notika simboliska dieva nogalināsana, tika atcelti visi aizliegumi, kas regulēja savstarpējās attiecības. Rezultātā notika orģijas - cilvēki pārmērīgi dzēra vīnu, stājās dzimumattiecībās pat ar vistuvākajiem radiniekiem. Tika arī saplosīts svētais dzīvnieks (āzis vai vērsis). Tas imitēja cilvēka savienosanos ar dievu. Notika pirmatnējā haosa imitēsana. Sīs orģijas uzskatīja par kalposanu Dionīsam un Dēmetrai. Nākamā frāze bija skumjas par nodarīto, kas varētu būt visai passaprotami. Tresā fāze - dieva atdzimsana. Stabilizējās vispārējā līksmība, dzīves ritēja tālāk. Notika arī atdzimsanai veltītas mistērijas, taču tajās piedalīties varēja tikai iniciētie, atsķirībā no pārējiem kulta pasākumiem, kuros piedalījās visa tauta.

Sī rituāla galvenais mērķis bija attīrīsanās jeb katarse (grieķiski katharamos- "attīrīsanās"). Svarīga sī rituāla sastāvdaļa bija mūzika, kuras pavadībā cilvēki dejoja.Bija jāpaiet aptuveni 600 gadiem, lai sis rituāls iegūtu dramaturģijas iezīmes.6.gs. sis rituāls bija kļuvis par vienu no populārākajiem kultiem senajā Grieķijā. Tā popularizēsanā liela nozīme bija politiskajām norisēm. Sajā laikā norisinājās tirānijas un aristokrātijas cīņas. Grieķijas tirāni, it īpasi Atēnu Peisitrats, rīkoja greznus svētkus (Lielos Dionīsus), lai gūtu popularitāti zemnieku vidū - Dionīss bija arī auglības dievs.

Svarīga svētku sastāvdaļa bija Dionīsam dziedātā oda - ditirambs. To dziedāja 12 -15 cilvēku koris, kas bija pārģērbusies par Dionīsa baudkārajiem pavadoņiem pusāziem - puscilvēkiem - satīriem. Viņi sita bungas, spēlēja liras un flautas, dziedāja un dejoja ap Dionīsa tēlu. Viņiem bijusas arī galvas segas falla formā. No sejienes cēlies vārds "traģēdija"(gr. tragos - "āzis", odē - "dziesma").Kulta dziesmu uzsāka solists - "ditirambu kora sācējs", tad darbībā iesaistījās koris. Kora dziesma ik pa laikam mijusās ar trēniem - sēru dziesmām aizgājējiem, kam bijis cildinoss raksturs. Ar laiku solista dziedātā dziesma pārtapa rečitatīvā. Tas ir pirmsākums aktierrunai. Pirmais solista vietā aktieri ielika Tespīds no Atēnām 534.g.p.m.e.. tā sākās grieķu dramaturģija. So aktieri sauca par protagonistu vai "atbildētāju" (no gr. hypokritēs). Kops 484.g.p.m.e. izrādē darbojās arī otrs aktieris - antagonists jeb deiteragonists. Tas bija Aishila jaunievedums. Kops 468.g.p.m.e. izrādēs darbojās arī tresais aktieris tritagonists, to ieviesa Sofokls.Atēnās izrādes finansēja valsts. Katru gadu notika lugu konkurss. Visi dramaturgi savus darbus iesniedza komisijā. Tika atlasīti 3 traģiķi un 3 - 5 komediogrāfi. Katram autoram nozīmēja vienu no turīgajiem pilsoņiem - horēgiem. Sim pilsonim vajadzēja sponsorēt visus izrādes izdevumus. Neviens no sī pienākuma nevairījās - gluzi otrādi - tas bija liels gods. Tajā gadā sponsoru atbrīvoja no nodokļiem. Uzvaras gadījumā laurus plūca arī horēgs (kops 499.g.p.m.e.), vēlāk arī galvenās lomas atveidotājs aktieris.

Kops 443.g.p.m.e. strauji pieauga dramatisko darbu skaits, tāpēc izrādes tika uzvestas arī citos svētkos. Vienu lugu nedrīkstēja uzvest divreiz. Traģēdijas drīkstēja skatīties visi, taču komēdijas bija aizliegts skatīties sievietēm un jauniesiem.

Atēnās teātri parasti apmeklēja aptuveni 17 tūkstosi cilvēku. Izrādes notika trīs dienas - katru dienu 11 - 12 stundas. Vienā dienā tika izrādīta viena tetraloģija - trīs traģēdijas un viena satīriskā drāma, ko rādīja, lai skatītāji gūtu garīgu atslodzi.

Laukumu, kur notika uzstāsanās, sauca par orhestru (gr. orhēomai - "dejoju"). Sākumā tas bija taisnstūra formas, vēlāk tas kļuva elipses formas, pēc tam apaļs. Centrā atradās Dionīsa altāris. Skatītāji sākumā sēdēja zemē, vēlāk vienos virs otra izvietotos solos. Vēlāk izrāzu vietu pārnesa uz akropoles paklāji. Sēdvietas tagad tika izveidotas no akmens, tās bija izvietotas kāpņuveidā uz augsu. Vietu, no kuras skatītāji skatījās izrādes, sauca par teatronu (no gr. theatromai - "skatos").

Sākumā aktieris darbojās kopā ar koriuz orhestras . 465.g.p.m.e. Aishils blakus orhestria izbūvēja paaugstinājumu - skēnu, kurā pārģērbās aktieri, glabājās rekvizīti, dekorācijas. Pie skēnu prieksējās sienas norisinājās dramatiskā darbība. Sī siena kalpoja kā fons - tā varēja būt gan pils fasāde, vai tempļa siena. Sienā bija trīs durvis - vidū bija lielākās, malā mazākās. Vidējās parasti veda uz pili, malējās uz pilsētu un ostu. To prieksā atradās paaugstinājums - proskenions, kas ir mūsdienu skatuves priekstecis.

Viens no vecākajiem teātriem ir Dionīsa teātris. To cēla aptuveni 10 gadus (sāka 425.g.p.m.e.). Tas bija 100 m plats. Orhestras diametrs bija 24 m. Soli skatītājiem atradās puslokā uz 78 pakāpieniem. Kopējais teātra augstums bija 30m. Divas ejas sadalīja teatronu trīs sektoros. Kopējais vietu skaits teātrī bija lielāks nekā 17 tūkstosi. Izrādēs tikusi izmantoti arī dazādi skaņas un gaismas efekti, zālē bijusi perfekta akustika.

Aktierus sākumā izvēlējusies pasi autori, kas vienlaicīgi bijusi rezisori, mūzikas autori, horeogrāfi, arī aktieri (no sengrieķu dramaturgiem aktieris vājās balss dēļ nav bijis tikai Sofokls). Aktieris, kas spēlēja lugas galvenā varoņa - protagonista lomu drīkstēja spēlēt tikai vienā izrādē.

Aktiera augumu pagarināja apavi ar biezu ādas zoli - koturnas. Aktieri uzstājās maskās, kas pauda personāza raksturu, tādēļ viņs pie skatītāja varēja vērsties ar vārdu un zestu. Maskām senatnē bijusi aizsargfunkcija, kas novērsusi no cilvēka negatīvo spēku ietekmi. Bijusi arī otra funkcija, kas ir radniecīga teātra galvenajam saturam - maska spējusi piesķirt cilvēkam kādas citas spējas, tātad tā liek cilvēkam pārvērsties - tā to dara aktieris, ieejot lomā.