ROKASNAUDA

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

JURIDISKĀ FAKULTĀTE

CIVILTIESISKO ZINĀTŅU KATEDRA

ZINĀTNISKAIS REFERĀTS

ROKASNAUDA

Rīga, 2003

Saturs

Ievads

Slēdzot līgumus, puses ir ieinteresētas, lai otra puse godprātīgi un precīzi pildītu tai uzliktos pienākumus, tādējādi nodrosinot līguma izpildi un ar līguma slēgsanu saistītā mērķa sasniegsanu. Tāpēc, lai jau līguma slēgsanas brīdī mazinātu iespēju, ka līgums netiks pildīts, līgumslēdzēji nereti izvēlas viens otru papildus motivēt izpildīt līguma noteikumus, jau sākumā veicot darbības, lai nevienai no pusēm nerastos vēlme vieglprātīgi pārdomāt un atteikties no ieprieks pielīgtās saistības. Kā sāds motivējoss līdzeklis tiek piemērots kāds no likumā noteiktajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Sādas iespējas izmantosana, kā arī līgumattiecību specifika ir izraisījusi to, ka ir izveidota īpasa kreditora tiesiskās aizsardzības līdzekļu kopa, ko sauc par saistību pastiprināsanas līdzekļiem[1].

LR Civillikums (CL) kā saistību tiesību pastiprināsanas veidus paredz ķīlu, galvojumu, līg 18418h711s umsodu un rokasnaudu (CL 1691.pants). Visi sie veidi ir praksē izplatīti. Taču sajā darbā uzmanību vēlos pievērst rokasnaudas regulējumam Civillikumā, tās atspoguļojumam teorijā un iespējamajām problēmām praksē.

Lai izpētītu darba tēmu ir izmantoti pirmās Latvijas Republikas laika autoru darbi par saistību tiesībām, mūsdienu autoru komentāri Civillikuma saistību tiesību daļai, kā arī apskatīti ārvalstu autoru literatūra minētajā jautājumā. Darbā analizēta arī tiesu prakse un apskatītas problēmas, ar kurām iespējams saskarties.

Rokasnaudas funkcijas

CL 1725.pants sniedz rokasnaudas definīciju, kas nosaka, ka ar rokasnaudu jāsaprot tas, ko līgumu noslēdzot viena puse dod otrai ne vien par galīgi noslēgta līguma pierādījumu, bet līdz ar to arī par tā izpildījuma nodrosinājumu.

Sajā pantā iezīmējas divas rokasnaudas funkcijas:

pierādosā funkcija - rokasnaudas iedosana apliecina līguma noslēgsanas faktu;

nodrosinājuma funkcija - ar rokasnaudas dosanu tiek nodrosināta līguma izpilde.

Rokasnaudai (arra) ar Justiniāna 528.gada pavēli tika uzsvērta vēl viena rokasnaudas funkcija - sodīsanas funkcija, kuras mērķis ir rosināt parādnieku izpildīt savu pienākumu[2]. Sāda funkcija tuvina rokasnaudu līgumsodam, kas jau savā nosaukumā parāda tā būtību - sodīt par līguma pārkāpumu, likt vainīgajai pusei ciest kādas tai nepatīkamas sekas.

Klasiskajā laikmetā rokasnaudas mērķis bija apstiprināt, pastiprināt līguma noslēgsanas faktu (arra confirmatoria)[3].

Literatūrā bez ieprieks minētajām tiek atzīmēta arī maksājuma funkcija, kas izpauzas tajā apstāklī, ka pēc līguma, kas nodrosināts ar rokasnaudu, izpildīsanas rokasnauda tiek atgriezta devējam atpakaļ vai tiek ieskaitīta līguma izpildījumā (CL 1729.pants). Maksājuma funkcija izpauzas arī tādā veidā, ka rokasnauda tiek jau no pasa sākuma uztverta kā maksājums pēc līguma, ko maksā tā līgumslēdzēja puse, kurai pēc līguma ir jāveic maksājumi[4].

Rokasnauda var izpildīt arī kompensācijas funkciju, t.i. pusei, kas ir atbildīga par līguma nepildīsanu, ir pienākums atlīdzināt otrai pusei zaudējumus ar rokasnaudas summas samaksu[5]. Par pēdējo funkciju var runāt tikai gadījumā, ja puses ir vienojusās, ka personas, kas atkāpjas no līguma, atbildība tiek ierobezota ar rokasnaudas summas apmēru .

Rokasnaudas kā saistību pastiprināsanas līdzekļa tiesiskais regulējums

Rokasnauda būtiski atsķiras no citiem saistību pastiprināsanas līdzekļiem. Ja ķīlas, līgumsoda un galvojuma gadījumā saistību pastiprināsanas līdzekļi kalpo kreditora aizsardzībai, tad rokasnaudas dosana nodrosina saistību abpusēju izpildīsanu, kaut gan rokasnaudu dod tikai viena līgumslēdzēja puse. Atsķirība ir arī apstāklī, ka gan realizējot ķīlu, gan ciesot mantisku pametumu līgumsoda veidā (pieņemot, ka pielīgts līgumsods ar tiesībām prasīt saistību izpildi), gan apmierinot prasījumu no galvotāja, nodrosinātā līgumiskā saistība beigu beigās tiek izpildīta, kaut vai piespiedu ceļā. Taču līguma, kas nodrosināts ar rokasnaudu, nepildīsanas gadījumā likums paredz tikai divas iespējas -

puse ir tiesīga prasīt, lai līgumu izpilda,

2) vai arī puse saņem rokasnaudu divkārsā apmērā, ja līgums neizpildās rokasnaudas ņēmēja vainas dēļ, vai rokasnauda tiek zaudēta, ja vainīgs rokasnaudas devējs.

To var secināt no CL normām, kas paredz ka "ar rokasnaudas iedosanu līgums, ja tas citādi atbilst visiem likuma prasījumiem, uzskatāms par noslēgtu un katra puse var prasīt, lai to izpilda" (CL 1728.pants). Savukārt, "ja līgumu neizpilda aiz viena līdzēja vainas, tad, ja vainīgs rokasnaudas saņēmējs, viņam tā jāatdod tās devējam divkārsā apmērā; bet ja neizpildīsanā vainīgs rokasnaudas devējs, tad viņs zaudē tiesību prasīt to atpakaļ" (CL 1730.panta 2.daļa). Salīdzinot sīs divas normas jāsecina, ka pusei nav tiesību prasīt no negodprātīgās puses gan līguma izpildījumu, gan attiecīgi rokasnaudu divkārsā apmērā, vai tiesības paturēt iemaksāto rokasnaudu. Sādu secinājumu pastiprina arī CL 1729.pantā noteiktais - "kad ar rokasnaudu nodrosinātais līgums izpildīts, rokasnauda vai nu atdodama tam, no kā tā saņemta, vai ieskaitāma viņam līguma izpildījumā, ja vien līdzēji nav noteikti norunājusi citādi". Analizējot so normu izriet, ka rokasnauda līguma izpildījuma gadījumā ir jāatgriez, vai arī jāieskaita līguma izpildījumā. Tas nozīmē, ka sāda kārtība pastāv arī tad, ja līguma izpildījums tiek panākts piespiedu ceļā, t.i., tiesa uzliek par pienākumu vainīgajai pusei izpildīt uzņemto saistību (abos gadījumos - gan kad vainīgs rokasnaudas devējs, gan kad vainīgs rokasnaudas ņēmējs). Sāda rokasnaudas atsķirība no citiem saistību tiesību pastiprināsanas līdzekļiem to padara būtiski savādāku.

CL 1729.panta pēdējais papildteikums paredz iespēju pusēm vienoties par kādu citu iemaksātās rokasnaudas izlietosanas kārtību, ko A.Grūtups apzīmē kā rokasnaudas papildatlīdzības lomu[7]. Bet, autoraprāt, lielas praktiskas nozīmes sai iespējai nav, jo laikā, kad darījumos figurē maksājumi naudā, sāda iespēja ir maznozīmīga. Ja ieinteresētā puse būs gatava maksāt vairāk naudas saskaņā ar līgumu, tad racionālāk būtu noteikt lielāku līguma summa nevis paredzēt rokasnaudu kā dāvanu līguma izpildes gadījumā.

Visiem saistību pastiprināsanas līdzekļiem kopējs ir to mantiskais raksturs, kas paredz parādniekam nelabvēlīgu seku iestāsanos un nodrosina kreditora intereses, nosakot viņa labā mantisku atlīdzību. Nelabvēlīgas mantiskās sekas personai, kas pārkāpusi likumdosanas vai līguma noteikumus izpauzas kā subjektīvo tiesību zaudējums, vai arī kā civiltiesiska rakstura papildpienākums. Rokasnaudas gadījumā runa iet par papildpienākuma rasanos. Ja pielietojamais piespiedu līdzeklis ietver sevī jaunu pienākumu, kas radies tiesībpārkāpuma rezultātā, tad tas kā papildlīdzeklis, kā neekvivalents apgrūtinājums līgumpārkāpējam un pēc savas tiesiskās dabas ir uztverams kā civiltiesiskais atbildības līdzeklis[8]. Sī atbildība sevī ietver ne tikai zaudējumu atlīdzināsana cietusajai pusei, bet arī likumā paredzēto seku ciesanu.

Tāpat kopējs ir tas, ka tie ir īpasa veida akcesorās saistības, t.i. papildsaistības, kurām pasām par sevi nav patstāvīgas nozīmes[9]. Tie ir atkarīgi no kādas citas, galvenās saistības, ar kuru tie ir saistīti un kurai izbeidzoties izbeidz pastāvēt arī nodrosinājuma saistība.

Lai līgums, kas nodrosināts ar rokasnaudas dosanu (turpmāk - rokasnaudas līgums), būtu spēkā un katra puse varētu prasīt, lai otra puse to izpilda, likums prasa divus prieksnoteikumus. Saskaņā ar CL 1725.pantu, dodot rokasnaudu, tiek dots pierādījums par kāda cita līguma galīgu noslēgsanu un rokasnauda kalpo arī par sī cita līguma izpildes nodrosinājumu. Rokasnaudas dosana ir papildlīgums, ko slēdz kāda cita līguma izpildes nodrosināsanai[10].

Līdz ar to pirmais prieksnosacījums, lai rokasnaudas līgums būtu spēkā, ir galvenās saistības, kura tiek pastiprināta ar rokasnaudu, esamība.

Otrs prieksnoteikums ir rokasnaudas reāla iedosana. Saskaņā ar CL 1727.panta noteikumiem rokasnaudas apsolījums vien nav pietiekoss, un tiesību nodibina tikai tās iedosana. Tādējādi ir secināms, ka līdz brīdim, kamēr rokasnauda nav iedota, tā nevar kalpot par galīgi noslēgta līguma pierādījumu[11].

Attiecībā uz rokasnaudas līguma formu CL nedod nekādas norādes. Taču, tā kā rokasnaudas līgums ir papildlīgums, kas pilnībā pakļauts pamatdarījumam izvirzītajām pazīmēm, un ņemot vērā apstākli, ka rokas naudas dosana nav prezumējama un tās dosana vienmēr precīzi ir jādefinē pasā līgumā, izriet nepieciesamība pēc rokasnaudas līguma rakstiskās formas[12]. To var secināt arī no Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 1997.gada 22.decembra lēmuma Nr.17 13.punktā teiktā, ka rokasnaudas iedosana nav prezumējama, ja tā par tādu nav apzīmēta. Tas nozīmē, ka rakstiskai formai jānovērs jebkuras saubas par pusu vēlmi kā līguma nodrosinājumu paredzēt rokasnaudas dosanu. Ja puses nebūs skaidri līgumā nosaukusas veikto naudas samaksu vai materiālo vērtību nodosanu par rokasnaudu, tad tam nebūs CL rokasnaudai paredzēto civiltiesisko seku.

Padomju Latvijas laikā Civilkodeksa 192.panta 2.daļa paredzēja, ka vienosanās par rokasnaudu ir jāslēdz rakstveidā. Arī Krievijas Civilkodekss paredz, ka vienosanās par rokasnaudu, neatkarīgi no rokasnaudas summas, jāslēdz vienīgi rakstiskā formā. Parastās rakstiskās formas neievērosana (Krievijas Civilkodeksa 162.pants) liedz pusēm strīda gadījumā atsaukties uz līguma noslēgsanas un tā noteikumu apstiprināsanu ar liecinieku liecībām, taču neliedz piestādīt rakstiskus vai citus pierādījumus (Krievijas Civilprocesa 162.panta 1.punkts)[13]. Tādējādi rakstiska forma ir nepieciesama, lai kalpotu arī kā pierādījuma atvieglojums strīda gadījumā.

CL normas īsi un precīzi regulē rokasnaudas institūtu saistību pastiprināsanā. Savā pamatā sīs normas paredz nelabvēlīgu mantiska rakstura seku iestāsanos tai pusei, kura pielīgto saistību nepilda.

Piespiedu līdzekļu īpatnība civiltiesībās ir apstāklī, ka tie darbojas un tiek izlietoti uz civiltiesisko attiecību subjektu juridiskās vienlīdzības pamata[14]. Saistību pastiprināsanas līdzekļu pielīgsana pusu starpā ir brīvi nosakāma ar pusu gribu, tādējādi puses ir pilnīgi autonomas saistību pastiprināsanas līdzekļu izvēlē. Pusu autonomija izpauzas tajā apstāklī, ka civiltiesisko attiecību dalībnieki ar savu vienosanos var nodibināt, likt lietā noteiktus piespiedu līdzekļus, piemēram, paredzēt līgumsodu vai aprobezoties ar atbildību zaudējumu atlīdzināsanas formā . Taču, izvēloties rokasnaudas iemaksu, puses praksē visbiezāk vēlas sniegt viena otrai pierādījumu par nopietnu apņemsanos līguma, piemēram, pirkuma līguma, izpildē vai slēgsanā nākotnē, kā arī nodrosināties no otras puses iespējamās pārdomāsanas vai nelabticīgas rīcības.

Saistību pastiprināsanas nepieciesamība izpauzas tajā, ka kreditors ir ieinteresēts rīcībā, lai mudinātu parādnieku savlaicīgā saistību izpildē, ko nodrosina tam neizdevīgu seku iestāsanās saistību nepildīsanas vai nepienācīgas pildīsanas gadījumā[16].

CL minēto neizdevīgo seku iestāsanos paredz CL 1730.panta 2.daļā, kur ir noteikts, ka puse, kas ir atbildīga par līguma neizpildīsanu, ja tā ir rokasnaudas devējs, rokasnaudu zaudē, bet, ja līguma neizpildīsanā ir vainīgs rokasnaudas saņēmējs, tas atgriez rokasnaudu divkārsā apmērā. Sāds regulējums tuvina rokasnaudu sankcijām, kas tiek noteiktas kā atbildība par līguma nepildīsanu vai nepienācīgu pildīsanu[17]. Tāpēc rokasnaudas zināmā mērā ir līdzīga līgumsodam, jo arī rokasnaudas gadījumā vainīgā puse uzņemas ciest mantisku samazinājumu. Taču, ja līgumsoda piemērosanai nav jākonstatē puses vaina, bet gan tikai līguma pārkāpuma fakts, tad lai iestātos rokasnaudas līguma neizpildes sekas, ir jākonstatē rokasnaudas devēja vai rokasnaudas ņēmēja vaina.

Kā redzams, galvenais prieksnoteikums, lai pusei iestātos mantiski neizdevīgas sekas, ir tās vaina rokasnaudas līguma neizpildīsanā. Saistītā persona nes atbildību par pienākuma neizpildi vai nepienācīgu izpildījumu. Parasti sīs atbildības prieksnosacījums ir personas vaina. Ar vainu (culpa) tiek saprasta tādas uzvedības neievērosana, kādu prasa tiesības[18]. Tātad nav vainas, ja persona ir ievērojusi visu to, ka tai bija jādara.

Par vainu, pareizāk sakot, par tās neesamību CL runā arī 1730.panta 1.daļā, kur ir paredzēts, ka ja līguma (kurs nodrosināts ar rokasnaudu) izpildīsana kļuvusi neiespējama bez rokasnaudas devēja vainas, tad rokasnauda jāatdod pēdējam atpakaļ. Sajā gadījumā likums tiesi runā par apstākļiem, kas radījusi neiespējamību līgumu izpildīt no pusēm neatkarīgu iemeslu dēļ. Lai gan normas gramatiskā konstrukcija runā par gadījumu, kad līgums netiek izpildīts bez rokasnaudas devēja vainas, būtībā sie noteikumi attiecas arī uz rokasnaudas ņēmēju. Situācijās, kad puses neatbild par iestājusos neiespējamību izpildīt līgumu, katra puse ir tiesīga prasīt izpildītās daļas atgriesanu, jo pretējā gadījumā otra puse atradīsies nepamatoti izdevīgākā stāvoklī [19]. Arī tad, ja līgums neizpildās bez rokasnaudas ņēmēja vainas un rokasnaudas devējs ir gatavs pildīt savas saistības, rokasnauda tiek atdota rokasnaudas devējam vienkārsā apmērā, jo līgumu izpildīt nav iespējams. Te jāņem vērā, ka naudas trūkums nav vērtējams kā nepārvarama vara, t.i. tāds, kas ir ārpus rokasnaudas devēja kontroles, jo naudas trūkums parādniekam nerada saistības neiespējamību izpildīt saistību .

Vēl CL paredz divus citus gadījumus, kad rokasnaudas līgums netiek izpildīts. Tie ir gadījumi, kur nav jābūt kādas puses vainai vai vainas neesamībai līguma neizpildē.

Pirmais ir CL 1730.panta 1.daļā paredzētais gadījums, kad līgumu neizpilda tādēļ, ka tas, pusēm savstarpēji labprātīgi vienojoties, ir atcelts. Sajā reizē rokasnauda ir jāatgriez rokasnaudas devējam atpakaļ vienkārsā apmērā. Minētā norma paredz pusu labprātīgu vienosanos, kad pēc būtības tiek noslēgts atcēlējs līgums. Turklāt CL 1864.pants nosaka, ka līgumu, kas noslēgts vienkārsi vienojoties, var arī atcelt tāpat vienojoties. Bet ja līguma noslēgsanai bijusi vajadzīga sevisķa forma, tad tāda pati jāievēro arī to atceļot.

Kā ieprieks jau tika aprakstīts, CL neparedz īpasu formu rokasnaudas līgumam. Tomēr tika izsecināts, ka rokasnaudas līgumam jābūt slēgtam rakstveidā, jo tas kā papildlīgums ir saistīts ar galveno saistību. Līdz ar to rodas jautājums, vai pusēm, labprātīgi vienojoties par noslēgtā līguma atcelsanu, ir jāpieturas pie atcēlēja līguma rakstveida formas. Piemēram, ja rokasnaudas līgums kā priekslīgums pirkuma līgumam, kurā ir visas pirkuma līguma būtiskās sastāvdaļas un kurā iemaksātā naudas summa ir skaidri apzīmēta kā rokasnauda, ir slēgts rakstveidā. Tas paredzēja pusēm pienākumu slēgt pirkuma līgumu, taču puses labprātīgi vienojās so priekslīgumu nepildīt un pirkuma līgumu neslēgt. Pēc pasreizējās likumdosanas sāda rakstiska forma nav nepieciesama, jo priekslīgums, kurs tika nodrosināts ar rokasnaudu, nav līgums, kuram likums paredz rakstisku formu. Un lai gan forma pati par sevi nebūtu varējusi cilvēku saistīt vārdu turēt, jo forma, tā sakot, ir ārējs, bet ne psiholoģisks moments, kas cilvēku pamudina censties izpildīt savu vārdu[21], tomēr tāpat kā rokasnaudas līguma noslēgsanas gadījumā un rokasnaudas dosanas apliecināsanas gadījumā, rakstiska forma izslēgtu strīdu par to, ka puses nav labprātīgi vienojusās.

Un otrais gadījums, kas ir paredzēts CL 1731.pantā, kurs nosaka, ka ja puses norunājusas, ka jau noslēgtu līgumu var atcelt, zaudējot rokasnaudu, un ja tādā gadījumā atkāpjas rokasnaudas devējs, tad viņs zaudē, bet ja atkāpjas pretējā puse, tad viņai jāatdod rokasnauda divkārsā apmērā. Sis pants paredz, ka pusēm jau noslēdzot līgumu ir atsevisķi jāparedz iespēju atkāpties no līguma vai nu zaudējot iemaksāto rokasnaudas summu, vai arī atmaksājot to divkārsā apmērā. Būtiskākā atsķirība no 1730.panta 2.daļā noteiktā regulējuma ir tā, ka otra puse, ja pirmā vēlas atsvabināties no savas saistības un ir izmantojusi iespēju atkāpties no līguma, nav tiesīga saskaņā ar 1728.panta noteikumiem prasīt līguma izpildi. Sajā gadījumā iemaksātā rokasnauda kļūst par atkāpsanās naudu, kas paredz iespēju vieglāk atkāpties no līguma[22]. Tādējādi sāda līgumā paredzētā iespēja nevis pastiprina saistību, bet gan to pavājina, jo dod iespēju vieglāk atkāpties no līguma.

Tiesu prakses analīze

Rokasnaudas kā saistību pastiprināsanas līdzekļa civiltiesiskais regulējums CL ir ietverts tikai septiņos pantos, tomēr tiesu prakse pierāda, ka problēmas neizbēgami rodas. Tās rodas tad, kad kādai pusei mainās faktiskie apstākļi vai arī notiek atteiksanās no uzņemto saistību izpildes. To nosaka rokasnaudas tiesiskās sekas, kas paredz nelabvēlīgo seku iestāsanos vainīgajai puse. Un, protams, pat ja cilvēciski puse apzinās sevi par vainīgu, juridiskas sekas ciest tā nevēlas. Tādējādi rodas galvenā problēma praksē - vienai pusei pierādīt, ka nelabvēlīgās mantiskās sekas ir jācies otrai pusei. Tādēļ vainīgā puse izmanto dazādus līdzekļus, lai izbēgtu no tai likumā paredzētās atbildības.

Praksē iezīmējas vairākas problēmas, kas katra savā gadījumā pieprasa attiecīgu risinājumu.

Viena no problēmām ir tā, ka, lai gan likums konkrēti neparedz rokasnaudas līguma slēgsanu rakstveidā, tas paredz, ka rokasnaudas dosana nevar būt prezumējama. Līdz ar to praksē nav iespējams atsaukties uz rokasnaudas dosanu bez rakstveida līguma. Tādējādi, lai izbēgtu no strīda par to, vai iedotā naudas summa ir rokasnauda, ir nepieciesams rakstisks līgums, kurā iemaksātā naudas summa precīzi tiek apzīmēta kā rokasnauda.

Runājot par rokasnaudas līguma noteikumu saistoso spēku attiecībā uz pusēm, vadoties no līguma rakstiskās formas nepieciesamības, tiesu praksē ir piemēri, kad tiesa nepareizi tulko rokasnaudas iedosanas fakta fiksāciju rakstiskā veidā kā pierādījumu galējai līguma noslēgsanai. Tā piemēram[23], Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēgija, izskatījusi lietu apelācijas kārtībā pēc atbildētāja Edija Laķa apelācijas sūdzības lietā ar prasītāju Andreju Lapinski, atzinusi par spēkā neesosu 1997.gada 1.septembrī starp Ediju Laķi un Andreju Lapinski noslēgto rokasnaudas līgumu, ar kuru rokasnaudas ņēmējs Edijs Laķis apņēmās pārdot rokasnaudas devējam Andrejam Lapinskim par 45 000 Ls tam piederoso zemi 91,6 ha platībā. Tiesa konstatēja, ka vienosanās par zemes pirksanu pirms attiecīga pirkuma līguma noslēgsanas nav spēkā un ka neesot pasam pārdosanas līgumam, noslēgtais rokasnaudas līgums nevar kalpot par pierādījumu kāda cita līguma noslēgsanai, ne arī izpildes nodrosinājumam. Kā uz sādu kļūdainu tiesas secinājumu, izskatot Edija Laķa kasācijas sūdzību par Vidzemes apgabaltiesas spriedumu, LR Augstākās tiesas Senāts norādīja, ka tiesa kļūdaini ir uzskatījusi, ka nav noslēgts rakstisks pirksanas - pārdosanas līgums, kas turklāt reģistrējams zemesgrāmatā, un tādēļ sī darījuma formas neievērosanas sekas ir tādas, ka sāds noslēgts rokasnaudas līgums nevar kalpot par pierādījumu kāda cita līguma noslēgsanai, ne arī tā izpildes nodrosinājumam. LR Augstākās tiesas Senāts norādīja, ka CL 2004.pants nosaka, ka pirkuma līgums uzskatāms par noslēgtu, kad abas puses vienojusās par pirkuma prieksmetu un maksu. Turklāt CL 1487.pants paredz, ja rakstiska forma vajadzīga tādēļ, ka darījums zināmos gadījumos nevar būt spēkā bez ierakstīsanas zemesgrāmatā, tad darījums saista pats par sevi arī bez tā izteiksanas rakstiskā formā, tiklīdz starp tā dalībniekiem notikusi vienosanās par visām tā būtiskām sastāvdaļām. Sajā lietā LR Augstākās tiesas Senāts nosprieda Vidzemes apgabaltiesas 1999.gada 19.maija spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīsanai. Arī sajā gadījumā starp Ediju Laķi un Andreju Lapinski noslēgtajā rokasnaudas līgumā bija vienosanās par pirkuma prieksmetu un maksu.

No ieprieks minētā tiesu prakses piemēra var secināt, ka rokasnaudas līgums kā papildlīgums ir spēkā arī gadījumā, ja līgums, kuru rokasnaudas dosana nodrosina, ir tikai priekslīgums, kurā notikusi vienosanās par būtiskajām līguma sastāvdaļām. Arī aprakstītajā piemērā pēc sava satura līgums, kur prasītājs un atbildētājs vienojās par nākosa pirkuma līguma noslēgsanu jau paredzot visas būtiskās līguma sastāvdaļas un kas to slēdzot tika apzīmēts par rokasnaudas līgumu, pēc sava satura bija priekslīgums turpmākam līgumam. CL 1541.pants nosaka, ka priekslīgums, kura mērķis ir nākosa līguma noslēgsana, ir spēkā, tiklīdz ar to nodibinātas līguma būtiskās sastāvdaļas. Tādējādi secināms, ja ar rokasnaudas dosanu tiek nodrosināta priekslīguma, kurs paredz tālāku galvenā līguma noslēgsanu, izpilde, tad sāds rokanaudas līgums saista tāpat, ja ar rokasnaudas dosanu būtu nodrosināta galvenā līguma izpilde. Sis tiesas prakses piemērs liecina par to, ka nav uzreiz nepieciesama pasa pirkuma līguma noslēgsana rakstiskā formā, ja sāda rakstiska forma ir ievērota slēdzot pirkuma priekslīgumu. Priekslīgumā ietvertie būtiskie nosacījumi saista puses un katra ir tiesīga prasīt, lai tiktu noslēgts pirkuma līgums.

Lai gan ieprieks minētais pierāda, ka līgums, kura nodrosināsanai tiek paredzēta rokasnaudas dosana, ir jāslēdz rakstveidā un tajā konkrēti ir jāparedz, ka veiktais maksājums ir rokasnauda, ne vienmēr tas tiek ievērots. To pierāda arī tiesu prakse.

Tā A.Kaserins cēla Daugavpils tiesā prasību pret V.Adamuku[24] ar lūgumu uzlikt pienākumu noslēgt līgumu pamatojoties uz CL 1725., 1728.pantiem, sakarā ar to, ka prasītājs vienojies ar atbildētāju par pēdējam piederosās mājas daļas pārdosanu. Saskaņā ar panākto vienosanos viņs samaksājis V.Adamukam rokasnaudu Ls 3450 apmērā. Vēlāk prasītājs papildinājis prasību, lūgdams līguma noslēgsanas neiespējamības gadījumā piedzīt no atbildētāja iemaksāto rokasnaudu Ls 3450 apmērā. Kā pierādījums rokasnaudas iedosanai tiek minēta parādzīme par Ls 3450. Atbildētājs cēla pretprasību par parādzīmes atzīsanu par spēkā neesosu, norādīdams, ka parādzīmi par Ls 3450 saņemsanu no prasītāja viņs uzrakstījis spaidu ietekmē, jo pret viņu pielietots fizisks spēks un draudi. Daugavpils tiesa ar savu 2001.gada 15.jūnija spriedumu prasību noraidīja un pretprasību apmierināja. Latgales apgabaltiesa, izskatot A.Kaserina apelācijas sūdzību, nosprieda prasību apmierināt un pretprasību noraidīt, atzīdama, ka A.Kaserinam ir tiesības saņemt atpakaļ rokasnaudu, jo nav viņa vainas pirkuma līguma nenoslēgsanā. Kasācijas sūdzībā atbildētājs norāda, ka tiesa ir nepamatoti piemērojusi CL normas par rokasnaudu, jo viņa apstrīdētajā parādzīmē vispār nav runas par rokasnaudu CL 1725.panta izpratnē. Izskatot kasācijas sūdzību, LR Augstākās tiesas Senāts, konstatēja, ka tiesai, izsķirot strīdu, nebija pamata vadīties no CL normām, kas regulē ar rokasnaudas iedosanu saistītās tiesiskās attiecības. No CL 1725., 1728.pantu satura izriet, ka rokasnaudas iedosana nav prezumējama un iemaksa, līgumu noslēdzot, uzskatāma par rokasnaudu tikai tad, ja par tādu apzīmēta. Taču no lietā iesniegtās parādzīmes redzams, ka tajā vispār nav atsauces uz rokasnaudu kā galīgi noslēgta līguma pierādījumu vai tā izpildījuma nodrosinājumu. Pamatojoties uz to LR Augstākās tiesas Senāts nosprieda Latgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu atcelt un lietu nosūtīt jaunai izskatīsanai.

Ieprieks minētais piemērs vēlreiz parāda to, ka tikai tad, ja ir tiesi noteikts, ka iemaksātā naudas summa vai nodotā lieta ir rokasnauda, iestājas tiesiskās sekas pēc normām, kas regulē rokasnaudas dosanu. Būtībā, rakstiska forma tikai palīdz pierādīt un reizē arī izslēdz strīdus par to, ka līgumslēdzējas puses nesaubīgi uzskatījusas, ka viena dod un otra pieņem rokasnaudu. Likums neparedz rokasnaudas dosanai rakstisku formu. Ja abu pusu starpā nebūs strīds, vai iemaksātā naudas summa ir rokasnauda, tad arī neradīsies vajadzība pēc rakstiskas līguma formas, ja vienīgi sādu formu nepieprasīs normas, kas regulē galvenā, ar rokasnaudu nodrosinātā līguma noslēgsanu. Būs nepieciesams tikai pierādīt, kura no pusēm ir vainīga līguma neizpildē un kurai tad ir jācies tās nelabvēlīgās sekas, ko paredz likums.

Tomēr cilvēka daba nav tāda, lai tas labprāt piekristu pēc situācijas maiņas, kas viņu ir piespiedusi atteikties no savu saistību izpildes, piemēram, atmaksāt saņemto naudu divkārsā apmērā, ja minētā naudas summa būtu iemaksāta kā rokasnauda uz mutiskas vienosanās pamata. It sevisķi tāpēc, ka atliek pateikt, ka iemaksātā nauda bija tikai avanss, kurs nu ir jāatgriez atpakaļ. Tiesi tādēļ, kā ir aprakstīts sajā referātā ieprieks, lai novērstu jebkuras saubas par pusu nolūku, rokasnaudas dosana kā ar līgumu uzņemto saistību izpildes nodrosinājums ir jāfiksē rakstiskā veidā. To, ka rakstiska forma jau pasā sākumā novērs strīdus rasanos par rokasnaudas dosanas faktu, pierāda tas, ko tiesa konstatē lietu izskatīsanas laikā, t.i. ka starp pusēm nepastāv strīds par to, ka prasītājs kā rokasnaudas devējs iedeva un atbildētājs kā rokasnaudas ņēmējs saņēma no prasītāja Ls 2000 kā nodrosinājumu īpasuma pirksanai[25], vai arī to, ka starp pusēm nepastāv strīds par rokasnaudas līguma noslēgsanu un par to, ka atbildētājs saskaņā ar noslēgto līgumu no prasītāja kā rokasnaudu saņēmis Ls 5000 . No tā izriet secinājums, ka rakstveida formas ievērosana izslēdz strīdus rasanos par pasu rokasnaudas dosanas un līguma noslēgsanas faktu.

Praktiskas problēmas un strīdus situācijas rodas arī tad, ja nav skaidri redzams, kura no pusēm ir vainīga rokasnaudas līguma izpildē - rokasnaudas devējs vai ņēmējs. Tāpēc seit praksē rodas problēmas, kā pierādīt otras puses negodprātīgumu saistību izpildē. Līgumu slēdzot, maz ticams, ka kāda no pusēm jau ieprieks paredz, ka otra puse saistību nepildīs. Taču gandrīz jāsaka, ka tiesi tas - pierādījumu vāksana gadījumam, ja iespējams otra puse nebūs godprātīga - atvieglotu konkrētās puses vainas pierādīsanu un līdz ar to arī nelabvēlīgo seku iestāsanos kā atbildību tam, ka puse nav godprātīgi pildījusi savas saistības. Tas, protams, neatbilst CL 1.pantā izteiktajam civiltiesību principam, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi labā ticībā, taču sāda rīcība palīdzētu strīdus situāciju izbeigt pasā saknē. Sajā jautājumā apskatīsim sādu tiesu piemēru[27].

J.M. 2003.gada 13.jūnijā griezās tiesā pret A.P. par rokasnaudas summas piedziņu divkārsā apmērā. Lietas apstākļi bija sekojosie. D.O. 2003.gada 16.martā noslēdza rokasnaudas līgumu ar A.P., saskaņā ar kura noteikumiem A.P. apņēmās līdz 2003.gada 10.maijam pārdot tai piederoso nekustamo īpasumu, kas sastāv no zemesgabala un uz tā atrodosās ēkas, par Ls 8000. D.O. saskaņā ar rokasnaudas līgumu iemaksāja A.P. rokasnaudu Ls 1000 apmērā. Pēc pāris dienām A.P. zvanīja D.O. un paziņoja, ka īpasumu nepārdos, jo īpasums tiek pārdots citam par augstāku cenu. Jūtot, ka labprātīgi rokasnaudas līguma noteikumus A.P. nepildīs, 2003.gada 23.martā D.O. ieradās pie A.P. un saņēma atpakaļ iemaksāto rokasnaudas summu vienkārsā apmērā. A.P. naudas saņemsanas brīdī parakstīja atteikumu pārdot īpasumu, sakarā ar to, ka īpasums tiek pārdots par augstāku cenu. Pēc tam, kad A.P. bija atteikusies pārdot īpasumu, par kura pārdosanu bija noslēgts rokasnaudas līgums, D.O. saskaņā ar CL 1730.panta 2.daļu radās prasījuma tiesības pret A.P. par rokasnaudas summas atgriesanu divkārsā apmērā. Sīs prasījuma tiesības D.O. 2003.gada 25.martā cedēja J.M.

J.M. nosūtīja A.P. pretenziju ar lūgumu veikt atlikusās rokasnaudas summas samaksu saskaņā ar rokasnaudas līguma noteikumiem, taču A.P. atteicās to darīt, to pamatodama ar to, ka starp D.O. un A.P. saskaņā ar CL 1730.panta 1.daļas noteikumiem bija notikusi labprātīga vienosanās par līguma atcelsanu. Turklāt A.P. krimināltiesiskā kārtībā vēl apstrīdēja paraksta uz atteikuma autentiskumu, sakot, ka tas ir viltots.

Aprakstītais civiltiesiskais strīds vēl tiek izskatīts tiesā, taču uzreiz jau iezīmējas vairāki problēmjautājumi un neviennozīmīgas situācijas.

Pirmkārt, vēlos analizēt A.P. norādi uz to, ka rokasnaudas līguma neizpildīsana notika tāpēc, ka puses vienojās par labprātīgu līguma atcelsanu. Kā jau ieprieks sai referātā tika norādīts, CL 1864.pants paredz atcēlēja līguma noslēgsanas formu, t.i. ka līgumu, kas noslēgts vienkārsi vienojoties, var arī atcelt tāpat vienojoties. Bet ja līguma noslēgsanai bijusi vajadzīga sevisķa forma, tad tāda pati jāievēro arī to atceļot. CL neprasa atcēlēja līgumam rakstveida formu, līdz ar to arī A.P. var tā vienkārsi apgalvot, ka bija notikusi labprātīga vienosanās līgumu atcelt, kas, protams, vēlāk tai būs jāpierāda. Tātad strīdus situācija izveidojas no tā, ka atcēlējs līgums nav slēgts rakstiskā veidā, kaut gan līgums, kuram likums formāli neprasa rakstisku formu, bija noslēgts rakstveidā. Seit uzreiz iezīmējas secinājums - ja likums strikti paredzētu rokasnaudas līgumam rakstveida formu, tad tāda pati forma arī būtu piemērojama atcēlēja līgumam. Līdz ar to tiktu izslēgta strīda iespēja jautājumā par pusu labprātīgo vienosanos līguma atcelsanā. Tas ne tikai atvieglotu tiesas uzdevumu strīda izsķirsanā, jo nebūtu jāvērtē pusu paskaidrojumi, apgalvojumi un liecinieku liecības par to - bija vai nebija labprātīga vienosanās, bet sāda rakstveida vienosanās esamība vai gluzi pretēji neesamība varbūt pat uzreiz izslēgtu sāda strīda nonāksanu līdz tiesai.

Otrkārt, kā redzams minētajā piemērā, prasība tiesā tika celta par rokasnaudas atgriesanu divkārsā apmērā. Sādas nelabvēlīgas sekas ir paredzētas līguma neizpildes gadījumā, ja vainīgs ir rokasnaudas ņēmējs. Taču CL arī paredz to, ka katra puse var prasīt, lai noslēgtais rokasnaudas līgums (CL 1728.pants) tiktu izpildīts. Tādējādi rodas jautājums, vai gadījumā, kad rokasnaudas ņēmēja rīcība norāda uz līguma nepildīsanu no viņa puses, rokasnaudas devējam ir jāceļ prasība par līguma izpildīsanu, vai arī viņs var prasīt rokasnaudas atgriesanu divkārsā apmērā. Minētā tiesas prakses gadījumā D.O. nebija ieinteresēta prasīt rokasnaudas līguma izpildi tiesas ceļā, jo īpasumu bija nodomāts pirkt konkrētajā brīdī, nevis gaidīt kamēr strīda izskatīsana tiesā būs beigta. Turklāt diezin vai piespiedu izpilde dotu labvēlīgu augsni līgumiskajām attiecībām nākotnē. Tāpēc arī tika iegūts pierādījums tam, ka rokasnaudas ņēmējs A.P. atsakās pārdot īpasumu kā bija pielīgts rokasnaudas līgumā.

Tiesi vainas pierādīsana ir viskomplicētākais jautājums. Arī sajā gadījumā A.P. apgalvo, ka nav vainīga un pat, ka nav pati parakstījusi nekādu atteikumu, ko otra puse iesniegusi kā pierādījumu rokasnaudas ņēmēja vainai līguma neizpildīsanā. Pat tad, ja sāds pierādījums ir jau laikus sagatavots, tas nenovērs strīdus situācijas rasanos.

CL 1728.panta un 1730.panta 2.daļas normas runā it kā par divām vienlīdzīgām iespējām - vai nu prasīt līguma izpildīsanu, vai arī nelabvēlīgo mantisko seku iestāsanos, ko paredz rokasnaudu regulējoso normu pārkāpums. Taču jāvērs uzmanība uz atsķirību normas tekstā. CL 1728.pants paredz, ka noslēgtu rokasnaudas līgumu katra puse ir tiesīga prasīt lai izpilda. Tas liek domāt par to, ka līguma pārkāpums nav noticis, vai arī līguma izpilde tiek kavēta kādu iemeslu dēļ, bet vēl pastāv iespēja izpildīt līgumu. Sajā brīdī vēl nav redzama kādas puses vaina līguma neizpildē. Savukārt, CL 1730.panta 2.daļā runa iet par gadījumu, kad līgumu neizpilda vienas vai otras rokasnaudas līguma puses dēļ. Būtībā norma uzliek par pienākumu konstatēt brīdi, kad līgums netiek izpildīts kādas puses vainas dēļ. Katrai pusei tā būs subjektīva konstatācija, kura vēlāk būs jāpierāda. Un no sā brīza arī rodas tiesības prasīt vai nu nelabvēlīgo mantisko seku iestāsanos otrai pusei, ko paredz rokasnaudu regulējoso normu pārkāpums, vai arī rokasnaudas līguma izpildi. Un sādu izvēli aizskartā puse var izdarīt pēc saviem ieskatiem. Teorētiski var pat būt tā, ka viena puse - rokasnaudas devējs, kas uzskata, ka līgumu neizpilda otra puse - rokasnaudas ņēmējs, prasīs rokasnaudas atgriesanu divkārsā apmērā, jo subjektīvi būs konstatēts līguma neizpildes fakts no rokasnaudas ņēmēja puses (piemēram, nebūs ievērots pusu nospraustais termiņs), kamēr otra puse - rokasnaudas ņēmējs - prasīs līguma izpildi, jo uzskatīs, ka kavējums nav noticis rokasnaudas ņēmēja vainas dēļ. Turpmākais jau būs pierādīsanas jautājums.

Tādējādi var secināt, ka no līguma neizpildes konstatācijas brīza katras situācijas individuālie apstākļi ir tie, kas nosaka vai cietusajai pusei jāprasa līguma izpildīsana, vai arī prasības prieksmetam jābūt rokasnaudas atmaksai divkārsā apmērā.

Secinājumi

Analizējot likumdosanā rokasnaudu regulējosās normas un tiesu praksi, nonācu pie sekojosiem secinājumiem:

Līgums, kurs nodrosināts ar rokasnaudas dosanu (rokasnaudas līgums), ir jāslēdz rakstiskā formā un tajā ir jākonstatē pusu griba iemaksāt naudas summu vai dot lietu tieši kā rokasnaudu, kā arī jāfiksē pati rokasnaudas dosana.

Rokasnaudas līguma rakstiska forma izslēdz strīda rasanos par rokasnaudas dosanu un par līguma noslēgsanas faktu.

Ar rokasnaudas dosanu var tikt nodrosināts ne vien pats līgums, bet arī priekslīgums, kurā ir vienošanās par līguma būtiskajām sastāvdaļām un kas nākotnē paredz galvenā līguma noslēgsanu starp pusēm.

Balstoties uz secinājumiem, varu ierosināt sekojosu priekslikumu. Likumdosanā būtu jānosaka, ka līgums, kurs tiek nodrosināts ar rokasnaudas dosanu, ir obligāti slēdzams rakstveidā. Ja likumdosana paredzētu to kā obligātu prasību, tas izslēgtu arī iespējamos strīdus par to, vai puses ir labprātīgi vienojusās par līguma, kurs nodrosināts ar rokasnaudu, atcelsanu, jo tādā gadījumā sāds atcēlējs līgums arī būtu slēdzams rakstveidā.

To varētu veikt, ja Civillikuma 1725.pantu papildinātu ar teikumu par līguma rakstveida formu. Tādā gadījumā CL 1725.pants skanētu sekojosi:

"Ar rokasnaudu jāsaprot tas, ko līgumu noslēdzot viena puse dod otrai ne vien par galīgi noslēgta līguma pierādījumu, bet līdz ar to arī par tā izpildījuma nodrosinājumu. Sāds līgums slēdzams rakstveidā."

Izmantotā literatūra

Birziņa Līna, - Romiesu tiesību vēsture: Māc.līdz./ LR Nac. aizsardz. Akad., Tiesību zin.kat. - R.: B.i., 1996.

Torgāns K. Saistību izpildes nodrosinājuma un kreditora aizsardzības līdzekļi. Saistību izpildes juridiskais nodrosinājums: LU Zinātniskie raksti / prof. K.Torgāna redakcijā. - Rīga: Latvijas Universitāte, 1999. - 110p.

J.Vēbers, K.Torgāns, V.Sulcs. Padomju civiltiesības. II daļa. Saistību tiesības. R., "Zvaigzne", 1986.

K.Čakste. Civiltiesības. R.: 1937

V.Sinaiskis. Civiltiesības. I Vispārējie civiltiesību pamati. R., Valters un Rapa. 1935.

K.Torgāns. Civillikums. Ceturtā daļa. Saistību tiesības un komentāri pie Civillikuma saistību tiesību daļas nodaļām, R.: 1996

LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa, Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - R.: Mans Īpasums, 1998, 688.lpp.

Uhf;lfycrjt ghfdj. Njv 1> ext,ybr. Bplfybt gznjt# Gjl htl. F.G.Cthuttdf> ?.R.Njkcnjuj. - V.% G<J?K K.D. Hj;ybrjd> 2001 - Cn. 632

Hbvcrjt xfcnyjt ghfdj% Ext,ybr # Gjl htl.ghja. B.<.Yjdbwrjuj b ghja. B.C.Gthtnthcrjuj. - V.% ?hbcgheltywbz> 2001. - cn. 448

Zrjdktd. D.A. Ghbye;ltybt d uhf;lfycrjv ghfdt. Ghj,ktvs cjdhtvtyyjuj uhf;lfycrjuj ghfdf% C,jhybr cnfntq. V.% Ujhjltw> 2000. 384 c.

<e,vfy I.B.> Gfdkjdcrbq T.F. Ytdjpvj;yjcnm bcgjkytybz j,zpfntkmcnd d cjdhtvtyyjv ljujdjhyjv ghfdt. Cn. 227. Ghj,ktvs cjdhtvtyyjuj uhf;lfycrjuj ghfdf% C,jhybr cnfntq. V.% Ujhjltw> 2000. 384 c.

Juridiskās prakses materiāli

Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 1997.gada 22.decembra lēmuma Nr.17

LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lieta Nr.SKC - 560;

LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lieta Nr.SKC-543

Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lieta Nr.AC-2-119/11;

Valmieras rajona tiesas lieta Nr.2-134/6;

Ogres rajona tiesas lieta Nr.C885/03-5.

Normatīvie akti

LR Civillikums

Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma 1997.gada 22.decembra lēmuma Nr.17