VULKĀNISMS ITĀLIJĀ
Itālija ir pazīstama kā klasiska darbojosos un apklususo vulkānu, kuri atrodas atsķirīgās attīstības un izdzisanas stadijās un kuri parāda dazādas vulkānisma izpausmes formas, zeme. No itāļu vulkāniem ceļas daudzi vulkāniskās darbības tipu nosaukumi - ve
zuviskais, stromboliskais, vulkano izvirdumu tipi. Itālijas vulkāni iemieso sevī vienas no visbrīnisķīgākajām dabas ainām, kas pievelk ne tikai tūristu masas, bet arī ciesu pētnieku uzmanību. Jau no senatnes Vezuva un Etnas nogāzēs ir organizēti pastāvīg
i zinātniskie novērosanas centri: Vezuva observatorija, dibināta 1847. g. 608 m augstum 19419j918t 7;, vulkaniskais institūts Neapolē, Etnas observatorija u.c. 1960. g. Etnas pakājē Katānijas pilsētā tika izveidots starptautiskais vulkanoloģisko pētījumu orgāns.
Itālija pieder pie Vidusjūras vulkāniskās provinces tirēnas rajona, kas iemieso sevī 7 procentus no visiem pasaules vulkāniem.
Itālijas vulkāni jau ir pārdzīvojusi savas attīstības kulmināciju un atrodas lēnas atdzimsanas fāzē. Katrs vulkāns izverd lavu, kas ir atsķirīga pēc sava ķīmiskā un minerālu sastāva.
Tirēnu vulkāniskā rajona robezās tiek izdalīti 4 vulkāniskie iecirkņi: Toskānas, Romas, Neapoles un Sicīlijas.
Toskānas un Romas vulkaniskie rajoni
Tirēnu rajona ziemeļos, Toskānā, ir sastopamas tikai vulkanisko tvaiku un gāzu atveres pie Larderello un citur. Toskānas arhipelāgā atrodas vulkaniskā sala Kapraija. Romas, kuras visa virsma ir pārklāta ar seniem pelniem, pēdējie vulkānu izvirdumi ir not
ikuši 1. gadsimtā p.m.ē. Apkārt tai atrodas, labi saglabājusi savu formu, izdzisusi vulkāni: Amiata (1734 m), Sassaforte (787 m), Alto (797 m), Rokkastrada, Montekatīni, Kalvo, Volsinas kalni, Čimini, Sabatīnas un Albāņu kalni (939 m) ar ieksējo konusu F
aete. Pie Romas rajona dienvidu robezas atrodas spēcīgi sagrauts vulkāns Rokkamonfina ar centrālo konusu Kroče (1005 m), kurs pēdējo reizi izvirdis 269. g. p.m.ē.
Neapoles vulkaniskais rajons
Neapoles apkārtnē atrodas vulkaniskais rajons, kurs ir pazīstams ar darbojosos vulkānu Vezuvu un Flegrejas lauku izdzisusajiem vulkāniem.
Vezuvs (1277 m) iemieso sevī dubultu vulkānu. Viņa ārējais, daudz vecākais vulkāns Somma (1132 m) pēc formas atgādina pakavu ar 75 km apkārtnē un sagrautu dienvidu galu. Gredzenveida Artio del Kavallo padziļinājums 600 m platumā nosķir no Sommas daudz ja
unāko Vezuva konusu. Tam ir tikai viens sānu konuss 185 m augstumā. Vulkaniskais Vezuva centrs atrodas 2 tūkst. m dziļumā. Vezuvam dominē virsotnes izvirdumi ar gāzu, putekļu u.c. irdenu produktu izsviešanu.
Sommas darbība sākās pliocēnā zem ūdens. Sommas attīstības fāzes ir mainījusās no vairāk intensīviem uz vairāk mierīgiem izvirdumiem. Tā bija Vezuva pirmsvēsture, kas beidzās ar ilgu vulkāna mierīgumu, kad to uzskatīja par izdzisušu.
Par Vezuva darbības sākumu uzskata katastrofisku izvirdumu 24. augustā 79. g. m.ē., kuru ir aprakstījis Plīnijs Jaunākais. No jauna izveidojies Vezuva konuss izvirda milzīgu lavas masu un putekļus, zem kuriem tika apraktas vairākas pilsētas - Pompeja, He
rkulānija, Stābija. Vulkanisko pelnu kārta sasniedza 2-2,5 m, bet reljefa padziļinājumos - līdz 7-8 m. Pēc sī izvirduma iestājās mierīgā fāze, kas ilga gandrīz 16 gadsimtus - no 79. līdz 1631. gadam.
(1. att. vulkāns Vezuvs)
1631. gada 16. decembrī notika spēcīgs Vezuva izvirdums, kas iezīmēja viņa darbības mūsdienu fāzi. Izvirduma laikā krāteris pazeminājās par 200 m, gāja bojā 3 tūkstosi cilvēku. 17. gs. atzīmēti vēl 5 ievērojami izvirdumi, 18. gs. - 6, 19. gs. - 4. 20. ga
dsimtā viens no postosākajiem
bija 1906. gada izvirdums, kad krāteris sabruka un pazeminājās par 180 m, jūras krasts pavirzījās par 30 - 40 cm, bet irdeno izvirduma produktu
izmestais apjoms bija 211 milj. m3. Lavas straumes iznīcināja apdzīvotos Kasabuankas un Boskorekazas punktus un aizgāja līdz Torre Annunciatai. Izvirdumi ir bijusi arī 1914 - 1925. un 1926 - 1929. gados. Pēdējā spēcīgā Vezuva izvirduma laikā 1944. g. pār
Neapoles līci pacēlās milzīgs vulkāniskais mākonis, Pompeja tika pārklāta ar 5cm biezu pelnu kārtu. Tika iznīcinātas San-Sebastjanas un Massa-do-Sommas pilsētas.
Vairāk uz rietumiem no Neapoles atrodas Flegrejas lauki ar neaugstiem izdzisusiem vulkāniskiem konusiem. 1538. g. seit izveidojās vulkāns Monte-Nuovo 105 m augstumā. Pie postvulkāniskiem veidojumiem pieder Solfatara - krāteris, no kura plaisām iznāk kars
tas sēra gāzes un tvaiki, kas dazreiz atgādina geizeri. Seit pat atrodas Suņu ala, no kuras nāk oglekļa gāzes. Piesī pasa rajona attiecas Ickjas sala ar Epomeo vulkānu, kurs pēdējo reizi izvirda 1301. gadā.
Sicīlijas vulkaniskais rajons
Sicīlijas austrumos atrodas vulkāns Etna (3340 m) - pats augstākais eiropā un viens no lielākajiem uz zemes. Vulkāna konusu sķeļ 5 km plata Val-del-Bove ("buļļa ieleja") plaisa, kas ir nosēta ar sānu konusiem (to ir vairāk par 200). 2900 m augstumā atrod
as Etnas observatorija.
(2. att. Vulkāns Etna)
Etna ir izveidojusies kvartāra perioda sākumā kā zemūdens vulkāns, un no tā laika saglabā lielu aktivitāti: no 475. g. ir piereģistrēti vairāk kā simts spēcīgi izvirdumi. Pie tam izvirdumi notiek no arvien augstākiem sānu krāteriem, un viņu bīstamība pak
āpeniski samazinās. Virsotnes izvirdumi ir reti.
(3. att. Vulkāna Etna izvirdums)
Pats spēcīgākais Etnas vēsturē bija izvirdums 1669. gadā, kad netālu no Katānijas pilsētas radās jauns divvirsotņu sānu konuss 800 m augstumā, kas ar savu lavu applūdināja Nikolozi pilsētu un iznīcināja daļu no Katānijas. Upuru skaits sasniedza 20 tūkst.
cilvēku. 18. gs. ir reģistrēti 16 spēcīgi izvirdumi, 19. gs. - 19. Izvirduma laikā 1886. g. lavas straume apstājās 800 m no Nikolozi.
No 20. gs. izvirdumiem visnozīmīgākie bija 1908., 1910., 1911., 1917 -1918., 1923., 1928. gados. 1910.g. izvirduma laikā karstā lavas straume izveidoja milzīgu ugunskritumu. 1928. gada izvirduma laikā no 2 plaisām iztecēja apmēram 30 milj. m3 lavas, kas
iznīcināja seno Maskalī.
Pēdējās desmitgadēs izvirdumi ir notikusi 1942., 1949., 1950. - 1951., 1954., 1955., 1956., 1958., 1961., 1963., 1964. gados. Viens no retajiem Etnas virsotnes izvirdumiem notika 1964. gada vasarā, kad lavas straume sasniedza Brontes pilsētu. 1971. gada
aprīlī pirmo 6 izvirduma dienu laikā Etna izsvieda vairāk kā 40 milj. m3 lavas. Vispārēja Etnas attīstības likumsakarība ir intervālu samazināsanās starp izvirdumiem.
Sicīlijā atrodas arī izdzisusi vulkāni - Ibleju kalni (985 m) Sicīlijas tuvumā, Lipāru salās, pazīstami darbojosies vulkāni Vulkano un Stromboli. Vulkano ir devis savu nosaukumu īpasam eksplozīva rakstura vulkāniskās darbības tipam. Vulkano izsviez vulkā
niskās gāzes un cietus produktus - sacietējusas lavas atlūzas, vulkāniskās bumbas. Izvirdumi atzīmēti 183., 126., 91.gados p.m.ē., 1550., 1731., 1771., 1822., 1873.gados.
Sala - vulkāns Stromboli (926 m) savas gandrīz nepārtrauktās darbības dēļ ir nosaukts par Vidusjūras bāku. Līdzīgi Vezuvam, arī Stromboli sastāv no daudz vecāka un sagruvusāka andezīta konusa Serra-Vankura un mūsdienīga bazalta konusa, kas ritmiski ar dā
rdoņu izsviez gāzes un cietos produktus, tajā skaitā nokaitētas bumbas. Dazreiz notiek
vulkāna darbības pastiprināsanās. Tā grandiozs izvirdums atzīmēts 1930.gada11. septembrī, kad vulkaniskie produkti izveidoja karstu lavīnu, kas kustējās ar ātrumu 15-20 m/s, bet izvirduso produktu apjoms bija 75 milj. m3. Spēcīgi bija izvirdumi 1954. un
1955. gados.
(4. att. vulkāns Stromboli)
1831. gadā uz D-A no Sicīlijas izveidojās jauns vulkāns - sala Dzūlija (Ferdinandea), kas izsauca strīdus par tā valstisko piederību, taču drīz vien to jūra izpostīja.
Dienvidapenīnu austrumu nogāzē atrodas tikai viens izdzisis vulkāns - Vulture, kas ir labi saglabājis konusa formu ar diviem nelieliem krātera ezeriem. Ziemeļitālijā atrodas eocēna vulkāni - Evganejs un Beriči, Sardīnijas salā paceļas terciāra vulkāns Fe
rru (1050 m).
NOBEIGUMS
Vulkāni ir noslēpumaini un reizē arī bīstami un postosi dabas veidojumi, taču, neskatoties uz to, tie pievilina gan tūristus, gan zinātniekus, dabas pētniekus.
Sajā darbā esmu aplūkojis Itālijas vulkānus - gan lielos un pazīstamos kā, piemēram, Etna, Vezuvs, gan arī mazākus un ne tik pazīstamus. Esmu mēģinājis iepazīstināt arī ar dazu vulkānu īsu vēsturi. Manuprāt, tēma par vulkāniem ir ļoti saistosa un interes
anta, tādēļ ceru, ka Jums patiks mans darbs!
Izmantotā literatūra
1. Lielā ilustrētā enciklopēdija - ZvaigzneABC, 1997.
|
