TIESĪBU FILOZOFIJA

1.BRĪVĪBA (Hēgelis)

a)       Kas ir brīvība (478-479)

Brīvība ir cilvēka gara dabas izpausme, pats gars savā darbībā kā prāts. Tā realizējas uz mūsu interesu, mērķu pamata. "Mērķi atrodas mūsu domās, mūsu slepenos nolūkos, bet ne īstenībā. Tas, kas pastāv sevī, ir varbūtība, spēja, bet tas vēl pastāv kā kaut kas ieksējs (garā, dvēselē), vēl nav īstenots (realizēts dzīvē). Lai tas kļūtu par īstenību, nepieciesams otrs komponents (sastāvdaļa)- darbības realizācija. Darbības princips ir gribas realizācija cilvēka darbībā vispār." Bet pati griba ir saprasana; vēstures, tagadnes, nākotnes un seit paveras plass darba lauks radosai prāta darbībai gan izcilu personību dzīvē, gan katra cilvēka ikdienas dzīv& 18418p156s #275;.

"Brīvība satur sevī bezgalību nepieciesamību apzināties tiesi sevi un līdz ar to kļūt par īsteno tāpēc, ka pēc sava jēdziena tās ir zināsanas par sevi. Brīvība ir mērķis sevī, turklāt vienīgais gara mērķis, ko tā realizē."

Brīvība kā zinātniskas izziņas prieksmets nepastāv. Tādēļ brīvība nav definējama ar strigti izveidotiem jēdzieniem.

Tiesi brīvība rada daudz un dazādu problēmu. (Kas es esmu? Kāda ir dzīves jēga?) Kas ir brīvība demokrātiskā dabiedrībā? - "Brīvība ir tiesības nemelot" (A.Kamī). "Brīvība-tā ir atbildība. Tāpēc daudzi baidās no tās"(B.Sovs)

NEVAR PASĀVĒT BRĪVĪBA BEZ ATBILDĪBAS UN ATBILDĪBA BEZ BRĪVĪBAS -demokrātijas brīvības un atbildības garīgā vērtība.

b)      Kur pastāv brīvība (488)

Tā eksistē un attīstās cilvēka garā prāa darbības rezultātā. Viņs apzinās sevi kā garīgi brīvu, kā spējīgu saprast pasauli un savu dzīvi. Gars, savukārt savā substanciālajā pastāvesānā realizējas vēstures procesā kā cilvēka prāta brīva attīstība. Āttīstības spēja piemīt tikai garam, jo tikai viņs ir brīvība. Un vispārīgā vēsture ir viņa darbības arēna, kura realizējas brīvībā kā cilvēka prāta darbība. (Cilvēka prāts ir viņa gara dvēsele. Hēgelis:"Prāts ir apziņas neapsaubāmība: apziņa ir visa realitāte... Prāts tādejādi apliecina tikai to, ka viņs ir visa realitāte, bet pats to nesaprot, jo viņa noietais ceļs ir sā apliecinājuma saprasana.)

Brīvība ir tur, kur gars sevi pazīst un saprot. Tā ir gara brīvā griba kā savas darības saprasana.

c)      Kristietības loma brīvības idejas veidosanā un audzināsanā (479)

Kad un kur cilvēce nonāca pie atziņas, ka cilvēks kā tāds ir brīvs? Tas notika kristietības tapsanas un izplatīsanās laikā. "Tikai ģermānu tauta nonāca kristietībā līdz apziņai, ka cilvēks kā tāds ir brīvs, ka gara brīvība veido viņa galveno īpasību. Brīvības apziņa vispirms izpaudās reliģijā, pasā apslēptākajā gara sfērā. Bet sā principa (brīvības) realizēsana laicīgā dzīvē bija nākamais uzdevums, kura risinājums dzīvē bija nākamais uzdevums, kura risinājums prasīja smagu un ilgstosu kultūras darbu.

Demokrātiskas sabiedrības celsanā kristiesi un citu reliģiju pārstāvji kļūst par taisnīguma un zēlsirdības paudējiem un cīnītājiem.

Kristiesa pienākums spilgti izpauzas demokrātiskas sabiedrības celsanā un tie ir sādi:

Cienīt tos, kuriem uzticēta vara

Pakļauties civillikumiem un valsts varai

Maksāt nodokļus

Būt taisnīgam un zēlsirdīgam

Studēt Bībeli, lai skaidrotu Dieva gribu

Iepazīt aktuālus sabiedrības jautājumus: nabadzība, narkotikas, noziedzība, imigranti, rasisms, bezdarbs, dikriminācija, pilitiskā korumpētība u.c. (Kristiesu mīlestība 1.Korintiesiem 13:1-13)

Vara ir vārds, kas daudzos cilvēkos izraisa nepatiku. To var saprast, jo darbā, ģimenē un valdības vara biezi vien tiek izmantota ļaunprātīgi. Bībelē lasāmi vārdi, kas atspoguļo dzīves īstenību: "Cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi." (Salamans Mācītājs 8:9.)

Kristietībā ir persona, kam ir augstākā vara Visumā, taču tā mūs nespiez sev kalpot. Kristiesi tiecas pie Dieva viņa mīlestības dēļ.(Romiesiem 2:4; 5:8.)

Gadījumos, kad cilvēku likums ir pretrunā ar Dieva likumu, kristiesiem jāvadās pēc savas sirdsapziņas, kas viņiem liek rīkoties saskaņā ar Bībeles principiem.

Valsts varas var saukt par Dieva iestādījumu, jo tās uztur noteiktu kārtību, bez kuras valdītu haoss un anarhija. Cilvēka valdības satur kopā sabiedrību, pildot funkcijas, kas iederas Dieva nodomā pasreizējam laikam. Tāpēc kristiesi ir paklausīgi varām, kas valda, bet tomēr arī klausa Dieva likumam un pakļaujas viņa varai. Patiesi kristiesi izvairās no nemiera un sarūgtinājuma, kādu piedzīvo tie, kas sagādā nepatiksanas, nonākot konfliktā ar varas iestādēm.

d)      Dieva griba (480)

Tā ir brīvības ideja, ko realizē civēks vēstures procesā, apzinoties un izprotot brīvību. Brīvības ideja rāda ceļu cilvēkam vēstures procesā un viņs to realizē ar valsti, reliģiju un mākslu, filozofiju un tiesībām.

" Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgsnas, pielūgsanas, aizlūgsanas, pateicības lūgsanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un patīkami Dieva prieksā"(1.Timotejam 2:3,4);

" ...Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriezas no sava ļaunā ceļa un dzīvo."(Ecēhiēla 33:11);

"Tas kungs...ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriesnās." (2.Pētera 3:9);

"...dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā. Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ,.."(1.Pētera 2:12,13).

e)       Valst un brīvība (483-484)

Valsts formu maiņā realizējas brīvības idejas attīstība vēstures procesā. Kas ir valsts ?- Valsts ir kopēja garīgā dzīve, kur gars relizē savu būtību-brīvību. Brīvība cilvēku dzīvē izpauzas kā substanciālā un subjektīvā, vispārīgā un personiskā brīvība vēstures un dzīves saprasanas attīstībā.

Tur, kur brīvība vispār nepastāv, tur nepastāv arī valsts. Un tur nav arī vēstures.

I)               Substanciālā brīvība

Substanciālā brīvība ir sevi redzoss (saprotoss) gribas prāts, kas pēc tam attīstās valstī. Substanciālā brīvība izpauzas kā likumi un rīkojumi, kas ir negrozāmi, nesatricināmi, kam subjekti uzticas un pakļaujas. Gars ir tas, kura būtība ir brīvība un kas veido vēstures procesa substanciālo un subjektīvo pamatu.

II)            Subjektīvā (personiskā) brīvība

Subjektīvā brīvībā pastāv atsevisķu indivīdu prāta vēlēsanās, lai tā atbilstu indivība gribai. Tomēr seit izpauzas pretstats, kur viena puse ir Dievs, dievisķais, bet otra puse-subjekts kā atsevisķais.

Gara brīvā griba ir pretstats, ko veido dievisķais un cilvēciskais, Dieva griba un cilvēka saprasana kā viņa brīvā griba, tās izpausme dzīvē.

2.POLITIKA UN TIESĪBAS

2.Tiesības un politika

Demokrātiska politika un tiesības balstās uz sādām idejām: bīrvība, taisnība, atbildība, miers un saskaņa. Sīs idejas veido politiskā un tiesiskā intelekta garīgo pamatu, tās ir ideāls-ceļrādis politiķu un valstsvīru darbībā, partiju programmu izstrādāsanā un īstenosanā politikā un tiesībās, veidojot poitiskās un tiesiskās apziņas, domāsanas garīgo pamatu un ceļrādi. Tādēļ so ideju izpratnes veidosana un audzināsana ieņem centrālo vietu politiskās un tiesikās izglītības jomā.

Kas ir ideja?

-pretstats materiālajai pasaulei, visaptveross jēdziens. Jebkura ideja satur sevī ideālu, kas rāda ceļu un kļūst par mērķi. Lai sasniegtu kaut kādu mērķi mums jāsniedzas pēc kaut kā cēlāka, augstāka.

IDEJA ir acīmredzams prāta skatījums, kurā izpauzas lietas izpratne-mērķa izvirzīsana.

Kas ir ideāls? IDEĀLS ir īstenota ideja. Ideāls ir saniegts, kad ideja visas savas iespējas ir realizējusi, piepildījusi.

Brīvība - tā ir atbildība (Bernards Sovs).

Brīvības garīgo pamatu veido saprasana- cilvēka spēja patstāvīgi spriest. Ir nepieciesams iemācīties kritiski domāt un saprast, nepieciesama vēsture un filozofija.

Pasas lielākās pretrunas starp cilvēkiem rada viņu izpratne par brīvību. Tas, ko viens uzskata par brīvības ceļu, otram sķiet kaut kas pilnīgi pretējs.

Zināsanas ir brīvības pamats, kas balstās un atklāto likumu nepieciesamību dabā un sabiedrībā. (Markss un Engels- Brīvība ir likumu izziniāsana, uz kuriem balstās cilvēka dzīve- garīgā un materiālā...) Marksistiskā brīvības izpratne balstās uz likumiem, kur brīvībai neatliek vietas.

Politiskās brīvības jomā tiesi nākotnes izpratne ir svarīga. Bet vai var zināt nākotni? "Nākotnes zināsana kļūtu par mūsu garīgo nāvi."(Jaspers, Ebenda)

Demokrātiska politika balstās uz saprasanu, kur pasas vērtīgākās ir citādas atziņas un uzskati, piemēram, kāpēc mums nevajadzētu iestāties ES un NATO? Saeimā un valdībā valda demokrātijas paradoksa izpratne un jāsaubās par politiskās brīvības īstenosanu, jo valda kolektīvisms, kas pret citādu domu un atziņu vērsas ar specīgiem argumentiem: čekists, tautas nodevējs, Kangars utml.

a)       Politika kā tiesībunormu veidosanas un akceptēsanas forma

b)      Politisks lēmums-tiesību normu tapsanas pamats:

liberāls politisko lēmumu pieņemsanas stils

autoritārs politisko lēmumu pieņemsanas stils

demokrātisks politisko lēmumu pieņemsanas stils

c)     Valsts vara-tiesību normu radītāja, pamatotāja, relizētāja.

d)     Sodienas izpratne un nākotnes paredzēsana tiesību normās.

Tagadnes notikumu gaitu varpavērst dazādos virzienos atkarībā no politiskajā programmām un pieņemtejiem politiskajiem lēmumiem valts līmenī.

...Mums nav zināma mūsu dzīve nākotnē...

Nākotni var nevis zināt, bet gan saprast, jo pati cilvēka dīve savā garīgājā dimensijā ir saprasana.

3.UZDEVUMS

a)      Vai parlamentārās izmeklēsanas komisijas pedofīlijas lietā priekssēdētājs J.Ādamsons ir pārkāpis Satversmi?

Domāju, ka Ādamsons ir pārkāpis Satversmi, jo izpaudis valsts noslēpumus saturosu informāciju, t.i., ziņas par parlamentāras izmeklēsanas komisijas darbu pedofīlijas lietā. Līdz ar to izplatījis godu aizskarosas ziņas par personām, saistot tās ar pedofīliju un nenodrosinot pietiekamus pierādījumus (Satversmes 28.pants).

b)     Kāpēc 7.Saeimas Mandātu komisijas un Juridiskā komisija nepiekrita izdot J.Ādamsonu kriminālvajāsanai?

c)     Kā jūs vērtējat Saeimas keputāta (TB/LNNK) un jurista Dz.Rasnača atziņu: "...neizdosim Ādamsonu tāpēc, ka tiesa var nolemt, ka viņs nav vainīgs"?

Uzskatu, ka tas ir apgriestās psiholoģijas paņēmiens kā ietekmēt tiesas lēmumu par izdosanu kriminālvajāsanai. Rasnačs tādā veidā arī izrādīja likuma bezspēcību, vienpersonīgi uzskatot Ādamsonu par vainīgu, kā arī likumu nedarbosanos, kas tomēr nedod vienu taisnību visiem. Var secināt, ka Rasnačs nav vēlējies, lai tiesa lemtu par Ādamsonu, jo pastāvēja iespēja, ka Ādamsons tomēr nav vainīgs.

Rasnačs izteica arī tādu atziņu:"Kas uzņemsies atbildību par Ādamsonam nodarīto kaitējumu, ja tiesa atzīs, ka viņs nav vainīgs?". Ar to pauzot, ka, ja tiesa atzīs, ka Ādamsons nav vainīgs, tad kādam par to vajadzēs uzņemties atbildību. Bet to būs grūti izdarīt, jo pastāv solidārā atbildība jeb neviena atbildība. Tāpēc vieglāk būtu, ja Ādamsons tiktu atzīts par vainīgu.

Varu tikai secināt, ka Jānis Ādamsons un Dzintris Rasnačs sevi nostādījusi augstāk par tiesu varu.

d)     Vai ģenerālprokurora J.Mazīsa lūgumu Saeimai izdot J.Ādamsonu kriminālvajāsanai var uzskatīt par cieņas un goda aizskarsanu?

Juristi uzskata, ka lūgums izdot J.Ādamsonu kriminālvjajāsanai pieskaitāms tiem dokumentiem, kuros paustās ziņas nevar uzskatīt par godu un cieņu aizskarosām, jo to pārbaudīsana kriminalprocesuāla kartā jāveic tiesai, kas skatītu J.Ādamsona krimināllietu. Turklāt ģenerālprokurors nav paudis personīgo viedokli, bet gan balstījies uz pirmstiesas izmeklēsanā savāktiem pierādījumiem.

Jānis Maizītis uzskata, ka ir pietiekams pamats kriminālvajāsanas sāksanai, jo tas ir vienīgais ceļs patiesības noskaidrosanai. Prokuratūra nav atzinusi J.Ādamsonu par vainīgu, taču ir pietiekams pamats kriminālvajāsanas sāksanai par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantosanu.

e)      Kā jūs vērtējat 7.Saeimas tiesiskā intelekta (tiesiskā domāsanas, apziņas) līmeni?

Uzskatu, ka nav izvirzīti garīgie ceļrāzi-ideoloģijas. Mūsu sodienas politika pastāv bez skaidri izteiktas ideoloģijas, tāpēc pastāv nabadzība, noziedzība, daudzie nepilsoņi. Balsts brūk no ieksienes. Tika radītas idejas-ES un NARO , tomēr vēl paliek nepilsoņu un atteicības ar Krieviju.

Saeimā un valdībā valda demokrātijas paradoksa izpratne un tāpēc jāsaubās par politiskās brīvības īstenosanu, jo valda kolektīvisms, kas pret citādu domu un atziņu vērsas ar specīgiem argumentiem: čekists, tautas nodevējs, Kangars utml.

7.Saeimas vizītkarte- morāles principiem nav vietas, trūkts personiskas politiskās atbildības un politiskā taisnīguma izjūtas. (Trūkst spējas saprast vēsturi).