"Platons"
Studiju darbu izpildīja: Imants Akermans (UDIII3)
Darbu vadīja:
Rīga.
1. Ievads
Cilvēka iedalījums pēc Platona do 10310w225k mām
"Pilnīgs cilvēks"
"Ideja"
Dvēseles iedalījums
Dzīves ceļi
Platona mīlestība
Izmantota literatūra
Ievads
Atbildot uz jautājumu, ko izzina, apjēdz un skaidro filozofija, mēs raksturosim filozofijas prieksmetu. Cilvēka garīguma vispārināto formu attīstības vēstures analīze noved vispirms pie secinājuma, ka filozofija ir visa pastāvosa apjēguma veids, pasaules uzskata teorētiska forma.
Filozofijas jēdzienu var skaidrot kā gudrības mīlestību vai kā tieksmi pēc gudrības.
Eiropā filozofijas pirmsākumi meklējami senajā Grieķijā, un, tāpat kā senajos Austrumos, tie attiecami uz VIGS. pirms mūsu ēras. Nav nejausība, ka arī pats vārds "filozofija" celies no sengrieķu valodas. Gudrība kā Sofija senās Grieķijas domātāju izpratnē ir attiecīgās garīgākas kultūras ideālu simbolisms. gudrība ir saistīta ar mākslu būt laimīgam, bet pilnībā tādi var būt tikai dievi (sengrieķu reliģija bija daudzveidīga). Cilvēkam ir pietiekami būt par filozofu. Gudrības tieksme ir ārpus noteikta stāvokļa izejoss akts, virzīts, lai pārvārētu dabas nospraustās indivīda bioloģiskās robezas, viņa galīgumu. Tā ir nerimtīgu alku, meklējumu uzturēsana cilvēkā, censanās pēc nekad aktuāli nesasniedzamas pilnības, pēc absolūtā arī tikumiskajā ziņā.
Sādā filozofijas izpratnē, no vienas puses, tiek akcentēts fakts, ka cilvēks ir bezgalīgi tālu no gudrības kā absolūtās patiesības. No otras puses, sī izpratne ietver sevī prieksstatu par svarīgāko, kas cilvēku atsķir no citām dzīvām būtnēs, kuras ne pēc kā netiecas, bet dzīvo saskaņā tikai ar savām bioloģiskajām vajadzībām.
Sengrieķu filozofijas klasiskais periods aptver laika posmu no VI līdz IV g. p.m.ē., tātad - gan pasus tās pirmsākumus, gan arī augstākās virsotnes (Sokrātu, Platonu, Aristoteli).
Platona (427 - 347 g.p.m.ē.) filozofisko uzskatu sistēma iezīmē vienu no augstākajām virsotnēm pasaules filozofiskās domas attīstībā. Katrs no mums dzīvē ir sajutis augstākās platoniskās patiesības, pasaules dievisķā izskaidrojuma alkas, kas padara Platona domas mums tik tuvas. Platons bija ideālists (vārds "ideālists" cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir ciesi saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēsanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīsanu, nevis uz atsevisķas personības audzināsanu. Viņs nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievisķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņs iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filozofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpasības ir drossirdība, vīrisķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet tresā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu - jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrosina valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdosanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. So ideālistisko un pat grieķu valstīs neiespējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēsanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciesama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.
Kas pēc Platona do 10310w225k mām ir pilnīgs cilvēks? Viņs, pirmkārt, ir tikumīgs. Daudzos savos dialogos (piemēram "Menons") Platons ir centies rast skaidrojumu, kas ir tikumība un nonācis pie nosacīta secinājuma, ka tikumība ir cilvēkam neiemācāma augstā ideja, kura pati par sevi ir absolūti laba. Sī ideja arī ir visas ideju pasaules pamatā. Pilnīga cilvēka īpasībām jābūt drossirdībai, taisnīgumam, atturībai, ētiskai un estētiskai domai, labestībai u.t.t., kuras arī sevī ietver tikumība, bet kuras pasas par sevi nav tikumība. Viena no augstākajām pilnīga cilvēka īpasībām ir pasizziņa. Ar to pēc Platona do 10310w225k mām, sākas apzināta cilvēka izglītosanās patiesības izzināsana. Patiesību ir iemācījies tas, kas to redzējis pats sevī. Cilvēka dvēselē guļ apslēpta patiesība, zināsanas par labo un ļauno, jo dvēsele to visu jau ir zinājusi. Pirms iemiesoties cilvēka ķermenī, tā mitusi augstajā ideju pasaulē, kur ir visu lietu pirmsākums, tā ir patiesā pasaule.
Lai tālāk runātu par dvēseli, ir jānoskaidro, ko Platonam nozīmē vārds "ideja". Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atsķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rasanos un zusanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Otra ir ideju pasaule - tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir īstas nevis pasas lietas, tādēļ tikai idejas ir izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību. Cilvēks nomaldās neceļos un var pavisam apjukt, ja mācās izzināt nepilnīgo, lietisko, prieksmetisko pasauli, kas savas mainības dēļ ir neaptverama un mānīga, tā ir kā kopija. Pasas idejas arī atrodas uz noteiktas hierarhijas pakāpieniem, jo katra ideja ir padota kādai citai. Pati augstākā ir absolūti labā ideja, pilnīgā ideja, kura izgaismo pārējās, piemēram, cilvēka, galda, koka idejas. Sai ideju pasaulē ir pabijusi un visu pieredzējusi dvēsele.
Dvēsele nav emociju un jūtu haotisks jūklis, noklīdusi avs, bet gan grēciniece, kura krītot cilvēka ķermenī, gaida atpestīsanu, attīrīsanos. Cilvēkam ir jāiegremdējas sevī, lai izzinātu pasaules būtību, palīdzētu to dvēselei atcerēties.
Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināsana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Tā ir virsindividuāla un nemateriāla. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiez jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs - saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka sķiet zeme, līdz ar to izvērsas cīņa dvēselē, kas ir mūzīgā cilvēces problēma - dvēsele ir iekalta mūzīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesosanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievisķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd ieksējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu - ideju pasauli. Bet katrā nākosajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi ieprieksējā dzīvē. Ar tikumību seit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta augstākais tikums ir gudrība. Ar so dvēseles daļu cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir drossirdība - ar sīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēsanos u.t.t. Bet tresā ir zemākā - jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināsanu. Sās dvēseles daļas augstākais tikums ir passavaldīsanās, atturība. Katrā cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās daļas, bet dazos, kādas daļas pārsvars ir lielāks. Balstoties uz so principu Platons cilvēkus iedalīja jau minētajās 3 grupās. Dvēseles 3 sastāvdaļu " tilpnes " atrodas dazādās ķermeņa daļās:
saprātīgā jeb prāti, ko raksturo intelektuālā darbība, atrodas galvā, jo galva ir vistuvāk debesīm;
afektīvā jeb emocionālā ar tai raksturīgajām īpasībām - vīrisķību, drossirdību, godīgumu u.c. - atrodas cilvēka krūtīs;
jutekliskā dvēseles daļa atrodas vēdera dobumā.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēsanos jeb "anamnesis". Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots. Platons prātoja :" Ja visa sākums būtu sadzīviskais, kā uzskatīja Parmenīds, tad visam esosajam būtu jātiecas pie tā, jo viss nesaraujami saistīts ar savu sākotni. Bet ir redzams, ka daudziem sadzīviskais neko daudz nenozīmē, viņi tiecas pēc augstākā dievisķā labuma, ka viss sākums ir vienotā augstā ideju pasaule ". Platons uzskata, ka ir divi izziņas veidi:
caur sajūtām;
ar prātu.
Bet abi ir mānīgi un kļūdaini, jo mūsu jūtas ir jutekliskās pasaules radīto prieksstatu, kā arī telpas un laika izkropļotas, tādēļ uz sajūtu radīto prieksstatu nedrīkst paļauties, bet prāta secinājumi, ja tie izriet tikai pasi no sevis, izvērtējot jutekļu sniegto informāciju, kas kā jau minējām, jau pasos pamatos ir kļūdaini. Prāta un domas virzībai jābūt saskaņā ar augstāko labumu, tai jāattīrās no jutekliskiem prieksstatiem, ieskatoties dziļi sevī pasā, lai sajustu gara, spēka un ideju dīgļus, tikai tad tā būs patiesa izziņa. Sofokla traģēdijas varonis Odips, piemēram, izdur sev acis, lai ieraudzītu nemainīgās patiesības gaismu, kuru līdz tam atēnojusi vēlmju un viedokļu pasaule.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filozofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Sāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciesama.
Platona uzskatu sistēmā īpasu vietu ieņēma uzskats par mīlestību, par tās iemiesojumu mīlestības dievu Erotu. Mīlestības izpratne Platonam ir atsķirīga nekā mēs to esam pieradusi interpretēt. Kā mēs jau noskaidrojām, patiesība jau mīt dziļi cilvēkā, bet ieraudzīt to var tikai skatoties gara acīm. Spozā pārcilvēciskā patiesības saule mūsu acīm ataust tikai tad, ja cilvēku pārņēmusas visvarenākās jūtas - mīlestība. Pamazām atklājot cilvēka un pasaules trūkumus, cilvēkā mostas alkas pēc vienotas patiesības, augstākā labuma. Sīs alkas dzemdina cilvēkā Erotu - lielo mīlestības dievu.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpasi veicināma, tikai viņs to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievisķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpuso tā nedzirdī, izsalkuso nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pasvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistosi un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un paliek tuksums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats sādu jēdzienu neieviesa. Tā nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tiesi mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svess. Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos "dialogos", bet jo īpasi dialogā "Dzīres".
"Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez cilvēku rotām un krāsņuma, skatoties tikai so mūzīgo, dievisķo daili. Vai tu vēl domātu, ka sī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievisķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pasu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai."
Izmantotās literatūras saraksts.
A.Vorobjovs "Psiholoģijas vēsture" - Rīga, 1998. gads
A.Dauges redakcija "Lielas personības II " - Valters un Rapa, 1938. gads
M. un R.Kūle " Filosofija " - Zvaigzne ABC , 1998. gads
-
- Мысль, Москва, 1986
"
Uldis
Sūna,Guntars Oļevskis Ievads
filozofija" - "Pētergailis"
|
