Prāta smalkā ķermeņa ieksējā uzbūve
Mūsu raksturs
26 svētas personības iezīmes
Bezbailība
Apziņas tīrība
Garīgā izglītosanās
Ziedosana
Paskontrole
Upurēsana
Svēto rakstu apgūsana
Askēzes
Vienkārsība
Nevardarbība
Patiesīgums
Nedusmosanās
Pasatteiksanās
Miers
Trūkumu nemeklēsana citos
Līdzcietība
Brīvība no alkatības
Labestība
Stingra noteiktība
Mērķtiecība
Piedosana
Izturība
Ārējā tīrība
Brīvība no skaudības
Taustes jutekļi
Redzes jutekļi
Garsas jutekļi
Salda garsa
Savelkosa jeb sūra garsa
Skāba garsa
Asa garsa
Rūgta garsa
Ēdiens skaidrībā
Ozas jutekļi
Kad produkts vai zāles der pilnībā
Patīkama smarza
Svaiga smarza
Vēsa smarza
Viegla smarza
Neitrāla smarza
Produkti un zāles, kas nav piemēroti
Slimību klasifikācija atbilstosi smalkā ķermeņa uzbūvei
Prāta nemiera ārējie cēloņi
Prāta nemiera ieksējie cēloņi
Prāts pēc dabas ir ļoti mainīgs
Prāta saistība ar pieciem pirmelementiem
Prāts ir spējīgs paplasināties
Prāts spēj iekļūt visur
Prātam piemīt spēja būt atvērtam
Prāta kustīgums
Prāta kustīgums skaidrībā
Prāta kustīgums kaislībās
Prāta kustīgums tumsībā
Prāta spēks
Prāta spēks kaislībās
Prāta spēks tumsībā
Prāta izturīgums
Prāta izturīgums skaidrībā
Koncentrētība skaidrībā
Koncentrētība kaislībās
Koncentrētība tumsībā
Iedziļināsanās skaidrībā
Iedziļināsanās kaislībās
Iedziļināsanās tumsībā
Noskaņojums skaidrībā
Noskaņojums kaislībās
Noskaņojums tumsībā
Jūtīgums
Jūtīgums skaidrībā
Jūtīgums kaislībās
Jūtīgums tumsībā
Atpūta kaislībās
Atpūta tumsībā
Adaptēsanās kaislībās
Adaptēsanās tumsībā
Spēja iegaumēt
Iegaumēsana skaidrībā
Iegaumēsana kaislībās
Iegaumēsana tumsībā
Stabilitāte
Stabilitāte tumsībā
Savaldība
Savaldība skaidrībā
Savaldība tumsībā
Domāsana
Četri domāsanas tipi
Domāsana skaidrībā
Domāsana kaislībās
Domāsana tumsībā
Izzinoso un darbības jutekļu ietekme uz domāsanu
Domu rasanās
Domas, kas saistītas ar Virsdvēseles ietekmi uz prātu
Domas, kas saistītas ar vēlmēm, kuras rodas no atmiņas
Domas, kas saistītas ar smalkā un rupjā ķermeņa iedarbību uz prātu
Domas, kas rodas, iedarbojoties uz prātu apkārtējās pasaules objektiem
Trīs veidu nemiers
Divu veidu darbs ar informāciju
Uztveres degradācijas pakāpes
Pieci prāta aktivitātes tipi
Sķērsļi, kas izjauc stabilu prāta darbību
Jama un nijama
Jama
Emocijas
Divi emociju veidi
Pozitīvās emocijas
Spēcīgas emocijas
Vidēji spēcīgas emocijas
Vājas emocijas
Vēlmes
Četri vēlmju tipi
Bez prānas pastāv arī prāta smalkais ķermenis. Prātu sanskritā sauc manas, bet prāta smalko ķermeni - manomaija-kosa. Maija-kosa nozīmē - ietvars, bet manas prāts. Ja visa cilvēka laimes izjūta ir koncentrēta prāta darbībā, tad saka, ka viņa apziņa atrodas manomaijas līmenī, tātad prāta līmenī.
Prāts ir smalkāks par prānu. Smalkāks par prātu ir saprāta smalkais ķermenis. Smalkāks par saprātu ir anandas ķermenis jeb laimes spēks, kam ir jau nevis materiāla, bet garīga daba. Ananda jeb svētlaime - tas ir spēks, ko izstaro dvēsele. Patiesai laimei ir garīga daba, tā rodama dvēseles darbībā. Taču ķermenī bez dvēseles laimes nav. Dazi domā, ka cilvēka īstenā būtība ir ķermenis un tāpēc visa dzīves jēga ir rūpēties par to. Bet saskaņā ar Vēdām cilvēks atrodas ķermenī līdzīgi kā autovadītājs sēz automasīnā. Es - tā ir dvēsele. Tāpēc vairāk jārūpējas par dvēseli, tad arī ķermenis, piepildoties ar laimi, būs vesels. Par dvēseles dabu var lasīt "Bhagavad-gītā" (2.20.):
"Dvēsele nekad nedzimst un nemirst. Tā nav radusies, nerodas un neradīsies. Tā ir nedzimusi, mūzīga, vienmēr pastāvosa un sākotnēja. Tā netiek nogalināta, kad tiek nogalināts ķermenis."
Par so tēmu būs runa turpmāk. Bet tagad parunāsim par prāta smalko ķermeni.
Prāts, būdams smalkā ķermeņa daļa, ir materiāls, un tā uzbūvi var noteikt, taču ne jau ar kādām ierīcēm. Prāta matērija ir tik smalka, ka tā darbības principi nemaz nelīdzinās fizikas likumiem. Prāta ķermenim ir citas īpasības un iespējas, un tas darbojas citādi nekā rupjais ķermenis.
Dvēselei, tas ir, katram no mums, ir garīgais saprāts, garīgais prāts un garīgās jūtas. Tie ir dvēseles neatņemami atribūti. Taču materiālajā ķermenī parastos materiālos apstākļos tie funkcionē, rosinot darboties materiālo saprātu, materiālo prātu un materiālās jūtas, kas sajā gadījumā ir smalkā ķermeņa sastāvdaļas. Nodarbojoties ar noteiktu praksi, cilvēks spēj attīrīties no smalkā materiālā ķermeņa un darboties ar garīgā ķermeņa palīdzību. Tādu pārveides procesu sauc par apziņas attīrīsanu un tas ir iespējams tikai cilvēkam, kas nodarbojas ar garīgo praksi. Tā arī ir patiesa izveseļosanās. Tikai tad, kad apziņa kļūst tīra, cilvēks izjūt spēcīgu laimi un ciesanas viņu vairs neskar. Sajā grāmatā kopā ar rupjā ķermeņa ārstēsanas metodēm mēs aplūkosim smalkā ķermeņa ārstēsanu un, pats galvenais, garīgās prakses metodes, ko mūsu laikmetam iesaka Vēdas.
Prāta smalkā ķermeņa iespējas
Vai mums ir zināmi viļņi vai enerģētiskie lauki, kas spēj sķērsot visu Visumu, galaktikas un nemaz neizmainīties? Drīzāk jau, ka ne. Taču tādus viļņus rada mūsu pasu galva. Smalkos materiālos elementus, kas saistīti ar domāsanu, nav iespējams izmērīt ne ar kādām no pastāvosajām mērierīcēm. Nevienas no daļiņām, kas paslaik tiek pētītas, nekādi nav iespējams salīdzināt ar sīm struktūrām. Pat pētījumi apstiprina so faktu. Ir jau veikti daudzi eksperimenti par kāda objekta uztversanu un aprakstīsanu no attāluma. Cilvēka doma kustas ar tādu ātrumu, kas daudz reizu pārsniedz gaismas ātrumu. Tā acumirklī pārvietojas uz jebkuru zemeslodes vai Visuma vietu. Lai tas notiktu, izrādās, nav nemaz jābūt ekstrasensam.
Pieņemsim, ka jūs atcerējāties, kā pagājusajā gadā atpūtāties pie Melnās jūras. Prātā ienāca atmiņas par to, kāda bija jūra, kādi tur auga koki utt. Kad jūs tā koncentrējaties, jūs sajutīsiet atmosfēru, kāda bija tajā vietā, sajutīsiet zem kājām pludmales smiltis. Prāts, kam piemīt smalka materiālā daba, patiesām ir spējīgs to visu uztvert un reāli atrodas tajā vietā. Viņs to visu sajūt. Bet jūsu ķermenis atrodas kaut kur dzīvoklī 3. stāvā. Viss notiek kādas sekundes daļas laikā, t.i., prāts ātri un bez sķērsļiem sasniedz jebkuru vietu. Atmiņa - tas ir spēks, kas darbojas kā antena, atrodot objektu. Prāta smalkais ķermenis to spēj. Turklāt prāts ir spējīgs uztvert pagātnes notikumus. Tāds ir prāta ātrums un varenība. Parēķiniet, cik ilgi saules gaisma lido no Saules līdz Zemei, bet prāts ir spējīgs nonākt tur sekundes daļā. Taču, kas attiecas uz mūsu spēju uztvert pagātni, tad, visdrīzākais, to būs mazliet izmainījusas dazādas emocijas, kas dazādu apstākļu ietekmē spontāni uzslāņojas. Tāpēc ne katrs cilvēks spēj pētīt Sauli un citas planētas ar prāta palīdzību. Lai izmantotu prātu kā ierīci pasaules izpētei, tas vispirms ir jāattīra. Prāts sastāv no rakstura. Tikai cilvēks, kuram ir svētā rakstura īpasības, skaidri un bez grūtībām uztver apkārtējo pasauli bez izkropļojumiem, tādu, kāda tā ir īstenībā. Tādējādi, ir nepieciesams pietiekami augsts koncentrēsanās un prāta tīrības līmenis. Padarīt prātu tīru ļauj sekosana tikumiskiem principiem jeb, citiem vārdiem sakot, labu rakstura īpasību ieaudzināsana sevī. Prāta koncentrācijas palielināsanai ir jāstudē speciālas prāta trenēsanas sistēmas. Dazi cilvēki sajā nolūkā nodarbojas ar astanga jogu jeb, citiem vārdiem sakot, mistisko jogu. Mūsu laikos, kā apgalvo pasas Vēdas, dazādu iemeslu dēļ pilnībā apgūt so tehniku nav iespējams, tomēr, nopietni nodarbojoties, kaut kādas sekmes prāta attīrīsanā ir iespējams gūt. Tikai reti cilvēki uz Zemes ir spējīgi nopietni nodarboties ar prāta koncentrēsanas jogu. Lai veiktu so praksi, viņi dodas uz Himalajiem un dzīvo tur stingrā nosķirtībā no pasaules. Sādas nosķirtības gados cilvēks ir spējīgs kaut cik iedarboties uz savu prātu. Parasti prāta koncentrācijas mums nepietiek pat tam, lai atcerētos, ko esam darījusi kaut vai pirms stundas. Paslaik lielākajai daļai cilvēku prāts ir pārāk vājs līdzīgiem eksperimentiem. Taču pastāv process, ko iesaka mūsu laikmetam prāta spēju atjaunosanai. Tā ir bhakti joga. Tiesi sī metodika dod iespēju pilnībā attīrīt prātu un padarīt to par pilnīgu instrumentu īstenības izziņai. Vienkārsi atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, cilvēks ātri sasniedz pilnīgu sava prāta kontroli. Tālāk mēs iepazīsimies ar so metodi sīkāk.
Saskaņā ar Vēdām prāta smalkais ķermenis ir spējīgs pārvietoties pa visu Visumu, nekur nekavējoties un nesatopot sķērsļus. Vēl vairāk, prāta smalkais ķermenis, ja to pareizi izmanto, var bez piepūles novērtēt jebkura Visuma punkta stāvokli.
Visas sīs spējas attīstās dabiskā ceļā, palielinoties prāta tīrības līmenim. To ir grūti saprast bez īpasas nodarbosanās ar apziņas attīrīsanu. Visas uztveres grūtības ir saistītas ar to, ka lielākajai daļai cilvēku prāts ir piesārņots. Prāta piesārņojumu sauc par grēkiem. Grēki - tie ir nepareizas rīcības augļi. Vēdas sīki apraksta, kāda rīcība attīra prātu, bet kāda piesārņo.
Prāta smalkais ķermenis saista mūs ar apkārtējo pasauli
Prānas smalkais ķermenis apgādā mūs ar dzīvības spēku. Mēs saņemam prānu un ar smalkā ķermeņa palīdzību organisms kontrolē to un novada vajadzīgajā gultnē. Tāpēc tikai ar vienas pasas prānas palīdzību mēs nespējam pilnvērtīgi eksistēt. Mūsu apziņa ar prāta smalkā ķermeņa starpniecību kontrolē prānas darbību. To apstiprina "Vedānta-sūtra" (1.2.1.):
"Manomaija kontrolē visus prānas veidus, kas dod dzīvību visu dzīvo būtņu jutekļiem."
Saskaņā ar so apgalvojumu dzīvniekiem un pat augiem piemīt prāts. Viena no tā funkcijām - kontrolēt visu dzīvības enerģiju, kas nonāk organismā. Turklāt ar prāta palīdzību un jutekļu starpniecību realizējas sakari ar apkārtējo pasauli. Mēs skatāmies uz pasauli ar mūsu prāta acīm jeb, kā saka, ar mūsu noskaņojuma acīm. Saskaņā ar vēdiskajām zināsanām mēs dzīvojam savā prātā. Ja mūsu prāta smalkais ķermenis ar jutekļu starpniecību nekontaktējas ar kādu objektu, tad mēs so objektu neuztveram. Taču zemapziņā prāts reaģē uz visu, kas atrodas mums apkārt. Ņemsim par piemēru saules gaismas starojuma spektru. Pastāv infrasarkano staru spektrs. Sie stari cilvēkam nav saredzami, taču mums no tiem kļūst karsti vai, tiesi otrādi, auksti, ja to nav. Tātad saules gaisma kaut kādi iedarbojas uz organismu visu laiku. Tāpat nav saredzams ultravioletais starojums, bet mēs ieslēdzam kvarca lampu un sauļojamies. Analoģiski, redzot kādu Visuma spektru, mēs nesaprotam, ka tas ir daudzkārt daudzveidīgāks nekā sķiet. Par to, ko mēs neuztveram ar jutekļiem, var tikai izteikt pieņēmumus. Tāpat lielākā daļa no mums nesaskata prāta smalkā ķermeņa klātbūtni. Tas gan netraucē mums izmantot tā funkcijas un zināt, ka tas pastāv. Domājot par kādu, cilvēks nekavējoties kontaktējas ar so personu ar sava prāta smalkā ķermeņa palīdzību. Tas spilgti novērojams, kad divu cilvēku starpā pastāv ļoti tuvas attiecības. Piemēram, māte biezi atceras savu bērnu un, ja viņam draud kādas briesmas, viņa uzreiz uztraucas, ja arī bērns atrodas lielā attālumā no viņas.
Kad mēs kādu atceramies, nekavējoties notiek prāta smalkā ķermeņa kontaktēsanās ar uztveres objektu. Piemēram, atceroties dzīvu cilvēku, mēs uzreiz kontaktējamies ar viņu, taču viņs to nejūt, bet mēs to ne vienmēr saprotam. Tādējādi nav obligāti jāklauvē pie durvīm un jāsaka: "Vasja, es gribu ar tevi aprunāties". Var vienkārsi atcerēties viņu. Doma pati, neatkarīgi no mūsu gribas, atrod vajadzīgo objektu. Ja atceramies cilvēku, kurs ir jau miris jeb, izsakoties Vēdu valodā, atstājis ķermeni, tad to izdarīt ir grūtāk, jo viņs var atrasties no mums ļoti tālu. Objekta tāluma dēļ atmiņas kļūst aizvien bālākas. Atmiņa ir tas spēks, kas rada so kontaktu. Palielinoties prāta tīrībai, atmiņa uzlabojas. Ja jums ir pietiekami tīrs prāts un jūs spējat labi koncentrēties uz attālu objektu, ar savu domu spēku spēsiet saredzēt pat to, kas atrodas citā Visuma daļā. Tas iespējams tikai, sasniedzot noteiktu apziņas tīrību. Pasā kontaktēsanās procesā ar citu objektu grūtību nav. Doma brīvi lido cauri jebkurai planētai un jebkuram attālumam. Grūtības rada tikai tas, ka jāattīra prāts un jāiemācās labi koncentrēt uzmanību.
Radinieku prāta smalkie ķermeņi ir pastāvīgi saistīti. Tā kā radinieku starpā pastāv savstarpēja pieķersanās, prāta smalkā ķermeņa līmenī eksistē pastāvīgs noturīgs kontakts. Kad radinieks nomirst, cilvēks, nepārzinot prāta darbības likumus, ļoti cies no sīs sķirsanās. Viņs domā, ka uz visiem laikiem ir zaudējis saikni ar tuvo cilvēku. Mēs bēdājamies, jo lielākā daļa no mums nezina par prāta pārsteidzosajām iespējām. Paraudājusi mēs sākam tuvo cilvēku aizmirst, un sis kontakts pamazām izgaist. Pamazām aizmirstas mirusā radinieka seja. Lai tie, kam ir kāds sen miris radinieks, pacensas atcerēties viņa seju. Tā gandrīz vai izdzisusi no atmiņas. Tas notiek izmisuma un nepareiza noskaņojuma dēļ. Prāts, protestējot pret psihisko pārslodzi, izdzēs no ārējās atmiņas informāciju par tuvo cilvēku. Turklāt atmiņa ir spēks, kam pastāvīgi nepieciesams saņemt atbalstu no tās objekta puses. Tāpat pareizai prāta darbībai vajadzīga ticība, ka mūsu uztveres objekts eksistē. Mēs domājam, ka personas vairs nav, un tāpēc kontakts ar viņu nav iespējams. Bet, skatoties dzīva cilvēka fotogrāfijā, zinot, ka viņs pastāv, rodas savstarpēja iedarbība. Var mazliet paeksperimentēt ar prāta smalko ķermeni. Ja paņemsiet divas fotogrāfijas - dzīva un mirusa cilvēka, tad ieraudzīsiet starpību. Dzīvā cilvēka attēls jums sķitīs spilgtāks un emocionāli izteiksmīgāks, bet mirusā fotogrāfija izskatīsies blāva un neemocionāla. Interesanti atzīmēt, ka mirusā cilvēka fotogrāfijas senumam te nav galvenā nozīme.
Dazi cilvēki, kas apgalvo, ka viņiem ir ārkārtējas spējas, biezi vien vienkārsi pietiekami nopietni neizprot so jautājumu. Ārkārtējas spējas piemīt katras dzīvas būtnes prātam. Katrs cilvēks var iemācīties pilnībā izmantot savu prātu. Valdīt pār domu - tā ir mūsu iedzimta īpasība. Kas to nedara? Kurs neatceras? Tādu cilvēku laikam gan nav. Tāpēc visi var attīstīt jebkuru no prāta spējām. Pats galvenais - attīrīt savu prātu no grēkiem un grēcīgām vēlmēm. Sim nolūkam vajadzīgs garīgais skolotājs, kurs spējīgs dot patiesas zināsanas. Panākumus sasniedz tas, kurs spējīgs attīstīt sevī pazemību un pacietību, izpildot visus viņa norādījumus.
Cilvēkiem, atsķirībā no dzīvniekiem, ir attīstīts prāta smalkais ķermenis. Zināsanas par tā dabu var ļaut mums izvairīties no daudzām nepatiksanām. No kurienes rodas nepatiksanas? Mums vienkārsi trūkst zināsanu par savu dziļāko dabu. Esot bez patiesām zināsanām, vadoties pēc maldīgiem prieksstatiem, mēs pieņemam nepareizus lēmumus un rīkojamies nepareizi. Reizēm mēs rīkojamies nedomājot. Kas būs, būs. Vēdas saka, ka tāda rīcība - tas ir dzīvnieka apziņas līmenis. Nelaime ir tā, ka mēs neizprotam savu smalko dabu, neapzināmies ne domas varenību, ne to, ko tā ar mums var izdarīt. Es nemaz nerunāju par to, ka mēs praktiski neko nezinām par savu garīgo dabu.
Kāpēc tad mūsu dzīvē rodas tik daudz nepatiksanu, kas ir cēlonis? Kad mēs saskaramies ar citiem cilvēkiem, kontakts var būt labs vai slikts. Kas padara mūsu saskarsmi negatīvu? Visbiezāk mēs vienkārsi ļaujamies savam sabojātajam garastāvoklim un domājam par sarunu biedru sliktu. Vai tiesām vienkārsa doma spēj mainīt attiecības starp cilvēkiem? Pilnīgi pareizi. Kam gan patīk, ja par viņu domā sliktu, un kam gan nepatīk, ja par viņu domā labu. Tāpēc ir vērts censties domāt par cilvēkiem labu, un tad mēs nestrīdēsimies un, atbilstosi tam, mazāk slimosim. Kāpēc gan mēs tā nedarām? Kāds spēks traucē? So spēku sauc - egoisms. Kāds man pēksņi pasaka, ka es esmu slikts. Es sataisīsu noslēgtu seju vai izliksos, ka neesmu dzirdējis, taču ieksēji sā vai tā jutīsos nepatīkami. Piekrītiet, ka jebkurs cilvēks, kuru apvaino, sakot, ka viņs ir nelietis, nekādi nejutīsies labi. Kad mums saka: "Tu esi slikts", mūsu smalkajā uzbūvē ieslēdzas mehānisms, kas izsauc protestu un sajūtu, ka noticis kaut kas nepatīkams. Arī tad, kad esam nogrēkojusies un pelnījusi sliktu attieksmi pret sevi, mums tik un tā gribas strīdēties pretī. Kad kaut kas notiek mums ne pa prā 414i85e tam, pasas no sevis notiek izmaiņas emocionālajā stāvoklī. Tāds pats mehānisms ir arī augiem, dzīvniekiem, mikrobiem un visām citām dzīvajām būtnēm. Mūsu negatīvo reakciju uz sliktu attieksmi pret mums sauc par egoismu. Jāzina, ka jebkura slikta rīcība, ko esam veikusi tagadnē vai pagātnē, izsauc negatīvu apkārtējās pasaules reakciju. Mūsu nepareizā, varmācīgā attieksme pret apkārtējo pasauli rada atbildes reakciju. Neizprotot sīs likumsakarības, mēs kļūstam neapmierināti par nepatiksanām, kas gāzas pār mūsu galvu. Ļoti biezi sķiet, ka pasaule ir netaisnību pilna. Redzot netaisnību attieksmē pret sevi, vienmēr gribas pretoties. Tā egoisms sevi nodod. Egoisms jeb savtīgums ir vienīgais nepareizas izturēsanās iemesls. Tā, kļūstot par marionetēm sava egoisma rokās, mēs radām sev ciesanas. Tikai nesavtīga attieksme pret apkārtējo pasauli dara mūs laimīgus. Sajā pasaulē pareiza izturēsanās ir iespējama, taču tikai tiem, kas apgūst zināsanas par to, kāda rīcība nes laimi, bet kāda nelaimi. Tas viss sīki un saprotami ir aprakstīts Vēdās. Zināsanas par cilvēka smalko dabu zinātniski izskaidro arī citus līdzīga rakstura mūsu ikdienas dzīves jautājumus.
JAUTĀJUMS: Vai esmu pareizi sapratis, ka domu kontaktu nepamana neviens: ne tas, kurs domā, ne tas, par kuru domā?
ATBILDE: Pareizi. Tāpēc, ka kontakts vienmēr notiek zemapziņā. Tikai tas, kam ir tīrs prāts, ir spējīgs saprast, ko un kas par viņu domā. Aplūkosim piemēru ar Radoņezas Sergiju. Ir bijis tāds gadījums, kas aprakstīts "Svēto dzīvēs". Kāds cilvēks reiz nelielā attālumā braucis garām vietai, kur dzīvoja Radoņezas Sergijs. Atcerējies par viņu, sis cilvēks nolēma izrādīt svētajam godu. Sajā laikā Radoņezas Sergijs pusdienoja. Kad ceļinieks paklanījās Sergijam, tas piecēlās no galda, pagriezās uz to pusi un arī paklanījās. Pēc tam, it kā nekas nebūtu bijis, atkal apsēdās pie galda un turpināja ēst. Neviens nesaprata, kas noticis, jo sis cilvēks brauca garām vairāku kilometru attālumā no dievnama un neviens viņu neredzēja. Viss noskaidrojās tikai pēc kāda laika. Sis piemērs apstiprina to, ka cilvēks ar tīru prātu skaidri redz, kas notiek lielā attālumā. Taču tā kā mums ne visiem ir tik liela prāta tīrība, mainoties noskaņojumam mēs tikai varam minēt, kāds cēlonis izsaucis pārmaiņas mūsu prātā. Pieņemsim, ka cilvēks ir ļoti jūtīgs pret visu negatīvo. Viņs uztver pat tās negatīvās domas, kas uz viņu neattiecas. Tādus cilvēkus sauc par slimīgi aizdomīgiem, viņi vienmēr savās nelaimēs vaino citus. Pieņemsim, ka es esmu aizdomīgs cilvēks. Ja kādam no zālē esosajiem ir slikts noskaņojums, man sķitīs, ka viņs domā par mani sliktu. Tādējādi kontakts pastāv, bet mēs ne visi spējam sazināties ar domu palīdzību.
Ja prāts ir ļoti spēcīgs, tad ar domu ir iespējams iedarboties arī uz cilvēka darbības apzināto sfēru. Uz to balstās iedvesmas (suģestijas) efekts.
Kāpēc gan mēs nespējam sazināties telepātiski, ar domu palīdzību? Kad mēs iedomājamies kāda tēlu, ļoti biezi, trūkstot spējai pietiekami koncentrēties tiesi uz so cilvēku, mēs ar prāta smalko ķermeni aizskaram kaut ko citu, un attēls izplūst. Mēs uzreiz atceramies vairākus dazādus objektus, un prāts visu to apvieno vienā tēlā. Parasti tas viss notiek nevis prātam funkcionējot apzināti (domāsanā), bet tā dziļākajās sfērās. Ja mēs iemīlam otru cilvēku, prāts kontaktējas ar viņu neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai ne. Mīlētājiem dzimumenerģijas spēks pastāvīgi uztur kontaktu domu līmenī. Tas izsauc izmaiņas abu cilvēku psihiskajā stāvoklī. Sīs izmaiņas tiek apdziedātas visās estrādes dziesmās: "Mana sirds, aizmirsti par visu!" Cilvēku starpā kontakti prāta smalkā ķermeņa līmenī notiek, par to nav saubu.
Kas ir jutekļi?
Starp jēdzieniem "just" un "domāt" pastāv atsķirība. Just - tas nozīmē reāli būt mijiedarbībā ar mūsu uztveres objektu. Piemēram, mēs klausāmies labu mūziku un tāpēc jūtam lielu apmierinājumu. Domāsana turpretī - tā ir galvenokārt prāta ieksēja darbība. Vieni cilvēki, galvenokārt sievietes, sliecas uz emocionalitāti. Sajā stāvoklī cilvēka prātu spēcīgi ietekmē jutekļi. Citiem, galvenokārt vīriesiem, nosliece uz jūtīgumu ir mazāka, viņi vairāk laika velta domāsanai. Ir arī tādi, kuriem abi procesi - uztvere un analīze - atrodas harmonijā. Nepieciesams iemācīties kontrolēt gan uztveres procesu, gan domāsanu, citādi iespējamas lielas ciesanas. Pieņemsim, klīst runas, ka kāds izturas nelāgi. Pietiek to tikai pasacīt skaļi, un tālāk sī ziņa ātri izplatās uz visām debess pusēm. Rezultātā pēc kāda laika rodas baumas, kas apaug ar dazādiem izdomājumiem. Kāpēc notiek tā, ka mēs sākam aprunāt cits citu? Tāpēc, ka reizēm cilvēku vada nevis prāts, bet jutekļi, un rezultātā mēs tērējam laiku, ko nekad nevar atgūt, pa tukso. Negatīvi noskaņoti jutekļi sāk mūs uztraukt, neliek mierā, satrauc prātu. Sīs nepatiksanas rodas, jo pastāv sāds fenomens: negatīvā saikne ar mūsu uztveres objektu, un sī saikne rosina mūs uz līdzīgu darbību: nav svarīgi, ko runāt, lai tikai visi klausās un lai tikai varētu izgāzt savas emocijas. Un jau kā sekas cilvēkiem ar līdzīgu mentalitāti rodas kaut kāda kopīga doma, kas visus piesaista, un tā tiek viegli uztverta. Piemēram, neizmaksā algu. Visi uzreiz par to vien runā. Visu jutekļi ir piesaistītas algai, un nav vajadzīgs daudz prāta, lai sāktu ilgstosi apspriest so tematu. Tā vienkārsi ir emociju ietekme. Jūs varat iebilst un sacīt, ka veltīgi jau cilvēks muti vaļā never. Bet kāpēc tad, kad cilvēkam ir labs noskaņojums, parasti negribas runāt par kaut ko sliktu, taču, kad noskaņojums slikts, tad prātā nāk milzum daudz negatīvas informācijas? Neizmaksāja algu, un mēs to apspriezam visu dienu, it kā tāpēc to izmaksās ātrāk. Parasti tas notiek tāpēc, ka mūsu uztverei nav sasniedzams kāds pievilcīgs objekts, bet mēs pieķeramies tam. Prāts, kuram ir smalka daba, pieķeras jebkurai to saistosai idejai. Tas var pieķerties algai, pat tai, kura vēl nav izmaksāta.
Tādējādi prāta smalkais ķermenis ar jutekļu palīdzību piesaistās uztveres objektam. Jutekļi - tie ir prāta taustekļi, ar kuru palīdzību prāts uztver apkārtējo pasauli. Tomēr pasaules uztvere lielā mērā ir atkarīga no prāta stāvokļa. Noskaņojums var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Tāpat nozīme ir tam, cik egoistisks ir cilvēks. Ja cilvēks ir noskaņots egoistiski, jutekļi grib valdīt pār vēlamo prieksmetu. Tas rada lielu nemieru, jo ir ļoti grūti savaldīt kaut kādas pēksņi radusās vēlmes. Jutekļi reizēm kļūst stiprāki par gribu, un mēs sākam iet to pavadā. Rodas paradokss: prātu vada jutekļi, nevis otrādi, kā tam jābūt. Taču, ja censamies kontrolēt savus jutekļus un prātu, dzīve kļūst daudz laimīgāka. Labi ir mācīties nevis no savas negatīvās pieredzes, bet apgūstot zināsanas par to, kā vadīt savu prātu. Ir cilvēki, kas visu spēj apgūt mācoties, un tādi, kas to var tikai no savas rūgtās pieredzes. Ar to muļķis atsķiras no saprātīga cilvēka. Saprātīgi cilvēki censas uztvert pasauli pozitīvi. Citi savukārt tiecas visā saskatīt tikai slikto. Pietiek tikai mazliet aizskart tādu nelīdzsvarotu personu, lai notiktu prāta nosvērsanās uz negatīvās informācijas pusi. Tas ir slimīgs noskaņojums, un tiesi tas ir pamats daudzu slimību attīstībai. Prāts vada visu orgānu darbību, bet ja prātu vada negatīva informācija, tad notiek attiecīga iedarbība uz visu organismu kopumā. Saprātīgs cilvēks nesēro par niekiem, jo prot kontrolēt jutekļus un neļauj tiem pieķerties nevēlamiem objektiem.
Prāta smalkā ķermeņa ieksējā uzbūve
Tēlaini var sacīt, ka prāta smalkais ķermenis sastāv no rakstura. Tiesi tāpat kā organismu veido orgāni un sistēmas, prāta smalko ķermeni veido mūsu raksturs. Katram cilvēkam ir savs noteikts raksturs. Nosauksim dazas prāta īpasību likumsakarības. Smalkā ķermeņa raksturs nevis vienkārsi "karājas gaisā", bet koncentrējas prāta smalkajā ķermenī, tā ka visiem mūsu organisma orgāniem ir noteikta saikne ar prātu, tāpēc tēlaini var sacīt, ka katram organisma orgānam ir pasam savs raksturs. Prāta smalkais ķermenis funkcionē mūsu organisma ietvaros un zināmā mērā organisms to ierobezo. Tāpēc pēc visu orgānu rakstura speciālists spēj spriest par cilvēka prāta īpasībām, un otrādi - pēc prāta īpasībām var spriest par orgānu stāvokli.
Prāta smalkais ķermenis ir koncentrēts galvenokārt sirds apvidū, nevis galvā, kā esam paradusi domāt. Galvas smadzenes ir placdarms, pamats prāta darbībai, taču domāsanas centrs atrodas sirdī: "Sirds, tev miera negribas! Sirds, cik labi dzīvot pasaulē!" - tā dzied dziesmā. Neviens nedzied: "Galva, tev miera negribas!". Te domāts sirds apvidus, nevis pati sirds. Ja sirdi izņem, prāta smalkais ķermenis paliek turpat. No sirds apvidus prāta smalkā ķermeņa iedarbības spēks izplatās uz visu organismu.
Prāts atrodas sirds apvidū, bet mēs domājam ar galvu. Starp siem diviem galvenajiem prāta darbības centriem pastāv nepārtraukts sakars. Un kad mēs domājam par kaut ko ļoti svarīgu vai mums mīļu, sirds uzreiz reaģē: "Sirds iesmeldzās aiz ilgām pēc mīļotā" vai salēcās no kādas domas. Kāpēc sirds reaģē? Tāpēc, ka prāta centrs atrodas sirds apvidū.
Prāts ietekmē organismu dazādā veidā:
● caur prānu
● caur jutekļiem
● caur nervu sistēmu
● ar hormonālās regulācijas starpniecību
● tiesa prāta saikne ar organismu (prāts var pats funkcionēt kā sestais maņu orgāns)
Prāta smalkais ķermenis piepilda visus mūsu orgānus ar raksturu, kā arī izplata sava rakstura spēku ap mums. Kad jūs skatāties uz cilvēku, tad nekavējoties novērtējat viņa prāta smalko ķermeni. Mēs sakām: "Patīkams, pievilcīgs cilvēks" vai "Viņs man nez kāpēc nepatīk, drosi vien viņā ir kaut kas nelabs". Neapsaubāmi, pēc cilvēka uzreiz var spriest par viņa prāta stāvokli, mēs to sajūtam ieksēji, jo notiek savstarpēja iedarbība. Taču pastāv kāds interesants fenomens. Izrādās, ja man pasam ir slikts garastāvoklis, tad jutekļi vairāk noskaņojas uz apkārtējo cilvēku trūkumiem, nevis pozitīvajām īpasībām. Rodas kritisks noskaņojums. Tāpēc, ja man bez iemesla sķiet, ka kāds ir ne visai labs, tad, lai cik savādi tas nebūtu, es visbiezāk maldos. Personības vērtējuma patiess kritērijs ir tikai tās rīcība, nevis tas, ko es par viņu nodomāju. Vēdas sistemātiski apraksta, kāda rīcība ir vēlama un kāda ne.
Nepareizas rīcības rezultātā prāts pakāpeniski nonāk slimīgā stāvoklī. Tas atbilstosi vienmēr atspoguļojas ieksējos orgānos un pakāpeniski attīstās slimība. Kaite novājina slimnieka psihi, tāpēc viņam vajadzīgs morāls atbalsts. Spēja palīdzēt tam, kurs nonācis nelaimē, piemīt līdzjūtīgajiem. Slims cilvēks var būt nepatīkams, jo viņa prātu piesārņojusi slimība. Līdzjūtīgs cilvēks, kuram ir jūtīga sirds un zināsanas par to, kā jārīkojas, spēj pārvarēt slimā cilvēka prāta piesārņojoso ietekmi. Taču nav iespējams kļūt līdzjūtīgam vienā sekundē, daudzas reizes ir jārīkojas augstsirdīgi un pakāpeniski jāpalielina prāta pozitīvais spēks. Tie, kas nodarbojas ar apziņas attīrīsanu, ar garīgas prakses palīdzību ir spējīgi pasi tikt galā ar jebkuru slimību. Kad cilvēks iedziļinās savas garīgās dabas izpētē, paralēli attīrās gan prāts, gan ķermenis. Pārsteidzosi, ka sajā gadījumā nav nepieciesams spēcīgi koncentrēt uzmanību tiesi uz atveseļosanās procesu. Atveseļosanās apziņas attīrīsanās procesā notiek automātiski, jo tiesi prāts kontrolē visa organisma darbību.
Darbs ar savu prātu arī noved pie izveseļosanās. Tāpēc visiem, kas ir slimi, vajag nekavējoties sākt mainīt savu raksturu uz labo pusi. Ja vēlam visiem laimi, automātiski rodas pareizais noskaņojums un pakāpeniski izzūd visas slimības. Taču ir maz cilvēku, kas paradusi būt tādā noskaņojumā. Piemēram, pamēģiniet visu dienu domās vēlēt visiem apkārtējiem cilvēkiem laimi. To ir izdarīt ir ļoti grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka biezi mums pārsvarā ir citas, egoistiskas noslieces. Egoisms vienmēr rada savtīgumu, un tātad tas, kurs nevēlas rūpēties par mani, pakāpeniski kļūst par nedraugu. Tā egoistiska noskaņojuma dēļ rodas negatīvas saites starp cilvēkiem. Un ja prātā ir radies negatīvs kontakts ar kādu cilvēku, tad no tā uzreiz noteiktā veidā mainās noskaņojums, lai gan mēs to nenojausam. Tāpēc vienkārss paņēmiens, kā būt veselam: vajag vēlēt visiem laimi. Turklāt nevis automātiski murmināt: "Es vēlu jums laimi!", un viss. Jāatceras katrs cilvēks, kurs jums nepatīk, un nopietni jāmēģina mainīt sava attieksme pret viņu. Cilvēks ir sava likteņa valdnieks, un jebkurs pēc savas vēlēsanās var kļūt laimīgs. Tikai ar vēlēsanos vien nepietiek, ir vajadzīgas zināsanas par to, kā rīkoties. Sāciet vēlēt visiem laimi, un jūsu dzīve pamazām izmainīsies. Pēc tam mainīsies attiecības ar tuviem cilvēkiem, radīsies iespēja audzināt savus bērnus, vieglāk būs iekārtoties darbā. Tas ir, ir iespējams sasniegt visu ko pasaulē, vienkārsi jāizprot prāta smalkā ķermeņa darbības princips. Taču pie tā nevajag apstāties. Vajag censties izprast savu būtību, mūsu dziļāko būtību - garīgo dabu. Tāpēc, saskaņā ar Vēdām, cilvēks kļūst laimīgs ar patiesu zināsanu palīdzību. Mēs visi, apgūstot Vēdas, varam mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Ja sāk praktiski īstenot dzīvē vēdiskās zināsanas, tad rodas reāla iespēja apzināties savu mūzīgo dabu. Iemācījies rīkoties kā dvēsele, cilvēks nekavējoties iegūst augstāko laimi.
Tātad katram orgānam ir savs raksturs. Saskaņā ar to, kāds ir mūsu noskaņojums, kontaktējoties ar cilvēkiem, mēs nonākam dazādos emocionālos stāvokļos. Mūsu noskaņojums tā vai citādi iedarbojas uz ieksējo orgānu stāvokli. Tomēr ir grūti izsekot sakarības starp prāta problēmām un slimībām. Kāds iebildīs: "Tad nu gan! Galvā pazibēja kāda doma! Vai tiesām es tāpēc uzreiz saslimsu?" Protams, ka ne! Prāts nemaz nav tas, ko mēs esam pieradusi saukt par domām. Domas ir prāta darbība. Prāts pēc dabas ir ļoti smalks, dziļs. Tas, ko mēs domājam, ir tikai prāta virspuse, tam ir arī daudz dziļākas funkcijas. Katram orgānam ir kontakts ar prātu. Katrs orgāns ir saistīts ar jutekļiem. Un katram orgānam tā rezultātā, ka tam ir pastāvīgs kontakts ar prāta smalko ķermeni, ir savs raksturs. Sis raksturs iedarbojas uz prātu kopumā, un prāts iedarbojas uz katra atsevisķa orgāna raksturu. Piemēram, ja cilvēkam ir slikts noskaņojums, viņam kaut kas nepatīk, viņs ir apvainojies, sarūgtināts, tad uzreiz mainās nervu sistēmas darbība un attiecīgi kādu orgānu stāvoklis. Atkarībā no noskaņojuma mainās visa organisma stāvoklis. Piemēram, sirds var priecāties, kā dzied dziesmā: "Man sirdī prieks". Sirds var skumt, apvainoties un piedot. Tā ir sirds daba jeb raksturs. Protams, bez apziņas un smalkā ķermeņa sirds ir vienkārsi augsti organizētas matērijas gabals. Ar apziņas spēku sirdī parādās dzīvība. Apziņa ar prāta smalkā ķermeņa starpniecību arī piepilda sirdi ar dazādām rakstura īpasībām. Analoģiski aizkuņģa dziedzeris arī var izrādīt savu raksturu, bet tā raksturs atbilstosi atsķiras no sirds rakstura. Katrā orgānā prāts izpauz sevi dazādi. Aizkuņģa dziedzeris arī apvainojas, taču citādi nekā sirds. Sirds apvainosanās ir jūtīga, sirsnīga, bet aizkuņģa dziedzerim rupjāka. Tāpēc, ja cilvēks apvainojas nelokāmi un kategoriski, tad viņam cies aizkuņģa dziedzeris. Ja pastāv tieksme vilties un vienlaicīgi kategoriski apvainoties, tad, cilvēkam nezinot, kā pareizi izturēties, aizkuņģa dziedzeris pamazām sāk darboties aizvien sliktāk un sliktāk. Ja sāds emocionālais stāvoklis atkārtojas biezi un ilgi, var attīstīties cukura diabēts. Tādējādi cukura diabēts biezi rodas ne no pārliecīga cukura patēriņa pārtikā, bet gan aizkuņģa dziedzera emocionālas novājēsanas rezultātā. To pasu var sacīt par visiem mūsu ķermeņa orgāniem un sistēmām.
Organisma visu orgānu un sistēmu veselība lielā mērā ir atkarīga no mūsu uzskatiem par dzīvi. Pasaules uzskats, ar kādu dzīvojam, rada noteiktu uzvedības tipu. Mūsu attieksme pret apkārtējo pasauli visos cilvēkos izsauc atbildes reakciju un ietekmē noskaņojumu. Nepareizas jutekļu ārējās darbības rezultātā var sabojāties arī prāta ieksējā noskaņa. Piemēram, dusmīga cilvēka prāts kairina aknas. Aknas var nostiprināt ar samierināsanās, mierīguma spēku, un, atbilstosi tam, prāta mieru uztur veselas aknas. Nemierīgam cilvēkam ir vājas aknas. Uz prāta dusmīgumu aknas nekavējoties reaģē, un rodas dazādi to darbības traucējumi. Kad cilvēks dzīvo pastāvīgās dusmās, miera nav. Kāpēc tā notiek? Izrādās, ka veselas aknas nostiprina prāta gribas funkcijas un nes samierināsanos, mieru. Ja cilvēks pastāvīgi dusmojas, aknas novājinās un nav atbalsta prātam. Parādās pastāvīgs uzbudinājums, aizkaitināmība, kas vēl vairāk grauj aknas. Tas ir noslēgts aplis. Vienīgā izeja - sākt strādāt ar savu raksturu un mēģināt nedusmoties. Vēl vairāk: ja cilvēks ārstē aknas, nevēloties mainīt savu raksturu un dzīvesveidu, tad ar prāta starpniecību slimība atjaunosies atkal un atkal. Izrādās, ka, nemainot raksturu, mēs saņemam to pasu slimību pat nākamajā dzīvē. Smalkais ķermenis nemirst reizē ar mūsu organismu. Tas vienmēr seko dvēselei uz nākamo iemiesosanos. Vēl vairāk - prāta smalkais ķermenis pēc savas līdzības veido rupjo ķermeni. Tādējādi smalkais ķermenis rada stingri noteiktu augļa tipu, un tas vienmēr atbilst cilvēka ieprieksējām vēlmēm un rīcībai.
JAUTĀJUMS: Kāpēc bērni piedzimst ar tādām smagām slimībām, kā, piemēram, cukura diabēts?
ATBILDE: Ļoti labs jautājums. Sķiet, ka pasaulē valda netaisnība? Es piedzimstu, un pēksņi - netaisnība: tēvs vai māte nodod man mantojumā diabētu. Pēc idejas man jābūt veselam, es taču esmu vēl maziņs, neko sliktu neesmu izdarījis. Atbilde ir vienkārsa - cilvēks nedzīvo vienu dzīvi. Smalkais ķermenis kopā ar mums ceļo no viena ķermeņa un citu. Tas neiet bojā. Kad cilvēks mirst, prāta ķermenis paliek kopā ar viņu. Mēs aiziesim no sīs pasaules kaili un māju, vasarnīcu ar sakņudārzu līdzi nepaņemsim. Paņemsim līdzi smalko ķermeni. Tas, kā esmu domājis, kā rīkojies, kā darbojies - tas viss atstāj nospiedumus mūsu prātā.
Kad cilvēks mirst, smalkajā ķermenī paliek viņa raksturs. Un raksturs var būt jau ieprieks slikts. Kamēr cilvēks sāk attīstīties mātes dzemdē, aizkuņģa dziedzeris pamazām cies. Prāta smalkais ķermenis, saskaņā ar savu dabu, pilnībā kontrolē augļa attīstību, un ieprieksējā dzīvē izdarīto kļūdu rezultātā cilvēks piedzimst ar cukura diabētu.
Tādējādi atmiņas par ieprieksējo rīcību seko cilvēkam nākamajā dzīvē. Mēs zinām, kas ir atmiņa, bet grūti iedomāties, ka pastāv atmiņas dzīļu funkcijas, kas fiksē visu, kas ar mums notiek. Sis atmiņas veids neaizmirst neko. Atmiņā paturētās rīcības un vēlmju rezultātā cilvēka prāta smalkais ķermenis maina apkārtējās pasaules uztveri. Atkarībā no grēku daudzuma: viens uztver pasauli, saskatot tās garīgo dabu, cits skatās uz visu ar svēto rakstu acīm, bet cits saskata tajā vienas vienīgas nepatiksanas. Tā darbojas atmiņa. Nākamajā dzīvē par visu nāksies atbildēt, biezi vien jau sajā. Protams, mēs neatceramies ieprieksējās dzīves - ko es tur esmu sastrādājis sliktu? Spēja atcerēties ieprieksējās dzīves rodas noteiktā apziņas tīrības pakāpē. Tomēr atbildēt tik un tā nāksies - vai esi atcerējies, vai neesi. Viens otrs atceras, jo atmiņa kopā ar prātu pāriet uz nākamo dzīvi. Tātad atmiņa paliek, tā nemirst. Paliek arī personības raksturs. Vēdās sacīts, ka tad, kad mēs dzimstam un mirstam, prātam tas ir tāpat kā nomainīt vecas drēbes pret jaunām. Kad mēs uzvelkam jaunu kreklu, mazliet mainās noskaņojums, tā arī prāts spēj reaģēt uz jauno ķermeni tikai emocionāli, bet prāta daba no tā nemainās. Tātad pagājusajā dzīvē mēs uzskatījām sevi par to pasu, tikai citā ķermenī. Tāpēc ir cilvēki, kas atceras savu ieprieksējo dzīvi. Atmiņa paliek. Tā iedarbojas ne tikai uz mūsu domām, radot atmiņas. Atmiņas dēļ cilvēks turpina iet to ceļu, ko izvēlējies savās ieprieksējās dzīvēs. Ja viņs nostājies uz grēcīgas dzīves ceļa, tad sis paradums, piedzimstot nākamreiz, nemainīsies. Bet, ja cilvēks uzsācis nodarboties ar sevis apzināsanos, dzīvot saskaņā ar garīgiem likumiem, sācis darboties visu labā, attīstījis sevī mīlestību uz Dievu, arī tas paliks viņam uz visiem laikiem un nākamajās dzīvēs būs iespējams pabeigt nepabeigto. Tāpēc mirstot vieni cilvēki sēro, jo dzīve bijusi bezjēdzīga, bet citi mirst ar izpildīta pienākuma sajūtu, samierinājusies. Tie, kas sasniegusi pilnību - reto spēju mīlēt Dievu -, mirst, izjūtot lielu prieku, zinot, ka pēc nāves būs laime. Tikai tādi cilvēki nebaidās no nāves.
Prāta smalkais ķermenis, pārejot no viena ķermeņa citā, pilnībā noskaņojas uz jaunā ķermeņa attīstību. Cilvēkam iemiesojoties jaunā ķermenī, prāta smalkais ķermenis iegrimst jaunā ķermeņa izjūtās. Tā cilvēks pilnībā aizmirst par to, kā juties ieprieksējā dzīvē. Tas aprakstīts "Srīmad-Bhagavātam" (11.22.39.):
"Kad dzīvā būtne pāriet no viena ķermeņa otrā, ko rada dzīvās būtnes karma (mūsu rīcība un vēlmes), tā nekavējoties izjūt apmierinājumu un sāpes, ko rada jaunais ķermenis. Tā dzīvā būtne pilnībā aizmirst to pieredzi, ko guvusi, būdama ieprieksējā ķermenī. So pilnīgo sevis kā personības aizmirsanu sauc par nāvi."
Taču atmiņas par ieprieksējām dzīvēm saglabājas prāta smalkajā ķermenī, tomēr tas viss glabājas mūsu zemapziņā. Ja cilvēks apgūst vienu no mistiskajām pilnībām, ko sauc dzati stara, tad viņs ir spējīgs atcerēties ne tikai vienu savu ieprieksējo dzīvi, bet arī miljonus dzīvju pirms tam, kuras viņs nodzīvojis sajā Visumā.
Raksturs nerodas tuksā vietā. Kurs no mums uzskata, ka bērns attīstās, vecākiem ietekmējot viņa raksturu? Domāju, ka daudzi. Protams, vecākiem ir ietekme, bet ne tik liela, tāpēc ka bērnam ir savs raksturs. Dazā ziņā tas var sakrist ar vecāku raksturu, taču nekad nebūs pilnīgas sakritības. Bērns ir individuāla personība ar individuālu raksturu. Atkarībā no pasa dabas bērns izvēlas sev nodarbosanās veidu, jo viņam ir savas rakstura īpatnības. Mūsu raksturs mainās ļoti lēnām, mēs ar to esam nodzīvojusi neskaitāmi daudzas dzīves. Kāpēc gan daudzi domā: "Es centīsos, un tad mans acuraugs kādos 5-7 gados mainīs raksturu"? Bērns tik ātri nemainās. Viņa prāts tikai atveras kā zieds, mēs tikai varam mainīt ziedlapiņu atplauksanas gaitu, stimulēt rakstura pozitīvās iezīmes un neprovocēt negatīvo parādīsanos. Tādā gadījumā bērns, bez saubām, izaugs par labu cilvēku.
Cilvēka raksturs mainās lēni, taču tā izpausmes var būt visdazādākās. Pastāv rakstura izpaustās un neizpaustās iezīmes. To var salīdzināt ar ābola sēkliņu. Tai jau ir nākamā lielā koka smalkais ķermenis. Sajā sēkliņā jau ir ietverta informācija par lielu koku, par visu, kas ar to saistīts, pat par ābolu krāsu. Dārzkopji to zina. Piemēram, Indijā aug tāds banjankoks. Vienā auglī ir tūkstosiem sīku sēkliņu smilsu graudiņa lielumā. No sī koka zariem uz leju stiepjas saknes, bet no saknēm izaug jauni koki. Tā no viena koka rodas liels, biezs mezs. Banjana sēkliņa ir ļoti maza, mazāka par prosas graudiņu. No vienas tādas sēkliņas rodas liels banjankoku mezs. Taču ābele no banjankoka sēkliņas neizaug, tāpēc, ka tajā ir smalkais spēks, kas dod iespēju izaugt tikai banjankokam. Tiesi tāpat ir ar mūsu bērniem. Raksturs ir ietverts bērnā jau kops dzimsanas, tas tikai nav pilnā mērā izpaudies. Sī smalkā spēka dēļ ārēji paklausīgam bērnam 13-15 gadu vecumā parādās hormonālas dabas izmaiņas un sāk mosties daudzas līdz tam nezināmas rakstura īpasības. Pamostas arī tās rakstura īpasības, kas var izsaukt vecākiem lielas problēmas. Uzreiz kļūst redzamas izmaiņas ķermenī, kā arī attīstās jaunas, vecākiem nezināmas bērna psihiskās īpasības. Sīs rakstura īpasības jau ir bijusas prāta smalkajā ķermenī, taču tās sāk izpausties, bērnam kļūstot vecākam, kā zieda ziedlapiņas. Tādējādi īstena izglītība nozīmē pacietīgu cilvēka rakstura atklāsmi pozitīvā virzienā, nevis vienkārsu prāta piebāsanu ar informāciju.
Par mācītu cilvēku, saskaņā ar Vēdām, var uzskatīt tādu, kurs ieguvis svētas personība rakstura iezīmes.
26 svētas personības iezīmes
1. bezbailība
2. apziņas tīrība
3. garīgā izglītosanās
4. ziedosana (dāvanu dosana)
5. paskontrole
6. upurēsana
7. Vēdu apgūsana
8. askēze
9. vienkārsība
10. nevardarbība
11. patiesīgums
12. nedusmosanās
13. pasatteiksanās
14. miers (samierināsanās)
15. trūkumu nemeklēsana citos
16. līdzjūtība pret visām dzīvajām būtnēm
17. brīvība no alkatības
18. labestība
19. pazemība
20. stingra noteiktība
21. mērķtiecība
22. piedosana
23. izturība
24. tīrība
25. brīvība no skaudības
26. brīvība no godkāres (pieticība)
Pilnības sasniegsana pat vienā no sīm īpasībām dara cilvēku patiesām zinosu. Bet tas, kurs sasniedzis apskaidrību visās 26, patiesām ir ieguvis apziņas plasumu, nevis tas, kurs iemācījies no galvas visu enciklopēdiju. Īsumā uzskaitīsim visas svētas personības īpasības.
Bezbailība
. Garīgā
Vienmēr sajust aizsardzību, ko dod Kungs.
. Skaidrībā
Balstās uz Vēdu apguvi un zināsanām par to, ka mēs pēc dabas esam mūzīgi.
. Kaislībās
Pārliecība par saviem vai savu aizstāvju spēkiem (valsts, radinieki, medicīna, nauda, vara).
. Tumsībā
Bezbailība kā ilūzijas rezultāts, domājot, ka dzīvos sajā ķermenī mūzīgi.
Ne fanātiska pārgalvība, bet zināsanas par to, ka mēs esam dvēsele un nekad nemirsim reizē ar ķermeņa nāvi, dara cilvēku pa īstam bezbailīgu.
Apziņas tīrība
. Garīgā
Sasniegt spēju saredzēt Dievu un pilnībā apzināties sevi kā Viņa kalpu.
. Skaidrībā
Attīstīt sevī svētas personības īpasības.
. Kaislībās
Uzskatīt savu apziņu par ļoti tīru, pastāvīgi visiem uz to norādīt un lepoties ar savām zināsanām.
. Tumsībā
Aiz tumsības uzskatīt sevi par Dievu vai Viņa inkarnāciju, nesaprotot, kādas īpasības piemīt Dievam un kādas viņa daļiņām.
Cilvēks iegūst apziņas tīrību, no dzīves dzīvē kalpojot Dievam, par labu visām dzīvajām būtnēm, bet ne ar vietējo faķīru lētas iniciācijas palīdzību.
Garīgā izglītosanās
. Garīgā
Būt paklausīgam sevi Dievam uzticējusas personas kalpam un sajā ceļā sasniegt pilnību. Apgūt zināsanas par dvēseli, atsķirt garu no matērijas, apgūt zināsanas par garīgo pasauli, par Dievu un attiecībām ar Viņu.
. Skaidrībā
Ievērot visus civilizētas dzīves principus un zinosas personības vadībā apgūt svētos rakstus. Zināt, kas ir skaidrība un kādas ir tās prieksrocības salīdzinājumā ar kaislību un tumsību.
. Kaislībās
Apgūt visu, kas pagadās, bez sķirosanas un uzskatīt to par garīgām zināsanām tikai tāpēc, ka kāds tā teicis. Apgūt tā saucamās garīgās zināsanas, lai valdītu pār materiālo dabu un cilvēkiem.
. Tumsībā
Garīgo zināsanu attīstība tumsībā - tas nozīmē apgūt garīgās zināsanas, bet vienlaicīgi ignorēt visus principus un likumus, ko tās sludina. Tādas zināsanas ir melīgas, būtībā iluzoras, kļūdainas, neautoritatīvas.
Tikai attīstot garīgās zināsanas cilvēks kļūst īsts skolotājs citiem, nevis saņemot pedagoga diplomu.
Ziedosana
. Garīgā
Veikta kā kalposana Dievam, garīgā progresa vārdā, izrunājot svētos vārdus om, tat, sat.
. Skaidrībā
Tiek izdarīta aiz pienākuma apziņas, nevis tāpēc, lai iegūtu kaut ko pretī. Tā notiek pareizā laikā, pareizā vietā, un ziedojums tiek dots tā cienīgam cilvēkam.
. Kaislībās
Ziedojums, ko izdara tāpēc, lai dabūtu kaut ko pretī, baudītu sava darba augļus; ziedojums, ko izdara nelabprāt.
. Tumsībā
Izdarīts netīrā (apgānītā) vietā nepiemērotā laikā, dots necienīgiem cilvēkiem vai arī bez pienācīgās uzmanības, cieņas cilvēkam, kas ir ziedojuma cienīgs.
Labdarība, bet ne negausīga mantkārība dara cilvēku pa īstam bagātu gan garīgi, gan materiāli.
Paskontrole
. Garīgā
Paskontrole nozīmē, ka cilvēkam nav jāpieņem nekas, kas novirza viņu no uzticīgas kalposanas Dievam. Viņam jābūt paradumam atraidīt visu, kas ir pret garīgā progresa ceļu.
Garīgā paskontrole vienmēr nozīmē jogu - saikni ar Visaugsto Kungu.
. Skaidrībā
Nenodoties savu jutekļu baudām vairāk kā nepieciesams. Ar mierīgu prātu ir jāizpilda savs pienākums, atmetot visas domas par panākumiem un neveiksmēm.
. Kaislībās
Nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem, ar jogu, lai baudītu spēcīgu un veselu ķermeni, censties iegūt neparastas spējas, lai kļūtu slavens un iegūtu varu pār citiem cilvēkiem.
. Tumsībā
Turēt sevī dusmas, naidu, veikt askēzes, lai kaitētu kādam.
Ne izsmalcināts apģērbs, bet passavaldīsanās dara cilvēku pievilcīgu un visu cienījamu.
Upurēsana
. Garīgā
Dieva Svētā Vārda daudzināsana.
. Skaidrībā
Izdarīta aiz pienākuma apziņas, bez vēlmes gūt labumu un sava darba augļus.
. Kaislībās
Izdarīta, vēloties gūt labumu un sava darba augļus.
. Tumsībā
Izdarīta apvainojosā prāta noskaņā, bez zināsanām par sekām, kas, bez saubām, var nest tikai ļaunu.
Cilvēks pilda savas dzīves pienākumu, izdarot mūsu laikmetam ieteikto ziedosanu - atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, nevis atdodot visus spēkus un līdzekļus, lai nodrosinātu savu bērnu dzīvi.
Svēto rakstu apgūsana
. Garīgā
Tiek izdarīta garīgā skolotāja vadībā ar vienu vienīgu mērķi - attīstīt sevī mīlestību uz Dievu.
. Skaidrībā
Notiek ar mērķi iemācīties pareizi pildīt savus pienākumus un pamazām attīrīt apziņu.
. Kaislībās
Tie, kas apgūst Svētos Rakstus kaislībās, vienmēr pretstata sīs zināsanas visām citām un tādējādi sēj reliģiozu naidu.
. Tumsībā
Garīgās zināsanas tiek apgūtas bez pienācīgas vadības, bez garīgo principu ievērosanas, turklāt tiek radītas sevis pasa teorijas un idejas, ko nav apstiprinājusas garīgās autoritātes.
Pa īstam zinosu cilvēku dara praktiska Svēto Rakstu pārzināsana, nevis zinātniskais grāds.
Askēzes
. Garīgās
Labprātīga atteiksanās no kaut kā, kuras mērķis ir - sasniegt Visaugstāko.
. Skaidrībā
Ķermeņa, prāta un runas askēzes, ko izdara, lai attīrītu apziņu.
. Kaislībās
Dazāda piepūlēsanās, lai sasniegtu kādus materiālus panākumus.
. Tumsībā
Labprātīga atteiksanās no kaut kā, atteiksanās, kas nāk par ļaunu ķermenim vai apkārtējiem cilvēkiem un noved pie cilvēka apziņas degradācijas. Tas viss tiek darīts kaut kādu muļķīgu ideju vārdā.
Ne ar pazīsanos, bet ar askēzu palīdzību cilvēks iegūst iespēju sasniegt visu, ko tikai pasaulē vēlas, taču tikai garīgās askēzes un askēzes skaidrībā nes cilvēkam laimi.
Vienkārsība
. Garīgā
Kļūt par vienkārsu Kunga kalpu.
. Skaidrībā
Nenodarboties ar politiku, neliekuļot, būt atvērtam pret patiesību.
. Kaislībās
Izskatīties vienkārsam, lai iekarotu uzticību vai gūtu labumu.
. Tumsībā
Vienkārsa lētticība un muļķība.
Īstenas gudrības pazīme ir nedivkosīga vienkārsība, nevis slavena zinātnieka augstprātība.
Nevardarbība
. Garīgā
Cilvēkam visiem spēkiem jācensas izplatīt ļaudīm patiesās zināsanas, un jādara tas tā, lai ļaudis kļūtu apskaidroti un atteiktos no domas par pārmērīgu tieksanos pēc materiālām baudām. Tas, kuram ir tādas zināsanas, bet nav vēlēsanās tās izplatīt, izdara varmācību.
. Skaidrībā
Cilvēkam nevajag darīt neko, kas rada citiem ciesanas vai grūtības.
. Kaislībās
Suņu, kaķu, jūrascūciņu aizsardzība, bet vienlaicīga govju nogalināsana.
. Tumsībā
Centieni pasargāt cilvēku no garīgām zināsanām, ko viņam it kā ar varu uzspiez no malas.
Īstena nevardarbība ir atteiksanās no gaļas un zivju lietosanas uzturā, nevis piedalīsanās kustībā par suņu un kaķu aizsardzību. Taču, lielās līnijās, nevardarbība ir garīgo zināsanu propagandēsanas tiem, kas iestigusi tumsībā.
Patiesīgums
. Garīgais
Cilvēkam jāzina, ka pastāv absolūtā patiesība, jāpropagandē tas, jāsaprot, ka mēs esam dvēsele, jārīkojas pēc Dieva plāna.
. Skaidrībā
Patiesīgums nozīmē, ka fakti jāattēlo tādi, kādi tie ir, citu labā.
. Kaislībās
Runāt patiesību tikai tad, ja tas ir izdevīgi.
. Tumsībā
Runāt patiesību, vēloties aizskart cilvēka patmīlību, saprast ar patiesību to, kas ir izdevīgi sev un par ļaunu citiem.
Dot cilvēkiem patiesas zināsanas par dvēseli - tas ir īsts patiesīgums, bet ne neierobezota izvirtības un varmācības rādīsana televīzijā.
Nedusmosanās
. Garīgā
Kļūt par pazemīgu Kunga kalpu.
. Skaidrībā
Pamatojoties uz svētajiem rakstiem, kultivēt sevī spēju nedusmoties, nebūt aizkaitināmam.
. Kaislībās
Paturēt dusmas sevī.
. Tumsībā
Apspiest jūtas, lai darītu ļaunus darbus.
Īstena nedusmosanās izpauzas labsirdīgā attieksmē pret tuviniekiem un radiniekiem, nevis laipnā dezūrsmaidā, atrodoties darbavietā. Taču Vēdas apgalvo, ka, nekļūstot par pilnīgu Dieva kalpu, atbrīvoties no dusmām nespēj neviens sajā Visumā.
Pasatteiksanās
. Garīgā
Sasniegt īstenu pasatteiksanos nozīmē vienmēr atcerēties to, ka mēs esam Augtākā Kunga daļiņas un tāpēc mums nav tiesību baudīt sava darba augļus. Tā kā esam Visaugstā Kunga daļiņas, mūsu darbības augļi pieder Viņam un nevienam citam.
. Skaidrībā
Cilvēkam pastāvīgi jādara tas, kas viņam palīdz garīgajā progresā, un jāatsakās no tā, kas traucē nodarboties ar sevis apzināsanos.
. Kaislībās
Atteikties ar mērķi - sasniegt dievisķu baudu.
. Tumsībā
Ārēja atsacīsanās. Rīkoties kā mūkam, kas ir atsacījies no visa, ieksēji pastāvīgi koncentrējoties uz jutekliskām baudām. Uzdot sevi par tādu, kurs ir atsacījies, bet turpināt pārkāpt garīgās dzīves principus.
Īstena atsacīsanās - tā ir pasaizliedzīga naudas, slavas un mantas izmantosana, lai kalpotu Dievam par labu visiem, nevis trūcīga ubagdāvanu lūdzēja eksistence.
Miers (samierināsanās)
. Garīgais
Tas, kurs sasniedzis To Kungu, sasniedz mieru.
. Skaidrībā
Miers - tas nozīmē baudīt mieru sevī pasā.
. Kaislībās
Cilvēks kļūst mierīgs, apmierināts, izjūtot pārejosu materiālu laimi.
. Tumsībā
Izjūt mieru miega, apreibinosu līdzekļu, miesas baudu rezultātā, kas nodara ļaunumu sevis apzināsanās ceļā.
Patiesi mierīgs ir tas, kurs atteicies no slavas, bagātības un sievietēm, nevis tas, kurs izliekas mierīgs, lai saņemtu pagodinājumus, naudu no saviem sekotājiem un maigus pretējā dzimuma smaidus.
Trūkumu nemeklēsana citos
. Garīgā
Saskatīt visur garīgo pirmsākumu, garīgo dabu un ar vienādu mīlestību izturēties pret visām dzīvajām būtnēm.
. Skaidrībā
Skatīties uz visiem cilvēkiem ar Svēto Rakstu acīm un censties visiem palīdzēt izvēlēties pareizo ceļu. Nekad nenosodīt cilvēku, viņam klāt neesot, nenodarboties ar baumosanu. Visas piezīmes izsacīt tikai ar labestību sirdī un mieru, tikai tādā gadījumā, kad piezīme ir vietā.
. Kaislībās
Iegūt visus mīlosa cilvēka slavu, lai sagādātu sev labu reputāciju un labu karjeru. Kritizēt visus, izņemot savus draugus.
. Tumsībā
Izlikties neredzam nelikumības, lai neiekultos nepatiksanās.
Spēju nemeklēt citos trūkumus sasniedz tas, kurs katrā cilvēkā saskata dvēseli un uzskata visus par saviem brāļiem.
Līdzcietība
. Garīgā
Sevi Dievam uzticējis cilvēks izrāda līdzcietību tām nabaga dvēselēm, kurām trūkst garīgo zināsanu, un izglīto tās, lai palīdzētu iegūt garīgas zināsanas.
. Skaidrībā
Pēc slavenu augstsirdīgu svēto domām, tas, kurs izjūt sāpes, redzot svesas ciesanas, un priecājas par svesu laimi, ir līdzcietīgs un pilda mūzīgos reliģijas likumus.
. Kaislībās
Izrādīt zēlumu tikai pret tuviem cilvēkiem un nepamanīt visu pārējo ciesanas.
. Tumsībā
Iesaistīt cilvēku grēcīgā darbībā, tumsonības dēļ domājot, ka tas viņam palīdzēs.
Patiesi līdzcietīgs ir tas, kas dod ļaudīm zināsanas, kuras dara viņus laimīgus, nevis tas, kas līdzcietīgi māj ar galvu.
Brīvība no alkatības
. Garīgā
Alkt pēc garīgajām zināsanām un neinteresēties ne par ko citu.
. Skaidrībā
Neizjust personisku interesi par cita īpasumu, cita sievu un cita slavu.
. Kaislībās
Izlikties nesavtīgam, vienlaikus domājot tikai par pasa izdevīgumu, ieguvumiem un slavu.
. Tumsībā
Bezsaimnieciskums attiecībā uz cita īpasumu, kam seko zādzības, laupīsana un iecietība pret nelikumībām.
Cilvēks var izdalīt citiem daudz bagātības, bet turpināt būt skops. Bet tas, kurs atdod cilvēkiem savas visdārgākās zināsanas un nedara to goda un iedzīvosanās dēļ vai likteņa labvēlības iegūsanai, bet vienkārsi tāpēc, ka tā liek dvēsele, tas patiesām ir uzvarējis sevī mantkārību.
Labestība
. Garīgā
Cilvēks ir vienādi labs pret svēto, vienkārsu cilvēku, kritusu cilvēku, dzīvnieku un augu.
. Skaidrībā
Nesavtīga vēlēsanās darīt labus darbus, nevēlēsanās darīt ļaunu.
. Kaislībās
Izturēties pret radiniekiem un tuviem cilvēkiem labāk nekā pret visiem pārējiem, sentimentāla labestība.
. Tumsībā
Būt labam tikai aiz lielām bailēm vai pārdzīvojuma un apstākļu ietekmē ātri nomainīt labestības jūtas uz tiesi pretējām.
Patiesi labestīgs ir tas, kurs prot pavēstīt cilvēkam tiesi tik daudz patiesu zināsanu, cik tas ir spējīgs saprast, nevis tas, kuru slavē par labu pēc izskata.
Pazemība
. Garīgā
Kļūt par pazemīgu Dieva un Viņam uzticīgo cilvēku kalpu.
. Skaidrībā
Attīstīt sevī pazemību atbilstosi Svēto Rakstu norādījumiem.
. Kaislībās
Kādam padota karjerista pazemība.
. Tumsībā
Izlikties par pazemīgu cilvēku, lepojoties ar savu stāvokli.
Patiesi pazemīgs ir tas, kas paliek pazemīgs arī, esot ievērojams un baudot lielu varu, nevis tas, kurs censas būt pazemīgs, lai visu to iegūtu.
Stingra noteiktība (apņēmība)
. Garīgā
Noteiktība, kas noved pie tīras, uzticīgas kalposanas Dievam.
. Skaidrībā
Noteiktība, kas ved uz atteiksanos, zināsanām, Svēto Rakstu apguvi.
. Kaislībās
Pārlieka noteiktība, censoties iegūt materiālus labumus.
. Tumsībā
Noteikta apņemsanās apmierināt jutekļus, dzīvot pasa apmierinājumam.
Patiesa noteiktība izpauzas cilvēkā tad, kad viņs atsakās no liekas dzimumdzīves, lai apzinātos sevi, nevis spējā apņēmīgi iekarot pretējo dzimumu.
Mērķtiecība
. Garīgā
Spēja virzīt visu savu eksistenci uz Dievu.
. Skaidrībā
Mērķtiecība Svēto Rakstu apguvē.
. Kaislībās
Mērķtiecība materiālo labumu ieguvē.
. Tumsībā
Mērķtiecība attiecībā uz to, kas noved pie degradācijas (narkotikas, prostitūcija, varmācība).
Patiesa mērķtiecība - tā ir tieksanās uz mērķi, kas noved garīgajā pasaulē, kur nav nāves, vecuma un slimību, nevis tieksanās kļūt par vislabāko kādā nozarē vai jomā.
Piedosana
. Garīgā
Piedot visiem, izņemot tiem, kas apvaino Dievu vai viņam uzticīgos.
. Skaidrībā
Saskaņā ar svētajiem rakstiem izkopj sevī spēju piedot visiem.
. Kaislībās
Apsola piedot, ja no tā būs kāds labums.
. Tumsībā
Piedod nevis tāpēc, ka censas piedot visiem, bet aiz vājuma.
Cilvēks ar plasu dvēseli pat nosodot neapvaino, bet grib palīdzēt. Saursirdīgs cilvēks, pat simts reizes pateicis, ka ir piedevis, tik un tā tur ļaunu prātu.
Izturība
. Garīgā
Stingra ticība Dievam un nesatricināma uzticība Viņam.
. Skaidrībā
Tikumiska izturība ir nesatricināma apņēmība, ko balsta jogas praktizēsana, kas tādējādi kontrolē prāta un jutekļu darbību, dzīvi.
. Kaislībās
Izturībai, ar kādu cilvēks tiecas pēc reliģijas, ekonomiskās attīstības un jutekļu apmierināsanas augļiem, ir kaislību daba.
. Tumsībā
Izturība, kas nepalīdz pārvarēt miegu, bailes, skumjas, drūmumu un maldus, tāda izturība pieder tumsībai.
Kļūt par olimpiādes čempionu, bet neuzvarēt sevī lepnību - tas neliecina par izturību. Patiesām izturīgs ir tas, kurs uzvarējis savu egoismu.
Ārējā tīrība
. Garīgā
Garīgā tīrība dara cilvēku tīru. Pat ja viņs neievēro visus tīrības likumus, viņa ķermenis visu laiku izdala aromātu.
. Skaidrībā
Telpu ikdienas uzkopsana un pastāvīga ķermeņa uzturēsana tīrībā.
. Kaislībās
Demonstratīvi radīt tīru un pievilcīgu ķermeņa un dzīvokļa izskatu, izmantojot dazādus aromatizatorus.
. Tumsībā
Vilk tīru apģērbu uz netīras, nemazgātas miesas.
No ārpuses tīrs ir tas, kurs spēj tīri uzkopt savu mitekli un katru dienu veikt pilnīgu apmazgāsanos, nevis tas, kurs valkā tīru apģērbu uz netīras miesas un algo mājkalpotāju.
Brīvība no skaudības
. Garīgā
Ja cilvēkam dzīves augstākais mērķis ir atgriesanās pie Dieva, tad cilvēks nekad nevienu neapskauz un, sasniedzis pilnību, nedizojas ar to, ka kļuvis cienīgs atgriezties garīgajā pasaulē.
. Skaidrībā
Ieaudzināt sevī brīvību no skaudības, balstoties uz svētajiem rakstiem.
. Kaislībās
Neapskaust tuviniekus un draugus, vienlaikus apskauzot visus pārējos.
. Tumsībā
Neapskaust, jo nesaprast kaut kā pārākumu ( muļķības dēļ).
Brīvība no skaudības dara cilvēku par īstenu visu dzīvo būtņu draugu, nevis augsts stāvoklis, kad visi gribot negribot vēlas ar tādu cilvēku draudzēties.
Pieticība (kautrība)
. Garīgā
Kļūt par pieticīgu Dieva un Viņam sevi uzticējuso cilvēku kalpu.
. Skaidrībā
Pieticība nozīmē, ka cilvēkam nav jātiecas pēc tā, lai citi viņu godinātu.
. Kaislībās
Sievietes kautrība, redzot vīrieti.
. Tumsībā
Izlikties pieticīgam.
Sieviete izliekas kautrīga, lai iepatiktos, bet īsta pieticība parādās tam, kurs ir sasniedzis visu, ko iespējams sasniegt, un ir izvairījies no liekas godināsanas.
Tādējādi, ir ļoti svarīgi attīstīt sevī labas rakstura īpasības. To izdarīt ir daudz sarezģītāk, nekā, piemēram, iegūt kaut kādu interesantu informāciju un kļūt par slavenu zinātnieku. Patiesi gudrs ir tas, kurs spēj uzvarēt savas sliktās rakstura īpasības.
Prāta smalkā ķermeņa ārējā uzbūve
Tagad parunāsim par prāta smalkā ķermeņa ārējo uzbūvi. Pastāv pieci jutekļi, kas saista mūs ar apkārtējo pasauli - tā ir dzirde, tauste, redze, garsa, oza. Pastāv arī pieci darbības orgāni, ar kuru palīdzību smalkais ķermenis spēj darboties sajā pasaulē - mēle, rokas, kājas, ģenitālijas un anuss.
Dzirdes jutekļi
Cilvēkam, kurs saprot, ka dzirde ir saistīta ar mūsu apziņas visdziļākajām sfērām, ir ļoti paveicies. Piesķirot pozitīvas klausīsanās procesam galveno nozīmi, viņs, bez saubām, ir spējīgs pastiprināt sava prāta spējas.
Pateicoties dzirdes jutekļiem, cilvēks ir spējīgs ar ētera smalkā elementa starpniecību uztvert skaņu. Sarezģīti, vai ne? Neviens īsti nespēj pasacīt, kas ir ēters, nemaz nerunājot par ētera smalko elementu. Pieņemsim, mēs zinām, ka pastāv gaiss, tas ir izpausts. Bet ja es sacīsu, ka pastāv gaisa smalkais elements, tas jau kļūst nesaprotami. Taču tā ir tā pati prāna. Par prānu mēs jau esam noskaidrojusi: tas arī ir gaisa smalkais elements. Analoģiski arī ēters. Pastāv bezgaisa telpa, to reizēm arī sauc par ēteru, bet ētera smalkajam elementam ir vēl smalkāka daba. Bezgaisa telpa pastāv, pateicoties ētera smalkajam elementam. Kas ir ūdens - ir skaidrs. Uguns, zeme, gaiss, ciets, plazmatisks stāvoklis, sķidrs, gāzveida - to visu mēs jau zinām. Bet kas ir zemes, ūdens, uguns, gaisa un ētera smalkie elementi, to mēs nezinām. Tas ir matērijas pats smalkākais stāvoklis. Paskaidrot, kā tie darbojas, var, tikai izmantojot salīdzinājumu. Visiem zināms, ka ūdeni bez glāzes nevar saturēt kopā - tas jāielej glāzē, citādi tas iztek uz visām pusēm. Izmatojot so analoģiju nav grūti saprast, ka tam, lai ūdens atrastos kaut kādā vietā, ir nepieciesams noteikts spēks jeb ūdens smalkais elements. Bez tā ūdens nav spējīgs sakoncentrēties. Ūdens smalkais elements - tā ir ūdens īpasība uzturēt savu vielu sķidrā stāvoklī. Minēsim piemēru, kas to ilustrē. Ja cilvēks, ejot pa tuksnesi, ir aiz slāpēm izkaltis, tad, padzeroties ūdeni, viņs atjauno savus audus. Taču, ja teorētiski pieņemam, ka viņam nebūs ūdens smalkā elementa rezerves, lai cik viņs dzertu - ūdens organismā vairāk nekļūs, jo nebūs, kur to likt. Pēdējā gadījumā organismam nav spēka uzsūkt tajā nonākoso ūdeni. To ir grūti saprast. Taču, lai gan sīs parādības saprasana ir tik sarezģīta, tā pastāv.
Mūsu Visumā, saskaņā ar vēdisko kosmoloģiju, ir 14 līmeņu planētu sistēmas. Sie līmeņi atrodas cits virs cita, katram līmenim ir diska forma un pēc apraksta tas ir līdzīgs galaktikai. Katrā līmenī planētas un dzīvo būtņu ķermeņi sastāv no matērijas, kurā pārsvarā ir viens no pieciem smalkajiem elementiem. Atkarībā no tā rupjajā matērijā arī, kopējot smalko, pārsvarā atrodas ēters, gaiss, ūdens, uguns un zeme. Lūk, so planētu sistēmu nosaukumi:
. Satjaloka - pārsvarā ētera smalkais elements. Visām dzīvajām būtnēm ir ētera blīvums.
. Tapaloka - pārsvarā gaisa smalkais elements. Visas dzīvās būtnes sastāv galvenokārt no gaisa.
. Dzanaloka - pārsvarā gaisa smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņi sastāv galvenokārt no gaisa.
. Maharloka - pārsvarā uguns smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņi sastāv galvenokārt no uguns.
. Svarloka - pārsvarā uguns smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņi sastāv galvenokārt no uguns.
. Bhuvarloka - pārsvarā ūdens smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņi sastāv galvenokārt no ūdens.
. Bhurloka - ūdens un zemes smalkais elements, sajā līmenī atrodas mūsu Zeme. Visu dzīvo būtņu ķermeņos pārsvarā ir vai nu ūdens, vai zeme.
. Atala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Vitala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Sutala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Talatala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Rasatala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Mahatala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
. Ratala - pārsvarā zemes smalkais elements. Visu dzīvo būtņu ķermeņiem ir zemes blīvums.
Interesanti sajā sakarībā atzīmēt, ka, sākot ar 8. līmeni un zemāk, dzīvās būtnes dzīvo tikai smalkajā ķermenī, tomēr zemes smalkajam elementam tur ir maksimālais blīvums. Dzīvās būtnes, kas veikusas grēcīgas darbības, piedzimst uz zemākajām planētām. Tur viņas atstrādā savu slikto karmu. Vidējo planētu līmenī baudu un ciesanu daudzums apmēram izlīdzinās. Uz augstākajām planētām piedzimst būtnes ar labu karmu, tās bauda laimi. Zemes smalkajam elementam uz zemākajām planētām ir ļoti liels blīvums. Dzīvās būtnes tur galvenokārt izjūt visdazādākās ciesanas. Mūsu līmenī (vidējo planētu sistēmu) pārsvarā ir zeme un ūdens, mums ir ūdens-zemes uzbūve. Uz tām planētām, kur pārsvarā ir ūdens smalkais elements, dzīvajām būtnēm ir ūdeņaina uzbūve, zemes daudzums viņu audos ir daudz mazāks. Nav grūti saprast, kā ķermenis var sastāvēt gandrīz vai tikai no ūdens - piemēram, kā medūzai. Taču tā sastāvā pārsvarā var būt arī uguns vai gaiss. Vēl augstāk ir planētas, kur ķermeņi sastāv galvenokārt tikai no ētera. Tātad pastāv pieci rupjie elementi, un atkarībā no galaktikas līmeņa mainās dzīvo būtņu organismu blīvums. Uz zemākajām planētām dzīvo būtņu brīvība ir ierobezota. Ja paceļamies augstāk par mūsu līmeni, pamazām, pieaugot ūdens smalkā elementa pārsvaram, palielinās prānas aktivitāte organismā. Uz sīm planētām dzīvās būtnes spēj pārvietoties ar milzīgu ātrumu u.tml. Vēl augstāk, kur pārsvarā ir uguns smalkais elements (augstāko planētu sistēmu līmenis), dzīvajām būtnēm stipri palielinās prāta spējas. Tas ir saistīts ar to, ka aktīva prāta darbība ir atkarīga no uguns smalkā elementa. Tur, kur dzīvības gaisa blīvums stipri pieaug, palielinās dzīvo būtņu saprātīgums. Ētera blīvuma līmenī dzīvo tikai tie, kas ir absolūti svēti.
Mēs parasti nekad nesastopamies ar tādiem terminiem un jēdzieniem, tāpēc liekas, ka tas viss ir izdomājums. Taču Vēdas apraksta, ka dzīvība ir pat uz Saules. Dzīvajām būtnēm tur ir ugunīgi ķermeņi.
Turpināsim sarunu par jutekļiem. Skaņa izplatās ar ētera smalko elementu. Mēs domājam, saskaņā ar zinātnieku pētījumiem, ka skaņas viļņus vada gaiss, bet patiesībā tie eksistē arī bezgaisa telpā. Skaņas daba ir ļoti noslēpumaina. Piemēram, pastāv tāda parādība kā balss no debesīm. Tas ne vienu reizi vien aprakstīts Vēdās, un vēstures fakti apliecina, ka dazi ļaudis ir sastapusies ar tādu fenomenu. Piemēram, tā Toru uzklausīja pravietis Mozus. Viens cilvēks dzird, kā no debesīm atskan balss un pravieto kādu notikumu, bet visi pārējie nedzird. Pēc idejas vajadzētu dzirdēt visiem - skaņa visiem izplatās vienādi, taču tā nav.
Lai izpētītu jutekļu darbību, ir nepieciesams ņemt vērā, ka prāta smalkais ķermenis darbojas divos virzienos - tas gan iedarbojas, gan uztver. Prāta enerģija izplatās vidē ar milzīgu ātrumu un saista mūs ar apkārtējo pasauli, ar tuviem cilvēkiem. Ja kāds ierunājas, mēs ar dzirdi uztveram ne tikai viņa balss skaņu vibrācijas, bet arī prāta spēku, saprāta spēku, emocionālo noskaņu. To visu pārraida skaņas smalkā enerģija. Vēdas uzskata skaņu par varenu spēku, jo tā ir spējīga iedarboties uz mūsu saprātu. Skaņa kontaktējas ar organisma visdziļākajām struktūrām, tā var iedarboties pat dziļāk par saprātu. Piemēram, vienkārsa Dieva Svēto Vārdu izrunāsana, ko izdara jebkurs parasts cilvēks, pēc Vēdu uzskata, ir garīga jeb, ja izsakāmies Vēdu valodā, transcendentāla skaņa, kas spēj kontaktēties pat ar dvēseli. Ko tad runāt par to, kad Dieva Svētos Vārdus izrunā svēts gudrais, kuram ir zināsanas, kā tas pareizi darāms. Skaņas tīrā daba nes sevī mīlestību. Kad kāds cilvēks runā ar mīlestību un viņa jūtas ir nesavtīgas, tās neaptraipa viltus ego, tad skaņa iesniedzas līdz apziņas dziļumiem un dod cilvēkam tīrību un laimes sajūtu. Tad, ja sacītajā ir savtīgi motīvi, skaņu aptraipa egoisms, un tad, klausoties tādu runu, cilvēks sajūt neapmierinājumu.
Ar skaņas palīdzību var izsaukt lietu vai likt tam pārstāt līt. Piemēram, senatnē pastāvēja gudrie, kam bija vēdiskās zināsanas par skaņas varenību. Ar noteiktu skanisko vibrāciju palīdzību viņi varēja valdīt pār dazādiem dabas procesiem. Mantra - tas ir skaņu sakopojums, ko Vēdas iesaka, lai iedarbotos uz vienu vai otru objektu. Tādas zināsanas varēja izmantot tikai brahmaņi (svētie) un ksatriji (taisnprātīgi valdnieki), jo mantras pārvaldīsanai nepieciesams noteikts prāta tīrības līmenis. Tie bija ļaudis ar augsti attīstītu apziņu, kam bija pietiekams tikumības un garīgā spēka līmenis. Ja prāts ir tīrs, tad tas viegli var pareizi uztvert mantras vibrāciju, bez kļūdām to iegaumēt un pēc tam atkārtot. Tikai tādā gadījumā mantra sāk darīt patiesām brīnumu lietas. Ko svētie spēja izdarīt ar skaņas palīdzību, izmantojot dazādas mantras?
. Radīt tādus laika apstākļus, kādi nepieciesami (izsaukt lietu vai pārtraukt to, izsaukt vēju un pavērst to noteiktā virzienā, aizdedzināt uguni u.tml.).
. Atdzīvināt tikko mirusu cilvēku.
. Vadīt lidaparātus.
. Izārstēt jebkuru slimību.
. Sadabūt rokā prieksmetu, kas atrodas simtiem kilometru attālumā.
. Kļūt apkārtējiem neredzamam.
. Iedarboties uz dzīvnieku, putnu, kukaiņu apziņu.
Un daudz ko citu. Aprakstīt to visu nav sīs grāmatas uzdevums, tāpēc tiem, kurus tas ieinteresējis, es iesaku nopietni papētīt vēdiskos rakstus.
Mūsu dienās mēs esam liecinieki tam, ka Zemes smalkais ķermenis tiek stipri piesārņots, un tas notiek mūsu grēcīgo darbību rezultātā. Tāpēc izmantot sīs mantras ir praktiski neiespējami. Vēl pirms 5 tūkstosiem gadu vispārējā prāta enerģijas ekoloģiskā vide bija ļoti tīra. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc par prāta ekoloģiju jārūpējas ne mazāk kā par mūsu planētas dabu. Grūtības mantru izrunāsanā rodas sādu iemeslu dēļ:
. Cilvēkiem nav pietiekamas prāta smalkā ķermeņa tīrības, lai pareizi uztvertu, atcerētos un atkārtotu vajadzīgās skaņu vibrācijas.
. Mūsu dienās praktiski nav neviena, kas varētu mācīt so mantru skaitīsanu.
. Ir pazaudēti daudzi norādījumi par sāda veida praksi.
Lai gan kaut kas ir saglabājies. Piemēram, vēl var iemācīties pārvietot prieksmetus no attāluma, aizdedzināt uguni, izsaukt vai pārtraukt lietu.
Interesanti atzīmēt, ka vēl aizvien eksistē mantras, kas attīra apziņu un sadedzina cilvēka negatīvo karmu. Par laimi, mēs visi varam izmantot sīs mantras, jo tās darbojas nevis smalkajā materiālajā, bet garīgajā līmenī. Dvēsele nepiesārņojas, piesārņojoties prāta smalkajam ķermenim, taču tā sāk skatīties uz pasauli caur piesārņotā prāta prizmu. Pastāv skaņas, kas, neatkarīgi no prāta smalkā ķermeņa, var sasniegt tiesi mūsu garīgo dabu. "Vedānta-sūtrā" ir aprakstīta tāda veida skaņa, kurai ir garīga daba:
"Sabdai ("Vēdu" garīgajai skaņai) nav nekā kopīga ar materiālo dabu." ("Vedānta-sūtra" 1.3.3.)
Garīgās skaņu vibrācijas sīki aprakstītas Vēdās. Atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, mēs radām garīgu skaņu, kam nav nekā kopīga ar materiālo dabu. Pats interesantākais ir tas, ka garīgu skaņu var radīt jebkurs cilvēks, tikai tā būs dazādā tīrības pakāpē, atkarībā no cilvēka ticības Dievam un apziņas tīrības. Katrs Svētais Dieva vārds nes cilvēkam neaprakstāmu labumu, turklāt pastāv īpasi spēcīgas mantras, ko apziņas attīrīsanai izmantoja dizenie gudrie. Piemēram, ar kādas pirmajā acu uzmetienā vienkārsas mantras palīdzību miljoni cilvēku ir sasniegusi pilnību un attīrījusi savu apziņu no visiem grēkiem. Agrāk, vēl pirms pāris simt gadiem, tā tika glabāta noslēpumā, bet tagad mēs visi varam to atkārtot:
Hare Krisna Hare Krisna
Krisna Krisna Hare Hare
Hare Rāma Hare Rāma
Rāma Rāma Hare Hare
Savas spēcīgās iedarbības rezultātā sī mantra ir ieguvusi nosaukumu mahā-mantra, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē "dizā apziņas attīrīsanas dziesma".
Pārsteidzosi, ka atsķirībā no mantrām, kas iedarbojas uz smalko ķermeni un kuras apgūt ir neparasti grūti, sagaidīt efektu no garīgās mantras atkārtosanas bez īpasām grūtībām var katrs cilvēks. Vēl vairāk - ja pacensas, tad rezultāts var pārsniegt visu gaidīto. Man ir laimējies diezgan nopietni, sistemātiski pētīt so jautājumu. Tā kā pati ideja ir diezgan pievilcīga, tālāk aplūkosim so tēmu mazliet sīkāk. Katrs var izmēģināt pat bez skolotāja sākt atkārtot so mantru un, bez saubām, ātri vien attīrīs savu apziņu. Taču lai pilnveidotos tās izrunāsanā, ir vajadzīga vadība. Vēdās ir aprakstīts diezgan interesants fakts. Izrādās, lai pilnībā izmainītu dzīvi un attīrītos no grēkiem, pietiek tikai dazas sekundes ar ticību klausīties, kā mahā-mantru skaita cilvēks, kam piemīt apziņas tīrība. Tādējādi, garīgā ārstēsana ir daudzkārt ietekmīgāka par smalkā ķermeņa ārstēsanu, nemaz nerunājot par parastu organisma atveseļosanu. Taču garīgās ārstēsanas rezultāti nebūs pamanāmi uzreiz, jo mahā-mantra iedarbojas uz pasām dziļākajām psihes sfērām. Pirmais, ko izdosies pamanīt - notiks ātra atbrīvosanās no kaitīgajiem ieradumiem, radīsies vēlēsanās vienmēr darboties nesavtīgi un iespēja bez ārkārtējas piepūles mainīt sevi uz labo pusi. Tas viss uzskatāmi liecina par saprāta attīrīsanos.
Tātad atgriezīsimies pie tā, ka mantras, kuras iedarbojas uz smalko ķermeni, prata tikai patiesi svētie. Tagad tādu cilvēku ir ļoti maz. Lai gan dazi tiek uzskatīti par lieliem faķīriem, taču viņus viegli var pārbaudīt. Vai tāds cilvēks spēj ar skaņas palīdzību iededzināt uguni? Senie vēdiskie brahmaņi (garīdznieki) varēja iededzināt uguni ar vārdu palīdzību. Viņi skaitīja noteiktas mantras no "Rig-Vēdas", un rezultātā ugunskurs iedegās. Mūsdienu cilvēkam grūti tam noticēt, lai gan līdzīgi eksperimenti notiek arī mūsu dienās. Āfrikā kādi aborigēni palēkāja, paklaigāja, un iedegās. Neviens nezina, kā tas notiek, tomēr fakts paliek fakts.
Tātad ir jāsaprot, ka skaņa - tas ir viens no pasiem lielākajiem iedarbības spēkiem, kādi pastāv Visumā. Dzirde saista mūs ar izrunāto skaņu. Skaņa ir varens spēks, bet dzirde visdziļākais un varenākais no visiem jutekļiem.
Parunāsim sīkāk par klausīsanos. Izrādās, ka ir starpība, ar kuru ausi klausīties. Labā auss ir saistīta ar gribas centriem. Ķermeņa labā puse - tā ir gribas puse, Saules puse, tā dod prātam Saules spēku, radoso spēku. Tāpat labā puse simbolizē vīrisķo. Kad cilvēks klausās ar labo ausi, viņs iegūst apņēmību jeb spēju darboties. Informācijas izpētei un detalizētai apskatei ir jāklausās ar labo ausi. Kas tad mums jāklausās ar labo ausi? Pirmām kārtām norādījumi, kas saistīti ar dzīves mainīsanu uz labo pusi. Apņēmīga klausīsanās ar labo ausi dos vēlamo rezultātu. Caur labo ausi atnāk ticība. Ticība - tas ir sakars zemapziņā ar zināsanu avotu. Ja ir nepieciesama gribas piepūle un izmaiņas dzīvē, labāk klausīties ar labo ausi. Sazinoties ar darbabiedriem darbā arī ir labi klausīties ar labo ausi. Ja gribat atcerēties kādu zinātnisku informāciju, saglabāt atmiņā pēc iespējas daudz dazādu faktu, orientēties situācijā, tad klausieties ar labo ausi.
Kreisā puse ir jūtīgā puse. Tā ir saistīta ar Mēnesi un simbolizē sievisķo. Kad cilvēks klausās ar kreiso ausi, viņs iegūst spēju mīlēt. Mīlestība uz Dievu un garīgo skolotāju arī tiek nodota caur kreiso ausi. Garīgās dzīves sākumā Brahma-gajātri mantras nodosanu garīgais skolotājs izdara caur mācekļa labo ausi. Ļoti izciliem svētajiem Brahma-gajātri mantras nodosana notiek sādi: skolotājs čukst Gajātri mantru savam māceklim kreisajā ausī. Tā cilvēks saņem garīgo iesvētību, kas dod retu spēju - mīlestību uz Dievu. Gajātri ir speciāla mantra, kuru, atsķirībā no mahā-mantras, drīkst izrunāt tikai garīgajā praksē nobriedusi cilvēki. Tomēr mahā-mantra mūsu gadsimtā ir pat spēcīgāka nekā Gajātri mantra un dod iespēju iemīlēt Dievu visiem, pat visgrēcīgākajiem ļaudīm.
Runājoties ar sievu vai vīru un bērniem, pamēģiniet klausīties viņos ar kreiso ausi un tādā veidā pastiprināt iejūtīgu attieksmi pret tuviniekiem. Ar kreiso ausi klausās, lai smalkāk izprastu pētāmā prieksmeta dziļāko jēgu. Ar to labāk var sajust detaļas, var jūtīgāk tuvoties tam, par ko ir runa.
Taču, kamēr cilvēks nav attīrījis savu prātu no grēkiem, viņam jāklausās mantras ar labo ausi, tāpēc arī pirmā iesvētīsana notiek caur labo ausi. Tiem, kuri tikko sākusi praktizēt garīgo dzīvi, jāklausās garīgais skolotājs ar labo ausi.
Cilvēkam jāizvēlas, ar kuru ausi ko klausīties. Nav iespējams klausīties ar abām ausīm vienādi. Kad jūs iedziļināsieties sajā jautājumā, pievērsiet uzmanību arī tam, ka katra auss dazādos laikos dzird dazādi. Tas ir atkarīgs no tā, kā kustas Saule, kas katrās 6 stundās palielina vienas smadzeņu puslodes aktivitāti.
Klausoties svētā cilvēkā, pamazām rodas sajūta, ka apziņa noskaidrojas. Atkarībā no jūsu spējām klausīties un runātāja talanta pastāv trīs apziņas attīrīsanās aspekti.
Pirmais aspekts, kad cilvēks klausīsanās laikā un pat pēc tam var sajust spēcīgu laimes sajūtu. Tas nozīmē, ka, acīmredzot, runātājam dominējosais bijis laimes aspekts.
Otrais apziņas attīrīsanās aspekts - kad parādās mūzības izpratne. Kā noteikt, kad mēs izjūtam mūzību? Tādas apskaidrosanās procesā pamazām izzūd bailes no nāves un ciesanām. Pamazām palielinās apņēmība sasniegt nosprausto mērķi. Pats baiļu cēlonis slēpjas mūsu psihes dziļumos. Dvēsele, kura ir mūzīga, nezina, kas ir nāve. Viņa nezina, kā saprast to, kā nav. Mēs neesam laicīgi, pārejosi. Mēs, uzskatot sevi par organismu, nesaprotot, ka ķermenis ir tikai dvēseles ierocis, sākam ticēt, ka nomirsim. Garīgā daba ir mūzīga. Mēs kaut ko klausāmies, piemēram, mums saka: "Kars! Drīz būs kars!" - parādās nemiers, bailes. Taču dvēselei kars nepastāv. Vēdas saka, ka dvēseli nekad nekas nevar nogalināt, tā nedeg, to nevar iznīcināt atomsprādzienā vai ar kādu citu ieroci, to nav iespējams saskaldīt, salauzt, tā nekad nenoveco.
Tresajā gadījumā rodas tīras zināsanas. Tīras zināsanas vienmēr rada ticību, entuziasmu, mērķtiecību un dziļu cilvēka dzīves jēgas izpratni.
Dvēseli raksturo trīs galvenās īpasības: tā ir mūzīga, vienmēr tiecas pēc zināsanām un laimes. Pozitīva informācija pastiprina sos trīs aspektus, negatīva samazina. Nu tad izvēlēsimies, ko klausīties un ko ne. Spējas klausīties mums katram atsķiras ar individuālām īpatnībām. Pieņemsim, ka kāds iznāk no lekcijas un saka: "Nezinu, vai sapratu to vai ne, bet man ir labi!". Tas nozīmē - viņa apziņā aktivizējies laimes aspekts. Cits izsaucas: "Es visu laiku baidījos dzīvot, bet tagad nebaidos!". Viņs tātad vairāk uztver mūzību. Tresais priecājas: "Mana dzīve uzreiz mainījās uz labo pusi, tagad es zinu, kas man jādara" - dvēselei pastiprinājies kontakts ar zināsanu aspektu. Ir gan arī tādi, kuri paklausījusies un neko nav sadzirdējusi. Aizejot no lekcijas, tādi skeptiķi parasti dusmīgi saka, ka nekas interesants nav ticis pateikts un vispār tas visi ir izdomājums. Tādējādi iegūt kaut kādu efektu no klausīsanās var tikai, ja klausās ar mierīgu, pazemīgu prātu.
Visi jutekļi pieder prāta smalkajam ķermenim, t.i., prāta smalkajam ķermenim ir pieci taustekļi, ar kuru palīdzību tas kontaktējas ar apkārtējo pasauli. Turklāt katrs no jutekļiem, arī dzirde, darbojas ne tikai uz ieksu, bet arī virzienā uz objektu. Piemēram, zaķiem ausis noskaņojas uz skaņu. Pagriezas un noskaņojas. Pirmajā mirklī sķiet, ka tāda noskaņosanās notiek tāpēc, ka no objekta nāk skaņa. Taču patiesībā zaķis biezi vien, tikai ieraudzījos objektu, noskaņojas uz to ar ausīm un klausās. Pat tad, ja blakus ir kāda spēcīgāka skaņa, zaķis, uztverot klusus signālus, ignorē nevajadzīgās skaņas. Mēs esam spējīgi uz vēl ko vairāk, jo mūsu prāts ir attīstīts spēcīgāk nekā dzīvniekiem. Piemēram, ir cilvēki, kas spēj noskaņoties un sadzirdēt kādu svesu sarunu izolētā istabā vairāku kilometru attālumā. Tādu mistisko spēju attīstīsanai vajadzīgs gadiem ilgi trenēties pēc astoņpakāpju jogas sistēmas.
Tādējādi, skaņai var būt garīga daba un tā var darboties dziļāk nekā saprāts, īpasi, ja tiek izrunāti Dieva Svētie Vārdi - tāds ir Vēdu secinājums.
Taustes jutekļi
Tauste iedarbojas uz mūsu smalko ķermeni diezgan dziļi, aizsniedzot saprātu. Viss, kas saskaras ar mūsu ķermeni, nes noteiktu psihisko informāciju. Vēdās ir tāds apgalvojums: ķermenim saskaroties ar netīriem prieksmetiem, notiek apziņas piesārņosana. Ar apziņu, kas caurauz visu, arī smalko ķermeni, sajā gadījumā saprot saprāta smalko ķermeni. Saprātam ir smalkāka daba nekā prātam. Ar netīrumiem jāsaprot objekti, kas satur negatīvus sakarus ar smalko ķermeni. Piemēram, izkārnījumi, mirusi audi (nogriezti nagi vai mati). Tātad, ja ēsanas laikā jūs pieskaraties nogrieztam nagam vai matam, tad zināma so audu īpasnieka smalkā ķermeņa negatīvā enerģija pāriet uz jums. Tāpēc Vēdas iesaka sievietēm, gatavojot ēdienu, nēsāt lakatiņu, lai ēdienā nejausi nenonāktu mati. Attīrīt saprātu no tādas pieskarsanās sekām, kas aptraipījusi, ir iespējams, dodot iespēju ādai kontaktēties ar tīru ūdeni. Jānomazgā rokas vai arī jāieiet patīkami vēsā dusā. Skaitās, ka tekoss ūdens attīra ne tikai rupjo, bet arī smalko ķermeni. Tāpēc pēc dusas uzlabojas garastāvoklis un cilvēks sāk pasauli uztvert skaidrāk. Tātad, ķermenim saskaroties ar tīru objektu, notiek saprāta attīrīsanās. Piemēram, visiem zināms, kā Jēzus Kristus dziedināja ļaudis - pieskaroties ar pirkstiem pierei. Tāpat, saprāta attīrīsanas nolūkā, Vēdās ieteikts staigāt basām kājām pa zemi, uz kuras dzīvojusi svēti cilvēki. Pēc tādiem cilvēkiem simtiem un pat tūkstosiem gadu pieskarsanās tās vietas zemei attīra cilvēku apziņu. Tādas vietas Vēdās tiek sauktas sanskrita vārdā - tirtha jeb svētas vietas, bet svētceļojums un to apstaigāsana - parikrāma. Kāpēc cilvēki nāk uz svēta cilvēka kapavietu un kaisa sev uz galvas putekļus vai zemi no sī kapa? Ar zemes starpniecību svētā cilvēka spēks pieskaras ādai. Kas tā rezultātā notiek? Saprāta attīrīsanās. Kad kāds aplejas ar ūdeni no svētas vietas, arī attīrās saprāts. Kāpēc cilvēki brauc uz svētajām vietām un staigā tur basām kājām? Lai pēdas saskartos ar svēto zemi un pieaugtu saprāta tīrība. Ko nozīmē - svēta zeme? Ja kaut kur ir dzīvojis svēts cilvēks, spēks, kuru viņs atstājis tajā vietā, vēl ilgi attīrīs mūsu eksistenci. Taču visi negūst labumu no svētas zemes apmeklēsanas. Pirmkārt, nepieciesama pareiza attieksme pret pasu svēto, otrkārt, pret vietu, kur viņs dzīvojis. Ja izturamies pazemīgi un ar cieņu, tad apziņas attīrīsanās process svētā vietā mums ir garantēts. Pazemīgi, tas nozīmē - bez egoisma, nevēloties neko sev, bet cieņa rodas no izpratnes par to, cik svarīgs ir tas, ko paveicis sis svētais cilvēks. Garīgais spēks un egoisms nav savienojami, tie ir kā uguns un ūdens. Ja esat ieradies svētā vietā, vajag paklanīties, pēc tam tiek ieteikts pieskarties svētumam ar labo roku un ar to pasu roku pieskarties sev pie galvvidus vai pieres. Interesanti, vai jūs esat dzirdējusi par tādu apziņas dziedināsanas veidu? Daudzi cilvēki, kas ir pētījusi sos jautājumus, uzvelk sev uz ķermeņa apziņas attīrīsanas zīmes (tilakas), izmantojot mālus no svētas vietas. Sā procesa laikā tiek skaitītas speciālas mantras.
Tagad nedaudz par taktilās sajūtas izmantosanu ikdienas dzīvē. Ja jūs ar labo roku sasveicināties ar otru cilvēku, tas simbolizē brālīgas attiecības. Citiem vārdiem, tas runā par to, ka siem cilvēkiem ir apmēram vienādi uzskati par dzīvi. Taču ar visiem pēc kārtas nav jāsasveicinās sarokojoties, tā ir ļoti intīmu attiecību izpausme. Mums tas kļuvis par paradumu. Kādu laiku bija modē satiekoties skūpstīties. Tās ir vēl intīmākas attiecības. Lai sasveicinātos, var izmantot vispārpieņemtus goda izrādīsanas paņēmienus. Tie ir sasveicināsanās vārdi un viegla galvas vai (ļoti lielu simpātiju gadījumā) ķermeņa augsdaļas palocīsana.
Ezeri vai avoti, kuros mazgājusies svētie, arī satur attīrosu spēku un Vēdās ieteikts tajos mazgāties. Apmazgāsanās ar ūdeni - tas ir diezgan spēcīgs ārstēsanās paņēmiens. Vislabāk apmazgāties ar avota ūdeni. Ja tādas iespējas nav, pietiek ar parastas dusas izmantosanu. Tā arī attīra saprātu, taču tiktāl, ciktāl to spēj ūdens, kas tek no jūsu krāna.
Viss, kas saskaras ar ādu, automātiski iedarbojas uz saprātu. Piemēram, tīrs apģērbs attīra saprātu, bet netīrs - piesārņo. Sviedru dziedzeru darbības rezultātā dienas laikā uz ķermeņa sakrājas daudz netīrumu. Tāpēc ir ieteicams pilnībā apmazgāties vismaz reizi diennaktī, vislabāk uzreiz pēc pamosanās. Cilvēks nevar būt fiziski un psihiski vesels, ja neveic attīrosas procedūras, kas ar taustes sajūtas starpniecību attīra mūsu apziņu.
Redzes jutekļi
Redze iedarbojas uz prāta smalko ķermeni. Tā ir rupjāka nekā tauste. Redzes sajūta ir saistīta ar uguns smalko ķermeni. Tas ir acīmredzams katram, un ne velti tautā ir daudz izteicienu, kas apstiprina Vēdu secinājumus:
. Acis pielijusas asinīm, acīs deg uguns
. Karsts, dedzinoss skatiens
. Auksts skatiens
. Ar acīm sķilt zibeņus
. Ar acīm sadedzināt, izkveldēt pelnos
Reizēm gadās, ka jūs ejat un jūtat, ka kāds skatās. Pagriezaties - tā arī ir. Pazīstama situācija? Dazi pat jūt siltumu, ko rada skatiens, vai jūt pasu skatienu. Saskaņā ar mūsdienu zinātnes klasisko izpratni gaisma kustas tikai acs ieksienē, nevis otrādi. Vēdas apgalvo, ka redzes sajūta var iedarboties aktīvi, jo tai piemīt uguns smalkā enerģija. Piemēram, jūs pastaigājaties pa ielu, un pēksņi rodas vēlme atskatīties. Pagriezot galvu, jūs sastopat kāda cilvēka skatienu, kurs uzmanīgi vēro jūs pa autobusa logu. Parasts stāsts. Izanalizējot situāciju, viegli var nojaust, ka tādos gadījumos mēs pagriezamies ne jau nejausi. Tādas izturēsanās cēlonis ir spēks, kas izplūst no vērīga skatiena. Pastāv cilvēki, kas ar skatienu var aizdedzināt prieksmetus. Tas ir neparasti, taču tādus eksperimentus ne reizi vien ir veikusi zinātnieki. Vēdiskajos vēstījumos aprakstīti daudzi līdzīgi gadījumi. Taču mūsu dienās diez vai var sastapt daudz tādu cilvēku. Tas saistīts ar to, ka Zemes smalkā atmosfēra ir ļoti piesārņota, tāpēc iespējas spilgti nodemonstrēt prāta spējas ir ierobezotas. Ja tādi cilvēki arī ir, tad viņiem jādzīvo pietiekami tīrā vidē: kalnos vai mezā vai arī aktīvi jānodarbojas ar garīgo praksi, piemēram, Dieva Svēto Vārdu atkārtosanu. Arī pilsētā ir iespējams uzturēt prātu tīru, taču tam nepieciesams vēlēt visiem laimi vai vēl labāk - atkārtot mahā-mantru, kura dod arī garīgā progresa iespēju.
Mūsu kreisā acs ir saistīta ar emocijām, Mēnesi un simbolizē sievisķo pirmsākumu. Labā acs norāda uz gribas potenciālu, kas tiek saņemts no Saules un nes sevī vīrisķo principu. Ja cilvēks skatās ar labo aci un apņēmīgā noskaņojumā, tas nozīmē, ka viņs ir gatavs izdarīt kādu rīcību. Ja labās acs skatiens nodod nedrosību, acīmredzot, nekādu apņēmības pilnu soļu nebūs. Pieņemsim, ka meitene viena pati iet pa tumsu ielu garām kādai kompānijai. Viņai nekaitētu pavērot, ar kuru aci uz viņu skatās. Ja ar labo, tad jāglābjas. Ja ar kreiso, tad vēl nav tik traki, par viņu var vienkārsi pasmieties, pajokot.
JAUTĀJUMS: Kā pasargāties no "ļaunas acs"?
ATBILDE: Vislabāk - nekā. Psihiskā aizsardzība biezi vien nozīmē egoismu. Kad mēs aizsargājamies, tad izrādām savu egoismu. Tādējādi nekādas aizsardzības vairs nav. Cilvēks vienkārsi kļūst neaizsargāts. Tiesi egoisms ir tas spēks, kas dod mums sāpju sajūtu. Aizstāvoties ar savu egoismu, cilvēks kļūst ļoti jūtīgs pret jebkuru skatienu vai vārdu. Kad saskaramies ar negatīvi noskaņotu personu, tad uzreiz vajag sākt no sirds vēlēt tai laimi un izvairīties no attiecību noskaidrosanas. Patiesība nerodas strīdos, tā rodas mierīgā apspriesanā un klausoties. Ja kāds grib ar jums strīdēties, jāizvairās no attiecību noskaidrosanas, jāuzvedas delikāti un jāvēl laime. Pozitīvs noskaņojums - labākā aizsardzība pret "ļaunu aci".
Pēc acīm var noteikt cilvēka raksturu, viņa noskaņojumu. Pētot so jautājumu laikā, kad darbojos kā ārsts, es atklāju dazas likumsakarības: prāta noskaņojums atspoguļojas kreisās acs ārējā kaktiņā. Bet noskaņu un emocionālo stāvokli var noteikt pēc kreisās acs ieksējās daļas. Ja paskatās uz cilvēka kreisās acs ieksmalu, tad viegli saskatīt viņa noskaņojumu. Bet jāzina, kā skatīties! Centieties skatīties ļoti labvēlīgi. Ja mums pasiem nav diez cik labs noskaņojums, tad no kontakta mainās arī novērojamā cilvēka noskaņojums. Tāpēc labāk tā nevērtēt ļaudis, jo mēs pasi lielākoties nespējam izsekot tam, kā esam noskaņoti - pareizi vai ne. Labajā pusē acs iekspusē atrodas cilvēka gribas tonuss, bet labās acs ārmala norāda uz gribu un apņēmību darboties. Pamēģiniet pasi to pārbaudīt, kontaktējoties ar cilvēkiem.
Pēc ēsanas bez mutes skalosanas un roku mazgāsanas Ajūrvēda (vēdiskā medicīna) iesaka arī noskalot acis. Kad mēs ēdam un skatāmies uz ēdienu, notiek spēcīga prāta smalkā ķermeņa jūtības palielināsanās. Ja cilvēks pēc ēsanas vēl nav paspējis noskalot acis, bet viņam pasaka kaut ko nepatīkamu, tas spēcīgi piesārņo prātu. Tāpēc, pirms sākt pēc ēsanas ar kādu runāt, vajag noberzēt plakstiņus, kā arī izskalot muti, noskalot rokas un pēdas. Tad pilnībā tiek noņemts piesārņojums, ko radījusi barības uzņemsana, un mēs atbrīvojamies no paaugstinātās jūtības.
Saulei arī ir ugunīga daba. Tai, tāpat kā mums, ir smalkais ķermenis. Prāts ņem savu uguns enerģiju no Saules, bet Mēness to atdzesē, nesot atpūtu un mieru. Tāpēc Saule, paceļoties virs horizonta, rosina būt nomodā, bet Mēness liek gulēt. Ja Saule jau no dzimsanas iedarbojas uz cilvēku slikti, tad viņam būs traucēta redze, var rasties viegla aizkaitināmība vai arī cietīs gremosana. Ja negatīvi iedarbojas Mēness, cilvēks nespēj atpūsties, gulēt, var ciest atmiņa. Lai atcerētos, vajadzīgs vēss prāts.
Garsas jutekļi
Mums ir arī garsas sajūta, kas darbojas ar ūdens smalkā elementa starpniecību. Tā norāda uz mūsu organisma prānas saderību ar tā produkta prānu, ko mēs lietojam uzturā. Ja garsa ir patīkama, tad produkta prāna ir harmonijā ar organisma prānu, un ja garsa ir nepatīkama, tad attiecīgi nav. Prānas antagonisms ne vienmēr ir tik slikts. Reizēm nepatīkama, piemēram, ļoti rūgta garsa var atdzīvināt aizsargspēkus un aktivizēt prānas kustību. So likumsakarību Ajūrvēdas ārsti biezi izmanto ārstēsanā. Tomēr pārējos gadījumos ēdienam jāpiemīt patīkamai garsai, citādi pastāv liela iespēja saslimt. Bez produktu īpasībām ir jāņem vērā daudzi citi faktori: kādā noskaņojumā ēdiens pagatavots, kā notiek ēsana, kā arī ēsanas laiks. Ja ēdiens gatavots ar mīlestību, tad tas saņem pozitīvu lādiņu un var pat atstāt lielu ārstējosu efektu. Interesanti, ka tad, ja pavārs gatavo ēdienu ar mīlestību uz Dievu, atkārtojot gatavosanas laikā Dieva Svētos Vārdus, tad tāds ēdiens spēj pakāpeniski attīrīt cilvēku no visiem grēkiem. Īpasi efektīvi tas iedarbojas uz cilvēka apziņu, ja pēc pagatavosanas papildus notiek ēdiena apsvētīsana.
Svarīgi iemācīties ēst tikai ar labo roku. Kreisā roka saņem psihisko enerģiju no ārienes, bet labā atdod. Ēsanas laikā cilvēks ir stipri atvērts un, ēdot ar kreiso roku, viņs viegli piesārņojas. Tā pasa iemesla dēļ nav ieteicams ēst ejot. Vislabāk ēst mājās, labos apstākļos, domās novēlot visiem laimi, skanot klusai garīgai mūzikai, un tad jūs spēsiet iegūt no ēdiena maksimumu spēka un veselības. Īpasi lielu labumu cilvēks iegūst, ja pirms ēsanas apsvēta savu ēdienu.
Īsumā aplūkojusi ēsanas noteikumus, parunāsim par pārtikas produktu īpasībām. Ēdot mēs uztveram to raksturu ar garsas jutekļu palīdzību. Vēdas izdala 6 galvenos garsas veidus: salda, savelkosa, skāba, asa, sāļa, rūgta. Atkarībā no so sesu garsu kombinācijas ēdiens nes mums laimi vai ciesanas:
. Ēdienam skaidrībā ir visas sesas garsas
. Ēdienam kaislībās kāda no garsām ir stiprā pārsvarā pār citām
. Ēdiens tumsībā nav svaigs, ir pārcepts vai pārvārīts, piesārņots, bezgarsīgs vai gatavots sliktā noskaņojumā
Salda garsa
Atrodas skaidrībā. Katrai garsai dienas ritumā ir savs laiks. Ja cilvēkam patīk ēst saldu ēdienu no rīta, no 6 līdz 8, tas ir, pareizā laikā, tas nozīmē, ka viņs ir optimists. Pēc tādas maltītes viņa prāna sāk celties augsup, parādās laimes sajūta, gribas smieties un jokot. Man biezi jautā: "Vai salds ēdiens ir kaitīgs?" Salds ir ļoti derīgs, tikai pareizā laikā - agri no rīta. Pēc 9-10 labums no salda ēdiena spēcīgi samazinās. Jo vēlāk (pēc pulksten 9-iem) mēs ēdam saldu, jo tas ir kaitīgāk. Rodas liela neatbilstība starp organisma stāvokli un apkārtējo vidi. Dienā Saule ceļas augsup un uz Zemes palielinās darbības spēks (kaislības spēks). Ieēdis saldu ēdienu, cilvēks atslābinās un nonāk konfliktā ar so spēku. Tas, kurs nepareizā laikā ēd saldu, parasti ir slinks, grib baudīt uz citu rēķina vai arī pamazām par tādu kļūst. Viņa prāna plūst uz leju. Cilvēks, kurs ēd saldu vēlu vakarā, izjauc savu miegu. Pirms gulētiesanas apēstais ēdiens aktivizē cilvēku, bet pirms miega vajag nomierināties un atslābināties. Saldumu ēsana vēlu vakarā izjauc organisma hormonālās funkcijas, īpasi sievietēm. Saldināts piens iedarbojas mazliet citādi. Iedzerts pirms gulētiesanas (pēc Saules rieta) tas atslābina cilvēka prātu, pozitīvi sadarbojoties ar Mēnesi. Mazliet cukura veicina piena sagremosanu. Tā kā piens atrodas skaidrībā un tam ir Mēness daba, tas tiek sagremots tikai līdz Saules lēktam vai pēc Saules rieta. Tāpēc saprātīgi cilvēki dzer pienu pirms gulētiesanas.
Ir vēl viena garsa, kas atrodas skaidrībā, kura neietilpst vispārējā klasifikācijā. Tas ir tvirts ēdiens. Piemēram, svaigi gurķi un svaigi rieksti. Kad cilvēks ēd tādu pārtiku, organismā uzkrājas prāna. Tāpēc tādu ēdienu var ēst no rīta (no 8.00 līdz 10.00) vai dienā (līdz 17.00), bet vakarā nevajag. Ja vakarā gribat ēst dārzeņus, tad labāk - sautētus. Bet augļus vakaros labāk vispār neēst. No tvirta ēdiena organismā palielinās spēks, palielinās prāna. Mēs par to runājām ieprieks. Tvirtā ābolā ir daudz prānas. Tāpat kā tvirtā cilvēka ķermenī jūtams daudz spēka. Kad ķermenis ir ļengans, tas nozīmē, ka prānas ir maz.
Savelkosa jeb sūra garsa
Ir saistīta ar cilvēka darbību. Ja cilvēkam patīk pareizā laikā ēst ēdienu ar savelkosu garsu, tas nozīmē, ka viņs mīl darbu. No tādas garsas arī uzkrājas prāna. Ja jums patīk fiziska piepūle, tad tam ir vajadzīgs spēks. Ja savelkosas garsas ēdienu ēd no 10 līdz 16, tad enerģija, kas tiek patērēta fiziskā darba laikā, atjaunosies. Ja savelkosas garsas ēdienu ēd no pasa rīta, tad nervu sistēmas un muskuļu tonuss ārkārtīgi paaugstināsies. Tāpēc visu dienu cilvēks būs nervozā un saspringtā stāvoklī. Vakarā savelkosas garsas ēdiens traucē atslābināties un atpūta var būt nepilnvērtīga. Vēlēsanās pirms gulētiesanas ēst savelkosas garsas ēdienu liecina par neprasmi atpūsties. Prāna novājinās. Savelkosa garsa ir gurķiem, rupjmaizei, visiem putraimiem, ja tie nav pārāk pārvārīti, pāksu pupiņām, pētersīļiem, bumbieriem. Spēcīga savelkosa garsa ir garsvielai kurkumai.
Skāba garsa
Sekmē iecietību, vēlēsanos piedot, atbrīvoties no spriedzes. Kad cilvēks visiem piedod, prāta spriedze zūd. Ja skābu ēdienu ēd pusdienās (no 10 līdz 17), prāna attīrās un sekmē nevajadzīgo vielu izvadīsanu no organisma. Vēlēsanās sajā laikā ēst skābu ēdienu liecina par cilvēka vēlmi mainīt savu dzīvi uz labo pusi. Citiem vārdiem sakot, skābs ēdiens ļauj atbrīvoties no liekās prāta enerģijas jeb liekās Saules enerģijas. Vasarā vienmēr gribas skābenu barību, tā atvēsina organismu.
Ja cilvēks ēd skābu agri no rīta, pārlieku pieaug organisma jūtīgums. Ja ir tieksme lietot skābus produktus vakarā, var sākties alerģiskas reakcijas, nemitīga saaukstēsanās. Jūtīgiem cilvēkiem parasti patīk tamlīdzīgs ēdiens. Ja gribas kaut ko skābu, ēdiet to pusdienās, cik gribat, tikai ne vakarā un ne no rīta.
Sajūta, ka trūkst skābas garsas ēdienu, nav skābes vai vitamīnu trūkums.
Jācensas visu uztvert ne tikai no ķīmijas viedokļa, bet arī no smalkā ķermeņa rakstura viedokļa. Vienkārss piemērs. Kad Saule pavasarī paceļas augstāk, rodas vēlēsanās ēst skābāku ēdienu. Tas notiek tāpēc, ka prāta smalkajā ķermenī uzkrājas lieka uguns. Parādās slinkums, prāna nolaizas uz zemākajiem centriem, tonuss pazeminās, parādās vājums, pastiprinās seksuālās vēlmes. Tā notiek ar lielāko daļu cilvēku vienkārsi tāpēc, ka pieaug Saules aktivitāte. Bet mēs runājam par to, ka trūkst vitamīnu un sākam ēst "Heksavitu", "Polivitu" un bezgala daudz citu "vitu". Kas tādā gadījumā notiek? Nekas. "Laikam par maz", mēs nodomājam un ēdam vēl vairāk visādu "vitu". Un atkal nekas nemainās. Ko darīt? Jāizdiedzē kviesi līdz 2 milimetru gariem dīgstiem, jāsamaļ gaļasmasīnā, jāpieliek sāls, sviests, kaut kādi svaigi dārzeņi un maisījums jāēd pusdienās pirms citiem ēdieniem. Diedzētos kviesos ir ļoti daudz prānas, kas izspiedīs lieko Sauli, un tūlīt parādīsies mundrums. Rudenī Saule nav zenītā, tāpēc gaisma un siltums samazinās. Tā kā pa vasaru organisms pierod pie uguns, tad rudenī tās pamazām sāk trūkt. Atkal pazeminās tonuss. No pārliecīga aukstuma paātrinās prānas kustība un rodas saaukstēsanās slimības. Tajā laikā arī var ēst diedzētus kviesu graudus, bet klāt jāliek vairāk sviesta, tas pastiprina gremosanas uguni. Sviests dod vairāk uguns nekā augu eļļa. Ziemā un rudenī jāēd vairāk sviesta, un viss būs labi.
Asa garsa
Nepieciesama lielas psihiskās aktivitātes laikā. Lietojot asu ēdienu, gadījumā, ja tas ir piemērots jūsu organismam, pastiprinās cilvēka emociju spēks, prāna koncentrējas. Pievienot ēdienam asas garsvielas var tikai pusdienās (no 10 līdz 16). Ja agri no rīta lieto asas garsvielas, kas cilvēkam neder, rezultātā viņs kļūst ļoti jūtīgs, viegli aizkaitināms. Pamazām parādās dazādi iekaisuma procesi, ādas slimības, sāk ciest imunitāte. Ja asu ēdienu ēd vakarā, parādās hroniski iekaisumi, organismā uzkrājas toksīni. Lietojot asas garsvielas, kas neatbilst jūsu organismam, jūs sajutīsiet nepatīkamu asu garsu. Lietojot tādas garsvielas jebkurā diennakts laikā, palielinās aizkaitināmība, nesavaldība, rakstura impulsivitāte. Sarkanie pipari Krievijas vidusjoslas iedzīvotājiem visbiezāk neder, tā kā tajos ir ļoti spēcīga un kaislīga uguns. Pat Indijā sarkanos piparus daudziem neiesaka lietot.
Sāļa garsa
Laba, kad nepieciesama piepūle, bet atkal jāzina, kurā laikā var ēst sāļu un kad nevar. Kad cilvēks saspringti strādā, viņam jāliek sev piepūlēties, tātad viņam vajadzīgs augsts tonuss. Ātrs tonusa pieaugums atbilst straujai prānas kustībai uz augsu. Tā iedarbojas sāļs ēdiens. Rodas spēja ātri aktivizēties, koncentrēties, mainīt noskaņojumu. Pieņemsim, ka kādu laiku jūs esat atslābinājies, un ar sāļas garsas palīdzību ir iespējams uzreiz nonākt aktīvā stāvoklī. Ja jums patīk ēst sāļu ēdienu dienā, pusdienās, jūsu organisms saprot, kā aizsargāties no pārliecīga sāls daudzuma. Lietojot sāļu ēdienu agri no rīta, cilvēks kļūst pārāk uzbudināts. Viņam pamazām parādās pārliecīgs tonuss, no kā sāp galva un visā ķermenī rodas smaguma sajūta. Ja sāļu ēd vakarā, tad zūd iespēja atslābināties, jo sāls notur organismā augstu tonusu, kas traucē dziļam miegam. Tāpat jāzina, ka, sistemātiski lietojot vēlu vakarā sāļu ēdienu, attīstās noturīga arteriālā hipertonija. Ja aizraujas ar sāli no rīta, tad lēcienveidīgā hipertonija. Tāpēc sāļs ēdiens jāēd tikai pusdienās. Kad cilvēks ēd sāļu nelaikā, viņs nespēj atpūsties, nespēj pārslēgties, prāna tiek bremzēta, parādās prāta stulbuma sajūta, smagums.
Rūgta garsa
Vienmēr saistīta ar zaudējumiem, ar dzīves grūtībām. Piemēram, ziemā grūtību, protams, ir vairāk, jo mums trūkst prieka - Saules spēka. Tāpēc ziemā jāpalielina rūgtas garsas produktu patēriņs. Ja cilvēks pareizā laikā, pusdienās, ēd rūgtu ēdienu, viņam rodas vēlēsanās tikt galā ar psihisko piesārņojumu, kā arī pastiprinās aizsargspējas. Tāda cilvēka prāna iegūst aizsardzības īpasības. Ja rūgtu ēd nelaikā, cilvēks pamazām ieslīgst bēdās, skumjās. Kas notiek, ja kādam patīk ēst rūgtu ēdienu no rīta? Sis cilvēks sāk viegli iesaistīties konfliktos. Ja palielinās rūgta ēdiena patēriņs vakarā, raksturā pastiprinās nosliece uz depresivitāti. Depresija vienmēr noved pie organisma aizsargspēju pavājināsanās.
Katrs var paanalizēt savu raksturu un noslieci uz dazādām saslimsanām sakarā ar noslieci uz tām vai citām novirzēm dazādas garsas produktu lietosanā. Sī ir samērā precīzā jūsu psihiskā stāvokļa diagnosticēsana un iespēja prognozēt slimības. Kad garsas sajūtas sāk mainīties uz pareizo pusi, tas nozīmē, ka veselība un psihiskais stāvoklis arī uzlabosies.
Organizējot pareizu ēsanu, sāk uzlaboties pat arī raksturs. Tātad mūsu psihiskais stāvoklis ļoti lielā mērā ir atkarīgs no ēdiena.
Ēdiens skaidrībā
Nes laimi. Tas ir tvirts, svaigs, eļļains, tajā ir garsu harmonija, tāds ēdiens ir gatavots ar mīlestību.
Vēdas piedāvā cilvēkam gatavot ēdienu ar mīlestību uz Dievu. Ēdiens, kas gatavots ar mīlestību uz Dievu, kļūst svētīts. Ja cilvēks gatavo tādu ēdienu citiem cilvēkiem vai cienā citus ar tādu, tad sie cilvēki atbrīvojas no ciesanām. Vēdas dod noteiktus norādījumus, kā ēdiens apsvētāms, un tas nav sarezģīti. Pietiek, ja, piemēram, pirms ēsanas 5-10 minūtes pie sī ēdiena atkārto Dieva Svētos Vārdus. Sajā laikā nevienam nevajag sākt ēst. Cilvēks, kurs vienkārsi gatavo ēdienu ar mīlestību uz Dievu, nodod tiem cilvēkiem, kuri ēdīs, visas savas labās īpasības, un ar siem cilvēkiem pamazām uzlabojas attiecības. Tādējādi ēdiens - tas ir visslepenākais ierocis. Kad cilvēks mājās gatavo ēdienu ar mīlestību, tad visi viņa radinieki izturēsies pret viņu ar katru dienu labāk un labāk. Tas ir liels noslēpums. Man biezi jautā: "Ko man darīt, ja nevaru normalizēt attiecības, teiksim, ar vīru? Nespēju sākt normāli ar viņu kontaktēties? Ja viņs manī neklausās?" Ja arī viņs jūsos neklausās, viņs tik un tā ēd. Tāpēc ir tikai viens paņēmiens - jāgatavo ēdiens ar mīlestību, nevēloties neko saņemt pretī. Ne ar tādu mīlestību: "Es tagad ar mīlestību pagatavosu ēst, un tu pamēģini tikai mani nemīlēt!" Tā nav mīlestība, tas ir kaut kas cits. Vislabāk, protams, ir gatavot apsvētītu ēdienu, tas ir, gatavot ar mīlestību uz Dievu. Jārīkojas nesavtīgi: "Lai arī mani nemīl, bet es gatavosu ēdienu ar mīlestību" - cilvēkam ir jābūt stiprākam par apstākļiem. Cilvēkam vienmēr jāgatavo ēdiens ne sev. Arī tad, ja viņs ēdīs viens pats, vispirms jāuzcienā kāds cits, kaut vai balodis uz ielas. Vispirms pacienāt, un tikai pēc tam ēst pasam - tāds ir princips. Tad ēdiens neradīs sliktu likteni. Ja cilvēks gatavo sev un ēd viens pats, tad spēcīgi pieaug egoisms un dzīvē vairojas grūtības.
Ja jūsu dzīve ir nonākusi strupceļā un nekas neizdodas, tad ne vienmēr visu var atrisināt, tikai mainot ēdienu. Saprātīgi cilvēki tādās situācijās meklē Dieva palīdzību. Piemēram, studējot svētos rakstus un ar mīlestību atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, nepievērsot uzmanību nekam citam, var ātri vien mainīt dzīvu uz labo pusi.
Ozas jutekļi
Aktivizējas, palielinoties zemes smalkā elementa koncentrācijai. Kādas vielas stipra smarza (vai smaka) liecina, ka tajā ļoti aktīvs ir zemes smalkais elements. Izprotot dazādu produktu smarzas, var noteikt to saderību ar organismu un tā noteikt individuālu diētu. Gribu aprakstīt smarzu klasifikāciju, kas radīta eksperimentālā ceļā. Ar sīs pārtikas produktu diagnostikas metodes palīdzību jūs bez īpasām grūtībām varēsiet noteikt savu individuālo diētu.
Individuālā produktu un ārstniecības līdzekļu izvēle
Diagnosticēt jebkuras zāles, noteikt, vai tās jums der vai ne, tāpat arī jebkuru pārtikas produktu, jūs varat ar ozas palīdzību. Tagad aplūkosim, kā var klasificēt ārstniecības augu, produktu un zāļu iedarbību pēc smarzas. Noteikums - visu, ko jūs gribat pārbaudīt, jāosta sausā veidā. Pārtikas produktu vai ārstniecības augu vajag izzāvēt un vēlams samalt. Tālāk - pati klasifikācija.
Kad produkts vai zāles der pilnībā
Patīkama smarza
Raksturo to, ka prāta smalkais ķermenis atrodas harmonijā ar so produktu. Patīkamā smarza nozīmē kontaktu ar jutekļiem. Jutekļi, kontaktējoties ar prātu, izsauc tajā patīkamu izjūtu, kas nozīmē, ka jūsu prāts harmonizē ar so produktu. Tāpēc smalkā ķermeņa līmenī, lietojot so produktu, nebūs nekādu problēmu. Taču ar so vienu raksturojumu nepietiek, lai saprastu, vai produkts jums pilnībā ir piemērots, jo var būt problēmas, kas attiecas uz tā saderību ar jūsu organisma prānu un tā ķīmisko struktūru.
Svaiga smarza
Norāda uz to, ka jūsu prāna, kas sekmē labu gremosanu un vielu uzsūksanu, harmonizē ar so produktu. Smarza var būt sasmakusi un var būt svaiga. Ja jūs kaltēsiet daudzus produktus, tad iespējams, ka zaudēsiet drosmi tāpēc, ka kaltēsanas laikā viens produkts sabojājies. Kaltējot no jauna, jūs atkal pārliecināsieties, ka produkts ir pagalam, taču citam cilvēkam tas būs absolūti svaigs. Tas ir "sabojājies" tikai jums, tāpēc ka jūsu organisms pēc prānas nav saderīgs ar so produktu un jūs jutīsiet sasmakumu, lai gan produkts ir absolūti svaigs. Ostot vienu un to pasu produktu, dazādi cilvēki jūt dazādu smarzu. Sākumā tas var sķist pārsteidzosi, jo lielākā daļa cilvēku domā, ka visiem viss oz vienādi. Bet patiesībā viss visiem oz pavisam atsķirīgi. Pat ja jūs ņemsiet parastu cukuru un paostīsiet to no rīta, dienā un vakarā, jūs pamanīsiet, ka no rīta tas smarzos pēc svaiguma, dienā smarzos silti, bet vakarā - karsti vai kaut kā smagnēji. Taču vienmēr sī smarza ir salda. Interesanti zināt, ka cilvēkam, kurs slimo ar dzelteno kaiti, tās paasinājuma periodā cukura smarza sķiet rūgta vai sūra.
Vēsa smarza
Vēsa smarza nozīmē kontaktu ar prānu. Ja jūs gribat panākt svaigumu visā organismā, gribat nenogurt strādājot, gribat mundrumu, jāatrod produkts ar vēsu smarzu un tas jālieto uzturā. Taču ņemiet vērā, ka testēsana jāveic tikai ar sausu produktu un tā vienmēr ir absolūti individuāla.
Vēsa smarza nevis vienkārsi norāda uz kontaktu ar prānu, bet arī ar nervu sistēmu, ar ūdens struktūrām, ar to prānas daļu, kas saskaras ar ūdeni. Ja jūs ārstējat nervu sistēmu, tad zāļu smarzai vienmēr jābūt vēsai, citādi tām uz jums nebūs nekādas ārstnieciskas iedarbības.
Kādiem augiem visbiezāk ir vēsa smarza? Piemēram, piparmētrai. Piparmētra samērā spēcīgi iedarbojas uz nervu sistēmu. Visiem zināms, ka mentols ārstē nervu sistēmas tonusa traucējumus. Ja mēs vienkārsi gribam palielināt organisma mundrumu, jāpaēd tas, kam ir svaiga smarza. Smarza var būt vēsa, auksta vai silta. Vienkārsi mums biezi negadās sastapties ar tādiem jēdzieniem, tāpēc grūti uzreiz saprast, par ko ir runa, taču ja jūs patrenēsieties, tad ātri vien sajutīsiet tādas smarzas atsķirības. Vajag mēģināt ostīt un analizēt, kura smarza sķiet siltāka, kura vēsāka. Galvenais ir salīdzināt: karsta vai auksta, svaiga vai sasmakusi, patīkama vai nepatīkama. Citādi jūsu prāts nesapratīs, par ko ir runa. Ja jūs tam pajautāsiet, pēc kā smarzo, tas jums atbildēs, ka pēc kartupeļiem. Bez salīdzinājuma ar citiem produktiem prātam nav variantu. Tāpēc tam vienmēr vajadzīga salīdzināsana.
Karsta smarza asociējas ar Sauli, vēsa ar rīta vēsumu. Meklējot tādas asociācijas, var ātri vien tikt skaidrībā par visām smarzas niansēm.
Viegla smarza
Ir vēl viens smarzas raksturojums: viegla, smaga. Ja gribat ārstēt kādu hronisku slimību, vajag, lai zālēm būtu viegla smarza, ne smaga. Smaga smarza var būt putekļaina, kā zemei, blīva. Viegla smarza nozīmē - gaisīga, tikko tverama, nemanāma.
Ja smarza ir patīkama, svaiga, bet pārējo raksturojumu vienkārsi nav, tas nozīmē, ka sis produkts jums absolūti ir piemērots. Tas attiecas arī uz zālēm. Visu var noteikt pēc smarzas. Govs, iekams ēd, osta zāli, tāpat kā visi dzīvnieki, tāpēc, ka tā tie diagnosticē zāli. Es veicu sādus eksperimentus: ar vienu roku pastiepu govij pie mutes ēdienu, bet ar otru aizspiedu viņai degunu. Nekādu emociju. Stāv un skatās uz tevi kā govs, bet kad attaisi viņai degunu, uzreiz atveras arī mute. Aizbāz degunu, un aizveras arī mute. Tāda sinhrona ostīsanas un barības uzņemsanas sistēma darbojas govij. Taču cilvēkam tāda nedarbojas. Viņam mute vienmēr atveras pirmā, ieprieks, nekā deguns paspēj paostīt. Tādējādi, ja jūs gribat nosacīt, vai jūs noindēs vai ne, vajag vispirms paostīt, bet pēc tam ēst nost. Tas saistīts ar to, ka garsas sajūta ne vienmēr ir spējīga noteikt indi, bet pēc smarzas tas ir iespējams. Pieņemsim, ja produktā ir sākusas vairoties baktērijas, tad, paostījusi, jūs sajutīsiet riebumu. Riebums pret ēdienu nozīmē, ka tas jums nav piemērots. Tas ir bojāts vai inficēts. Ja ēdienā ir baktērijas, tad gremosana sistēma noteikti cietīs, jo radīsies organisma intoksikācija (saindēsana ar indīgām vielām, ka saistītas ar baktēriju darbību). Vēdas rekomendē ēst ēdienu, kas gatavots ne vairāk kā pirms trim stundām. Tad tas ir vislabākais.
Neitrāla smarza
Ir iespējams variants, ka produkts nesmarzo, ka smarza ir neitrāla. Ja jums ir pavisam sauss produkts, to vajag samaisīt. Piemēram, putraimi nesmarzo, tiem ir neitrāla smarza. Tā kā tie piesķir cilvēkam enerģiju, kas dod spēku ķermeņa struktūras atjaunosanai, tad tiem ir vai nu viegla vai smaga smarza. Kā so smarzu noteikt? Enerģiski samaisiet, sakratiet, un ja no sakratītajiem putraimiem jūtama putekļaina smarza, tas nozīmē, ka tie jums neder. Bet ja jūs jūtat, ka putraimu putekļus deguns nemaz neuztver, it kā to nebūtu, tas nozīmē, ka putraimi jums der. Pasmarzojusi vienus un otrus putraimus un konstatējusi, ka vieni ir putekļaini, bet citi ne, dazi cilvēki sāk filozofēt: "Tajos putraimos ir lielāka izmēra daļiņas, bet sajos pavisam maziņas." Tas ir absurds. Nav nozīmes, kāds ir daļiņu izmērs. Vieni putraimi pat ar mazām daļiņām smarzos pēc putekļiem, bet otri nesmarzos pēc putekļiem, smarza paliks neitrāla. Tas nozīmē, ka tie jums der. Taču citam cilvēkam viss var būt citādi.
Spēcīga smarza
Reizēm ārstniecības augi vai produkti var iedarboties uz organismu ļoti spēcīgi. Tādus vajag pievienot zāļu izlasei vai ēdieniem tikai mazās devās. Sādu produktu smarza ir ļoti spēcīga. Ja ostot pieliksiet tos tuvu degunam, sajutīsiet asu smarzu, bet no attāluma tie smarzo kā parasti. Tāpēc tādus spēcīgus produktus un ārstniecības augus jāosta no 20-30 cm attāluma, un to diagnosticēsanā var izmantot visus tos raksturojumus, ko esam aplūkojusi. Parasti tā smarzo garsvielas vai produkti, kas jālieto kā garsvielas, ļoti mazos daudzumos. Siem produktiem ir ļoti spēcīga iedarbība uz organismu. Retos gadījumos tāda iedarbība var būt parastajiem pārtikas produktiem. Reizēm tāds efekts var būt pat parastajai bietei. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tādi produkti viņiem neder, bet ja tos izzāvē un pievieno ēdienam kā garsvielas, tad tie darbojas kā zāles. Tāda ārstnieciska iedarbība var būt, ja 20-30 cm attālumā produkts pēc ozas ir patīkams, svaigs, viegls, vēss. Tātad jūs varat pievienot so produktu kā garsvielu ēdienam un ārstēties ar to. Spēcīga smarza nozīmē spēcīgu iedarbību uz organismu.
Kad produkts vai zāles der daļēji
Tagad aplūkosim, kā smarzo produkti, kas ir piemēroti ārstniecībai vai izmantosanai uzturā daļēji. Produkts var smarzot patīkami, bet ar dazādām niansēm: ass, sūrs, putekļains, skābs, rūgts, kā zeme utt. Tas nozīmē, ka visumā izmantosanai uzturā tas jums der, taču tādam produktam nebūs ārstnieciskas iedarbības. Gadās, ka produkta smarza ir svaiga, ne sasmakusi, un pastāv dazādas sīs smarzas nokrāsas. Tādus produktus var ēst, taču pārāk ar tiem aizrauties nevajag. Ja jums ir kādas slimības paasinājums, tad sādiem produktiem jūsu ēdienkartē ir jābūt pārstāvētiem minimāli. Ja gribat ārstēties ar diētiska uztura palīdzību, tad jāēd tikai tas, kas pēc smarzas jums absolūti piemērots.
Produkti vai zāles, kas nav piemēroti
Produkti, kas nav piemēroti, var būt divu veidu. Produktiem, kas nemaz neder, var būt patīkama smarza, bet spēcīgi salda, spēcīgi asa, spēcīgi rūgta, spēcīgi sūra un ne svaiga, bet sastāvējusi, ja arī produkts smarzo patīkami. Tas nozīmē, ka tas neder. Ja patīkams, tad tas nozīmē, ka prātam der, bet visam pārējam var nederēt. Tādu produktu nevar ēst, jo var rasties lielas problēmas ar veselību. Piemēram, saldam ēdienam vakarā var būt silta smarza. Tas nozīmē, ka, sajā laikā ēdot so produktu, tiks izjauktas hormonālās funkcijas. Testējot jūs sajutīsiet siltu smarzu, bet patīkamu.
Otrs ēdiena variants, kas neder, - ja smarza vienkārsi ir nepatīkama. Tā var būt svaiga, viegla, vēsa, bet ja tā ir nepatīkama, tas nozīmē, ka so produktu lietot nevajag.
Apkoposim visu par pārtikas produktu diagnostiku sacīto:
Pārbaudāmais produkts jums der, ja:
Smarza ir patīkama, viegla, svaiga, vēsa. Produkts nesmarzo vispār, smarza ir neitrāla (saskalojot vai sapurinot un pietuvinot degunam parādās svaiguma smarza). Smarzo spēcīgi, bet smarza ir viegla, svaiga, patīkama.
Pārbaudāmais produkts jums der ne pilnībā, ja:
Smarza ir patīkama, vēsa (svaiga), bet ir vieglas nianses: asums, siltums, sūrums, skābums, putekļainums, saldums, rūgtums, zemes smarza.
Pārbaudāmais produkts jums neder, ja:
Smarza ir patīkama un silta (trūkst jebkāda svaiguma, vēsuma), turklāt tā var būt salda, skāba, rūgta, sāļa, sūra, putekļaina, zemjaina. Ja jūtat, ka tā jums nepatīk. Neitrāla smarza (sakratot parādās putekļainums).
Sis produktu diagnosticēsanas zināsanas var izmantot arī ķīmisko preparātu diagnosticēsanai. Tikai jāzina, ka jebkurām zālēm, kas iegūtas ķīmiskā ceļā, jau vairs nav smalkā ķermeņa, un tām diagnosticēsana pēc smarzas var tikt izmantota tikai tāpēc, lai pārbaudītu ķīmisko sastāvu. Tas nozīmē, ka zālēm var būt vai nu viegla vai smaga smarza. Citu nokrāsu nebūs. Tabletei var būt skāba smarza, bet nebūs smarzas, kas saistīta ar prānu, piemēram, svaigas vai vēsas smarzas. Smarzām, kas saistītas ar garīgo enerģiju, ir citi raksturojumi. Ar ko tie atsķiras? Ar ko ārstniecības augs atsķiras no tabletes? Jūs visi drosi vien saprotat. Ārstniecības augiem ir daudzkrāsainas smarzas, ļoti izteiktas, bet tabletei blāvas. Tās var būt spēcīgas vai asas, bet svaiguma, vēsuma un kosuma nianses nebūs.
Tātad, ko mēs nosakām pēc skaņas? To, kas var mainīt mūsu dzīvi, dot mums zināsanas vai, tiesi otrādi, ciesanas. Pēc ķermeņa taustes jūtīguma mēs nosakām, vai prieksmets mūs piesārņos vai ne. Ja mums pieskāries cilvēks un mums sabojājās garastāvoklis, tas nozīmē, ka sim cilvēkam ir piesārņota apziņa. Pēc skatiena mēs nosakām cilvēka raksturu. Pēc garsas - prānas daudzumu ēdienā, tās spēku, to, kā tā uz mums iedarbosies. Un pēc smarzas - produkta derīgumu ārstēsanai, tas ir, vai tā ķīmiskais sastāvs atbilst mums vai ne.
Ar visu piecu jutekļu palīdzību prāts atrodas mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli. Vēdās tos sauc par izziņas jutekļiem.
Darbības jutekļi
Ir arī darbības jutekļi jeb orgāni. Arī tie ir pieci:
runa
. darbība ar rokām
. darbība ar kājām
. defekācija
. dzimumfunkcijas
Tātad eksistē pieci jutekļi, ar kuriem mēs uztveram apkārtējo pasauli, un pieci darbības orgāni, ar kuriem mēs īstenojam savus nodomus.
Slimību klasifikācija atbilstosi smalkā ķermeņa uzbūvei
Slimības ierodas pie mums caur jutekļiem, un tām ir sava klasifikācija atbilstosi cilvēka smalkajai uzbūvei:
. Ķermeņa slimības
Piemēram, iekaisuma procesi dazādos orgānos:
hepatīts (aknu iekaisums), holecistīts (zultspūsļa iekaisums), pankreatīts (aizkuņģa dziedzera iekaisums) utt.
. Prānas slimības
Piemēram, astma, hipotonija, hipertonija utt.
. Prāta slimības
Piemēram, epilepsija, sizofrēnija, psihopātija, histērija.
. Saprāta slimības
Piemēram, depresija, apātija, nepareiza dzīves jēgas izpratne, melīga tieksme uz kaut ko, ticība neeksistējosām lietām utt.
Prāta daba
Prāta dabu joga-sūtrā apraksta Patandzali - apskaidrotais viedais, kurs sasniedzis pilnību. Tīrs prāts pēc dabas ir ļoti mierīgs un līdzinās dziļam ezeram. Tomēr diez vai kādam dzīvē ir bijusi tā laime kaut vai reizi sajust so bezdibenīgo prāta mieru. Tas saistīts ar to, ka pastāv divu veidu cēloņi, kas nepārtraukti satrauc mūsu prātu tā, kā vējs saviļņo ūdenskrātuves virsmu, - ārējie un ieksējie cēloņi.
Prāta nemiera ārējie cēloņi
Prāta satraukuma ārējie cēloņi - tā ir prāta savstarpējā iedarbība ar jutekļu objektiem. Jutekļi saista prātu ar apkārtējo pasauli līdzīgi kā vējs, kas ņirbina prāta ezera rāmo spoguli. Ezers satraucas, un pa to aiznesas vējs - jutekļu saskarsme ar pēksņi radusos vēlmju objektiem. Apkārtējā pasaule satrauc jutekļus, un rezultātā prāts kļūst nemierīgs.
Prāta nemiera ieksējie cēloņi
Tie rodas atmiņas darbības rezultātā. Atmiņa glabā sevī vēlmes, kuras vēl nav paspējusas realizēties un gaida savu brīdi. Piemēram, mums kaut ko stipri iegribējās, bet, kā tas biezi gadās, "ne vienmēr runcim krējuma pods". Vēlme, kurai ir smalka materiālā daba, atstāj nospiedumu atmiņā un gaida savu brīdi, lai, apstākļiem labvēlīgi sakrītot, uzliesmotu atkal. Tātad vēlmes glabājas mūsu zemapziņā kā mūsu ieprieksējo baudu rezultāts un rada nākamo vēlmju aizmetņus, un sie aizmetņi, atrodoties prātā, periodiski to satrauc. Ja mūsu uzmanības ārējais objekts ir līdzīgs vēlmei, kas glabājas mūsu ieksienē, tad starp so objektu un ieksējo vēlmi rodas saikne. Diedziņs, kas saista atmiņā glabāto vēlmi un ārējo objektu, ir mūsu uztveres jutekļi. Tādējādi vēlme baudīt sen aizmirstu objektu kādā brīdī uzliesmo ar jaunu spēku.
Ārējie prāta nemiera cēloņi ir ciesi saistīti ar ieksējiem, zemapziņā esosajiem. Uz prātu iedarbojas simtiem dazādu kairinātāju, modinot tajā nerealizētās vēlmes. Atkarībā no prāta ezera izmēriem un dziļuma, t.i., atkarībā no personības individuālajām īpatnībām, tas vieglāk vai ātrāk tiek satraukts. Ārēji cilvēku vēl ir iespējams pasargāt no nemiera, bet ieksējos prāta satraukuma cēloņus novērst ir ļoti grūti. Prāts deg kā uguns, lai gan tā dabiskais, patīkamākais stāvoklis ir - būt absolūti mierīgam. Kamēr atmiņā saglabājas daudzās vēlmes, nomierināt prātu ir grūtāk nekā savaldīt vēju.
Tāpēc cilvēks, kas aiziet no pasaulīgās darbības un kļūst par vientuļnieku, bet nav attīrījis savu prātu, ir jāuzskata par liekuli, jo prātā viņs pastāvīgi domā par saviem sapņiem, kas nav piepildījusies. Prāta attīrīsanai sākumā cilvēkam jānodarbojas ar pozitīvu darbu vispārības labā, darot to pēc Dieva likumiem, ar mērķi - apmierināt Dieva Personību, tā sludina Vēdu mācība. Tādā gadījumā viņs atbrīvojas no visām nevajadzīgajām ārējām un ieksējām vēlmēm. So procesu sauc par karmas attīrīsanu jeb apziņas attīrīsanu. Kad cilvēks beidzot ir attīrījis prātu, viņam jāatsakās no pasaulīgas darbības un jāvelta sevi vienīgi sevis apzināsanai.
Prāts pēc dabas ir ļoti mainīgs
Prāts kopē to, uz ko tas ir noskaņots. Atrodoties rupjajā ķermenī, viņs kopē tā formu. Ja mēs par kaut ko domājam, prāts noskaņojas uz so objektu un imitē arī tā dabu. Tādā veidā, atkarībā no tā, kam mēs pievērsam savu prātu - tāda būs mūsu dzīve. Ja mēs domājam par laimi, tad dzīve būs laimīga. Ja domājam par bēdām, tad dzīve būs sūra. Ja domājam par Dievu, tad dzīve būs dievisķa.
Prāta saistība ar pieciem pirmelementiem
Prāts spēj savstarpēji iedarboties ar pieciem smalkajiem elementiem: ētera, gaisa, uguns, ūdens, zemes, pārņemot to īpasības. Kopējot smalko materiālo elementu dabu, prāts kļūst patiesām neizsmeļams. Prāta smalkais ķermenis, esot tīrā stāvoklī, spēj iekļūt jebkurā sīs pasaules telpas un laika sfērā. Sevi pilnīgojusa cilvēka prātam nav nekā neiespējama. Tomēr spēcīga prāta piesārņojuma dēļ mēs nevaram izmantot sīs smalkā ķermeņa labās īpasības un prāta aprobezotības dēļ to visu slikti apzināmies. Mums biezi sķiet, ka prāta dzīve neiziet ārpus ķermeņa robezām. Tomēr pat mūsu prāts ir spējīgs būt saskaņā ar telpu, laiku, pieciem smalkajiem elementiem un darboties saskaņā ar to dabu. Lai labāk izprastu prāta dabu, aplūkosim tā kontaktus ar pieciem pirmelementiem.
Prāta mijiedarbība ar ētera smalko elementu
Atrodoties mijiedarbībā ar ēteri, prāts iegūst trīs īpasības:
. Tas ir spējīgs paplasināties
. Spēj iekļūt visur
. Kļūst atvērts
Prāts ir spējīgs paplasināties
Plasa prāta cilvēks orientējas visās dzīves sfērās. Eksistē gan virspusēja, gan arī ļoti dziļa pasaules uztvere. Dziļa pasaules uztvere vienmēr maina cilvēka raksturu uz labo pusi. Virspusēja uztvere reizēm dod iespēju cilvēkam būt erudītam daudzos jautājumos (piemēram, ja viņam ir ļoti laba atmiņa), bet raksturs vienlaicīgi var pat bojāties. Parasti tādas lietas notiek, ja cilvēks iegaumē dazādus faktus vienkārsi aiz ziņkārības, necensoties tos izmantot savā dzīvē. Rezultātā viņs kļūst par erudītu un lepojas ar so faktu. Taču, ja informācija nesekmē pārmaiņas mūsu dzīvē, tad nav ar ko lepoties. Lai tā nenotiktu, jāpaplasina nevis virspusēja pasaules uztvere, bet gan dziļāka. Jebkuras zināsanas ir jāizmanto praksē, sava rakstura pilnveidosanai. Ja zināsanas nav domātas tam, lai attīrītu mūsu esamību, tas nozīmē, ka tām mūsu apziņai nav lielas vērtības. Ar patiesām zināsanām piepildīts prāts kļūst visaptveross un bagātinās ar svētlaimīga miera spēku. Piepildīts ar melīgām zināsanām, ar informāciju pārblīvēts prāts mētājas surpu turpu, meklējot atbrīvi no nepanesamās spriedzes. Ja atmiņā glabātajai informācijai nav kontakta ar cilvēka saprātu un ikdienas dzīvi, tad sī informācija stipri apgrūtina mūsu atmiņu. Atmiņas galvenā funkcija - izmantot tajā glabāto informāciju, lai labāk sadarbotos prāts un saprāts, kas dod iespēju labāk saprast, kā pareizi dzīvot. Tādējādi, atkarībā no mūsu vēlmēm, prāts var paplasināties skaidrībā, kaislībās vai tumsībā:
. prāta paplasināsanās skaidrībā nes cilvēkam apskaidrību, mieru,
. apziņas paplasināsanās kaislībās ar mērķi iedzīvoties vai iemantot godu nes nemieru,
. paplasināsanās tumsībā, t.i., zināsanu iegūsana, lai pakļautu citus cilvēkus, noved prātu baiļu stāvoklī.
Patiesām mācīts cilvēks kļūst lēnprātīgs un pazemīgs, jo saprot cilvēka prāta ierobezotās iespējas.
Prāts spēj iekļūt visur
Kodolfiziķi nopietni pēta atoma struktūru, taču jogi, kas sasniegusi pilnību, spēj bez grūtībām saskatīt jebkura mikroelementa uzbūvi. Varbūt kādam no jums ir laimējies sastapt cilvēkus, kam ir spējas intuitīvi noteikt, kur vajag rakt aku un cik dziļu, kur meklēt dārgakmeņus, kur dzīvoklī ir bīstama zona u.tml.
Astoņpakāpju jogā, kuru sai pasaulei atnesa viedais Patandzali, ir aprakstītas spējas, ko sasniedz jogs. Viena no spējām - spēja saprast citu cilvēku domas, cita - pārvietot jebkuru prieksmetu jebkādā attālumā. Abas sīs spējas rāda pieminēto prāta aspektu - spēju iekļūt jebkura objekta ieksienē jebkādā attālumā un izprast tā dabu.
Taču visgrūtākais uzdevums - izprast dzīvās būtnes dabas noslēpumu. Viedie, kas sasniegusi pilnību, apgalvo, ka cilvēkam ir garīga daba. Sīs zināsanas atsķiras no tā, ko mēs domājam par sevi kā par noteiktu cilvēku ar noteiktu vārdu un nodarbosanās veidu. Pēc dabas visu dzīvo būtņu dvēseles ir vienādas, bet atkarībā no mūsu ieprieksējās rīcības mums tiek piesķirts tas vai cits ķermeņa tips. Atkarībā no ķermeņa tipa veidojas noteikta uzvedība.
Biezi vien ikdienas dzīvē mēs arī izmantojam so prāta īpasību - spēju piekļūt cita cilvēka dabai, taču biezi mēs to darām nepareizi. Esot greizsirdīgi uz citiem cilvēkiem vai apskauzot viņus, mēs meklējam citos cilvēkos viņu rakstura sliktās īpasības, lai galu galā pavisam sabojātu savas attiecības ar viņiem. Tā mūsu egoisms savtīgos nolūkos izmanto prāta spēju iekļūt visur. Tas pats cilvēks, kurs, spītējot egoistiskām vēlmēm, iemācījies saskatīt apkārtējos cilvēkos tikai labo, patiesām kļūst noderīgs un vajadzīgs visiem.
Prātam piemīt spēja būt atvērtam
Mūsu spēja skatīties ar parastās redzes palīdzību ir visai ierobezota, bet pat to mēs biezi vien neizmantojam pilnā mērā. Atcerieties, cik reizes dienā jūs esat skatījusies tālumā. Savā dzīvē mēs biezi vien neredzam tālāk par savu ģimeni vai televizoru. Bet prāts ir spējīgs bez televizora saskatīt jebkuru Visuma punktu. Protams, ir nepieciesams noteiktā veidā mācīties. Parasti ar mācīsanos saprot kaut kādas informācijas uzkrāsanu un apgūsanu, bet prāts no tā nekļūst tīrāks. Tāpēc īstas mācības nozīmē būtiskas izmaiņas raksturā. Jogs, kas ar meditācijas palīdzību sasniedzis pilnību darbā ar savu raksturu, spēj ar skatienu acumirklī aptvert milzīgu daudzumu planētu, viņa prāts iegūst liela izplatījuma formu. Tādas ir prāta paplasināsanās iespējas.
Tomēr pa īstam atvērts ir tas, kurs ir spējīgs uzmanīgi uzklausīt sev adresētu kritiku un pēc tam izdarīt par dzirdēto pareizus secinājumus. Cilvēks ar plasu dvēseli vienādi labi izturas pret mācītu gudro, pret parastu cilvēku, pret degradējusos personību un dzīvnieku. Tā apgalvo "Bhagavad-gīta".
Ikdienas dzīvē mēs saskaramies ar daudzām netaisnībām attieksmē pret mums un reizēm pakāpeniski kļūstam aizvien noslēgtāki. Taču cilvēks, kas izplata patiesas zināsanas, ir spējīgs palikt atvērts, jo viņu pastāvīgi iedvesmo pozitīva saskarsme ar citiem cilvēkiem.
Prāta mijiedarbība ar gaisa smalko elementu
Mijiedarbībā ar gaisa smalko elementu prāts kļūst:
. kustīgs
. spēcīgs
. izturīgs
Prāta kustīgums
Mijiedarbībā ar gaisa smalko elementu prāts iegūst spēju būt kustīgam. Ja so prāta īpasību nevada un palaiz to "pasplūsmā", tad prāts drīz vien kļūst nepastāvīgs, mainīgs un nes vienas vienīgas nepatiksanas. Tāpēc mums pastāvīgi jāseko tam, uz kuru pusi griezīsies mainīgais prāts.
. Prāta kustīgums skaidrībā - tā ir prāta spēja noskaņoties uz vajadzīgajiem objektiem un pastāvīgi izvairīties no nevajadzīgajiem.
. Prāta kustīgums kaislībās rada prāta mētāsanos, lai atrastu vēlamo objektu.
. Prāta kustīgums tumsībā ir rezultāts bezmērķīgai, haotiskai dzīvei, kad prāts nav spējīgs koncentrēties un pastāvīgi klaiņo no vienas domas pie citas.
Prāta kustīgums skaidrībā
Ja cilvēks sāk regulēt savu dzīvi un darīt visu saskaņā ar pareizu rezīmu, kā arī saskaņā ar tādiem faktoriem kā Saules, Mēness un citu planētu kustība, tad pamazām rodas spēja noturēt kustīgo prātu tikai pozitīvā virzienā. Taču spēju vienmēr un jebkuros apstākļos koncentrēties uz vēlamajiem objektiem un izvairīties no nevēlamajiem objektiem dod tikai prāts, kurā nav grēku. Ja cilvēks, kuram ir daudzas nevajadzīgas vēlmes, tomēr grib nostāties uz pareizā ceļa, tad viņs neizbēgami sastapsies ar zināmām grūtībām. Izrādās, ka tad, kad ir ļoti daudz nevajadzīgu vēlmju, tās "sīc kā musas" un traucē prātam koncentrēties. Tāpēc cilvēkam jāmācās izvēlēties, ko var gribēt, bet ko vēlēties nevajag. Lai kā arī būtu, lai kļūtu laimīgiem, mums jāiemācās koncentrēties pozitīvā virzienā. Taču prāts, ko ietekmē mūsu pagātnē izdarītie sliktie darbi, visu laiku visā meklē tikai trūkumus. Tā prāts, ko nomoka grēcīgas vēlmes, kļūst kustīgs tumsībā. Lai attīrītu prātu no grēkiem, tas jākoncentrē uz garīgiem vai kaut vai pozitīviem objektiem. Citādi sava kustīguma dēļ tas izkļūs no mūsu kontroles un sāks par kādu tenkot. Tādējādi koncentrēt prātu uz garīgām lietām iespējams tikai tad, ja cilvēkam nav grēku. Rodas noslēgtais aplis. Tomēr, zinot prāta iespējas, cilvēks pamazām so problēmu atrisina. Lai izietu no sī strupceļa, jāizmanto prāta spēja pārņemt cita cilvēka rakstura īpasības. Tāpēc, lai nostātos uz progresa ceļa, veiksmīgi cilvēki izvēlas sev garīgo skolotāju. Tā, izmantojot prāta spēju kustēties un mainīties uz labo, sekojot mācīta cilvēka gribai, viņi ātri izlabo savu raksturu. Pats labākais paņēmiens, kā sekot garīgajam skolotājam - katru dienu pazemīgi klausīties viņa balsī. Garīgās zināsanas ir bagātas ar daudzveidību, tāpēc kustīgais prāts atradīs tajās sev daudz kā interesanta. Skaņu ierakstu tehnika mūsu dienās ļauj būt kontaktā ar svētu cilvēku pat tad, ja viņs nav blakus. Piemēram, man laimējās dzirdēt Srī Srīmad A.Č.Bhaktivedantas Svāmī Prabhupādas lekcijas, kurs pirmais ar savām izcilajām grāmatām izplatīja vēdiskās zināsanas visā pasaulē. Ja būs vēlēsanās, sākot iepazīt svētas personības rakstura īpasības un izvēloties sev garīgo skolotāju, jūs, dārgo lasītāj, arī radīsiet sev līdzīgu iespēju. Klausoties apgaismotas personības balsī, prāts pamazām attīrās un kļūst spējīgs uztvert visu pozitīvo un noraidīt visu negatīvo. Apgūstot so spēju, cilvēks nekavējoties piepildās ar laimi, jo no prāta izzūd visas grēcīgās vēlēsanās. Tā prāts, pēc dabas mainīgs, mainās tikai laimes virzienā.
Prāta kustīgums kaislībās
Uzskatot par īsto laimi tādas baudas kā pieēsanās, komforts, iespēja daudz nodarboties ar seksu un labi atpūsties, cilvēks tiecas pēc tā visa par jebkuru cenu. Tā prāts sāk mētāties, meklējot līdzekļus un iespējas, tas zaudē mieru un pazemību. Kā dzejolī: "Par mieru tikai sapņot varam, uz prieksu traucas stepes zirgs." Vēdās piecas sajūtas tiek salīdzināta ar pieciem zirgiem, kas nes mūs uz mērķi. Ja cilvēkam dzīvē ir tikai materiāli mērķi, tad jutekļi sāk viņu plosīt gabalos, censoties apmierināt visdazādākās vēlmes. Mēs izdzirdam kādu jaunu ziņu un metamies tenkot. Pēksņi sāk kaitināt vecais apģērbs un gribas jaunu, ērtāku. Reizēm ieraugām kaut ko pievilcīgu un uzreiz skrienam uz veikalu. Pēc tam sagribas meloni, bet vēl nav sākusies sezona. Vai arī autobusā kāds nelabi smird un gribas tikt no viņa prom, bet jābrauc vēl diezgan ilgi. Tiesa, tās ir pazīstamas ikdienas situācijas? Tomēr, ja visās sajās situācijās kustīgo prātu novirzīt ieksējās laimes, bet ne ārējā komforta meklējumos, tad, neskatoties uz dzīves grūtībām, var iemācīties būt apmierinātam. Pretējā gadījumā neapvaldītie jutekļi nesīs daudz ciesanu. Ja cilvēks savu ieprieksējo slikto darbu rezultātā ir nonācis sausmīgos eksistences apstākļos un viņam nav prieksstata par to, kas ir ieksējā garīgā dzīve, tādā gadījumā viņa prāts sāk mētāties uz visām pusēm kā noķerta stirna. Tāpēc, lai nomierinātu mūsu pārlieku kustīgo prātu, mūsu parastajā dzīvē vajag ienest arī garīgas intereses un mērķus.
Kad prāts ir kaislību varā, dzīves enerģija atrodas absolūtā jutekļu kontrolē, un so stāvokli var noteikt pēc vienas pazīmes. Ja tādam cilvēkam piedāvā izdarīt kaut ko tādu, kas ir saistīts ar viņa aizrausanos, tad viņam nekavējoties rodas spēks un vēlēsanās. Taču, ja viņam palūdz izdarīt kaut ko ārpus viņa personīgajām interesēm, tad spēks uzreiz zūd un viņu pārņem nogurums. Tātad prāts kaislībās ir kustīgs tikai personīgo interesu virzienā. Rezultātā ir ļoti grūti izvairīties no konfliktiem savstarpējās attiecībās, īpasi ar tuviem cilvēkiem.
Prāta kustīgums tumsībā
Tas nozīmē absolūtu uzmanības koncentrētības trūkumu. Kā dzied populārā dziesmā: "Manas domas aulekso kā zirgi." Tādā gadījumā jutekļi kā zirgi vienkārsi saplosa prātu, un cilvēks biezi vien pat nav spējīgs saprast, ko viņs grib. Tādā stāvoklī rodas vēlēsanās bēgt kaut kut prom. Vienas emocijas ātri nomaina citas. Cilvēks, kura prāts ir kustīgs tumsībā, strauji zaudē prānu (dzīves enerģiju) un kļūst inerts.
Prāta spēks
Mijiedarbojoties ar gaisa smalko elementu, prāts iegūst spēju būt spēcīgam. Ja cilvēkam ir spēcīgs prāts, bet vājs saprāts, tad viņa prāts kļūst pasam par ienaidnieku un rada daudz nepatiksanu. Tas kļūst par lielu sķērsli labu rakstura īpasību attīstīsanā. Pārsteidzosi, bet spēcīgs saprāts un vājs prāts piesķir cilvēkam spēju strauji attīstīt sevī prāta spējas. Sis paradokss saistīts ar to, ka saprāts viegli spēj sev pakļaut vāju prātu un ievirzīt to vajadzīgajā gultnē. Tāpēc, mācot bērnus, ir ļoti svarīgi vispirms iemācīt viņiem paklausību, kas pastiprina saprātu un apvalda prātu. Tikai tad, kad bērns kļuvis paklausīgs, viņs ir spējīgs palielināt prāta spēku, bet viņam nedraud briesmas kļūt lepnam. Mācību process, kas paslaik galvenokārt tiek kultivēts mācību iestādēs, ir virzīts tikai uz prāta pastiprināsanu, kas reizēm noved pie bēdīgām sekām. Spēcīgs nekontrolējams prāts traucē cilvēkam kļūt saprātīgam un kļūst par galveno cēloni visām ciesanām. Patiesām, sakāmvārds "Gudram gudra nelaime" tiesi sajā gadījumā izpauzas pilnā mērā. Taču nekad nelaimi nerada spēcīgs tīrs saprāts.
. Prāta spēks skaidrībā - tā spēja tikt galā ar grūtībām un tiekties uz progresu tīra saprāta vadībā.
. Prāta spēks kaislībās - tā ir spēja iegūt savus materiālās laimes objektus jutekļu vadībā.
. Prāta spēks tumsībā - tā ir spītība. Sajā gadījumā cilvēka prātu vada egoisms.
Prāta spēks skaidrībā
Spēju tikt galā ar jebkurām grūtībām sauc par noturību. Rakstura noturība vienmēr norāda uz to, ka cilvēka prāts atrodas skaidrībā. Ja prāts ir pakļauts saprātam, tas nozīmē, ka saprāts ir ļoti spēcīgs. Saprāts, kas pilnībā kontrolē prātu, dara to ļoti pacietīgu. Pacietīgs prāts iegūst milzīgu spēku pārvarēt visus pārbaudījumus un dzīves grūtības. Prāts, pildīts ar skaidro pacietības spēku, kļūst mums par tuvu draugu. Pretējā gadījumā nepacietīgais prāts, liekot mums nonākt grūtās situācijās, uzvedas kā ienaidnieks. Tas viss ir apstiprināts "Bhagavad-gītā" (6.6.):
"Kas uzvarējis prātu, tam prāts ir vislabākais draugs. Kas to nav izdarījis, tam prāts ir vislielākais ienaidnieks."
Gudrais, kuram ir noturīgs saprāts, spēj saglabāt mieru jebkuros dzīves apstākļos. So rakstura īpasību cilvēks iegūst tikai tajā gadījumā, ja viņs, kultivējot savu saprātu, ir spējīgs izvirzīt sev pareizu dzīves mērķi - garīgo sevis apzināsanos. Tā rezultātā cilvēks pamazām sāk izjust neizmērāmu laimi, kuras avots ir viņa mērķis. Laimes spēks rada īpasu interesi par visiem vajadzīgu darbību un stabilu jutekļu virzību pozitīvā virzienā. Kā bite tiecas uz medu, tā jutekļi tiecas pēc saldākas garsas. Vēdas apgalvo, ka garīgās laimes garsa ir daudz saldāka par jebkuriem materiāliem sasniegumiem. Taču tas nenozīmē, ka cilvēkam jāpamet sava darbosanās un jātiecas tikai pēc sevis apzināsanās, atstājot ģimeni badā. Katram sajā pasaulē ir jāveic savi pienākumi, tikai ar vienu noteikumu - bez vajadzības pārāk neiedziļinoties tajos ar savu apziņu. Citādi tā vietā, lai nodarbotos ar paskontroli, cilvēks sāk pārmērīgi kontrolēt visus savus tuviniekus, sagādājot viņiem daudz uztraukumu. Tiecība uz augstāko mērķi un garīgas laimes sajūta rada saprāta noturību, pēc tam arī prāta noturību. Noturīgs prāts ir spējīgs darboties bez noguruma un sasniegt jebkurus, mūsu uztverē pat fantastiskus, rezultātus. Taču, nesajutis garīgās laimes augstāko garsu, cilvēks izjutīs dazādas prāta svārstības un attiecīgi kāpumus un kritumus savā ceļā. Tas vienmēr atspoguļojas arī sadzīves jautājumos. Visa veida uztraukumus mēs saņemam tāpēc, ka prātam nepietiek noturības, lai tiktu galā ar dzīves grūtībām. Noturīgs prāts pastāvīgi ceļ dzīves enerģiju uz augsu, izsaucot cilvēkā laimes uzplūdus, kā arī entuziasmu un apmierinājumu. Tas viss dod iespēju pilnveidot raksturu līdz pat dziļam vecumam.
Prāta spēks kaislībās
Izjūtot kādu materiālu baudu un uzskatot to par augstāko garsu, cilvēks, jutekļu vilināts, visiem prāta spēkiem censas izjust to atkal. Taču jebkura bauda, ko mums dod materiālā daba, vispirms ir jūtama ļoti spilgti, bet tad tās krāsas sāk bālēt un izzūd pavisam. Tāpēc mēs sākam censties pēc iespējas dazādot savas baudas, taču arī tas agri vai vēlu apnīk. Kā teikts bērnu dziesmiņā par caru: "Kops bērnības man garso halva ar riekstiem un magonēm, un, to slavēdams, es gardu muti ēdu. Bet, ak vai! Man zudusi ir halvas garsa!" Ja padomājam nopietni, tad redzēsim, ka daudzi cilvēki atrodas absolūtā ilūziju varā, viņi atkal un atkal censas izjust kādu iepatikusos materiālo garsu, bet pakāpeniski baudas kļūst aizvien mazāk un mazāk. Tas attiecas uz visu: uz ēdienu, seksu, komfortu, dabu, bagātību, skaistumu, slavu. Tas viss ātri apnīk tādā daudzumā, cik mums ir, un gribas vairāk. Tas saistīts ar cilvēka garīgo dabu. Dvēsele ir bezgalīga, tāpēc to nekad nevar apmierināt ar pārejosu materiālo baudu. Nodarbojoties ar garīgo praksi un gūstot laimi tajā, cilvēkam nav vajadzības pastāvīgi dzīties pēc materiālo labumu palielināsanas. Kad gribas ne garīgu, bet tikai materiālu laimi, tad vēlmes pamazām pāraug pieļaujamās normas. Tā, sekojot savai bezgalīgajai dabai, dvēsele sajā gadījumā dzen mūs uz pārēsanos, izvirtību, slinkumu, visādām izpriecām "amerikāņu kalniņu" garā, uz plastiskajām operācijām, lai mainītu sejas formu, vai uz lidmasīnu apēsanu, lai iekļūtu Ginesa rekordu grāmatā. Tā, padarot prātu spēcīgu kaislībās, cilvēks iztērē so spēku bezjēdzīgās nodarbībās un, tuvojoties vecumam, novājinājis savu prātu, kļūst pavisam nevarīgs.
Prāta spēks tumsībā
Spītība - tas arī ir spēks. Par to viegli var pārliecināties, kad saskaries ar spītīgu cilvēku. Spītīgs prāts - egoisma vergs. Tāda egoistiska prāta pazīme ir dazādas kaprīzes un pastiprinātas uzmanības pieprasīsana. Spītīgs prāts sagādā nepanesamas ciesanas. Ja cilvēks nenodarbojas ar sevis apzināsanās izkopsanu, tad viņam visu laiku sķiet, ka ciesanu avots vienmēr ir kāds cits cilvēks. Tuvi cilvēki spītīgam cilvēkam ir galvenie ienaidnieki, tāpēc, ka viņi visvairāk saskaras ar viņa iegribām. Audzējot sevī prāta spītīgo spēku, cilvēks kļūst neciesams visiem, un viņa liktenis - vientulība. Pats labākais paņēmiens, kā veidot attiecības ar spītnieku - turēties no viņa tālāk līdz tam laikam, kamēr viņs sagribēs sākt cīņu ar savu prātu. Tikko kā tāds lēmums ir pieņemts, tādam cilvēkam vajag izrādīt visāda veida palīdzību.
Prāta izturīgums
Gaisa smalkais elements piesķir prātam spēju būt izturīgam. Saņemot so spēju no Saturna planētas, cilvēks, izmantojot so spēku skaidrībā (neegoistiski), var padarīt savu dzīvi veiksmīgu. Taču, ja noturību attīsta kaislībās vai tumsībā, dzīve piepildās ar dazādām grūtībām un sķērsļiem.
. Izturīgums skaidrībā - citu cilvēku trūkumu pieciesana un pacietīga attieksme pret visiem likteņa sitieniem.
. Izturīgums kaislībās - spēja ilgi strādāt, lai sasniegtu materiālos mērķus.
. Izturīgums tumsībā - spēja pacietīgi turpināt darīt visādas muļķības, nevēloties saprast, ka tas novedīs pie degradācijas.
Izturīgums skaidrībā
Mums jāmācās savaldība un prasme iecietīgi izturēties pret citu cilvēku kļūdām. Taču tas ir ārkārtīgi grūts uzdevums. Srī Srīmad A.Č.Bhaktivedanta Svāmī Prabhupāda, komentējot "Bhagavad-gītu", dod pacietības raksturojumu:
"Ja cilvēks, kuram pieder slava, veiksme, krāsņa valoda, atmiņa, saprātīgums, mērķtiecība, paliek vienkārss un laipns, tad sādu īpasību sauc par pacietību."
Tiesām, nevienu neatstāj vienaldzīgu pasa slava. Tiekties pēc panākumiem - tā ir cilvēka egoisma dabiska izpausme. Taču, ja kāds ir spējīgs vienlīdz pacietīgi panest gan godu, gan negodu, tad viņs patiesām ir kļuvis pacietīgs. Pacietīgu cilvēku var saukt par īstenu gudro. To apstiprina "Bhagavad-gīta" (2.56.):
"Ko nesatrauc trejādas ciesanas, kas nepriecājas laimē, kas brīvs no pieķersanās, bailēm un dusmām, tas ir gudrais ar stingru prātu."
Krāsņa valoda, laba atmiņa, saprātīgums un spēja panākt savu vienmēr ir saistībā ar slavu un veiksmi. Nesatricināmība bēdās norāda uz cilvēka izturību. Tomēr izturēt pārbaudījumu ar slavu ir daudz grūtāk. Ne velti krievu pasakās pārbaudījumi ar vara taurēm bija pēdējā vietā. Ir maz tādu sajā pasaulē, kas var sasniegt tādu pacietību, lai paciestu savu slavu un paliktu vienkārss un labs. Biezi gadās tā, ka vienkārss un labs cilvēks, kļūstot slavens, zaudē iecietību pret apkārtējiem ļaudīm un pacietība viņu atstāj. Pēc sīs rakstura īpasības var spriest par cilvēka paskontroli. Pastāv tūkstosiem jogu, kas mācās kontrolēt dzīvības gaisu savā ķermenī. Daudzi no viņiem ir spējīgi uz ilgu laiku aizturēt gaisu. Taču prānas labas pārvaldīsanas pazīme ir - izturīgums skaidrībā jeb spēja būt pacietīgam. Tātad prāta kontakts ar gaisa smalko elementu var būt skaidrībā un radīt spēju vienmēr palikt vienkārsam un labam, pacietīgi izturoties pret visām patīkamajām un nepatīkamajām likteņa izpausmēm. Izturīgums skaidrībā dod iespēju noturēt dzīvības gaisu sevī, kas padara darbaspējas praktiski neizsmeļamas. Tad cilvēks strādājot nepiekūst, bet, tiesi otrādi, viņa iedvesma aizvien pieaug.
Izturīgums kaislībās
Daudzi cilvēki, dzenoties pēc materiālās laimes, apgūst spēju kontrolēt savu dzīvības gaisu, taču dara to kaislībās. Tāda paskontrole vienmēr rada slimības un dazādas nepatiksanas. Vēloties iegūt dzīvokli, vasarnīcu, automasīnu, dazādas sadzīves ērtības mazliet labākā līmenī, nekā pēc likteņa pienākas, cilvēks kaislībās gatavs strādāt caurām dienām. Reizēm tādi cilvēki, strādājot 2-3 darbavietās no rīta līdz vakaram, attīsta sevī milzīgu izturīgumu. Biezi viņi lepojas ar savu spēju daudz strādāt, lai nopelnītu daudz naudas. Taču strādāsana kaislībās - tā ir varmācība pret cilvēka garīgo dabu, jo tādējādi tiek zaudēts laiks, kas paredzēts sevis apzināsanai. Darbs augstākā mērķa labā vienmēr nes neizmērāmu laimi un sadedzina visus cilvēka grēkus. Darbs kaislībās, piemēram, lai nopirktu labākas markas automasīnu, nevar nest prieku. Domājot, ka prieks atnāks tad, kad būs nopelnīts vairāk naudas, cilvēks nogurdinosi pūlas, katru minūti gaidot darba dienas beigas. Pamazām sis nepanesamais stāvoklis izsauc spēcīgu neapmierinātību un nogurumu. Līdzīgi kaislībās darīta darba augļi biezi vien ir klāt agrāk nekā gaidītā nauda. Pastāvīgas iztuksojosas aizņemtības sekas ir attiecību pasliktināsanās ar tuviem cilvēkiem, kā arī dazādas slimības. Taču vislielākās nepatiksanas cilvēkam, kurs sevī attīstījis izturību kaislībās, - viņs zaudē visdārgāko, kas mums ir, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu - viņs zaudē laiku. Tikai pirms nāves cilvēks saprot, cik dārga ir katra dzīves minūte, bet dabūt atpakaļ zaudēto laiku nav iespējams. Tāpēc izturīgums kaislībās biezi padara cilvēku nelaimīgu, jo viņs iztērē spēkus, ko daba viņam ir devusi, lai iegūtu to, kas pēc likteņa viņam nepienākas, kas galu galā atņem viņam arī pacietību.
Lai izvairītos no liekas darbosanās materiālo labumu dēļ, ir jāsaprot karmas likums. Cilvēks sajā dzīvē saņem noteiktu labumu daudzumu. Tas vienmēr ir tiesi tik daudz, cik viņam nepieciesams laimīgai dzīvei. Viņam ir noteikts daudzums veselības, ģimenes laimes, iztikas līdzekļu, materiālo labumu, laika, spēju kaut ko sasniegt utt. Tas viss ir noteikts jau no pasas dzimsanas un ir atkarīgs no labajiem darbiem, kas veikti ieprieksējās dzīvēs. Ja, pareizi nesaprotot, kas ir laime, cilvēks visu laiku ir neapmierināts ar savu likteni un censas pārdalīt visu, kas viņam ir, kā viņam nāk prātā, tad, piemēram, censoties pārmērīgi uzlabot savu turību, viņs neizbēgami zaudē veselību vai laiku, vai arī viņam tiek atņemta iespēja nodarboties ar sevis apzināsanos, vai arī viņs bojā attiecības ģimenē. Katrs pats var pavērot sevi un pamanīt, ka, ja gribi vairāk naudas, tad jāziedo laiks vai veselība, vai arī jāupurē ģimene, vai arī jāpārtrauc nodarboties ar to, kas patiesām nes laimi. Nauda no debesīm nebirst, par to kaut kas ir jāatdod. Tā mēs, pasi to neapzinoties, pārdalām citādi tos labumus, ko liktenis mums piesķīris dabiskā ceļā, jo mēs nesaprotam, kā pareizi rīkoties.
Vēdas dod padomu: jāstrādā savā darbā tiesi tik daudz, cik nepieciesams parasto materiālo vajadzību apmierināsanai, bet viss pārējais laiks jāvelta sevis pilnveidosanai. Tikai tas cilvēks, kas tā rīkojas, iegūs laimi, jo, pastāvīgi attīstot savu saprātu un attīrot to, viņs sāk labāk saprast, kā vajag dzīvot. Tomēr mantkāre un nepareiza laimes un labklājības izpratne traucē sai dabiskajai lietu norisei. Rezultātā jāstrādā pāri spēkiem, katru dienu attīstot sevī izturīgumu kaislībās, kas galu galā vienmēr noved pie slimībām un dvēseles paguruma.
Izturīgums tumsībā
Tā kā esam piedzimusi cilvēka ķermenī, vēlme uzvarēt pasiem sevi mums ir pilnīgi dabiska. Cilvēciskā dzīvības forma ir domāta tam, lai cilvēks apzinātos sevi un uzvarētu savus trūkumus. Taču tumsonīgi ļaudis attīsta sevī izturīgumu, ņirgājoties par savu ķermeni, un tas noved viņus pie pilnīgas degradācijas. Tā, stulbā aizrautībā, lai iegūtu izturīga cilvēka slavu, tumsonīgs cilvēks, saderējis, censas izdzert pēc iespējas vairāk alkohola. Cits, izrādot savu izturīgumu, ļauj sevi neskaitāmas reizes sist. Tresais parāda savu izturīgumu, palielinot narkotiku devu vairāk nekā visi pārējie. Ir arī tādi, kas uzstāda rekordus, nodarbojoties ar izvirtību. Tas viss, bez saubām, attīsta cilvēkā izturību, kas diemzēl noved pie apziņas degradācijas. Nesaprotot patieso garīgo laimi, cilvēks izmēģina dazādus ceļus uz uzvaru, un biezi tas noved viņu pie dazādiem absurdiem. Vēdas rekomendē veltīgi nezaudēt laiku un izmantot to ceļu, ko laimes sasniegsanai gājusi jau miljoni ļauzu. Saprātīgi un domājosi cilvēki meklē patieso zināsanu avotu, kas patiesām var kļūt par instrukciju ātrai patiesības sasniegsanai. Drosi vien, pilnveidojoties galvas ierausanā plecos, arī var so to uzzināt, piemēram, to, ka sāda nodarbība var nozīmēt, ka nākamajā dzīvē piedzimsiet par bruņurupuci un sasniegsiet ļoti labus rezultātus. Vēdas apgalvo, ka atkarībā no tā, pēc kā cilvēks tiecas, tāda tipa ķermeni viņs saņem nākamajā dzīvē. Ja neapmierina tas, cik daudz barības ietilpst cilvēka kuņģī, un vienmēr gribas ieēst vairāk, tad, attīstot tādu izturīgumu tumsībā, cilvēks saņem, piemēram, govs ķermeni un spēj ēst visu dienu un pat pa naktīm pārgremot sagremoto. Lai ilgi gulētu, pastāv lāča ķermenis. Pusgadu ilgs miegs nodrosināts. Un nevajag gultā guļot grozīties un ciest sāpes jostasvietā, kad uzlēkusī Saule ceļ visus augsā un aicina būt nomodā. Lai pastāvīgi nodarbotos ar izvirtību, cilvēki piedzimst kā pērtiķi, un tad nav jācies visas tās sekas, ar ko tā saistīta. Daba ir paredzējusi visu mūsu pārmērīgo materiālo vēlmju apmierinājumu, un tas domāts sevis pilnveidosanai, izturīguma palielināsanai skaidrībā un lai iegūtu zināsanas par savu garīgo dabu.
Prāta mijiedarbība ar uguns smalko elementu
Kad cilvēks nodarbojas ar daudzpusīgām lietām, viņa prāts piepildās ar uguns spēku. Aktivitāte - tā ir viena no prāta smalkā ķermeņa galvenajām izpausmēm, tāpēc ir ļoti svarīgi zināt, kādas rakstura iezīmes mēs saņemam no prāta mijiedarbības ar uguns smalko elementu. Prāta mijiedarbība ar ugunīgo dabu ir atkarīga no Saules un dod prātam vīrisķās rakstura iezīmes, jo Saule simbolizē vīrisķo pirmsākumu. Tomēr arī sievietēm viņu prātā ir visas sīs izpausmes. Mijiedarbojoties ar uguns smalko elementu, prāts iegūst sādas īpasības:
. koncentrētību
. spēju iedziļināties
. spēju mainīt noskaņojumu
Koncentrētība
Mijiedarbojoties ar uguns smalko elementu, prāts kļūst spējīgs koncentrēties uz to vai citu objektu. Sī rakstura īpasība dod cilvēkam iespēju sasniegt izvēlēto mērķi, ar noteikumu, ka uzmanība netiks izsķiesta sīkumiem.
Koncentrētība skaidrībā - tā ir spēja koncentrēt uzmanību uz procesiem, kas veicina apziņas attīrīsanos un ko iesaka tādi raksti kā Vēdas.
Koncentrētība kaislībās - uzmanības koncentrēsana uz materiālo uzplaukumu.
Koncentrētība tumsībā - uzmanības koncentrēsana uz citu cilvēku trūkumiem un uz negatīvu informāciju, kā arī spēcīga tieksme par katru cenu apmierināt savas dzīvnieciskās vajadzības.
Koncentrētība skaidrībā
Cēlonis koncentrētībai skaidrībā - pareiza izpratne par laimes būtību. Uzzinot, kas ir laime un sajūtot garīgo garsu, cilvēks sāk izmantot visu sava prāta ugunīgo spēku tam, lai iegūtu iespēju dzīvot laimīgi.
Analizējot apkārtējo cilvēku dzīvi, vērīgs cilvēks pamanīs, ka daudzi ir nelaimīgi. Ja aplūkojam dzīves līmeni uz Zemes, tad 80% iedzīvotāju ir neapmierinosi dzīves apstākļi, 70% ir analfabēti, 50% nav pietiekami paēdusi. Drūma aina, vai ne? No otras puses - visi tiecas pēc laimes. Rodas iespaids, ka uz Zemes laimes nav. Visa problēma ir tā, ka uz Zemes praktiski nepastāv pareizas izpratnes par to, kas ir laime. Atkarībā no izpratnes cilvēks dzīvē izvēlas to vai citu ceļu. Ejot pa so ceļu, agri vai vēlu mēs nonākam pie rezultāta. Mūsu rezultāts ir acīmredzams - esam nonākusi uz Zemes. Zeme, kā jau tika teikts, saskaņā ar Vēdām pieder pie vidējām planētu sistēmām, kur pārsvarā valda kaislību īpasība. Atbilstosi uz augstākajām planētām pārsvarā ir skaidrība, uz zemākajām - tumsība. Cilvēks kaislībās censas par katru cenu apmierināt savas materiālās vajadzības, uzskatot, ka tā arī ir laimes būtība.
Patiesībā laime uz Zemes pastāv, taču tā atrodas ne gluzi tur, kur sķiet esam pirmajā acu uzmetienā. Nedaudzie veiksminieki no Zemes iedzīvotājiem, kuri nopietnāk ieinteresējusies par jautājumu, kā dzīvot tālāk, ir pamanījusi, ka laimīgāki ir tie, kas pievērsusi uzmanību cilvēka garīgās dabas izpētei. Iedziļinoties sajā jautājumā, var atzīmēt, ka pat zinātnē jau eksistē diezgan daudz ziņu par to, ka mēs nemirstam reizē ar ķermeņa nāvi. Pēc ķermeņa nāves dvēsele turpina dzīvot. Tāpat nemirst prāta smalkais ķermenis, saprāts un cilvēka egoisms. Tāpēc mēs nevaram paņemt līdzi nākamajā dzīvē visu, kas saistīts ar mūsu ķermeni: naudu, māju, savu apkārtējo vidi, savu stāvokli sabiedrībā u.tml. Taču, ja dzīves laikā cilvēks vairāk uzmanības veltījis rakstura pozitīvo īpasību uzkrāsanai un saprāta nostiprināsanai, tad tas viss paliek kopā ar viņu arī nākamajā dzīvē, jo smalkais ķermenis nemirst. Tātad mums ir ne materiāla, bet garīga daba, tāpēc, apmierinot savas garīgās vajadzības, cilvēks sasniedz laimi. Ļoti vienkārsa loģika, vai ne? Tomēr domāsanas kūtrums un karmas saites neļauj lielākajai daļai no mums izprast so jautājumu.
Koncentrētība skaidrībā ved cilvēku uz augstāko garīgo zināsanu studēsanu un tā, dzīvojot saskaņā ar garīgajiem likumiem, viņs pamazām maina visu savu dzīvi. Sis grūtais uzdevums ir pilnīgi reāli izpildām tiem, kas saprot, ka cilvēks ir sociāla būtne un viņa apziņas ievirze ir atkarīga no cilvēkiem, ar kuriem viņs izvēlas kontaktēties. Tāpēc pirmais, kas jāizdara tiem, kas nolēmusi koncentrēt uzmanību uz garīgumu - izvēlēties rakstus, pēc kuriem veidot savu dzīvi. Un otrais - izvēlēties pareizos cilvēkus, ar ko kontaktēties.
Tomēr uzreiz pēc tādas izvēles dzīve neizmainīsies, ir vajadzīgs zināms laiks, līdz apkārtējie apstākļi beigs izrādīt savu sasaistoso ietekmi. Mēs visi strādājam noteiktā darba vietā, kur sabiedrība biezi vien it nemaz nav labvēlīga. Mums tāpat ir daudz sliktu ieradumu, kas liek nodarboties ar to, kas nenes apziņas attīrīsanos. Taču ja, neskatoties uz visām sīm grūtībām, cilvēks turpina palikt koncentrēts uz garīgām lietām, tad sliktā karma pamazām vājinās un rodas reāla iespēja izjust patiesu laimi.
Tie no Zemes iedzīvotājiem, kas sasniegusi skaidrību, pēc Zemes dzīves ķermeņa nāves nonāk uz augstākajām planētām un tūkstosiem gadu bauda laimes stāvokli, bet pēc tam, izsmēlusi savu labo darbu sekas, daudzi no viņiem atkal piedzimst uz vidējām planētām, tādām kā Zeme. Taču tie, kas sapratusi, ka materiālie labumi nav tie, kas dara mūs laimīgus, tādas retas personības sāk pētīt, kā atrast ceļu uz garīgo laimi. Izvēlējies so ceļu, cilvēks pamazām atbrīvojas no materiālās karmas un nonāk garīgajā pasaulē, kur vispār nav nāves, vecuma un slimību. Tas ir iespējams tikai tajā gadījumā, ja ar mīlestību un nesavtīgi uzsāk kalposanu Dievam un visam dzīvajam. Koncentrētība skaidrībā paceļ uguns enerģiju uz augstākajiem centriem, un tā spēj pilnībā mainīt cilvēka raksturu. Tā cilvēks kļūst svēts.
Koncentrētība kaislībās
Koncentrētībai kaislībās nav nepieciesama spēcīga piepūle. Zemes iedzīvotājiem atrasties kaislībās ir dabisks stāvoklis. Ja kāds ir saņēmis mazliet vairāk ugunīgā spēka, kas dod koncentrētību kaislībās, tas samērā ātri gūst materiālus panākumus. Lielākā daļa cilvēku nedomā, kā pareizi dzīvot, bet raizējas par to, kā būt pirmajam visā, ko dara pārējie. Visi censas koncentrēt sava prāta ugunīgo spēku uz tiem labumiem, pēc kuriem tiecas visi. Prāta dabā ir kopēt visu, kas pagadās acu prieksā. Ir tāda līdzība par strūdzinieku. Indijā līdz pat sim laikam ir kasta, pie kuras pieder cilvēki, kas velk pa upēm laivas, un upju krastos parasti aug daudz ērksķainu augu. Reiz viens no tādiem strūdziniekiem sapņoja par to, ko viņs darītu, ja kļūtu bagāts. Pats labākais, kas viņam ienāca prātā, bija - izklāt visus krastus ar mīkstu paklāju, lai būtu ērti vilkt savu virvi. Sī līdzība rāda, kā mēs, tiecoties būt laimīgi, skrienam ar pieri sienā, censoties izsist tajā caurumu, un nesaprotam, ka blakus varbūt ir durvis. Vēdas apgalvo, ka patiesām saprātīgs ir tas, kurs visu brīvo laiku velta tam, lai meklētu īsāko ceļu uz laimi. Tāpēc, ja ir radusies lieki līdzekļi, nevajag uzlabot savu materiālo komfortu, bet izmantot tos, lai palielinātu iespējas apziņas attīrīsanai. Uz to ir spējīgi tikai patiesi saprātīgi ļaudis.
Koncentrētība kaislībās liek visu prāta ugunīgo spēku novirzīt uz izvēlēto materiālo labumu sasniegsanu. Taču prāta uguni vajag novirzīt uz rakstura nepilnību sadedzināsanu. Dabiski, ka, stipri koncentrējoties uz materiālajām problēmām, cilvēkiem kaislībās nepietiek spēka, lai strādātu ar sevi. Tāpēc jebkurs, pat nenozīmīgs ģimenes strīds var vilkties gadiem ilgi, jo laulātajiem nepietiek enerģijas, lai atrisinātu tādu sīku jautājumu. Visa prāta uguns aiziet naudas pelnīsanai un labāka stāvokļa sasniegsanai sabiedrībā u.tml. Iegūstot jaunus līdzekļus, rodas jaunas idejas par to, kas jāiegādājas, kas atkal prasa jaunus izdevumus. Rezultātā naudas kā nav, tā nav. Cilvēki kaislībās censas dot saviem bērniem pēc iespējas vairāk dazādas informācijas, taču visvairāk laika audzinot ir jāvelta labu rakstura īpasību attīstīsanai. Tikai iegūstot labu raksturu, cilvēks ātri sasniedz visu iecerēto. Lai izaudzinātu labus bērnus, pasam jācensas pēc skaidrības. Tāpēc, lai bērni būtu laimīgi, vecākiem jādomā par to, kā pasiem sasniegt laimi, un tad bērni ātri visu apgūs.
Tādējādi, koncentrētība kaislībās pamazām sasaista cilvēka prāta ugunīgo enerģiju. Tas biezi noved pie pārmērīgas aizņemtības, domāsanas kūtruma, pie dazādām hroniskām slimībām, stresa un spēcīga psihiska noguruma. Reizēm no bezizejas sajūtas un noguruma var attīstīties tieksme uz nikotīnu un alkoholu.
Koncentrētība tumsībā
Lai izprastu so jautājumu, izmantosim salīdzinājumu. Atsķirība starp musas un bites uzvedību ir tajā, ka bite pastāvīgi meklē nektāru un atdod to vispārējai laimei. Musa meklē izkārnījumus un piesaista savu uzmanību tiem. Gan musai, gan bitei sķiet, ka viņas dara vajadzīgu darbu, taču tā ir jūsu izvēle, dārgo lasītāj, ar ko jums būs darīsana - ar musām vai bitēm. Tas, kurs kontaktējas ar bitēm, iegūst medu, tas, kurs kontaktējas ar musām, tiek aptraipīts.
Paskatieties, cik daudz cilvēku visapkārt visu brīvo laiku velta baumosanai. Ja blakus nav tenkotāja vai trūkst jaunu ziņu, kas apstiprina, ka visapkārt valda nekārtība, tad viņiem kļūst ļoti garlaicīgi dzīvot. Taču tā jau nu nepaliks vis. Civilizācija mūsu dienās ir sasniegusi tādu līmeni, ka var klausīties tenkas visu dienu, neizejot no mājām. Tam pastāv masu informācijas līdzekļi, kas biezi vien galveno laika daļu velta nevis "biskopības attīstīsanai", bet gan musu izklaidēsanai. Piedodiet visi, kuri sajutās apvainoti, es negribētu kļūt par kārtējo tenkotāju, taču man jārunā par sīm lietām, lai labāk paskaidrotu tēmu. Mēs biezi domājam, ka, ja visu dienu nodarbojamies ar grēku atmaskosanu, tad to kļūs mazāk. Taču tie ir maldi. Visi grēki, ko mēs redzam, tikai atspoguļo tos grēkus, kas atrodas mūsu pasu sirdī. Atkarībā no apziņas piesārņotības cilvēks izvēlas to vai citu skatu punktu uz dazādām lietām. Svētais nepārtraukti domā par Dievu un ar līdzcietību spriez par to, kā palīdzēt nelaimīgajiem. Bet grēcīgs cilvēks pastāvīgi īgņojas un niknojas, jo viņa grēki neļauj viņam domāt par kaut ko augstāku. Tā arī ir uzmanības koncentrācija tumsībā. Cits uzmanības koncentrācijas veids tumsībā - pastāvīgi domāt par seksu, atpūtu, ēdienu un klusu, mīkstu stūrīti.
Vēdas apgalvo, ka tikumīgs cilvēks vienkārsi ar savu klātbūtni attīra visu visapkārt un dara cilvēkus laimīgus. Bet grēcīgs cilvēks ir spējīgs padarīt nelaimīgus pat tos, kas to nav pelnījusi. Turklāt viņam sķiet, ka viņs, naida un spēcīga nicinājuma pārņemts atmaskojot kāda grēkus, dara vajadzīgu darbu. Taču, tā kā pret kritizējamo slikti izturas, viņam aiz naida ir grūti saklausīt tāda taisnības mīlētāja vārdos patiesību. Visbiezāk mēs nepamanām, ka cēlonis tādiem ikdienas apvainojumiem ir mūsu pasu neapmierinātība ar dzīvi. Cilvēks tumsībā vienmēr meklē savu ciesanu cēloni citos cilvēkos un nesaprot, ka cēlonis ir viņa pasa sliktie darbi, kas pastrādāti pagātnē. Uzmanības koncentrēsana tumsībā liek izsīkt prāta ugunīgajai enerģijai un pakāpeniski noved pie dziļas depresijas un vilsanās dzīvē. Ja esat pamanījusi saviem tuviniekiem tādu prāta koncentrēsanas tipu, tad nekādā gadījumā nenorādiet viņiem uz to. Vislabākais - sākt ar sevi. Vajag vairāk laika veltīt tam, lai attīstītu sevī spēju domāt un runāt tikai par sev tuvo cilvēku labajām rakstura īpasībām.
Kāpēc gan viens cilvēks ir labu tikumu pilns un spēj būt zēlsirdīgs, bet cits ir grēcīgs un ar akmens sirdi? Ja cilvēks nevēlas izmantot savu prātu tam, kam tas domāts, un veltīt dzīvi sevis apzināsanai, tad viņam neizbēgami nāksies meklēt laimi materiālajās baudās. Bez laimes dzīvot nevar, dvēsele pastāvīgi meklē laimi. Tieksme pēc materiālās laimes prasa vienmēr kaut ko jaunu. Kur sī tieksme var novest? Kad apnikusi sava sieva, tad sis "jaunais" ar citām sievietēm tiek saukts par izvirtību. Kad apnicis ēst tik, cik kuņģī vietas, tad "jaunais" tiek saukts par pārēsanos. Ja sagribas cita īpasumu, tad tā ir zagsana. Ja gribas cita slavas, tad dzimst pielīsana. Ja gribas izmantot cita zināsanas, tad tas ir plaģiāts utt. Tādā veidā pārmērīga tieksme sasniegt materiālo laimi rada grēcīgu rīcību, kas noved cilvēku pie musas apziņas, kura spējīga koncentrēties tikai uz slikto. Grēcīgs cilvēks nevar būt zēlsirdīgs. Viņa prāta koncentrētība jeb, citiem vārdiem sakot, viņa uzmanība ir vērsta tikai uz citu cilvēku trūkumiem.
Prāta koncentrētība tumsībā noved pie izteiktas attiecību pasliktināsanās ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas savukārt izsauc spēcīgus nervu darbības traucējumus un dazādas hroniskas slimības. Katram no mums jātiek skaidrībā par so jautājumu un ar labestības un mīlestības spēku jārada savā ģimenē atmosfēra, kas ir labvēlīga garīgo zināsanu attīstībai. Tad līdzīgas tendences nespēs uzliesmot ne jums, ne tuviniekiem, un dzīvot kļūs vieglāk.
Spēja iedziļināties
Prāta spēja iedziļināties parādās, tam mijiedarbojoties ar uguns smalko elementu. Sajā funkcijā prāts pastāvīgi mijiedarbojas ar saprātu, kurs kontrolē visu izziņas procesu. Spēja izzināt dzīves jēgu ir galvenā atsķirība, kas atsķir saprātīgas dzīvās būtnes no nesaprātīgām. Katrs, kurs piedzimis cilvēka ķermenī, jebkurā savas dzīves brīdī var sākt interesēties par sevis apzināsanos.
. iedziļināsanās skaidrībā rada svētumu
. iedziļināsanās kaislībās rada lepnumu par savu gudrību
. iedziļināsanās tumsībā rada ciesanas
Iedziļināsanās skaidrībā
Tas, kurs iedziļinās garīgajās zināsanās un izmanto tās praksē, iegūst visa veida dievbijības augļus. Par to ir runāts "Bhagavad-gītā" (4.33.):
"Ziedojums ar zināsanām ir labāks nekā tikai materiālā īpasuma ziedojums. Visi darbības ziedojumi beidzas pārpasaulīgajās zināsanās."
Ziedot zināsanas - tas nozīmē atmest visus aizspriedumus un par savas dzīves pamatu pieņemt garīgās zināsanas. Tālāk "Bhagavad-gīta" apraksta, kas notiek ar cilvēku, kas tiecas pēc garīgajām zināsanām, kā arī, kas notiek ar to, kurs, neskatoties uz acīmredzamo so zināsanu pārākumu, turpina tās noliegt:
"Ardzuna! Uguns pārvērs malku pelnos, un zināsanu uguns pārvērs pelnos visas materiālās darbības izraisītās pretdarbības.
Sai pasaulē nav nekā cildenāka un tīrāka par pārpasaulīgajām zināsanām. Sīs zināsanas ir nobriedis visa misticisma auglis. Kas pilnīgojies garīgajā kalposanā, tas ar laiku pats tās bauda sevī.
Ticīgais, kas sevi veltījis pārpasaulīgajām zināsanām un pakļāvis jutekļus, ir cienīgs sīs zināsanas saņemt. Tās saņēmis, viņs ātri iegūst augstāko garīgo mieru.
Bet tumsoņi un neticīgie, kas apsauba svētos rakstus, nesasniedz Dieva apziņu. Viņi krīt. Kas saubās, tam nav laimes ne sai pasaulē, ne nākamajā." ("Bhagavad-gīta" 4.37.-4.40.)
Tumsībā iestigusajiem ļaudīm ir vērts beigt spītēties un sākt iedziļināties jautājumā, kā dzīvot labāk, un tad, pēc "Bhagavad-gītas" vārdiem (4.36.):
"Pat, ja tu esi vislielākais no visiem grēciniekiem, ar pārpasaulīgo zināsanu laivu tu spēsi sķērsot materiālo ciesanu okeānu."
Tātad garīgās jeb, citiem vārdiem sakot, transcendentālās zināsanas sadedzina visus cilvēka grēkus un padara viņu svētu. Psihiskā enerģija paceļas uz augsu un nes dziļu laimi un sevis apzināsanos. Sīs zināsanas ir vislielākā bagātība, tās nepamet cilvēku pat pēc viņa ķermeņa nāves. Taču visus materiālos labumus mums pēc nāves nāksies atstāt, tāpēc saprātīgi cilvēki saprot, kādas bagātības vislabāk krāt: garīgās vai materiālās. Tālāk ir skaidrots, ka cilvēks, kas izpratis garīgās zināsanas, sasniedz visaugstāko laimi.
Iedziļināsanās kaislībās
Ja cilvēks ir kļuvis par lielu zinātnieku, bet nav ticis vaļā no lepnības, tad visas viņa zināsanas kļūs viņam tikai par traucēkli ceļā uz progresu. Visām zināsanām ir jānes laime, bet visu ciesanu cēlonis ir egoistiska nostāja. Tāpēc pats pirmais, kur mums jāiedziļinās - kā tikt vaļā no egoisma, citādi jebkuras zināsanas palielinās lepnību aizvien vairāk. Taču daudzi cilvēki tiecas iegūt zināsanas tiesi ar tādu mērķi, lai kļūtu slaveni un kļūtu cienījami cilvēki, tāpēc ļoti lielu nozīmi viņu dzīvē iegūst tas, vai par visu so ilgo un centīgo pētnieka darbu iedos zinātnisko grādu vai neiedos. Jebkura darbība, kuras mērķis ir kaut kādu materiālo augļu iegūsana, pēc "Bhagavad-gītas" raksturojuma, var dot materiālu labklājību, bet tas nekad neattīrīs mūsu būtību un nepadarīs mūs laimīgākus. Cilvēks, kurs kaislībās tiecas pēc zināsanām, nav spējīgs apstāties pie tiem labumiem, kas viņam ir. Ja kāds sāk labi saprast, kā iegūt naudu, slavu vai panākumus, tad viņam ir ļoti grūti palikt pret to vienaldzīgam. Tādējādi iedziļināsanās kaislībās biezi vien ved pie tā, ka ārējās problēmas it kā pazūd un atnāk bagātība, bet sāk uzmākties ieksējās problēmas: spēcīgi bojājas raksturs, kas rada diezgan daudz ciesanu.
Iedziļinoties kaislībās nenovērsami rodas lepnums par saviem sasniegumiem. Lepnums rada vēlmi pēc pastiprinātas uzmanības, tālāk nenovērsami seko pretenzijas pret padotajiem un tuviniekiem, tas viss galu galā beidzas ar pilnīgu labu attiecību zudumu. Īpasi tas atsaucas uz attiecībām ar draugiem, radiniekiem un padotajiem. Tātad iedziļināsanās kaislībās nolaiz prāta ugunīgo enerģiju uz vidējiem psihiskajiem centriem, neļaujot attīstīties augstākajiem. Nodarbojoties ar pārmērīgu savas materiālās kvalifikācijas palielināsanu un neveltot uzmanību sevis mainīsanai uz labo pusi, cilvēks palēnina savu attīstību.
Iedziļināsanās tumsībā
Zināsanu ieguve tumsībā - tā ir iedziļināsanās tādās lietās, kas noved pie pilnīgas degradācijas. Dabiski, ja cilvēks pilnībā saprastu savu nozēlojamo likteni, viņs netiektos pēc tādām zināsanām. Pie visa vainīga mūsu nepareizā izpratne par to, kas ir laime. Pie iedziļināsanās tumsībā pieder tādu zināsanu ieguve kā: kā izsmalcinātāk nodarboties ar seksu, kā krāpt, zagt, darīt citiem pāri, kā kļūt bagātam uz citu rēķina. Daudzi cilvēki visu savu brīvo laiku velta tam, lai kaut kur iedziļinātos tumsībā: viņi skatās televīzijā un lasa dazādus "bojevikus", par izvirtībām, sausmām un tamlīdzīgas muļķības. Prāta ugunīgā enerģija pamazām nolaizas uz zemākajiem centriem un pastiprina cilvēkā dzīvnieciskās vajadzības. Pastāv liela iespējamība, ka tāda iedziļināsanās var novest pie iemiesosanās dzīvnieka ķermenī kādā no nākamajām dzīvēm. Cilvēks pilnveidojas līdz tam brīdim, kamēr nav sasniedzis maksimālos rezultātus. Cilvēks, kurs iedziļinās kādās zināsanās tumsībā, diemzēl visu savu pieredzi paņem līdzi uz nākamo dzīvi. Tāpēc pilnveidosanās seksā un citās dzīvnieciskās noslieksmēs, lai cik skumji nebūtu par to uzzināt, pamazām noved cilvēku pie dzīvnieka ķermeņa.
Garastāvokļa maiņa
Garastāvoklis, noskaņojums rodas prāta mijiedarbībā ar jutekļiem. Jutekļi kā taustekļi nepārtraukti meklē laimi. Ja jutekļi ir skaidrībā, tad tos vada tīrs saprāts. Tāda cilvēka vēlmes ir atkarīgas no mērķa, kādu viņs sev izvirzījis. Galvenais skaidrībā dzīvojosa cilvēka mērķis - dzīvot pēc Dieva likumiem, sagādājot prieku visām dzīvajām radībām. Jutekļi, kas pakļauti tīram saprātam, piepildās ar labu darbu nektāru, un, saskaroties ar tiem, prāts nomierinās. Darbojoties tādā veidā, cilvēks pamazām sāk saprast, ka nekas sajā pasaulē nav nejauss un atrodas vislielākajā harmonijā.
Prāta mijiedarbība ar uguns dabu noved mūs pie viena vai otra garastāvokļa. Jutekļi, saskaroties ar dazādiem objektiem, noved prātu te skaidrības, te kaislības, te tumsības stāvoklī.
Noskaņojuma maiņa spēcīgi ietekmē ieksējo orgānu darbību, tie kā antenas uztver visu, kas pienāk no smalkā ķermeņa, jo savā darbībā pilnībā ir tam pakļauti. Faktiski ir tā, ka nekontrolēts jutekļu stāvoklis nenovērsami noved pie dazādām slimībām. Slikts ieradums - tā ir pastāvīga jutekļu saikne ar kādu nevēlamu prieksmetu. Ir liels daudzums negatīvu vēlmju, kas vienmēr rodas kā mūsu egoisma dazādo izpausmju rezultāts. Prātā parādās pastāvīgi negatīvi noskaņojumi, kas saistīti ar noteiktām slimībām.
. Noskaņojums skaidrībā rodas kā rezultāts tam, ka jutekļi saskaras ar to, kas ved uz garīgo progresu.
. Noskaņojums kaislībās rodas kā rezultāts tam, ka jutekļi saskaras ar to, kas dod iespēju palielināt materiālo laimi.
. Noskaņojums tumsībā rodas kā rezultāts tam, ka jutekļi saskaras ar neiegrozotu egoismu.
Noskaņojums skaidrībā
To sasniedz tikai tas, kura jutekļu mērķis vienmēr ir garīgais, kurs ir spējīgs domāt par cildeno un ko vienmēr saista svēti cilvēki un svētie raksti. Tāda cilvēka jutekļus pilda laime, un tie netiecas ne pēc kā materiāla, lai gan viņs turpina nevainojami pildīt visus savus pienākumus ģimenē un darbā.
Jutekļi ļoti jūtīgi uzmin prāta noslieces un pastāvīgi meklē iespēju tās apmierināt. Turklāt tie atrodas pagātnes karmas ietekmē un ir tēmēti uz to, ko tiem diktē mūsu labie un grēcīgie darbi. Dabiski, ja daudzas dzīves pēc kārtas cilvēks ir darījis labu, tad viņa jutekļi atrod tikai brīnisķīgo un vienmēr nes labu noskaņojumu. Tā viegli var uzzināt par saviem darbiem ieprieksējās dzīvēs. Ja neitrālā situācijā prātā nāk galvenokārt labais, tas nozīmē, ka pagājusajās dzīvēs jūs esat paveicis daudz labu darbu, ja ir otrādi, tad ir, par ko padomāt, un jāsāk mainīt sevi uz labo pusi. Vēdas nerekomendē ļauties jutekļiem un iet pēksņi radusos vēlmju pavadā. Tāda labprātīgu ierobezojumu prakse saucas - jutekļu kontrole. Nekontrolēti jutekļi pastāvīgi terorizē prātu ar negaidītām vēlmēm, tāpēc spēcīgi mainās noskaņojums. Efektīvs līdzeklis, kā saglabāt pozitīvu noskaņojumu, ir garīgās mūzikas klausīsanās. Iedarbība ar dzirdes starpniecību - pati dziļākā, un tā visspēcīgāk iedarbojas uz mūsu noskaņojumu. Pamēģiniet ieslēgt dzīvoklī uz ilgāku laiku mūziku, kurā tiek atkārtoti Dieva Svētie Vārdi. Diezgan drīz jūs pamanīsiet, kā mainās attiecības ar tuviniekiem. Man ir daudz paziņu, kuriem pēc dazu mēnesu tādas klausīsanās pat kaimiņi pārstājusi lamāties savā starpā. Pats interesantākais ir tas, ka mūzika skanēja pietiekami klusu un viņi to nevarēja dzirdēt. Taču prāta smalkā ķermeņa kontakti kaimiņu starpā dara iespējamus pat tādus brīnumus.
Tikai tam cilvēkam, kurs prot kontrolēt jutekļus, vienmēr ir noskaņojums skaidrībā. Mums ir izvēles brīvība - pakļauties saviem nekontrolētajiem jutekļiem vai ne. Izmantojot tīrās zināsanas, kas spējusas nonākt līdz mums no gadsimtu dzīlēm un daudziem cilvēkiem parādījusas ceļu uz pilnību, cilvēkam jāiemācās kontrolēt savus jutekļus. Tādas darbības mērķis - panākt to, lai jutekļi visu laiku būtu koncentrēti uz laimi, tas ir, uz mūsu garīgo dabu. Tādā veidā darbojoties, cilvēks ar prāta ugunīgo spēku attīra jutekļus un iegūst visas pozitīvās rakstura īpasības. Ejot tādu ceļu, pamazām var kļūt par svēto.
Noskaņojums kaislībās
Materiālo vēlmju uguns liek jutekļiem atrasties kaislībās un degt priekā, kad materiālās baudas objekts ir blakus, bet tāpat grimt izmisumā, kad tā nav. Tā cilvēks kļūst pieejams stiprām noskaņojuma svārstībām. Viņs atrodas egoistiski noskaņoto jutekļu kontrolē. Tā cilvēka jutekļus, kurs atrodas skaidrībā, kontrolē saprāts, kas pilns tīru zināsanu, apzinātu praksē. Uzmanīgi pasekojiet sev, vai biezi ir tā, ka jauns uz veikala letes ieraudzīts prieksmets piesaista visu jūsu uzmanību. Tā mēs nonākam savu jutekļu kontrolē. Jutekļi kaislībās nerūpējas par laimi, tie vienkārsi iet mūsu ieprieksējo vēlmju pavadā un kas zina, ko tie sagribēs rīt. Sodien tie grib tādu masīnu kā kaimiņam, rīt var sagribēt tiesi to pasu kaimiņa masīnu. Tāpēc Vēdas rekomendē pamazām, izmantojot likumus par to, kā jāuzvedas skaidrībā, pieradināt jutekļus noskaņoties uz to, kas nesīs apziņas attīrīsanos un laimīgu dzīvi. Kaislīgi noskaņoti jutekļi vienmēr nokaitē attiecības cilvēku starpā un ir psihisku krīzu cēlonis. Nepiepildāmas vēlēsanās noved pie noturīgas depresijas un hroniskām slimībām.
Noskaņojums tumsībā
Ja ir paradums vienmēr iet savu egoistisko vēlmju pavadā, saprāts pilnībā zaudē kontroli pār jutekļiem un cilvēks pamazām sāk degradēties. Prāts kļūst ļoti jūtīgs pret to, kas traucē vēlmju piepildījumam. Rezultātā parādās slimīgums reaģēsanā uz jebkuriem padomiem un lūgumiem kaut ko izdarīt. Reizēm neapmierinātās vēlmes izlauzas uz āru histērijas un naida veidā. Egoisma aptraipītie jutekļi meklē aizvien izsmalcinātākas baudas un reizēm liek cilvēkam uzvesties kā dzīvniekam. Ja nav sajēgas par to, ka jāatrod paņēmiens, kā savaldīt savus jutekļus, tad dzīve kļūst par murgu. Narkotikas, izvirtība, cietsirdība un galu galā vājprāts - tas ir rezultāts, pie kāda agri vai vēlu nonāk visi, kas nostājas uz sī ceļa. Filozofija, ko pauz tumsības noskaņojumā esosie - visu, kas man patīk, ir jādara, neatkarīgi no tā, kāds rezultāts no tā visa iznāks. Tā arī ir dzīves galvenā jēga. Viss pārējais ir vienkārsi muļķības, un, lai ko saka citi, mani tas neinteresē.
Tātad prāta ugunīgā enerģija jāizmanto pareizi, tad cilvēks kļūst vesels un apmierināts.
Bez visa teiktā jāatzīmē, ka prāts ugunīgo spēku saņem no Saules, un tas ir tas spēks, kas dod mums gremosanas uguni, spēju izmantot barības vielas, imunitāti, ķermeņa siltumu un daudzus citus fizioloģiskos procesus. Tie visi atrodas prāta smalkā ķermeņa kontrolē, bet to darbība saistīta ar mūsu psihiskajām funkcijām, tas ir, ar pasaules uzskatu un dzīves veidu. Tādējādi pastāv gremosana skaidrībā, kaislībās un tumsībā. Gremosana skaidrībā dod veselību, kaislībās noved pie slimībām, bet gremosana tumsībā sekmē psihisko degradāciju. Visu veselības problēmu sakne - nepareiza prāta darbība. Aplejot koka saknes (prātu), mēs barojam visu koku. Aplejot zarus un lapas, mēs varam koku nokaltēt. Ja cilvēks tiesām grib mainīt savu veselības stāvokli, viņam jāsaprot, ka jāsāk strādāt ar savu prātu, bet tas ir iespējams tikai ar sevis apzināsanos un pasaules uzskata maiņu. Mēģinājumi iedarboties tikai uz organisma ķīmisko sastāvu, kas atrodas pilnīgā prāta kontrolē, nevedīs pie laba rezultāta, lai gan uz laiku var atvieglināt mūsu dzīvi. Prāts var stabili izmainīties tikai tad, ja ir mainījies pasaules uzskats, bet ne no tabletītēm.
Prāta mijiedarbība ar ūdens smalko elementu
Prāta mijiedarbība ar ūdens smalko elementu galvenokārt izpauz rakstura sievisķās īpasības un tai ir sakars ar Mēness enerģiju. Tas netraucē tam, ka vīriesiem ir visas tās pasas īpasības, bet mazākā mērā.
Mijiedarbojoties ar ūdens smalko elementu, prāts iegūst sādas īpasības:
. jūtīgumu
. spēju atpūsties un atbrīvoties no spriedzes
. spēju adaptēties
Jūtīgums
Mijiedarbojoties ar ūdens smalko elementu, prāts kļūst spējīgs jūtīgi reaģēt uz jutekļu impulsiem. Tas vienmēr nes vai nu izteiktu laimi vai spēcīgas ciesanas, atkarībā no tā, uz kādiem objektiem skaidrībā, kaislībās vai tumsībā ir virzīti jutekļi. Jūtīgums, saskaņā ar Vēdām, sievietēm ir sesas reizes spēcīgāks nekā vīriesiem.
. Jūtīgums skaidrībā - tā ir spēja uztvert rakstura pozitīvās iezīmes un visu, kas ir skaidrībā.
. Jūtīgums kaislībās - tas ir liels jutekļu prasīgums pret apstākļiem, ēdienu, apģērbu, apkārtējiem cilvēkiem un apkārtējo vidi.
. Jūtīgums tumsībā - visa negatīvā uztversana cilvēkos un visa tumsībā esosā uztversana.
Jūtīgums skaidrībā
Jūtīgums skaidrībā dod iespēju vienmēr būt labā garastāvoklī un izjust laimes sajūtu. Egoistiski noskaņots cilvēks uz to nav spējīgs, jo skaudība par cita sasniegumiem vienmēr liks pamanīt trūkumus. Apbrīnojami, vai ne? Mēs visi tik daudz darām, lai mums būtu labs noskaņojums un mēs justos laimīgi, bet izrādās, ka tam vajadzīgs tikai jūtīgums skaidrībā. Un tāpēc, lai cik savādi tas būtu, arī vajag daudz pūlēties, bet pūlēties, mainot sevi. Pamanīt visu labo un nepamanīt slikto - tā ir svēta, bezgrēcīga cilvēka pazīme. Tikai mūsu pasi grēki liek mums saskatīt visapkārt tikai netīro. Cilvēkam, kam piemīt jūtīgums skaidrībā, sī pasaule ir pilna ar brīnisķīgām lietām, viņa prāts nepārtraukti tiecas pēc pilnveidosanās un ne uz mirkli nepārtrauc so procesu. Bērni arī var būt jūtīgi skaidrībā un priecāties par visu, taču tādas naivas atvērtības rezultātā bērns ātri var nokļūt sliktā ietekmē. Tāpēc infantilā bērna laime ir ļoti nepastāvīga. Tikai mērķtiecīgs cilvēks ir spējīgs pastāvīgi atrasties laimes stāvoklī, jo viņa jutekļus nav iespējams atraut no nektāra, ko sniedz viņa garīgais mērķis, tāpat kā biti nevar atraut no smarzīga zieda.
Jūtīgums kaislībās
Noved cilvēku pie dazādām kaprīzēm. Spēcīgs jūtīgums attiecībā uz ēdienu izsauc daudzus gremosanas traucējumus, attiecībā uz laiku - izsauc saaukstēsanās slimības, attiecībā uz cilvēkiem - noved pie aizkaitināmības. Paaugstināts jūtīgums kaislībās ir alerģisko saslimsanu cēlonis. Visas sīs nepatiksanas biezi vien jau aizmetnī atrodas cilvēka raksturā, un ar tām cīnīties ir ļoti grūti, jo tas viss ir rezultāts nepareizai darbībai ieprieksējās dzīvēs. Paaugstināts jūtīgums attīstās vienmēr, ja cilvēkam ir patērētāja noskaņojums. Kad cilvēks grib, lai visi apkārtējie apmierina viņa vēlmes, tad jutekļi piepildās ar egoismu un tālākajā dzīvē rada daudz uztraukumu.
Jūtīgums tumsībā
Visādas uzsūtītas slimības, "ļauna acs", "ieēdināsana" - tas ir tumsībā esosu jūtīgu cilvēku slimīgas uztveres rezultāts. Viņiem ir nosliece pamanīt līdzīgas lietas pie citiem cilvēkiem, un rezultātā viņi kļūst par slaveniem dziedniekiem, kas redz uzsūtītas slimības visur. Pietiek tikai paspert sāņus soli nepareizā virzienā, un tu jau esi pagalam uz visiem laikiem. Var palīdzēt tikai speciālas burvības, saprotams, ka tas dārgi maksā. Ja jūs esat atnācis pie tāda cilvēka un viņs secinājis, ka jums ļaunumu uzsūtījis kāds pazīstams cilvēks, pēc tam jūs so tuvo cilvēku visu laiku uztversiet negatīvi. Tā jutekļi tiek piesārņoti un gadiem ilgi var mijiedarboties ar so cilvēku negatīvi. Pēc tam sāk likties, ka viņs jums sabojājis visu dzīvi. Bet patiesībā visu sabojājusi ticība tumsībā - ticība tam, ka ļaunais uzvar labo. Un tagad jūs saprotat, dārgo lasītāj, kurs patiesībā sekmē sādu noskaņojumu - tie ir tie cilvēki, kas norāda ar pirkstu uz kādu, nosaucot viņu par ienaidnieku. Pārsteidzosi, ka cilvēks, kam piemīt liels jūtīgums tumsībā, tik tiesām "redz" negatīvās saites starp cilvēkiem. Īpasi daudz to ir radinieku, darbabiedru starpā, reizēm starp draugiem. Tā, pārliecinoties, ka viņs to visu spēj saredzēt, cilvēkā rodas ticība, ka visas dzīves problēmas radījis kāds cits cilvēks. Sī ticība ir cēlonis "uzsūtītajai" slimībai, kas tajā brīdī arī rodas. Vēdas apgalvo, ka visu mūsu nelaimju cēlonis vienmēr atrodas mūsos un tās ir sekas mūsu ieprieksējās dzīves darītajiem sliktajiem darbiem. Dabiski, ka atrodas arī ārējs mūsu karmas rezonators, bet ar problēmām galā tiek tas, kurs problēmas atradis sevī un piedevis visiem apkārtējiem. Tāds cilvēks ātri atbrīvojas no jūtīguma tumsībā. Pretējā gadījumā tas pārvērsas par slimīgu aizdomīgumu, un tālāk iespējama psihiskas slimības rasanās. Ja neveiksmīga likteņa dēļ jūs tiesām domājat, ka visu jūsu neveiksmju cēlonis ir kāds cits cilvēks, tad vajag domās vairākas reizes dienā lūgt viņam piedosanu par traucējumu, ko esat viņam ar savām domām nodarījis un censties vēlēt viņam laimi. Pamazām sī iedoma pāries.
Jūtīgums tumsībā strauji attīstās un padara mūsu sabiedrību slimu. Paskatieties, cik daudz apkārt baumu, neapmierinātības un aizkaitināmības. Taču sevī pilnīgs gudrais, izprotot savu mūzīgo garīgo dabu, pat uz nāves gultas izjūt pastāvīgu laimi, viņs neuztver kā lielu problēmu ne izsalkumu, ne aukstumu, ne pazemojumu, ne nāves briesmas. Katram saprātīgam cilvēkam jābeidz sķībi skatīties uz tuviniekiem un pazīstamiem cilvēkiem un apņēmīgi jāsāk cīnīties ar jūtīgumu tumsībā. Tas iespējams tikai, koncentrējot uzmanību uz to, kas nes laimi.
Spēja atpūsties un atbrīvoties no spriedzes
Mijiedarbojoties ar ūdens smalko elementu, prāts iegūst spēju atpūsties un atrasties atslābinātā stāvoklī. Ir kļūdaini domāt, ka prāta atpūta - tas vienmēr ir tikai miegs vai izklaidēsanās. Pasu lielāko atpūtu cilvēks izjūt, kad nodarbojas ar garīgo praksi.
. Atpūta skaidrībā - tā ir dienas rezīma ievērosana, pasākumi apziņas attīrīsanai un nodarbosanās ar garīgo praksi.
. Atpūta kaislībās - tās ir visdazādākās izklaides: azartspēles, izklaidējosas programmas televīzijā u.c.
. Atpūta tumsībā - tā ir pārmērīgi ilga gulēsana, apdullinosas vielas, izvirtība un izklaidējosas programmas, kas kultivē visas sīs muļķības.
Atpūta skaidrībā
Kad prāts strādā sinhroni ar Saules un Mēness kustību pie debesīm, tad prāta tonuss planētu ietekmē tiek uzturēts dabiskā veidā. Mēness dod prātam atpūtu, bet Saule mozumu. Cilvēkam jāiet gulēt ne vēlāk kā desmitos vakarā un jāceļas ne vēlāk par sesiem no rīta. Tad viņs dabiskā ceļā būs atpūties un mozs. Tas ir saistīts ar to, ka Mēness sajā laikā maksimāli dod prātam savu atdzesējoso spēku. Tiem, kas grib dzīvot laimīgu dzīvi, ieteicams gulēt ne ilgāk kā 6 stundas diennaktī, bērniem 7-10 stundas, atkarībā no vecuma. Padzīvojusiem ļaudīm jāguļ pat mazāk nekā 6 stundas, protams, ja vien viņi nav novājinātā, slimīgā stāvoklī.
Lai uzturētu mozu prātu, katru rītu pilnībā jāapmazgājas ar vēsu ūdeni, tas attīra ne tikai ķermeni, bet arī prāta smalko ķermeni. Hatha-joga un elposanas vingrinājumi arī attīra prātu no noguruma, kas uzkrājies, un dara to pat labāk nekā miegs. Rīta lūgsanas skaitīsana - tā ir pati labākā atpūta, jo vislabāk attīra prātu no psihiskā piesārņojuma. Miegs noņem spriegumu un baro smadzenes ar Mēness auksto enerģiju, atjaunojot spēju aktīvi strādāt. Taču psihisko nogurumu, kas uzkrājas no nevēlamiem kontaktiem ar cilvēkiem, ar miega palīdzību novērst nevar, tam nepieciesams nodarboties ar garīgo praksi, tādu kā: Dieva Svēto Vārdu atkārtosana, garīgās mūzikas, lūgsanu vai svēta cilvēka lasītu lekciju klausīsanās, kā arī svēto rakstu lasīsana. Pats labvēlīgākais - nodarboties ar so praksi agrajās rīta stundās. Kad cilvēks sādā praksē sasniedz pilnību, viņa vajadzība pēc miega samazinās līdz minimumam. Ja cilvēkam pietiek ar trim stundām miega un pārējā laikā viņs jūtas mundrs un laimīgs, nodarbojoties ar garīgo praksi, tad tas nozīmē, ka viņs jau sasniedzis svētā līmeni. Vēdas apgalvo, ka noteiktā apziņas attīstības līmenī cilvēkam miegs nav vajadzīgs vispār. Piemēram, pirms 500 gadiem Vrindāvanā (svētvieta netālu no Deli) dzīvoja sesi svētie gosvāmī (tie, kas pilnībā kontrolē savas sajūtas), kuri vispār negulēja. Cilvēkam, kurs ar mīlestību veic radosu darbību, arī samazinās prasība pēc miega. Piemēram, Mikelandzelo gulēja tikai dazas stundas dienā, visu pārējo laiku viņs veidoja savas pazīstamās skulptūras. Ja cilvēkam vidējos gados miegam vajag 7-8 stundas, tad viņa parāts atrodas kaislībās. Ja gribas gulēt ilgāk nekā 8 stundas, tad prāts nonāk tumsības stāvoklī.
Atpūta kaislībās
Cilvēks, kas atrodas kaislībās, strādā tam, lai sakrātu naudu atpūtai. Tā kā viņa jutekļi meklē laimi tikai ārpusē, tad ar atpūtu viņs saprot dazādas izklaidējosas spēles, tai skaitā datorspēles. Noteikums ir tikai viens - tajās viņam noteikti jāpaliek uzvarētājam. Pastāv liels daudzums filmu kaislībās, kurās varoņi izjūt laimi visdazādākajos piedzīvojumos. Skatoties uz so mākslīgi radīto laimīgo dzīvi, prāts kaislībās nomierinās. Spēcīgi pieķeroties ārējā komforta objektiem un dazādām baudām, jutekļi dienas gaitā nomoka prāta smalko ķermeni. Tāpēc, atrodoties kaislību stāvoklī, jāguļ ne mazāk kā 7-8 stundas diennaktī. Neatņemama sastāvdaļa atpūtai kaislībās ir vēla un bagātīga barības uzņemsana, kas noved pie liekā svara un vielmaiņas slimībām. Biezi vien miegs kļūst virspusējs, saspringts un nemierīgs. Atpūta kaislībās nenoņem dziļo psihisko nogurumu, kas radies no nepareiziem kontaktiem ar cilvēkiem un nogurdinosa darba. Tāpēc cilvēks, dzīvojot tādu dzīvi, nevar izvairīties no dazādām akūtām un hroniskām saslimsanām, kas pamazām kopā ar psihisko nogurumu sāk viņu vajāt. Turklāt var parādīties pat ieksēja neapmierinātība, ko gribas pieveikt ar apreibinosu līdzekļu palīdzību, ar asām izjūtām, tādām kā sausmu filmas utt. Tā cilvēks, kas iet savu jutekļu pavadā, pamazām pagrimst līdz tumsībai.
Atpūta tumsībā
Atpūta tumsībā kļūst nepieciesama tiem, kuru prāts jau nav spējīgs patstāvīgi atjaunoties. Tāpēc, par nelaimi, tādiem cilvēkiem nākas regulāri iedzert, skatīties sausmu filmas, lielos daudzumos dzert kafiju un tēju, nodarboties ar izvirtību utt. Tie, kuriem tāds dzīvesveids nav pieņemams, bet kuri tomēr nav spējīgi atrast laimi garīgajā, reizēm ieslīgst depresijā un guļ 10-12 stundas dienā vai apstulbinātā prāta stāvoklī caurām dienām skatās televīziju. Taču ir labs sakāmvārds "jo vairāk guli, jo vairāk gribas", tāpēc - no gulēsanas ar gulēsanas palīdzību atpūsties nav iespējams. Ja cilvēks iekļūst tādā situācijā, jāatrod labi draugi, kas ir skaidrībā, un jāmeklē zināsanas, kas palīdzēs izkļūt no dzīves strupceļa. Pareiza dzīvesveida iedvesmots, cilvēks pamazām aizmirst par izklaidēm tumsībā. Tikai iegūstot augstāku garsu, jutekļi ir spējīgi likt mierā prātu, ko piesārņojusi slikti ieradumi.
Atpūta tumsībā pati par sevi ir slimība. Piemēram, pārāk dziļs miegs izsauc atmiņas pasliktināsanos un depresiju. Ja jūsu miegs ir ļoti dziļs un to pavada spēcīga nepārtraukta krāksana, tad tādas atpūtas rezultāts būs stipra psihisko spēju bremzēsana, kas noved pie apziņas degradācijas. Pamanot tāda veida problēmas, nevajag vēl vairāk krist izmisumā, pietiek sākt saieties ar cilvēkiem, kas ir skaidrībā, un pamazām visas jūsu problēmas izbeigsies.
Spēja adaptēties
Mijiedarbojoties ar ūdens smalko elementu, prāts kļūst spējīgs adaptēties. No pasas dzimsanas so prāta īpasību var dot jūsu pozitīvā saikne ar Mēnesi. Turklāt adaptēsanās spēja jebkuros dzīves apstākļos ir sievietes dabas iezīme. Sī spēja gan sievietēm, gan vīriesiem var būt vai nu nektārs vai inde, atkarībā no tā, kā to izmanto.
. Skaidrībā cilvēks ir spējīgs progresēt un izjust laimi jebkuros dzīves apstākļos.
. Kaislībās cilvēks, tiecoties pēc sava materiālā mērķa, pierod paciest jebkurus darba apstākļus, jebkuru, arī visneizturamāko vidi.
. Tumsībā cilvēks degradējas tiktāl, ka pielāgojas dzīvei netīrībā, ir spējīgs ēst bojātus pārtikas produktus, lietot apreibinosus līdzekļus tik lielos daudzumos, kas būtu nāvējosi normālam cilvēkam, un sajos apstākļos justies absolūti komfortabli.
Adaptēsanās skaidrībā
Ūdens smalkais elements dod prātam iespēju pierast pie jebkuriem dzīves apstākļiem. Tā kā sievietēm kontakts ar Mēnesi ir daudz spēcīgāks nekā vīriesiem, tad viņu spēja adaptēties ir daudz lielāka. Taču cilvēks ar tīru prātu neatkarīgi no dzimuma jebkuros dzīves apstākļos izjūt laimi, jo pastāvīgi ir koncentrējies uz garīgo. Būdams apmierināts, skaitot lūgsanas vai esot nodarbināts ar citu garīgās prakses veidu, viņs absolūti nav izvēlīgs ēdiena ziņā. Tas nenozīmē, ka svēti ļaudis pārtiek no tā, kas pagadās. Tikai ēdiens skaidrībā ir spējīgs attīrīt apziņu, ja tāds ēdiens kādā dzīves brīdī nav pieejams, tad cilvēks skaidrībā dod prieksroku gavēsanai, nevis ēd kaut ko citu. Tā kā viņa jutekļi visu laiku ir aizņemti ar garīgās dabas apceri, viņs neuztraucas par izsalkumu, aukstumu, diskomfortu utt. Dzīvojot pēc tādiem principiem, cilvēks ar katru gadu iegūst aizvien vairāk apmierinājuma un dvēseles miera. Tas ir diezgan augsts apziņas līmenis, taču, ja esat pamanījusi kaut vai sādu parādību iezīmes jūsu paziņu vidū, tas nozīmē, ka viņu prāta spēja adaptēties tiecas uz skaidrību, un viņu apziņa, bez saubām, progresēs.
Adaptēsanās kaislībās
Vēloties materiālos labumus un atbilstosi tam - naudu, cilvēks kaislībās izmanto prāta spēju pielāgoties, paciesot jebkurus darba apstākļus. Taču tas nedod viņam mieru. Otrādi - spēja paciest pamazām vājinās un dzīvot kļūst ļoti grūti. Sievietes ir pacietīgākas, tāpēc biezi noved sevi līdz ļoti smagam stāvoklim, taču arī viņām pacietība pamazām izbeidzas. Tādējādi pat prāta spēja ciest visādas grūtības cilvēkam kaislībās dod tikai sķietamu labklājību. Prāta adaptēsanās funkcija tādiem ļaudīm pamazām izsīkst, un sāk augt ieksējs nemiers. Ja cilvēks, vēloties nopelnīt pēc iespējas daudz naudas, turpina pārāk daudz strādāt un cies savu nogurumu, tad rezultāts būs bēdīgs. Pamazām tādiem cilvēkiem parādās hroniskas mugurkaula un locītavu saslimsanas, dazādi psihiski traucējumi, kā arī nervu sistēmas slimības. Reāli sīs nevaldāmās slāpes pēc naudas var dzēst tikai nodarbosanās ar garīgo praksi, jo visi citi pasregulēsanās veidi, kas darbojas tikai apziņas ārējā plānā, nelikvidē pasu nemiera cēloni - nepareizu jutekļu un prāta darbību. Vienīgais, kas var palīdzēt tiem, kas vēl nav gatavi nodarboties ar sevis apzināsanos, - tā ir senās vēdiskās mantras atkārtosana, kas tulkojumā skan tā: "Es vēlu visiem laimi". Tāda atkārtosana ved cilvēku uz skaidrību un pamazām dod viņam dziļāku izpratni par visu.
Adaptēsanās tumsībā
Tumsonīgi ļaudis adaptējas lielām narkotiku devām, netīrībai, necenzētiem lamuvārdiem, dazādiem izvirtības veidiem, cietsirdībai, krāpsanai un citām nepieņemamām lietām, kas noved pie pilnīgas apziņas degradācijas. Lūdzot svētas personības palīdzību, cilvēks var ātri mainīt savu bezjēdzīgo dzīvi.
Prāta mijiedarbība ar Zemes smalko elementu
Prāta mijiedarbība ar Zemes smalko elementu ir atkarīga no mūsu sakara ar Merkura planētu un dod prātam sādas īpasības:
. spēju iegaumēt
. stabilitāti
. atturību
Spēja iegaumēt
Prāta mijiedarbība ar Zemes smalko elementu piesķir prātam spēju iegaumēt. Atmiņa - tā ir viena no galvenajām cilvēka psihes funkcijām. Pilnību sasniegusi cilvēki ir spējīgi atcerēties pat savas ieprieksējās dzīves. Bez saubām, viņu visu prāts ir prāts skaidrībā.
. Cilvēks skaidrībā labi iegaumē to, kas nepieciesams viņa garīgajam progresam.
. Cilvēks kaislībās labi iegaumē to, kas viņam nepieciesams materiālajai laimei.
. Tumsībā atmiņa ir noskaņota tikai uz neģēlībām, varmācību, krāpsanu un dazādām nepatiksanām.
Atmiņa - tā ir pati dziļākā prāta funkcija, kas ir arī saprāta funkcija. Atmiņa saista kopā prātu un saprātu. Atkarībā no saprāta noslieksmēm prāts ir tajā vai citā noskaņā. Atmiņai ir milzīga ietekme uz smalko ķermeni un, atkarībā no tā, par ko mēs domājam, par tādu cilvēku mēs pamazām arī kļūstam. Atmiņas daba ir atkarīga no mūsu ieprieksējās darbības. Par ko cilvēks domā nāves brīdī, to viņs nekavējoties sasniedz nākamajā dzīvē. Pirms nāves visi mūsu iespaidi summējas, un atmiņa noskaņojas uz to, par ko mēs visvairāk esam domājusi. Saprotot atcerēsanās lielo nopietnību, saprātīgs cilvēks censas kontrolēt so procesu un pārstāt domāt par savu negatīvo pieredzi. Svēta cilvēka atcerēsanās atbrīvo no grēkiem, bet grēcinieka atcerēsanās liek pārņemt viņa grēkus. Ja prātā parādās negatīvas atmiņas par kādu, tad, bez saubām, ir bijis kāds apvainojums, vērsts pret so cilvēku. Tādā situācijā domās vajag uzreiz nozēlot grēkus un pēc tam palūgt piedosanu. Bet ja apvainots jūtaties jūs pats, tad jāpacensas saprast, ka sādas ciesanas nāk un iet saskaņā ar cilvēka likteni. Kad tas ir apjēgts, pietiek viegli samierināties un padomāt par kaut ko pozitīvu. Visvienkārsāk tas ir cilvēkam, kurs pieradis atkārtot Dieva Svētos Vārdus, kas radina noskaņot atmiņu uz garīgo. Atmiņa fiksē visu informāciju par mūsu labajiem un sliktajiem darbiem. Vēdiskā gudrība saka, ka, atkarībā no mūsu darbiem, mēs nāves brīdī atceramies to, par ko visvairāk esam interesējusies dzīves laikā. Interesanti uzzināt, ka saskaņā ar mūsu vēlmēm, kas radusās nāves brīdī, mēs saņemam tā vai cita tipa ķermeni.
Tas paskaidrots "Bhagavad-gītā":
"Kuntī dēls! Kādu esamības stāvokli cilvēks atceras aiziesanas brīdī, tādu stāvokli viņs noteikti arī sasniedz." ("Bhagavad-gīta" 8.6.)
Cilvēks, kurs nāves brīdī izjūt naidu, dodas uz materiālās pasaules zemākajām planētām. Tas, kurs atrodas kaislībās, atkal piedzimst uz vidējām planētām, līdzīgām Zemei. Cilvēks, kurs visu mūzu ir veicis labus darbus, piedzimst uz augstākajām planētām. Taču tas, kurs pamet so pasauli, atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, dodas uz garīgo pasauli, kur saņem nemirstīgu garīgo ķermeni. Gan laimē, gan bēdās tāds svētais meklē patvērumu garīgajā enerģijā un nāves brīdī, atceroties Dievu, sasniedz Viņa garīgo dabu.
Iegaumēsana skaidrībā
Vēdas apgalvo, ka atmiņa skaidrībā - tā ir nenovērtējama dāvana, kas dara cilvēku laimīgu. Tāda atmiņa var būt tikai tikumīgam cilvēkam. Tiem, kuri attīsta sevī spēju pastiprināti atcerēties pozitīvo, Vēdas iesaka izvairīties no liekiem dzimumkontaktiem, kas patērē daudz prāta enerģijas. Tā kā dzimumattiecības ir domātas bērnu ieņemsanai, smalkais ķermenis atdod sim procesam daudz enerģijas. Pēc tam, dabiski, visi spēki tiek veltīti sīs enerģijas atjaunosanai. Psihiskā enerģija nolaizas uz leju, un spēja iegaumēt pazeminās. Koncentrējoties uz garīgo enerģiju un pastāvīgi atceroties par to, cilvēks izjūt nebeidzamu svētlaimi un viņam vairs nav vajadzīgas liekas seksuālās baudas. Katram saprātīgam cilvēkam katru dienu kāds laiks ir jāvelta pārdomām par garīgo. Ja īpasi nepraktizē uzmanības koncentrēsanu uz dievisķo, tad diez vai kāds var lielīties ar to, ka tas viņam izdodas visā pilnībā. Mums apkārt pastāv daudz objektu, kas parasti neļauj koncentrēties kaut kam svarīgam. Tādējādi, iegaumēsana skaidrībā - tā ir nenovērtējama dāvana, kas pamazām attīra smalko ķermeni un veido laimīgu likteni. Tas veiksminieks, kas visu mūzu pastāvīgi ar mīlestību un padevību domājis par Dievu, nāves brīdī noskaņojas uz Viņa dabu. Pēc tam dvēsele, atbrīvojoties no rupjā un smalkā ķermeņa, iegūst sava garīgā ķermeņa tīrību un dodas uz garīgo pasauli. Tā cilvēks uz visiem laikiem atbrīvojas no problēmām, kas saistītas ar materiālo eksistenci. Vienkārsi apbrīnojami, cik liela ir garīgās atcerēsanās procesa varenība.
Iegaumēsana kaislībās
Atsķirībā no garīgās atmiņas, atmiņai kaislībās nav nepieciesams īpass treniņs. Cilvēks kaislībās uzreiz iegaumē, cik maksā viņam dārgā manta. Materiālo baudu meklējumos viņs lasa visvisādas reklāmas, kuru veidotāji labi pārzina procesu, kā sabāzt mūsu atmiņā visādas blēņas. Dabā ir vērojams apbrīnojams fenomens. Atmiņa var sasniegt jebkuru mērķi, kādu vien mēs tai izvirzītu, taču ar vienu noteikumu. Vispirms mums jāatstrādā savas izdarītās kļūdas, bet pēc tam jāsaņem viss tas, ko esam vēlējusies līdz tam. Tikai tad atnāks gaidītais. Katram saprātīgam cilvēkam, izprotot so atmiņas varenību, jābeidz iet savu vēlmju pavadā, citādi pēc tam nāksies nozēlot. Īpasi bīstamas ir grēcīgas vēlmes, kuras vēlāk, iemiesojoties dzīvē pat bez mūsu vēlēsanās dara dzīvi neciesamu.
Iegaumēsana tumsībā
Tumsībā esosa cilvēka atmiņa pastāvīgi ir pakļauta zemiskiem instinktiem. Viņs atceras tikai par seksu, ēsanu, komfortu, par to, kā viņs kādu apkrāpis utml. Atbilstosi, spēcīgi koncentrējoties uz to visu nāves brīdī, tāda cilvēk atmiņa novedīs viņu pie dzīvnieka ķermeņa. Izrādās, ka dzīvā būtne saņem dzīvnieka ķermeni tikai tāpēc, lai pilnībā apmierinātu visas zemiskās tieksmes pēc seksa, pārmērīgas gulēsanas, ilgas un bagātīgas ēsanas, kā arī lai dziļāk izjustu komfortu. Cilvēka ķermenī tas viss ir iespējams minimāli, jo saprātīga eksistence ir domāta tikai tam, lai apzinātos sevi.
Stabilitāte
Mijiedarbojoties ar zemes smalko elementu, prāts iegūst stabilitāti. Stabilitātes īpasība dod iespēju sasniegt savus mērķus. Taču mērķi mēdz būt dazādi, un tikai mērķi skaidrībā attīsta, nevis pavājina so brīnisķīgo prāta īpasību.
. Stabilitāte skaidrībā - tā ir spēja ievērot ēsanas, darba, atpūtas rezīmu un spēja ievērot dotos solījumus.
. Stabilitāte kaislībās - tā ir spēja regulāri izpildīt kādu darbu, lai sasniegtu savus materiālos mērķus.
. Stabilitāte tumsībā - tas nozīmē gadiem ilgi paturēt vienus un tos pasus sliktos ieradumus.
Stabilitāte skaidrībā
Ja cilvēks ir spējīgs ievērot pareizu miega, darba un uztura patēriņa rezīmu, viņs viegli sasniedz stāvokli, kurā viņam ir ideāla veselība, prieks un panākumi sevis apzināsanās procesā. Tā darot, viņs pakļauj sevi planētu kustības likumiem. Rezultātā mums apkārt esosās planētas pasas gādā par atpūtu un mozumu, kā arī barības sagremosanu, atbrīvojot psihisko enerģiju sevis apzināsanās darbam. Viss Visums ir gatavs sekmēt mūsu progresu, taču mēs ne vienmēr to apzināmies. Saule dienā dod mums gremosanas uguni un spēku darboties. Mēness naktī nes mieru un atpūtu. Venera dod mums jutekļu apmierinājumu, piemēram, ēsanas laikā. Marss valda pār spēku, kas paredzēts grūtību pārvarēsanai. Saturns dod mums enerģiju, kas nepieciesama dzīvības procesu norisei. Merkurs nes enerģiju, kas sekmē spriedumu veidosanu. Jupiters dod spēju attīstīt mērķtiecību un ticību. Ja mēs gribam gūt baudu tikai sev, tad Venera ar mums nesadarbosies, tas novedīs pie skumjām un hormonālas dabas traucējumiem. Agresivitāte, kā arī bronhu, kuņģa un dzimumorgānu slimības rodas savtīga mūsu gribas potenciāla izmantosanas dēļ, - tā mūs soda Marss. Slinkums un bezdarbība vai arī darbība skopulības noskaņā noved pie psihiskās un fiziskās aktivitātes pazemināsanās, kā arī zarnu trakta, mugurkaula un locītavu slimībām - tā mūs māca Saturns. Melīgums noved pie tā, ka cilvēks krīt Merkura nezēlastībā un viņam zūd spriesanas spējas, kā arī uzrodas aritmija, hormonālie traucējumi un dazādas organisma disfunkcijas. Ja kādam nav augstāka mērķa un viņs grib dzīvot tikai sev, tam tiek atņemts saprāta spēks un viņam pazeminās imunitāte, rodas hroniskas slimības - tas saistīts ar Jupitera nelabvēlīgo iedarbību uz so cilvēku. Tas, kurs ar savu uzvedību nenes apkārtējiem cilvēkiem mieru, izjauc savas harmoniskās attiecības ar Mēnesi, un rezultātā pats nespēj normāli atpūsties un atrodas nemitīgā sasprindzinājumā, kas galu galā izsauc psihiskus traucējumus. Nepakļaujoties dienas rezīmam, mēs laupām sev prieku un spēku, visa enerģija aiziet uztura sagremosanai - tā soda Saule. Piemēram, ja pusdienas ēd vienmēr laikā no 10.00 līdz 14.00, tad gremosana automātiski būs ļoti spēcīga, jo gremosanas uguns tiesā veidā ir atkarīga no Saules augstuma pie debesīm. Graudaugu ēsana pirms 10.00 izsauc spēcīgu gremosanas un zarnu trakta uzbudinājumu, un tā pamazām tiek izjaukts gremosanas process. Turklāt kuņģa un zarnu trakts kļūst uzņēmīgs pret dazādiem iekaisuma procesiem. Ja graudaugus ēd pēc 14.00, kad Saule sāk laisties uz horizontu, tad gremosana stipri palēninās, un no tā cies garīgie procesi, miegs, kā arī vielmaiņa organismā. Ievērojot dienas rezīmu, mēs ļoti lielā mērā atvieglojam sev dzīvi. Tas attiecas ne tikai uz ēsanu. Piemēram, tie cilvēki, kas ceļas vēlāk nekā 6 no rīta, vienmēr izjutīs pazeminātu tonusu, gurdenumu, pesimismu. Un ja cilvēks iet gulēt pēc 22.00, tad viņs nespēs gulēsanas laikā dziļi atpūsties un viņam būs lemts nervu sistēmas novārgums, kas galu galā novedīs pie nervu krīzēm.
Pastāvīgi ievērojot ēsanas, darba un atpūtas rezīmu, kā arī sev dotos solījumus, cilvēks kļūst noturīgs pret smagiem pārbaudījumiem. Tā viņs iegūst spēkus sasniegt jebkuru izvirzīto mērķi. Turklāt stabilitāte skaidrībā nostiprina saprātu. Pastāvīga Dieva Svētā Vārda atkārtosana attīra no visiem grēkiem. Stabilitāte izpauzas arī tikumībā un uzticībā sev tuviem cilvēkiem. Sis stabilitātes veids uzlabo ģimenes karmu un atjauno pat galīgi izjukusas attiecības tuvu cilvēku starpā.
Stabilitāte kaislībās
Stabilitāte kaislībās - tas galīgi nenozīmē, ka cilvēkam ir stabils prāts. Visdrīzāk viņs ir ļoti spēcīgi pieķēries materiālajam objektam. Ievērojot labprātīgu atsacīsanos (askēzes) skaidrībā, cilvēks sasniedz psihisku stabilitāti. Taču askēzes kaislībās ved tikai pie noguruma. Tāpēc par prāta stabilitāti te nevar būt runa. "Bhagavad-gītā" (17.18.) sajā sakarībā ir sacīts:
"Askēze, kas veikta aiz lepnuma, lai iegūtu cieņu, godu un pielūgsmi, tiek saukta par askēzi kaislībās. Tā ir nenoturīga un pārejosa."
Gadiem ilgs darbs bez prieka, nogurdinoss darbs nepalielina cilvēka stabilitāti, bet otrādi - sabendē viņu. Izjaucot psihisko stabilitāti, tāds darbs noved pie ķermeņa imūno funkciju traucējumiem. Bet ja sis darbs ir saistīts ar dazādiem psihiskiem satricinājumiem, tad tāpat tiek traucēta arī asinsvadu sistēmas un nervu sistēmas darbība. Izeja ir viena - neitralizēt tādu prieku nenesosu darbību ar stabilitāti skaidrībā.
Stabilitāte tumsībā
Ilga un noturīga pieķersanās tumsonīgām baudām un stiprai vēlmei apmierināt savas dzīvnieciskās vajadzības pēc ēdiena, seksa un komforta noved pie stabilitātes tumsībā. Tā izpauzas kā apziņas trulums, kurā, neraugoties uz daudzām ciesanām, neparādās ne mazākā vēlēsanās mainīties. Stabilitāte tumsībā izsauc visdazādākos kaitīgos paradumus, kas turpinās gadiem un galvenokārt noved pie smagām hroniskām slimībām un audzējiem. Tomēr pati lielākā nelaime ir tā, ka no tumsonīgas dzīves cies cilvēka dziļākās psihiskās funkcijas. Tas vienmēr noved pie apziņas degradācijas. Ir tikai viens paņēmiens, kā tikt vaļā no kaitīgiem paradumiem - jāmaina cilvēku loks, ar kuriem kontaktējaties, no tumsonības uz skaidrību. Tā var sākt nostiprināt saprāta spēku.
Savaldība
Mijiedarbojoties ar zemes smalko elementu, prāts iegūst spēju būt savaldīgam. Zemes smalkais elements nes sevī stabilitātes potenciālu. Tāpēc katrs cilvēks atkarībā no saviem ieprieksējiem darbiem no dzimsanas iegūst tādu vai citādu savaldības potenciālu. To var pamazām attīstīt, kultivējot sevī savaldību skaidrībā.
. Savaldība skaidrībā - tā ir spēja kontrolēt mēles, kuņģa un ģenitāliju fizioloģiskās prasības.
. Savaldība kaislībās - spēja ierobezot sevi visā, lai iegūtu kādu materiālu labumu.
. Savaldība tumsībā - spēja pastāvīgi glabāt sevī naidu, ļaunumu un skaudību.
Savaldība skaidrībā
Cilvēks, kurs ir spējīgs kontrolēt mēli ( nerunāt tuksu un necensties pēc lieki bagātīgas barības) , kuņģi (nepārēsties) un ģenitālijas (pa tukso neiztērēt savu dzimumenerģiju), ir spējīgs sasniegt sevis apzināsanās augstumus un kļūt par skolotāju. Saskaņā ar Vēdām tādam cilvēkam, kurs saņēmis garīgās zināsanas no īstena garīgā skolotāja (no tā, kurs atrodas mācekļu pēctecībā, kas norādīta Vēdās), ir atbilstosa kvalifikācija, lai sniegtu garīgās zināsanas visiem, kas izpildīs viņa norādījumus.
. Sarunājoties par garīgām tēmām un iegūstot garsu sādai nodarbei, kā arī ēdot tikai svētītu ēdienu, cilvēks attīsta sevī gribasspēku, kas dod viņam iespēju kontrolēt mēles funkcijas.
. Rezīma ievērosana darbā, ēsanā, atpūtā un nodarbojoties ar garīgo praksi sniedz apņēmības potenciālu, kas dod iedvesmu kontrolēt kuņģa funkcijas.
. Atkārtojot Dieva Svētos Vārdus un attīstot sevī mīlestību uz Dievu, cilvēks sasniedz spēju kontrolēt ģenitāliju funkcijas.
Paskontrole sākas ar mēles kontroli, un pakāpeniski cilvēks iegūst apziņas stingrību, ar kuru pietiek, lai kontrolētu ģenitālijas. Attīstot sevī sīs trīs spējas, cilvēks kļūst nesatricināms viedais.
Savaldība kaislībās
Biezi var novērot, ka, lai iegādātos, piemēram, to pasu automasīnu, cilvēks ir spējīgs turēt sevi un visu savu ģimeni vairākus gadus pusbadā. Taču tādā veidā viņs nepalielina savu un savu ģimenes locekļu savaldību, bet, tiesi otrādi, samazina to. Visu radinieku jutekļi arī gaida apmierinājumu. Tāpēc, kad tiek nopirkta ilgi gaidītā masīna, pēksņi negaidīti sākas strīdi. Katram ģimenē ir savas individuālas prasības. Kad ģimene dzīvo kaislību stāvoklī, tad visas vajadzības ir vērstas uz kaut kādiem materiāliem ieguvumiem. Tā kā masīnas nopirksana neatrisina neapmierināto jutekļu problēmu visiem radiniekiem, tad ģimenē nenovērsami bojājas attiecības.
Tāpēc jāzina, ka jāvēlas tikai tās lietas, kuru iegāde neprasīs ārkārtīgus pūliņus. Citiem vārdiem sakot, visiem pirkumiem stingri jāatbilst ģimenes budzetam. Ja ģimenē tiek kultivēta tieksme tikai pēc materiāliem ieguvumiem, tad vienmēr radīsies vēlme nopirkt pēc iespējas vairāk mantu. Rezultātā nāksies nodarboties ar nesekmīgu ierobezojumu noteiksanu, kas novedīs pie strīdiņiem. Taču ja ģimenē tiek kultivētas garīgās intereses, tad līdzīgas problēmas nekad nerodas. Savaldība kaislībās noved pie nervu sistēmas novājējuma un konfliktiem.
Savaldība tumsībā
Spēja krāt sevī dusmas, naidu un skaudību - tā ir savaldība tumsībā. Pārsteidzosi, ka katrs cilvēks, kurs dusmojas uz kādu otru cilvēku, vienmēr uzskata, ka tam ir iemesls. Tomēr patiesībā viss ir otrādi. Kad mēs krājam dusmas, naidu un skaudību, tad pamazām kļūstam līdzīgi čūskai, kas krāj indi.
JAUTĀJUMS: Ja esmu pareizi sapratis, iznāk, ka nevajag dusmoties pat uz to, kurs izturas ļoti slikti un bendē dzīvi apkārtējiem cilvēkiem?
ATBILDE: Jā, tiesām, to es arī gribēju sacīt. Pirmajā acu uzmetienā sķiet, ka vajag pāridarītāju sodīt. Tas ir taisnīgi, bet vajag noskaidrot, kas viņam būs sods. Dusmās mēs biezi nesaprotam, ka liktenis pats viņu sodīs. Tomēr, kultivējot sevī naidu, mēs pirmām kārtām sodām pasi sevi. Turklāt, ja cilvēks ilgu laiku izjūt naidu pret kādu citu cilvēku, tad tas, lai cik savādi, aizvien vairāk pārliecinās, ka jāturpina uzvesties slikti. Rezultātā attiecības pamazām pasliktinās un biezi vien kļūst pavisam neciesamas. No otras puses, pieredze rāda, ka, ja saņemt kopā spēkus un piedot, tad pakāpeniski vainīgais sāk saprast, ka viņam nav bijusi taisnība. Turklāt, lūdzu padomājiet par interesantu paradoksu. Mēs, izjūtot naidu pret otru cilvēku, uzskatām, ka rīkojamies taisnīgi. Tomēr tiesi viņa sliktā attieksme pret mums ir bijusi iemesls mūsu negatīvajām emocijām. Tādējādi, ienīstot mēs uzvedamies tiesi tāpat, bet uzskatot, ka mums absolūti visā ir taisnība. Kāpēc gan mūsu pāridarītājam kādā brīdī arī nesākt uzskatīt, ka viņam ir taisnība. Parasti tas tā arī ir. Piekrītiet, ka, kultivējot sevī naidu, mēs attieksmē pret viņu arī izturamies ne visai labi? Izrādās, ka lielākā daļa karu uz Zemes notiek tāpēc, ka trūkst pareizas izpratnes par to, kā reaģēt uz cita cilvēka cietsirdību.
Tātad ir jāiemācās izprast atsķirību starp niknumu un nosodījumu. Ja mums ir pilnvaras kādu sodīt, tad gadījumā, ja viņs ir vainīgs, to vajag izdarīt, bet tikai ar mērķi palīdzēt cilvēkam. Ja ir tāda pieeja, tad, pat sodot so cilvēku, sirdī saglabājas labvēlīga attieksme pret viņu. Tātad labestība - tas ir pareizas izturēsanās kritērijs. Taču, ja parādījies naids, tad liktenis sodīs ne tikai pāridarītāju, bet arī mūs pasus. Naids, niknums, skaudība un apvainosanās - tie visi ir klupsanas akmeņi ceļā uz laimīgu dzīvi. Necensoties to apzināties, mēs sagandējam attiecības ne tikai ar mūsu pāridarītāju, bet arī ar visu savu apkārtni. Turklāt tādas uzvedības rezultātā parādās spēcīga ievirze uz onkoloģiskām saslimsanām un autoimūniem procesiem organismā.
Tiesi tāpat, kā peldoss aisbergs ir nolemts nogrimsanai, cilvēks, kurs dvēseles dziļumos ilgu laiku glabā naidu, apvainojas un skauz, neatkarīgi no tā, vai viņs uzskata, ka viņam ir taisnība vai nav, nenovērsami iznīcina visas savas labās rakstura īpasības. Karmas likumu, prāta smalkā ķermeņa un dvēseles iepazīsana palīdz atbrīvoties no sī paraduma, bet tikai tajā gadījumā, ja sīs zināsanas tiek izmantotas praksē.
Prāta darbība
Prāta darbība lielā mērā ir saistīta ar sādām funkcijām:
. jutekļu
. prānas
. nervu sistēmas
. fizioloģiskajiem procesiem organismā,
kā arī ar sādām aktivitātēm:
. saprāta
. viltus ego.
Taču nepiedaloties
. dvēselei un
. Virsdvēselei
prāta smalkā ķermeņa funkcionēsana, bet jo īpasi pastāvēsana vispār nav iespējama. Visos sajos mūsu apziņas līmeņos prāta darbībai ir svarīga nozīme. Ne velti Vēdas apgalvo, ka mēs dzīvojam savā prātā. Patiesi:
. Mēs uztveram apkārtējo pasauli ar sajūtām jeb jutekļiem (dzirdi, tausti, redzi, ozu, garsu), kas ir prāta atribūti.
. Mēs darbojamies apkārtējā pasaulē ar tādu orgānu palīdzību kā runas orgāni, rokas, kājas, anuss un ģenitālijas, kuru aktivitāte arī ir atkarīga no prāta.
. Par ieksējo uztveri, piemēram, mūsu organisma, ir atbildīgs pats prāts, sajā gadījumā darbojoties kā sestā ( un galvenā) sajūta jeb juteklis.
Tādējādi mēs dzīvojam sava prāta ieksienē. Tāpēc, ja mēs izdarām kaut ko sliktu, tad prāta piesārņosanās dēļ spēcīgi mainās pasaules uztvere. Tāpēc sevis attīrīsanai no grēkiem nākas gremdēties ciesanās.
Piemēram, aplūkosim, kā prāta un prānas mijiedarbība ir saistīta ar mūsu rīcību.
Prāta smalkais ķermenis sadala prānu mūsu ķermenī ne vienmēr vienādi. Tas ir atkarīgs no dzīves veida un cilvēka pasaules uzskata. Piemēram, atkarībā no cilvēka pasaules uzskata prāna var būt vairāk koncentrēta augsējos psihiskajos centros, vidējos vai apaksējos.
. Ja prāna prātā radusos vēlmju ietekmē koncentrējas galvenokārt galvā un sirds apvidū, tad tādu cilvēku sauc par cilvēku skaidrībā.
. Ja prāna prātā radusos vēlmju ietekmē stipri koncentrēta vēdera apvidū, tad cilvēkam ir tieksme uz kaislībām.
. Un, ja prāna prātā radusos vēlmju ietekmē koncentrējusies galvenokārt zemākajos centros, tad cilvēkam ir piesārņots prāts, netīri nodomi un viņs atrodas tumsībā.
Pastāv arī ļaudis, kuri, pilnībā attīrījusi visus savus jutekļus no grēkiem, virza prātu uz savas garīgās dabas izprasanu. Kad cilvēks ir sasniedzis pilnību, viņa prāts pamazām nomierinās un kļūst līdzīgs tīram, dzidram, klusam ezeram. Tādā stāvoklī sāda cilvēka visa prāta darbība kļūst garīga, un uz āru tā nav redzama. No malas viņs var izskatīties kā parasts cilvēks, lai gan savas būtības dziļumos viņs ir simtiem un tūkstosiem reizu aktīvāks nekā daudzi no mums. Tādu stāvokli sauc par transu. Transa stāvoklī jogs, kas sasniedzis pilnību, visus jutekļus virza uz ieksu, koncentrē prānu galvvidū, prātu - sirds apvidū. Tā viņs iegrimst samādhi jeb pilnīgā transā. Tas aprakstīts "Bhagavad-gītā" (8.12.):
"Jogs ir pilnīgi brīvs no jutekliskas darbosanās. Aizverot jutekļu durvis, vērsot prātu uz sirdi un dzīvības dvasu uz galvas virsu, viņs nonāk jogā."
No grēkiem brīvam Kunga kalpam nemaz nav jādomā par prānu -vienkārsi atkārtojot Dieva Svētos Vārdus, viņs sasniedz augstāko garīgo svētlaimi jeb, citiem vārdiem, samādhi stāvokli. Nāves brīdī jogs apzināti virza prānu uz apvidu starp uzacīm, bet prātu koncentrē uz Kungu. Tādā veidā koncentrējies, viņs pēc nāves sasniedz garīgo pasauli. Tas aprakstīts "Bhagavad-gītā" (8.10.):
"Kas nāves brīdī tur dzīvības dvasu starp uzacīm un ar jogas spēku un stingru prātu pilnīgā bhakti atceras Visaugsto Kungu, tas noteikti sasniedz Dieva Augstāko Personību."
To pasu mūsu degradācijas laikmetā jeb, runājot Vēdu valodā, Kali-Jugā visvieglāk sasniegt, regulāri ar mīlestību un uzticību atkārtojot Dieva Svētos Vārdus. Tad visi prānas kustības procesi, kas ved cilvēku uz atbrīvosanos no materiālās eksistences, notiek automātiski.
Tagad sīkāk aplūkosim dazādus prāta darbības veidus. Pastāv trīs prāta darbības veidi:
. domāsana
. emocijas
. vēlmes
Domāsana
Domāsana - tas ir sarezģīts process, kurā piedalās:
. prāts
. saprāts
. viltus ego
. jutekļi
. vēlmes
. atmiņa
Galvenā loma domāsanas procesa vadīsanā ir :
. dvēselei
. Virsdvēselei.
Liela ietekme uz mūsu domāsanu ir sādiem spēkiem:
. skaidrībai
. kaislībām
. tumsībai
Tas, vai uz mūsu prātu galvenā ietekme būs skaidrības, kaislību vai tumsības spēkiem, ir atkarīgs no mūsu ieprieksējiem darbiem un vēlmēm, kā arī no mērķa, uz ko mēs tiecamies. Ja cilvēks izvēlas garīgu mērķi, tad negatīvie spēki, kas iedarbojas uz viņa prātu un izpauzas kā pēksņi radusās vēlmes, kuru cēlonis ir ieprieksējā rīcība, pakāpeniski zaudē spēku. Tā dzīve cilvēkam, kurs nodarbojas ar garīgo sevis apzināsanos, neskatoties uz viņa ieprieksējo grēcīgo darbību, pamazām kļūst aizvien laimīgāka un laimīgāka.
Četri domāsanas tipi
Domāsana norisinās prātā. Pastāv četri domāsanas tipi:
. garīgā domāsana
. domāsana skaidrībā
. domāsana kaislībās
. domāsana tumsībā
Garīgā domāsana
Pilnībā attīrījis prātu un saprātu no egoisma (no viltus ego), cilvēks iegūst nesavtīgu, patiesu ego un kļūst spējīgs veltīt savas domas kalposanai Dieva Augstākajai Personībai par svētību visām dzīvām būtnēm. Tāda cilvēka saprāts vienmēr ir tīrs no grēkiem un ir pakļauts Virsdvēselei. Viņa domas nekad neiziet ārpus garīgās sfēras. Tā sis bezgrēcīgais svētais atrodas ārpus skaidrības, kaislību un tumsības spēku ietekmes. Viņu ietekmē tikai garīgās enerģijas, tāpēc praktiski nepastāv iespējamība, ka viņs nonāks kāda labā vai sliktā ietekmē. Tāda svētā rīcība atrodas ārpus materiālās sfēras un tai ir garīgs raksturs. Visa viņa darbība atrodas tikai garīgajā sfērā, kur nav karmas ietekmes. Rezultātā tāda svēta personība, pat atrodoties uz Zemes, tiek uzskatīta par garīgās pasaules iemītnieku. Vienmēr domājot par mīlestības pilnu kalposanu Dieva Augstākajai Personībai, sis cilvēks pastāvīgi atrodas garīgā transā un izjūt bezgalīgu svētlaimi, kas nav sasniedzama parastiem ļaudīm. Sim cilvēkam nepiemīt pat ēna no savtīguma, viņs dzīvo vispārības labumam un vienkārsi tikai ar savu klātbūtni ir spējīgs attīrīt no grēkiem simtiem tūkstosus cilvēku.
Domāsana skaidrībā
Domāsana skaidrībā rodas, ja pietiekami patstāvīgs, skaidrs saprāts, pakļaujoties Virsdvēselei, ir spējīgs kontrolēt prātu un domas, kas tajā rodas. Tādā stāvoklī cilvēks ir spējīgs dzīvot godīgi un izpildīt visus svēto rakstu likumus, kultivējot sevī labas rakstura īpasības. Pamazām viņs attīrās un viņu piepilda doma par kalposanu Dieva Augstākajai Personībai un visām dzīvajām būtnēm. Saprāts skaidrībā ir spējīgs pilnībā kontrolēt cilvēka domāsanu. Tas viss notiek, neņemot vērā jutekļu un viltus ego vēlmes un ieprieksējās darbības negatīvo ietekmi, kas izsauc nevajadzīgas tieksmes, rosinot kaislības un tumsību. Tāda cilvēka domas vienmēr ir vērstas uz svēto rakstu apgūsanu, savas garīgās dabas apzināsanos un darbību visu dzīvo būtņu labā.
Domāsana kaislībās
Viltus ego, iedarbojoties uz cilvēka jutekļiem un vēlmēm, kas ir virzītas uz materiāliem mērķiem, ir spējīgs pakļaut saprātu savtīgām idejām. Atrodoties tādā stāvoklī, saprāts iegūst kaislību īpasības un nav spējīgs tīri un bezkaislīgi uztvert īstenību. Tā kā trūkst pietiekamas saprāta tīrības un spēka, tad prāts, nonākot tādā ietekmē, arī domā kaislībās. Tāda cilvēka jutekļi piesārņojas ar kaislībām un prāts un saprāts kontrolē tos tikai personīgo interesu ietvaros. Ja uz jutekļiem iedarbojas objekts, kas atrodas ārpus cilvēka interesu loka, tad egoistiski noskaņotie jutekļi piespiez saprātu un prātu to atstumt. Tas notiek neatkarīgi no tā, vai gribētais objekts nesīs kādu labumu vai ne. Egoistiska mērķa ietekmē saprāts ir kaislību novājināts un, slikti sadzirdot Virsdvēseles balsi, nav spējīgs kontrolēt jutekļus. Tā cilvēka jutekļi, kas atrodas kaislībās, kaut kādā mērā kļūst nekontrolējami. Savtīga cilvēka saprāts vairs nespēj izvēlēties kaut ko labvēlīgu, bet ārpus viņa personīgu interesu loka esosu. Tāpēc tāda cilvēka domas vienmēr ir vērstas uz savu materiālo uzplaukumu un nerūpējas ne par ko citu.
Domāsana tumsībā
Vēl vairāk piesārņojoties ar savtīgumu, zaudējot pieklājības robezas, nerūpējoties par citu labumu un pat par sevis pasa labumu, saprāts tumsībā nav spējīgs kontrolēt jutekļus un atbilstosi tam arī prātu. Tas notiek tāpēc, ka cilvēks piesārņo savu saprātu, sekojot tumsonīgiem mērķiem. Tāda cilvēka domāsana pilnībā ir pakļauta tumsības spēkiem, savtīgām izjūtām un atmiņai, ko piesārņojusi pagātnē veiktie sliktie darbi. Tāda cilvēka domām nepiemīt nekādas veselīgas jēgas.
Domāsanas divas funkcijas
Domāsanai attiecībā uz uztveramo objektu ir divas funkcijas:
. pieņemsana
. nepieņemsana
Jutekļi vienmēr izvēlas, vai vērojamais objekts tiem patīk vai ne. Patiesībā par to prātot un izvēlēties sāk prāts. Domāsanas process vienmēr ir atkarīgs no izvēlētā dzīves mērķa un ietekmes, ko rada vēlmes, kas nāk no pagātnes rīcības:
. Tāda cilvēka domāsana, kura saprāts un prāts ir tīri no materiālā piesārņojuma, pieņem tikai to, kas ir saistīts ar Dieva Personību un viņa uzticamajiem kalpiem, atraidot visu pārējo.
. Domāsana skaidrībā automātiski pieņem visu, ko apstiprina garīgie skolotāji, svētie raksti un svēti cilvēki.
. Doma kaislībās pieņem visu to, kas ir izdevīgs, un atraida to, kas nav izdevīgs, tomēr rēķinoties ar likumiem un pieklājības normām.
. Doma tumsībā ir pilnībā pakļauta egoismam un jutekļiem un pieņem to, ko gribas, nerēķinoties ne ar rakstiem, ne likumiem, ne pieklājību.
Izzinoso un darbības jutekļu ietekme uz domāsanu
Pastāv desmit domāsanas tipi. Tie visi atrodas tiesā atkarībā no tā, kam ir galvenā ietekme uz prātu - vienam no pieciem izzinosajiem jutekļiem vai vienam no pieciem darbības veidiem.
. Dzirdes domāsana - prātā uzpeld dzirdes tēli.
. Taktilā domāsana - prātā rodas dazādas pieskarsanās sajūtas.
. Redzes domāsana - prātā uzplaiksnās dazādi tēli.
. Garsas domāsana - prātā rodas dazādas garsas.
. Ozas domāsana - prātā parādās dazādas smarzas.
. Runas domāsana - pārdomas vārdiskā formā.
. Domāsana, kas saistīta ar roku kustībām, - visbiezāk kāda profesionāla darbība.
. Domāsana, kas saistīta ar kāju kustībām, - piemēram, domas par to, kā ātrāk paskriet.
. Domāsana, kas saistīta ar defekācijas aktu, - piemēram, ja ir dazādi sī procesa traucējumi.
. Domāsana, kas saistīta ar dzimumaktu.
Dzirdes un runas domāsana ir domāsanas augstākās izpausmes formas un ir novērojamas cilvēkiem un citām saprātīgām dzīvām būtnēm. Interesanti uzzināt, ka Vēdas apraksta 400 tūkstosus saprātīgas eksistences veidu uz Zemes un 8 miljonus nesaprātīgas eksistences veidu. Domāsana, kas saistīta ar ozu vai dzimumaktu, ir zemākās prāta aktivitātes formas un novērojamas dzīvniekiem. Tāpēc dzīvnieki visu laiku aizņemti ar dazādu objektu aposņāsanu un meklē iespēju apmierināt savu dzimumtieksmi. Ja cilvēks visu mūzu izmanto tikai dzīvnieciskos domāsanas tipus, tad nākamajā dzīvē viņs piedzimst par dzīvnieku.
Domu rasanās
Domas rodas tāpēc, ka uz prātu iedarbojas:
. Virsdvēsele, kas darbojas caur saprātu
. vēlmes, kas rodas no atmiņas
. smalkais un rupjais ķermenis
. ārējās pasaules objekti
Domas, kas saistītas ar Virsdvēseles ietekmi uz prātu
Sīkāk par Virsdvēseli mēs parunāsim vēlāk. Virsdvēsele - tā ir Dieva Augstākās Personības pārstāvniecība, kas atrodas sirds apvidū. To iespējams ieraudzīt tikai ar garīgo redzi jeb, citiem vārdiem sakot, ar prātu, kas tīrs no grēkiem, un ar tīriem jutekļiem. Virsdvēsele dod izpratni par patiesību mūsu saprātam, kurs, uzklausot tās pavēli, rāda prātam pareizo izpratni par lietām. Tā izpauzas mūsu prātā kā sirdsapziņa, prieksnojauta, apskaidrība, intuīcija, ieksējā balss (kas gan ne vienmēr ir Virsdvēseles izpausme). Visi atklājumi, pravietiskie sapņi un notikumu pareģosana ir saistīti ar Virsdvēseles ietekmi uz mūsu prātu. Domas, kas rodas, saprātam un Virsdvēselei iedarbojoties uz prātu, vienmēr ir cēlas un rosina cilvēku uz pareizu rīcību. Virsdvēsele palīdz cilvēkam pasās grūtākajās situācijās un biezi tiek uztverta kā ieksējā balss, kas dod izpratni, kā pareizi rīkoties vienā vai otrā situācijā.
Domas, kas saistītas ar vēlmēm, kuras rodas no atmiņas
Vēlmes, kas rodas, atmiņai iedarbojoties uz prātu, negaidīti uzplaiksnās mūsu galvā, biezi vien nesot sev līdzi nemieru un problēmas. Ja esam veikusi cēlus darbus, tad atmiņa atnes kaut ko patīkamu. Atmiņa - tā ir prāta spēja paturēt sevī visu mūsu vēlmju un rīcības nospiedumu. Viss, kas ar mums noticis, uzkrājas prāta dziļākajās sfērās un gaida savu stundu. Kad pienāk laiks un planētas mums apkārt nostājas noteiktā veidā, spēks, kas nāk no tām, pamodina snaudosās vēlmes, kas noved pie atbilstosām domām. Tāpēc ļoti biezi, negaidīti, bez jebkāda ārēja iemesla mums sabojājas garastāvoklis. Tā mēs ar likteņa spēku, pagātnē izdarīto kļūdu rezultātā tiekam ierauti dazādās konfliktsituācijās. Tikai stiprs saprāts, ko stiprina svēto rakstu tīrās zināsanas, ir spējīgs pretoties pēksņi radusos vēlmju nelāgajai ietekmei. Tāpēc saprātīgam cilvēkam vienmēr ir izvēle - vai nu iet savu grēcīgo vēlmju pavadā, vai ar gribasspēku pievērst savu prātu bezgrēcīgai darbībai, kas nes sevī laimi. Nesaprātīgs cilvēks atrodas pilnīgā savu vēlmju kontrolē, un tādās situācijās maz atsķiras no dzīvnieka.
Domas, kas saistītas ar smalkā un rupjā ķermeņa iedarbību uz prātu
Jutekļi, kas vērsti uz ieksu, pastāvīgi neliek mieru prātam ar domām par miesas un psihisko komfortu. Atkarībā no likteņa ķermenis ir pakļauts planētu labvēlīgai vai nelabvēlīgai ietekmei. Visas planētas, kas mūs ietekmē, kustas pa apli. Atbilstosi sai cikliskajai parādībai ķermeņa veselais stāvoklis cikliski mainās ar slimo. Slimā stāvoklī jutekļi izsauc nemieru, kas saistīti ar domām par to, kā tikt vaļā no ciesanām. Taču ja cilvēks nerīkojas dievbijīgi vai arī sādas rīcības ir par maz, tad Virsdvēsele nedod viņam izpratni par to, kā pretoties sai ietekmei. Citiem vārdiem sakot, sajā gadījumā nepietiek intuīcijas, lai saprastu, kā tikt vaļā no fiziskām vai psihiskām ciesanām. Cilvēks sāk mētāties dazādos virzienos, lai rastu atvieglinājumu un biezi vien ar neapdomātu rīcību kaitē sev. Pirmais, ko vajag darīt līdzīgā situācijā - sākt dievbijīgu dzīvi saskaņā ar svētajiem rakstiem, kam jūs uzticaties. Tātad katru dienu vajag skaitīt lūgsanu, ievērot dienas rezīmu, ēst svētītu ēdienu, kas ir skaidrībā, vēlēt visiem cilvēkiem laimi un lūgt piedosanu vārdos vai domās tiem, kas jūs tīsām vai netīsām apvainojusi. So visu likumu ievērosanas rezultātā nāks atvieglinājums. Tā var ārstēt pat nopietnas slimības. Taču ja slimība nepāriet pilnībā, tad vajag veltīt brīvo laiku tam, lai noskaidrotu, pie kā no dievbijīgiem cilvēkiem jāgriezas, lai gūtu psiholoģisku, garīgu vai medicīnisku palīdzību. Tā rīkojoties, cilvēks tiek vaļā no uzmācīgām domām par veselības problēmām.
Domas, kas rodas, iedarbojoties uz jutekļiem apkārtējās pasaules objektiem
Jutekļi, kas vērsti un ārējo pasauli, sagādā prātam visvairāk nepatiksanu, pastāvīgi piesaistot to dazādām problēmām. Sīm problēmām ir sekojoss raksturs:
. vēlme tikt galā ar izsalkumu, nogurumu
. seksuālās vajadzības
. problēmas, kas saistītas ar attiecībām mājās, darbā
. domās par finansiāliem jautājumiem: kā nopelnīt, saglabāt un iztērēt naudu
. domas par sev tuvo cilvēku labklājību
. domas par gaidāmo darāmo darbu
. domas par gaidāmo atpūtu un baudām
. dazāda veida bailes
. domas, ko rada iegūtā informācija u.tml.
. domas, kas radusās, nodarbojoties ar sevis apzināsanos un garīgo praksi
Pats pārsteidzosākais, ka tikai pēdējā domu kategorija sniedz cilvēkam tikai labumu un neko citu, izņemot labumu. Vienkārsi domājot par Dievu un atkārtojot Viņa vārdus, cilvēks automātiski pasargā sevi no slimībām, labklājības trūkuma, nelaimēm un bezjēdzīgas dzīves. Taču, ja domām par Dievu ir tikai savtīgi motīvi, tad tādi brīnumi nenotiek.
Trīs veidu nemiers
Visi pārējie domu veidi nes cilvēkam trīs veidu nemieru:
. Nemiers, kas rodas tūlīt, pasā domāsanas procesā par sīm tēmām.
. Domas var spēcīgi ietekmēt mūsu noskaņojumu un tuvāko notikumu gaitu vairāku dienu garumā.
. Visas sīs domas rada vēlmes, kas saglabājas atmiņā un ir gatavas izlauzties nākotnē jebkurā brīdī.
Tāpēc saprātīgam cilvēkam jāatsakās no liekas uzmanības koncentrēsanas uz mūsu eksistences materiālajām problēmām. Problēmas viegli atrisinās, nevis prātojot par tām, bet gan nopietni iedziļinoties jautājumā, kā pareizi jāizturas saskaņā ar svēto rakstu zināsanām. Kad saprāts piepildīsies ar zināsanām, izpratne par to, kā pareizi izturēties vienā vai otrā situācijā, radīsies pati no sevis.
Divu veidu darbs ar informāciju
Prāts darbojas ar informāciju divos veidos:
. vāc informāciju
. iegaumē to.
Informācijas vāksana
Informācijas vāksana tiek īstenota ar izziņas jutekļu palīdzību: ar dzirdi, tausti, redzi, garsu un ozu. Pasu informācijas vāksanas procesu kontrolē saprāts. Tāpēc cilvēks vienmēr ir noskaņots uztvert to vai citu informāciju atkarībā no viņa saprāta tipa (saprāts var atrasties skaidrībā, kaislībās vai tumsībā). Pieņemsim, ka pa ielu iet divi garāmgājēji. Viens no viņiem pamanījis pa labi no sevis zālāju, kurā ir rozu dobe, un, redzot so skaistumu, jūtas laimīgs. Otrs paskatījās pa kreisi un ieraudzīja mēslu kaudzi, kas izsauca viņā sasutumu. Izrādās, ka abi garāmgājēji pievērsa uzmanību siem dazādajiem objektiem ne jau nejausi. Pirmajam saprāts atrodas skaidrībā un meklē informāciju, kas nes laimi. Otrajam saprāts ir noskaņots uz negatīvu uztveri un vienmēr atrod iemeslu nemieram, uztraukumam. Tēlaini salīdzināsim saprātu skaidrībā ar bites apziņu, bet saprātu tumsībā ar musas apziņu. Biti vienmēr pievelk nektārs un, to atradusi, viņa to neatstāj sev, bet nes citām bitēm, vispārējam labumam. Musa visu laiku tiecas atrast izkārnījumus un, tos atradusi, velta tiem visu savu apziņu. Vieni cilvēki visos pamana tikai labo, un atrasanās viņiem līdzās nes laimi. Citi visu laiku domā tikai par svesiem trūkumiem un maitā garastāvokli sev un citiem. Tā cilvēka saprāta ievirze un viņa dzīves mērķis spēcīgi ietekmē to, ar kādām acīm viņs skatās uz pasauli. Stils, kādā prāts apstrādā informāciju, lielā mērā ir atkarīgs tiesi no siem diviem faktoriem - cilvēka saprāta tipa un mērķa, ko viņs sev izvirzījis.
Informācijas iegaumēsana
Visa savāktā informācija nonāk prāta dziļākajos slāņos un glabājas tur, ietekmējot mūsu likteni. Brīdī, kad mēs gribam kaut ko saprast, tā nekavējoties parādās prāta virspusē un ietekmē notikumu gaitu. Cilvēkam ir tieksme iegaumēt tikai to, kas viņam ir interesants. Dabiski, ja cilvēks sliecas iegaumēt tikai negatīvo, visas viņa pārdomas būs vērstas negatīvā virzienā, un viņa dzīve piepildīsies ar ciesanām. No otras puses, ja mēs sistemātiski apgūstam Vēdas, tad analizējot neoperēsim ar tenkām, bet augstākajiem likumiem, kas novedīs mūs pie laimes un progresa. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kāda tipa informācija nonāk mūsu atmiņā. Vēdas iesaka sistemātiski studēt svētos rakstus un maksimāli ierobezot dazādu baumu un nevajadzīgu jaunumu klausīsanos un pētīsanu. Tā mūsu eksistenci aizvien vairāk piepildīs pozitīva informācija. Pakāpeniski cilvēka atmiņa noskaņosies uz skaidrības rezīmu. Rezultātā visas prātā uzplaiksnījusās pārdomas būs pozitīvas un nesīs jums tikai laimi.
Uztveres degradācijas pakāpes
Atbilstosi tam, cik tīrs ir saprāts, kas rada noteiktu informācijas vāksanas un iegaumēsanas tipu, pastāv 7 uztveres degradācijas pakāpes. Apkārtējās pasaules uztveres degradācija noved pie prāta darbības degradācijas un pilnīga laimes un labklājības zuduma:
1. Uztvere tikai caur spriedumiem par savām materiālajām vajadzībām un galīgs domu trūkums par garīgo.
2. Nestabilitāte, mainīgums, haotiskums uztverē un domāsanā.
3. Sīkumainība, uztveres un domāsanas vājums, bezjēdzīgu spriedelējumi.
4. Uzmanības koncentrēsana uz negatīvo, prātojumi tikai par dazādām nepatiksanām, tenkosana.
5. Spēcīga pastāvīga koncentrēsanās uz nepatiksanām, kas sagādā prātam psihisku sāpju sajūtu.
6. Pastāvīga bēdāsanās un niknums, kas izpauzas pasaules uztverē un domās.
7. Pilnīgs veselā saprāta zudums apkārtējās pasaules uztverē.
Tā rodas spriedumi par to, ka mēs dzīvojam vienu reizi, ka Dieva un dvēseles nav. Tāpēc nepastāv nekādi dzīves un sirdsapziņas likumi un var darīt visu, kas ienāk prātā, lai tikai sobrīd būtu labi, bet pēc tam "kaut vai ūdens plūdi".
Pieci prāta aktivitātes tipi
Saskaņā ar dazādu saprāta darbību prāts izrāda 5 veidu aktivitāti:
1. Pareiza, egoisma nepiesārņota uztvere ir iespējama, ja uz prātu iedarbojas tīrs saprāts.
2. Egoisma stāvoklī esoss saprāts negatīvi noskaņo izziņas jutekļus. Tā nepareizi noskaņotu jutekļu dēļ prāts tiek piesārņots un rodas iluzora apkārtējās pasaules uztvere.
3. Prātā notiek analīze. To aktivizē saprātā uzplaiksnījusās saubas.
4. Informācijas vāksana un iegaumēsana prātā notiek tajā gadījumā, ja saprāts censas dziļāk izprast kādu jautājumu.
5. Prāta ieksējā darbība, kas nav saistīta ar ārējiem objektiem, notiek pastāvīgi. Taču, ja apziņa ir bremzēta, tad prāts nodarbojas tikai ar ieksējo darbību. Piemēram, tas notiek tad, kad saprāts iegrimst miegā un izbeidz savu ārējo darbību.
Sķērsļi, kas izjauc stabilu prāta darbību
Lai novērstu jebkuru no sīm problēmām, jāpacensas novērst ieprieksējo. Piemēram, lai novērstu prāta degradāciju, jātiek galā ar depresiju, bet tāpēc jātiek vaļā no slinkuma utt. Tādējādi, ja nav mērķtiecīga saprāta, nav iespējams tikt galā ar nepaklausīgu prātu. Darbība augstāka mērķa labā piesķir prātam stabilitāti. Tomēr prāta līdzsvaru var sasniegt tikai tie, kam ir attiecīga stipra vēlēsanās. Tāpat jāzina, kā izturēties dazādos dzīves gadījumos. Piemēram, kultivējot:
. draudzīgumu, kad esi laimīgs
. līdzcietību nelaimē
. prieku tikumībā
. mieru, kad esi grēku ielenkumā
prāts attīrās un iegūst spēju domāt par to, kas nes laimi.
Sastopoties ar sķērsļiem, kas ir zemāk par devīto līmeni, tie var kļūt nepārvarami, un patstāvīgi izkļūt no sīs bezizejas nav iespējams, ir nepieciesama tīra svēta cilvēka palīdzība. Lai izmantotu tāda cilvēka padomu, ir vajadzīga tikai viena spēja - prasme padevīgi un bez iebildumiem klausīties. Ja jūs padevīgi klausāties tīrā un gudrā cilvēkā, tad bēdas un skumjas pamazām pāriet. Ja neizdodas klausīties padevīgi, tad jāzina, ka tas notiek dazu piesārņotā prāta funkcionēsanas īpatnību dēļ. Piemēram, prāts ir spējīgs koncentrēties tikai tajā virzienā, kurā nav piespiesanas. Reizēm sķiet, ka, dodot gudru padomu, pret mums veic vardarbību. Lai no tā izvairītos, var izmantot sādu likumu. Iekams sākt uzticīgi klausīties gudru cilvēku, vajag nostiprināt sevī ticību viņam ar trīs spēku palīdzību, kuri var palīdzēt to izdarīt:
. svētie raksti
. garīgais skolotājs
. no grēkiem tīri cilvēki.
Sajā gadījumā garīgā skolotāja lomā var būt jūsu draugs vai paziņa, kas jau saņem instrukcijas no sī svētā. Tomēr pats apbrīnojamākais ir tas, ka klausīsanās svētā cilvēkā attīra apziņu un nostiprina ticību. Tāpēc biezi vien pietiek, neraugoties uz prāta neapmierinātību, vienkārsi pacietīgi turpināt klausīties. Ja tas ir patiesām īsts svētais, tas sis process pamazām nesīs laimi.
Jama un nijama
Tāpat, lai izvairītos no sķērsļiem un izstrādātu pareizu domāsanu, astoņpakāpju joga iesaka nodarboties ar divām pirmajām tās pakāpēm:
. jamu
. nijamu.
Jama
Jamas sastāvā ir:
1. Ahimsa - nevardarbība pret dzīvām būtnēm. Gaļas, zivju, olu nelietosana pārtikā - tas ir viens no galvenajiem ahimsas likumiem.
2. Satjam - patiesīgums. Patiesām patiesīgs var būt tikai tas, kas apgūst svētos likumus, citādi viņa prieksstati par patiesību var viņu vilt.
3. Asteja - cilvēkam nav tiesību zagt. Ar to ir domāta ne tikai rupja tiesa zagsana, bet arī smalka zagsana, kad mēs zogam cita domu un uzdodam to par savu. Tas ir stāvoklis, kad cilvēkam nav tieksmes patvarīgi pieskarties nekam svesam.
4. Brahmačarja - tas ir solījums izvairīties no izvirtības un nevajadzīgām seksuālām attiecībām. Sekss tikai bērnu ieņemsanai netiek uzskatīts par brahmačarjas principa pārkāpsanu.
5. Aparigraha - cilvēkam nav jāuzkrāj nevajadzīgas mantas.
Nijama
Nijama sastāv no
1. Sauči - ārējā (ķermeņa) un ieksējā (garīgā) tīrība
2. Samtosa - pazemība, samierināsanās
3. Tapas - askēzes skaidrībā. Tās ir 3 tipu:
. Ķermeņa askēze ir pastāvīga godināsanas izrādīsana Dieva Augstākajai Personībai, garīdzniekiem, garīgajiem skolotājiem un vecākajiem, piemēram, tēvam un mātei, kā arī tīrība.
. Runas askēze: mums jārunā vārdi, kas cilvēkiem ir patīkami, nes tiem labumu un neizsauc viņos nemieru, kā arī regulāri jālasa vēdiskie raksti.
. Prāta askēze ir tieksanās pēc pastāvīgas apmierinātības, vienkārsība, liekvārdības trūkums, passavaldīsanās un apziņas tīrība.
4. Svadhja - svēto rakstu studēsana.
5. Īsvara pranidhana - sevis uzticēsana Dievam. Tas var nozīmēt arī reliģiozitāti.
Izpildot visus sos likumus, var viegli panākt domāsanā mieru. Sasniegt to pasu efektu ar pasiedvesmu vai nomierinosām zālēm ir daudz grūtāk.
Emocijas
Tas ir prāta darbības veids, kurā domas, jūtas vai vēlmes, saskaroties ar prātu, rada tajā uzbudinājumu. Emocijas - tas ir prāta uzbudinājums, kas nes prieku vai skumjas, laimi vai ciesanas. No viena tipa uzbudinājuma egoistiskais prāts izjūt laimi, no cita - ciesanas.
Divi emociju veidi
Tātad emocijas mēdz būt divu veidu:
. pozitīvās emocijas,
. negatīvās emocijas.
Pozitīvās emocijas
Materiālo prātu iepriecina viss, kas asociējas ar materiālo laimi. Taču, jo vairāk prāts attīrās, jo parastie materiālie prieki pamazām pārstāj izsaukt pozitīvas emocijas. Svētiem cilvēkiem pozitīvas emocijas izraisa garīgā mūzika, lūgsanas, garīgi tīri cilvēki un svētceļojumu vietas. Kad prāts pilnībā attīrās no materiālā piesārņojuma, tas vienmēr izjūt tikai pozitīvas emocijas. Pat asaras par atsķirtību no Dieva, kas nes ciesanas, vienlaikus dod svētam cilvēkam milzīgu, parastā valodā neaprakstāmu laimi. Tāpēc garīgam prātam nepastāv jēdziens - negatīvas emocijas. Bet egoisma spēcīgi piesārņotā prātā pat apkārtējo cilvēku ciesanas izsauc pozitīvas jūtas. Tāpēc runāt par to, ka pozitīvas emocijas vienmēr nes cilvēkam labu, ir galīgi nepareizi. Piemēram, garīgā skolotāja pamācības reizēm ir ļoti skarbas un neviļus var izsaukt negatīvas emocijas, taču tas nenozīmē, ka notiek kaut kas slikts. Cilvēks, kas saņem īstenas zināsanas, - pats lielākais laimes luteklis sajā pasaulē.
Tātad tas, kas iet savu emociju pavadā, patiesībā ir vienkārsi muļķis. Viņs no tiesas uzskata, ka tad, ja apkārt notiekosie notikumi izsauc negatīvas jūtas, tas nozīmē, ka tie ir slikti. Tiesi tā uz apkārtējo pasauli reaģē dzīvnieki. Viss, kas viņiem izsauc pozitīvas emocijas, tiek uzskatīts par svētību, un otrādi, viss, kas izsauc negatīvas emocijas - par ļaunumu. Tā dzīvnieki kļūst par savu emociju upuriem. Indijā uz sā principa balstās daudzu plēsīgo zvēru medības. Piemēram, kā bez īpasiem pūliņiem noķert savvaļas ziloni. Sādam nolūkam ziloņmāti trenē bēgsanai no ziloņa pa noteiktu ceļu. Zilonis, redzot ziloņmāti, izjūt pozitīvas emocijas un skrien tai pakaļ. Tā tas nokļūst lamatās bez mednieka piepūles. Mēs zinām, ka uz sīs pasas maksķeres uzķeras politiķi, diplomāti. Vēloties viņus sakompromitēt, izmanto viņu nepareizo attieksmi pret savām emocijām, kas saistītas ar pretējo dzimumu. Tātad gudrais ir tas, kurs vienmēr pieņem lēmumus saskaņā ar Vēdu likumiem, neatkarīgi no tā, kādas emocijas viņā rodas. Tomēr jāatzīmē, ka pastāv četru veidu pozitīvās emocijas, un tās visas dazādi ietekmē mūsu veselību un apziņu:
. Garīgās emocijas vienmēr ved uz apziņas attīrīsanos un tātad gan smalkā, gan rupjā ķermeņa attīrīsanos.
. Pozitīvās emocijas skaidrībā - tās ir prieka emocijas, kas saistītas ar nesavtīgiem darbiem, kas veikti saskaņā ar svētajiem rakstiem, un ar nesavtīgu rīcību attiecībā uz apkārtējiem cilvēkiem. Tās vienmēr nes veselību un laimi.
. Pozitīvās emocijas, kas saistītas ar egoistiskām vēlmēm, piemēram, bagātības uzkrāsanu, izsauc psihiskās un fiziskās spriedzes palielināsanos un pamazām noved pie dazādām slimībām.
. Pozitīvās emocijas, kas saistītas ar ļaunuma nodarīsanu apkārtējai pasaulei vienmēr noved pie ciesanām un degradācijas.
Negatīvās emocijas
Tās rodas, uz egoistisko, materiālo prātu iedarbojoties spēkiem, kas tajā izsauc nelaimes sajūtu. Lai izprastu, kā tās ietekmē veselību, aplūkosim to klasifikāciju:
. Garīgās emocijas nemēdz būt negatīvas, ja arī tās izsauc ciesanas, tās vienmēr tiek uztvertas kā laime.
. Negatīvās emocijas skaidrībā rodas, ja cilvēks ar savu uzvedību aizstāv svētu likumu. Reizēm tās uz laiku var izsaukt veselības pasliktināsanos, bet, neskatoties uz to, gala rezultātā tās vienmēr attīra gan smalko, gan rupjo ķermeni un maina cilvēka likteni uz laimes pusi.
. Negatīvās emocijas, ko izsauc neapmierināti savtīgie motīvi, vienmēr noved pie slimībām un ciesanām.
. Negatīvās emocijas, kas rodas pasa cilvēka agresijas rezultātā pret apkārtējiem. Sis emociju tips noved pie vēl lielākām ciesanām, bet pēc tam seko apziņas degradācija. Tomēr, atsķirībā no pozitīvajām emocijām tumsībā, tās nedod cilvēkam iespēju apzināties, ka viņs rīkojas nepareizi.
Tādējādi tad, kad ārsti runā par negatīvo emociju kaitīgumu, ar tām ir jāsaprot tikai negatīvās emocijas kaislībās un tumsībā. Tiesi tās ir visu pastāvoso slimību cēlonis. Lai izvairītos no negatīvām emocijām, vajag censties uzvarēt sevī egoistisko noskaņojumu un palielināt saprāta spēku skaidrībā.
Emociju spēks
Ir trīs veidu emocijas:
. spēcīgas emocijas,
. vidēji spēcīgas emocijas,
. vājas emocijas.
Spēcīgas emocijas
Spēcīgas emocijas rodas, kad uz prātu spēcīgi iedarbojas domas, jūtas un vēlmes. Sis spēks ir atkarīgs no vairākiem faktoriem:
1. No kairinājuma spēka, ko rada domas, jūtas un vēlmes.
2. No tā, cik spēcīgi uztveres procesā iesaistīts egoisms.
3. No prāta stāvokļa īpatnībām.
Reizēm cilvēkam ienāk prātā doma ar tādu spēku, ka viņs aizmirst par visu pasaulē, piepildoties ar spēcīgām emocijām. Spēcīgas emocijas nekad neved pie veselības uzlabosanās, bet tiesi otrādi, biezi tās ir nopietnu slimību cēlonis. Doma par smagu zaudējumu vai ļoti lielu ieguvumu reizēm izsauc prātā tādu uzbudinājumu, ka organisms neiztur tādas emocijas un cilvēks zaudē samaņu vai pat dzīvību.
Ja egoistiski nosakņota personība spiesta uzklausīt apvainojosus vārdus, tad sāpes, kas rodas prātā, var būt tik spēcīgas, ka cilvēks zaudē passavaldīsanos. Reizēm sāpes egoistiski noskaņotā prātā noved pat pie infarkta vai insulta. Tāpēc, pat noklausoties sev adresētus apvainojumus, vajag kultivēt sevī padevību un labvēlību.
Reizēm slims cilvēks zaudē spēju atpūsties un gulēt, un prāts kļūst ārkārtīgi jūtīgs. Tādā stāvoklī pat negaidīta nevainīga putniņa izdota skaņa var likt cilvēkam zaudēt samaņu.
Tikai cilvēks garīgā transa stāvoklī spēj izjust spēcīgas emocijas, nesagraujot savu psihi, bet otrādi, nostiprinot to.
Vidēji spēcīgas emocijas
Vidēji spēcīgas emocijas ir mūsu dzīvē parastas un nenodara lielu kaitējumu ne veselībai, ne cilvēka raksturam līdz tam laikam, kamēr nesākam piedot tām pārāk lielu nozīmi. Kā tikai emocijas nostājas augstāk par patiesajām zināsanām vai, kā pieņemts sacīt, augstāk par veselo saprātu, no sī momenta tās sāk radīt daudz nepatiksanu. Piemēram, ja uzskatām, ka katrs vīra vārds, kas pateikts bez īpasas noskaņas, ir zīme tam, ka "viņs mani nemīl", neraugoties uz viņa apgalvojumiem, ka viss ir citādi, tad parastas emocijas, kas radusās sakarā ar parastiem apstākļiem, kļūst par lielu ciesanu iemeslu. Tāpēc nekad nevar stādīt emocijas augstāk par veselo saprātu.
Vājas emocijas
Neemocionāla cilvēka ārējais izskats var būt mānīgs. Tā notiek, ja cilvēkam ir dziļa ieksējā dzīve. Tas ir ārkārtīgi reti, galvenokārt ar svētiem ļaudīm. Parasti vāja emocionalitāte liecina par rakstura sausumu un ar to ir saistīta psihiskā vai fiziskā tonusa pazemināsanās, kas vēlāk noved pie depresijas. Biezi tādas izpausmes mēdz būt narkomāniem vai cilvēkiem, kas zaudējusi dzīves mērķi, tāpēc viņi izskatās nejūtīgi pret visu. Neemocionāliem cilvēkiem ir vajadzīgi personīgi kontakti un morāls atbalsts no tuvinieku un draugu puses.
Vēlmes
No kurienes rodas cilvēka domas? Izrādās, ka visi mūsu ieprieksējie darbi tiek noglabāti atmiņas dziļumos un pēc likteņa likuma gaida, kad planētu ietekmes spēka rezultātā radīsies moments, kad tie, uzpeldot atmiņā, liks mums nest atbildību par padarīto. Apkārtējā pasaule, iedarbojoties uz prātu, pastāvīgi rada visdazādākās situācijas, kā rezultātā neviena pagātnē veiktā darbība nepaliek bez atbildes. Tas attiecas gan uz so dzīvi, gan uz visām ieprieksējām. Visas mūsu ieprieksējās vēlmes, kā arī rīcība arī glabājas atmiņas dziļumos un pēc likteņa gribas kādā jaukā brīdī no jauna uzplaiksnās. Tātad prātam ir viena apbrīnojama funkcija - tas atrodas pastāvīgā Visuma psihiskā stāvokļa kontrolē. Saskaņā ar to, kā Zemi ietekmē tai apkārt esosās planētas un zvaigznes, no atmiņas dzīlēm negaidīti uzpeld spēks, kas uzbudina prātu. Rezultātā parādās vēlmes, kas savukārt rada emocijas un domas.
Tādējādi domu plūsmas aizsākas prāta ezera dzīlēs, kura dibenā atpūsas iespaidi vai spēki, ko radījusi mūsu ieprieksējā rīcība un vēlmes. Visi sie iespaidi ir slēpti mūsu skatienam un parādās mums absolūti negaidīti. Vēlmju rasanās cēlonis ir atkarīgs arī ne tikai no ārējiem globālas nozīmes faktoriem, tādiem kā planētas un apkārtējais izplatījums, bet arī no tā, uz ko mēs koncentrējam savu uzmanību ikdienas dzīvē.
Četri vēlmju tipi
Tātad pastāv četri vēlmju tipi:
. Garīgās vēlmes - rodas no rīcības un domām, kas saistītas ar Dievu. Tas ir iespējams, pateicoties cilvēka spēcīgai tieksmei pēc mūsu mūzīgās garīgās dabas.
. Vēlmes skaidrībā - tās ir vēlmes studēt mūsu eksistences augstākos likumus, pilnveidot dzīves jēgas izpratni un savu raksturu, kā arī vēlmes padarīt visus laimīgus. Tās rodas pagātnē veiktu dievbijīgu darbu rezultātā.
. Vēlmes kaislībās vienmēr ir saistītas ar pasa izdevīgumu, kaut kā iegūsanu un dazādiem materiāliem labumiem sev un saviem tuviniekiem.
. Vēlmes tumsībā rodas no skaudības, naida un pārmērīga egoisma un ved cilvēku uz degradāciju un dazādiem pārkāpumiem. To cēlonis - ļaunie darbi, kas izdarīti pagātnē.
Kad mēs sūdzamies par savu likteni, uzskatot, ka vienmēr kāds tīko sabojāt mums garastāvokli, tad tas nozīmē, ka rīcība, ko esam veikusi pagātnē, un domas "varētu būt labākas". Tiesi tie, pastāvīgi uzpeldot prātā, rada nevajadzīgas vēlmes, agresiju un sliktu garastāvokli.
Tātad:
. vispirms dzimst vēlme
. tad parādās emocijas
. un tikai pēc tam rodas kaut kāda doma.
Doma rodas tikai sarezģīta procesa rezultātā, kurā savstarpēji iedarbojas vēlmes, emocijas un cilvēka saprāts. Tātad doma vienmēr rodas tikai viena iemesla dēļ - tāpēc, lai tiktu galā ar problēmām. Tā rodas no vēlmes mainīt dzīvi uz labo pusi un izpauzas, prātam nonākot kontaktā ar saprātu. Taču dzīvniekiem lieta līdz domāsanai nenonāk, tā kā tiem saprāta funkcijas nav pietiekami spēcīgas. Kāpēc dzīvniekiem nav tendences uz domu rasanos? Cēlonis ir tikai viens - ieprieksējās dzīvēs nav bijis vēlmes visu izprast. Cilvēciskā dzīvības forma ir paredzēta domāsanai, bet domāsana ir vajadzīga tikai tam, lai saprastu, kā pareizi dzīvot. Tāpēc bez kontakta ar saprātu domu nav. To visu saprotot, kļūst skaidrs, ka cilvēciskās dzīves jēga ir sevis apzināsanās, bet visi, kas to nespēj saprast, agri vai vēlu piedzims par dzīvniekiem, jo viņiem nav nepieciesamības izmantot savu saprātu un domāsanas procesu. Vēdas saka, ka pastāv kritērijs, kad cilvēks kļūst saprātīgs un pārstāj degradēties. Tas ir tad, kad viņs uzdod sev divus jautājumus: "kas es esmu?" un "kāpēc es te dzīvoju?" un pieliek visas pūles, lai sāktu sos jautājumus noskaidrot. Tas nozīmē, ka evolūcija notiek progresa virzienā. Tādi cilvēki pamazām atbrīvojas no ķermeniskās dzīves koncepcijas un sāk uzskatīt sevi par mūzīgo dvēseli. Taču tiem, kas uzskata sevi par Fjodoru Petroviču vai Ivanu Fjodoroviču un kuriem nav nekādu citu variantu un vēlmju attiecībā uz savas būtības izpratni, ir ļoti grūti dot garantijas, ka nākamā dzīve būs laimīgāka nekā sī. Tādiem cilvēkiem visa dzīve sastāv no vēlmēm un emocijām, bet visas domas, kas rodas, ir vērstas nevis uz saprāta, bet visu so vēlmju un emociju apmierināsanu.
|
