ieskaites darbs - eseja
VECO ĻAUZU PSIHOLOĢIJĀ
ieskats vēsturē;
vecumposmu klasifikācijas dazādība;
tipoloģiskās īpatnības;
gerontoģenēze;
secinājumi;
Nobeigums
Psiholoģija piedāvā maz literatūras par pieauguso psihiskās attīstības īpatnībām - galvenokārt tā ir tikai svesvalodās, bet toties ļoti daudz literatūras ir par bērnību un jaunību. Visā visumā par vecuma posmiem ir dazādas teorijas - daudz ievērojamu zinātnieku izvirzījusi dazādas tēzes par vecumposmu īpatnībām, bet nenoliedzami ir fakts, ka pirmajā dzīves posmā nozīmīgāka ir bioloģiskā attīstība, bet otrajā dzīves posmā pieaug tiesi garīgā cilvēka personības puse, kur viņs izvirza mērķus, nosaka dzīves normas, dzīvo saskaņā ar tām. Bet, kamēr pastāv cilvēce, pastāv likumsakarība, ka nevar izcelt nevienu no vecumposmiem, jo vajadzīgs ir līdzsvars starp ķermeņa, psihes un gara vienotību. Ervina Sterns ir teicis skaitus vārdus "Katram dzīves posmam ir sava jēga, savs uzdevums. Atrast tos un sevi tajos ir viens no galvenajiem piemērosanās uzdevumiem dzīvei.''
Savā darbā mēģināsu atspoguļot un analizēt vecumposmu virs 60 - 65 gadu vecuma. Paanalizēt tā īpatnības un kritērijus. Pati atrodos pusmūza pārejā uz periodu, kad jāsāk apzināt mūza stabilitāte. Līdz sim pildīju sievas, mammas lomu, bet drīz jau jāsāk gatavoties vecvecāku statusam un ikdiena aizvien vairāk un biezāk liek pierast pie domas, ka visi mēs novecojam, un katrā attiecīgā vecuma posmā mēs katrs spēlējam savu dzīves noteikto lomu.
Ikdienā mums liekas, ka zinām visu līdz pēdējam sīkumam par sev tuviem vecāka gadagājuma cilvēkiem, proti, savām mammām, tēviem, vīramātēm, vīratēviem, tantēm un onkuļiem. Bet pavērojot viņus un, ja ir laika viņus tā labāk iepazīt, izrādās, kā tā jau nu nemaz nav. Palasot speciālo literatūru, nākas secināt, ka dzīvē pastāv tik daudz sīku, it kā prieks mums maznozīmīgu lietu, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem tās sīkās niansītes ir ļoti nozīmīgas. Kā rīkoties, lai sīs lielās dzīves vērtības mēs neapvainotu, neaizskartu ar ļaunu, neiecietīgu vārdu un uzvedību.
Esmu dzimusi un augusi laukos, kur darba bija pietiekosi no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mājas soli visu apdarīja mamma, bet naudas pelnītājs bija tēvs. Vecāki nedomāja ne brīdi par to, ka varētu kādu svarīgu darbu nolikt malā un aizmirst to. Gotiņa par sevi atgādināja ar skaļu māvienu un vasaras lietus pārsteidza nelaikā sienu vālā. Likās, ka viņi taču nekad nenovecos, būs vienmēr zirgti, smaidīgi. Pagāja laiks un tēvam veselība sāka parādīt savu vietu - slimnīcu, gultu, zāļu pakas. Līdz ar slimību ķermenis nepieņēma tādu ikdienu, ka uz padarīto lauku sētā tēvam jānoskatās no malas. Sākās burksķēsana, aizrādīsana, ka vajadzēja darbu padarīt tā, bet ne sitā. Biezi aizvainoja bērnus, mammu, apkārtējos. Tad man likās, ka tas nav normāli, sapratu, ka tēvam ir grūti, bet nekādi nespēju pieņemt viņa mainīgo garastāvokli, neiecietību. Domāju, kas tā nekait, tikpat kā nekas nav jādara, guli, staigā un komandē. Tēvs sasniedzot sesdesmit gadu vecumu aizgāja aizsaulē. Visi tēvam aizejot bijām kopā ar viņu, bet tikai tad, kad mamma palika viena, sāku izvērtēt un domāt, kādēļ tāds tuksums palicis, un sāka likties, ka arī tā tēva burksķēsana nebija tik ļauna.
Savā darbā īsumā mēģināsu rast atbildes uz savu jautājumu - kāpēc tā, bet ne savādāk? Mēģināsu sniegt īsu ieskatu par so vecuma posmu - kādā aizgāja mans tēvs.
Ir interesanti, ka viens un tas pats cilvēka vecums tiek risināts un pasniegts vairākos variantos. Sie varianti mainās gadiem ejot. Interesanti ir pavērot, kādi iedalījumi bija pat pirms mūsu ēras. Daudzi no tiem nav zaudējusi savu nozīmi pat mūsdienās. Iedalījumi ir mainījusies ejot vienā solī ar industriju, ekonomiku, darba tirgu un beidzot ar zinātnes attīstību. Liels pavērsiens notika 19. gadsimta beigās 20. gadsimta sākumā, kad strauji sāka attīstīties dabaszinātnes, kas ļāva veikt uzskatāmus eksperimentus. Cauri zinātnes progresam vienmēr ir vijusies doma atrast jaunības eliksīru jeb ''dzīvo ūdeni''. Jo vairāk meklēja iespēju atrast so brīnumzālīti, jo vairāk zinātnieki sevi nodarbināja ar novecojosa organisma funkcijām un struktūru.
20. gadsimta 20-30 gados sāka rasties pētījumi ne vien bioloģiskā aspektā, bet arī sociālajā un psiholoģiskajā.
Pēc otrā pasaules kara, kad notika ievērojamas pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē, sociālās un ekonomiskās pārmaiņas Eiropā, ASV un PSRS, arvien lielāku uzmanību sāka pievērst novecosanas sociālajiem un psiholoģiskiem aspektiem. Vienlaicīgi zinātniskajos pētījumos notika arī visu ieprieks minēto gerontoloģijas nozaru tuvināsanās, apvienosanās - radās starpnozaru pētījumi: medicīniski sociālie, psiholoģiski sociālie, psihogeriatriskie. Līdz ar to gerontoloģija no medicīniski bioloģiskas disciplīnas kļuva par komplekso zinātni.[1;14]
Par visvecāko uzskata grieķu cilvēka vecumposmu klasifikāciju: 10 periodi pa 7 gadiem.
Kā jau ievada daļā minēju, mani interesē 60 gadu vecuma posma fāze:
Romiesi so dzīves fāzi iedala par vecumu, kura sākas no 55. gadu vecuma;
Nīderlandes zinātnieki - Rumke so vecumu dēvē par pirmsvecumu ( 55 - 65.g.), bet - Voterings par gudrības posmu (56 - 63.g.), bet - Vijngardens no 42. gadu vecuma līdz dzīves beigām par ieprieksējās un ārējās pasaules apzināsanu.
Freids savā psihoanalīzē uzskata, ka pēc 14 gadu vecuma indivīds vairs neattītas.
K.Jungs par vecu cilvēku norādīja, ka viņa virzīsanās uz vecumu nav virzīsanās uz plānprātību, drīzāk tā ir vecuma gudrības veidosanās.[1;22]
Cilvēks pārtrauc aktīvās darba gaitas. Pozitīvais jaunveidojums sajā stadijā ir personības kā vienota veseluma izjūta. Kā to saprast? Tā ir ieksējā saskaņa pasam ar sevi. Ieksējās harmonijas izjūta. Karls Jungs uzskata, ka ļoti liela ieguvums ir dzīves apskaidrība un gudrība, ko nevar izlasīt grāmatā, iemācīties vai noklausīties lekcijā. Dzīves gudrība un apskaidrība ir sasniedzama, tikai nodzīvojot pilnvērtīgu dzīvi. Katram vecuma ir savs skaistums un savas prieksrocības. Negatīvais jaunveidojums ir pastāvīga izmisuma, bezcerības izjūta, kad cilvēks apzinās, ka viņs ir izniekojis savu dzīvi, ka viņam dzīve ir bijusi tikai nelabvēlīgu jaunveidojumu virkne.[2;91]
E. Eriksons 50 - 60 gadu vecumu apzīmē ar personības integrācijas stadiju. Eriksons uzskata, ka sinī stadijā cilvēks bauda ieprieksējo stadiju augļus. Tā ir pilnīgi atkarīga no visām ieprieksējām stadijām, no tā, pa kādu ceļu personība ir attīstījusies.
Antropozofiskais viedoklis par so vecumu posmu ( 56 - 63 g.v.) ir tāds, ka ir pienācis ''augstākais Es'' vecums:
norit jaunas vētras, jo it kā prieksā nav nākotnes;
svarīga loma dzīvē aiziesanai pensijā un tuvā nāve;
3 mēness mezgli ( ļoti daudz nomirst ar pēksņām, neskaidrām slimībām)
Veic dzīves inventarizāciju - pārbauda atrastās vērtības;
pastāv iespēja atjaunoties ieksēji, saikne ar fiziski pasauli pamazām pazūd;
sliktāk orientējas ārējā pasaulē [3;25]
Ļoti interesantas man likās vecu cilvēku tipoloģiskās īpatnības, kuras trīs galvenās iedaļās sagrupējis Bukarestes gerontoloģijas institūtā darbojosais zinātnieks K.Parhons. Tiek sagrupēti flegmatiķi, holēriķi un melanholiķi. Mans tēvs pēc visām pazīmēm bija holēriķis - stiprais nelīdzsvarotais tips -uz tiesi sis sadalījums man likās ļoti reāli attiecināms uz manu tēvu:
vajadzība darboties, interese par dazādiem notikumiem, parādībām, mākslu, politiku;
jāpalīdz cīnīties pret nemieru, kas pieaug līdz ar vecumu, neapmierinātību ar savu nākotni;
jāsaprot, ka so cilvēku ietiepība, neapmierinātība, iejauksanās, nelīdzsvarotība, ''burksķēsana'' u.c. saistītas ar vecumposmu izmaiņām.[2;48]
Gerontoģenēze - termins, ko zinātnē lieto nesen, taču aizstājēji sim vārdam neeksistēja, bet tiesa nozīme, it kā tam nebija. Vārds gerontoģenēze apzīmē jēdzienu, kura saturs ir vecuma iestāsanās, tas ir dabiskās izlases ceļā ieprogrammētais ontoģenēzes posms, kuram seko nāve ( varētu teikt arī nāves attīstība).[1;90]
Katrs cilvēks dzīvodams dzīvi gūst no tās sev attiecīgu labumu, tas ir pilnveidojas, kļūst par individualitāti. Loģiski, personība ir spilgtāka tad, ja viņa ir guvusi daudz pozitīva, daudz zināsanas smeltas - tas arī rada atsķirību cilvēkam novecojot.
Gerontoģenēze izdala 3 novecosanas fāzes:
aiziesana no darba, apstāsanās(65 -70 g.v.)
vecums ( 70 un vairāk gadu)
sabrukums, degradācija, slimīgs vecums un nāve ( līdz 110.g.v.)
Tātad sesdesmit gadu vecumam piemērojam pirmā fāze, kuru raksturo ar vieglu uzbudināmību, ar dzīves stereotipu maiņu, ar psihisku nelīdzsvarotību tuvākajā apkārtnē. Palielinās vajadzība pēc komunikācijas. Pasliktinās garīgais un fiziskais stāvoklis. Vīriesiem biezi sī stadija, pēc Bromleja domā, ir pēdējā, jo Anglijā, Īrijā vidējais vīriesu vecums ir 68 gadi (sievietēm - 74g.).
Liekas, ka esmu pietiekosi īsumā izpētījusi man interesējoso vecumu un vajadzētu dot atbildi pasai sev. Veci cilvēki dazādi uztver tuvojosos vecumu. Bet, ja no ieprieksējās aktīvās dzīves ir jāaiziet priekslaicīgi, tad tas faktors pastiprināti noved cilvēku pie ātrāk novecosanos. Tiek zaudēti vecie draugi, rodas grūtības ar pasapkalpi. Vieglāk cilvēku ir izprast, ja dabīgā ceļā notiek novecosanas process, bet, ja to censas paātrināt slimība, tad rodas dubulta problēma. Manam tēvam diagnoze bija plausu ļaundabīgais audzējs, kas krietni ietekmēja tēva fizisko stāvokli, jo sagruva viņa spēcīgais organisms, kas vienmēr bija izcēlies ar lielu fizisko spēku, tika ierobezota viņa pārvietosanās iespēja. Tanī laikā( ir pagājusi jau 11. gadu) sabiedrība ļoti maz runāja par psihologa pakalpojumiem un atklāti sakot domāju, ka tēvs nebūtu pieņēmis variantu, ka ar viņu varētu strādāt psihologs. Nu ko, zēl, bet ko lai dara, ka bija tādi laiki un te jau arī ir tas apliecinājums, ka viss aug līdzi un attītas līdz ar ekonomiku, pasaules uzskatiem. Slimības simptomus novērst nebūtu bijis pa spēkam, bet psiholoģiski tēvs būtu labāk juties, kaut gan arī mēs visi apkārtējie darījām visu tikai to labāko, lai tēvs justos labi.
Biezi saskaroties ikdienā ar vecāku cilvēku untumiņiem, manī rodas pārdomas, kāda tad tās vecumdienās sagaidīsu es pati, tādēļ savu eseju gribas pabeigt ar so fantastisko lūgsanu ( to turu ikdienā uz sava rakstāmgalda):
Vecas sievietes lūgsana
(sī lūgsanas izcelsme nav zināma, bet pat tās autori uzskatāma kāda XVII gs. mūķene)
Kungs, tu zini labāk par mani, kam laikam ritot novecoju, un kādu dienu būsu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu, un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgajiem maldiem, ka katrā lietā un vietā man jādara zināmas savas domas.
Atbrīvo mani no neremdināmās vēlmes jaukties citu darīsanās. Liec man būt gādīgai, bet ne - īgnai; liec izpalīdzēt, bet ne - izrīkot. Zēl protams, ka nevarēsu likt lietā savu gadu gadiem krāto gudrību, bet Tu, Kungs, itin labi zini, ka līdz sava mūza galam gribu saglabāt kaut pāris draugu. Pasargā mani no vēlmes iegrimt bezgalīgos sīkumos - dod man spārnus, lai uzreiz nonāktu pie lietas būtības.
Lūdzu zēlastību un pacietību, lai spētu uzklausīt citus runājam par savām slimībām. Bet apzīmogo mans lūpas, lai es nebilstu ne vārda par savām sāpēm - drīz vien tās pieņemsies spēkā, un katru gadu aizvien pieaugs vēlme runāt par tām. Dod man spēku izciest tās.
Neuzdrosinos lūgt, lai Tu uzlabotu manu atmiņu; tā vietā neliedz pazemību manu atmiņu; tā vietā neliedz pazemību un aiztaupi paspārliecinātību, kad tas, ko atceros es, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. neliedz man saņemt to brīnisķo mācību, ka arī es kādreiz varu kļūdīties.
Sargā mani savā pieticīgajā maigumā. Negribu būt svētā - līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve,- bet taisnība ir arī tā, ka vecs, ķildīgs sievisķis ir Nelabā augstākais sasniegums.
Dod man spēju saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms. Un palīdzi man, Dievs, savā zēlastībā darīt to viņiem zināmu.
Skaidrīte Liepiņa ''Gerontoloģijas psiholoģiskie aspekti'', ''RaKa'', 1998.
Viesturs Reņģe ''Psiholoģija. Personības psiholoģija''. Zvaigzne ABC, 2000. gads;
Viesturs Reņģe ''Psiholoģija. Personības psiholoģiskās teorijas'' Zvaigzne ABC, 1999. gads.
|
